Billijs Greims: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIME VAJĀŠANĀS

Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība. Mat. 5, 10.

Kam patīk būt vajātam? Pavirši skatoties, mēs vajāšanās nekā patīkama neredzam. Neviens nevēlas būt apmelots. Gandrīz ikviens cilvēks vēlas sadzīvot ar saviem līdzcilvēkiem draudzīgās attiecībās. Tiešām, grūti saprast, kur vajāšanās slēpjas prieks?

Daudziem liekas, ka būt kristietim nozīmē — iegūt apkārtnes atzinību ar apstiprinājumu. Daudzi domā, ka kristietība ir ķīla tādām īpašībām, kā: žēlsirdība, godīgums, nevainība, kas izpaužas ikdienas dzīvē. Liekas, ka tīri dabiski ir tuvoties tādam cilvēkam, kas savu dzīvi svētījis Kristum. Ja vajadzīgs, var viņu, tā liekas, pat paslavēt.

Bet tas tikai tā liekas. Tāpēc vajadzētu, pamatojoties uz šo Svētlaimes likumu, pārdomāt veco jautājumu: kāpēc labi ļaudis tiek vajāti? Varbūt šis jautājums arī jums nav devis mieru, un varbūt jūs esat sācis domāt tāpat kā daudzi: ar šiem, "par patiesību vajātiem", ļaudīm tomēr kaut kas nav kārtībā. Varbūt, ka tiem ir kaut kas neparasts raksturā. Varbūt tie ir savādnieki savā personībā un tieši tādēļ sabiedrība tos nemīl. Bet šis ne vienmēr ir īstais iemesls.

Garīgais likums šeit ir tikpat negrozāms, kā zemes pievilkšanas spēks fizikā: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Jēzū Kristū, tiks vajāti." Mums jāatzīst, ka dzīvojam morāli ačgārnā pasaulē. Cilvēki nīst tieši to, ko tiem vajadzētu mīlēt. Viņi strīdas, kad tiem vajadzētu vienoties. Viņi plēšas, kad tiem vajadzētu sadzīvot mierā. Tie sit brūces, kad tās vajadzētu dziedināt. Tie zog, kad vajadzētu izdalīt, un melo, kur vajadzētu runāt patiesību.

Redzēju kādreiz kādu spēļu lietiņu — kādu mazu klaunu ar svinu galvā. Kā arī viņu nostādīja, viņš vienmēr meta kājas uz augšu. Neatdzimušais cilvēks atgādina tādu klaunu. Ko arī ar viņu nedarītu, viņš morāli vienmēr nostāsies ar kājām uz augšu.

Lūk, tādēļ Kristus mācekļi nebija slaveni. Cilvēkiem, kas paši morāli stāv ar kājām uz augšu, liekas, ka normāli stāvošie cilvēki arī stāv līdzīgi viņiem. Grēciniekam patiess cilvēks ir savādnieks, jo kristieša labums ir pārmetums viņa grēcīgumam. Konflikts un vajāšanas ir neizbēgami.

Kad Kristus mācekļi centās nostādīt cilvēkus morāli garīgā ziņā uz kājām, tad daudzi nelietīgi cilvēki kliedza: "Šeit atnākuši vispasaules dumpja cēlāji!" Tāds ir kristiešu vajāšanas tiešais iemesls. Kristus taisnīgums ir tik pretējs un atšķirīgs no cilvēku dzīves veida, ka tas izsauc vajāšanas.

Ja cilvēki savos sirdspamatos būtu taisnīgi, tad visiem būtu prieks dzīvot "prātīgi, taisni un dievbijīgi šinī laikā" Bet kamēr Sātans brīvi iet pa pasauli un kārdina cilvēkus, Kristus šaurais ceļš nekad nebūs viegls un vispāratzīts. Kristieši vienmēr būs "viesi un piedzīvotāji svešā zemē." Bībele saka: "Bet jūs esat izredzēta cilts, ķenišķi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Ta varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt Dieva tauta, bet tagad esat Dieva tauta; kas ne¬bijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti. Mīļotie, es jūs pamācu, kā piemājotājus un svešiniekus, atturēties no miesas iekārēm, kas karo pret dvēseli."

Kā jau sacīju — ārzemnieki ne vienmēr liekas vēlami svešā zeme. Bieži vien pret tiem izturas atturīgi. Ta ka mēs esam piemājotāji un svešinieki, kuru garīgas mājas nav šajā pasaule, bet debesīs, tad citādi nevar būt, ka mūs tā ari uzskata ka savādniekus un ka "ārzemniekus".

Mūsu intereses patiesi nav šajā pasaulē. Kristus sacīja: "Krājiet sev mantu debesīs... jo kur jūsu manta, tur būs ari jūsu sirds." Mūsu cerība nav šajā pasaule. Bībele saka: "Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zernības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj pakļaut sev visas lietas."

Tā, no katra redzes viedokļa, mēs esam pasaulei mīkla. Mēs bojājam pasaulīgiem cilvēkiem stilu. Mūs uzskata par pedantiem. Tāpat kā Pēterim, pasaule jautā arī mums: "Vai tu arī neesi viens no Viņa mācekļiem?"

Aizdomīgas acis mūs novēros, jo pasaulei grūti saprast cilvēkus, kuri nevēlas dzīvot sev vien. Cilvēki bieži vien mums pasacīs, ka mūsu dzīve ir izlikšanās un liekulība.

Ir vēl viens vajāšanas iemesls. Tas ir garīgais karš, kas pastāvīgi noris starp gaismas un tumsības spēkiem. Dieva Vārds mums saka: "Cīnies labo ticības ciņu, satver mūžīgo dzīvību!" Un atkal: "Neviens karavīrs, atrazdamies pulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam." Rūpju gars, miesa un velns, tie visi ir mūsu ienaidnieki. Vai gan iespējams kara laikā gūt ienaidnieka labvēlību?

Kaut gan mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, ienaidnieka ieroči tādi ir, un mēs varam sagaidīt, ka sātans pret mums izlietos savas noliktavas visnāvīgākos ieročus, lai mūs vajātu un iznīcinātu. Neizbēgami ir viņa kara noziegumi: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot, tiks vajāti."

Visa dzīve ir ciņa, un tas ir dabiski. Pat mūsu miesās norisinās ciņa par pirmo vietu. Baltie asinsķermenīši, no mūsu dzimšanas līdz pat kapam, nepārtraukti cīnās pret baktērijām, kuras cenšas saindēt mūsu miesu.

Arī garīgajā pasaulē notiek cīņa. Bībele saka: "Mums nav cīņa pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā."

Tumsība neieredz gaismu. Tā norisinās cīņa starp neredzamiem spēkiem.

Mans suns daudzreiz dod priekšroku kaut kur izraktam sapelējušam dzīvnieka skeletam pusdienās, nekā kārtīgai barībai, kādu tās saņem mājās. Tāda ir suņa daba. Arī cilvēki savā dabā ir tādi, kas tiecas pēc zema un necildena. Grūti tiem rīkoties citādi, iekams tie nav atdzimuši un kļuvuši par jaunu radījumu Kristū. Tie ir Kristum sekotāju pretinieki.

Atcerieties Kristus sacīja, ka krusts ir kristieša daļa. "Kas savu krustu neņem uz sevis un neseko man, tas manis nav vērts". Vai tas nozīme, ka mums jānēsā krusta simbols sev uz kakla, jeb ka mums burtiski janēsā koka krusts uz saviem pleciem? Nepavisam ne! Tas nozīme, ka mums jāpieņem krusta apsmiekls un krusta zaimi, tāpat ka Kristus tos pieņēma savā dzīves laikā virs zemes. Būt šai pasaulē nesaprastiem, tas kristiešiem ir neizbēgami. Mēs nevaram ne velēties, ne sagaidīt nekristīgu cilvēku uzslavu. Mums jāsagaida viņu ienaids. Viņu tieksme mūs vajāt norāda, ka mēs neesam no šīs pasaules, ka mēs "dzīvojam Kristū". Visus sitienus, zaimus un apsmieklu, kādu tie veltītu Kristum, tie velta mums. Viņš zaimus pieņēma mūsu dēļ. Tagad mūsu kārta tos pieņemt Viņa dēļ.

Apustulis Pāvils raksta: "Bet es no savas puses negribu lielīties kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule krustā sista un es pasaulei." Viņš savas vajāšanas uzskatīja par godu un lielījās ar to tāpēc, ka tam bija atvēlēts, kaut arī nelielā daļā, piedalīties Kristus ciešanās.

Tagad vēlreiz aplūkosim, ko saka Svētlaimes likums: "Svētīgi par taisnību vajātie, apmelotie, nolamātie... manis deļ." Mēs bieži ciešam savu kļūdu dēļ. Par savām izdarītām muļķībām vai nauzvedību. Šais ciešanās svētlaimes nav.Zinu cilvēkus, kas turas pie kristiešiem, bet kuriem ir slikts raksturs, nepieklājīga uzvedība un vieglprātība, bet kuri domā, ka viņi nepatīk citiem cilvēkiem it kā viņu "taisnīguma deļ". Citiem cilvēkiem patīk būt ļauniem un nevis labiem.

Nav pareizi būt neuzmanīgiem, nesavaldīgiem, kritizētajiem, nekārtīgiem savā apģērbā un skaļi runāt, ka mes Kristus dēļ ciešam apsmieklu. Nekārtība un nesavaldība evaņģēlijam godu nedara.

Puskristieši slikti izplata kristiešu garu. Apustulis Pāvils raksta: "Mēs tāpēc ciešam zaimus, ka ceram uz dzīvo Dievu" un: "Topi ticīgiem par priekšzīmi mācība un dzīve, mīlestība, ticībā un šķīstībā."

Apsmiekls, ko saņemam, ir dabīgs sašutums cilvēku sirdīs pret visu dievišķo un taisnīgo. To, kas pienākas ķeizaram, bieži dod, bet kas pienākas Dievam nekur un nekad. Tas ir mums uzņemtais krusts. Lūk, tāpēc kristieši tiek vajāti.

Mēs apskatījām iemeslus, kādēļ ticīgie tiek vajāti. Tagad apskatīsim svētlaimi, ko sevī ieslēdz vajāšana. Mūsu Kungs apsola, ka vajātie bus laimīgi. Šis garais, pēdējais Svētlaimes likums nobeidzas tā: "Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesis; jo tā tie vajājuši praviešus, kas bijuši pirms jums." Vārds "prieks" gandrīz ir izzudis no mūsdienu kristietības dzīves. Viens iemesls tam tāds, ka mēs domājam, ka prieks un laime meklējami dzīves ērtībās un greznumā. Apustulis Jēkabs nerakstīja: "Mani brāļi, turiet to par lielu prieku, ka varat iekrist atzveltnes krēslā", bet,: "ka jūs krītat dažādas kārdināšanās."

Vajātie ir laimīgi tādēļ, ka tie tādā veidā tiek sagatavoti mūžībai. Ja nav zaudējumu, nav attīstības. Bez ciešanām nav godības. Bez cīņas nav uzvaras. Bez vajāšanām šeit, kāda alga gan mums gaidāma citā dzīvē?

Dieva vārds saka: "Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū Jēzū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, Tas jus, pēc īsam ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs nelokāmus." Tik viegli aizmirstam, ka "tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu."

Kāds mans paziņa ekonomiskās krīzes laikā zaudēja darbu, lielu naudas summu, sievu un māju. Bet viņš stingri turējās ticībā. Vienīgi ticība tam bija atlikusi. Kādreiz viņš apstājies, lai noskatītos akmens skaldītājos, kuri strādāja pie kādas augstas baznīcas. Kāds no viņiem doba trīsstūrainu akmeni. "Ko jūs ar akmeni darīsiet?" — jautāja mans paziņa. Strādnieks atbildēja: "Vai jūs redzat to caurumu augšā pie smailes? Es apstrādāju akmeni šeit apakšā, lai viņš iederētos tur augšā." Manam draugam sakāpā asaras acīs, jo tam likās, ka pats Dievs ar šiem strādnieka vārdiem tam izskaidroja viņa pārbaudījumus. "Es tevi apstrādāju šeit apakšā, lai tu pareizi iederētos tur augšā." Taisnības deļ vajātie ir laimīgi tādēļ, ka tie ir vieni ar Kristu.

Kritušās pasaules naids ir redzams pierādījums, ka esam uz pareizā ceļa, ka esam vienoti ar mūsu brīnišķīgo Pestītāju. Viņš leica, ka slavēšana par Viņa lietu izsauks pasaules naidu. "Jūs tiksiet ienīsti mana vārda deļ. Bet kas pastāv līdz galam, tiks izglābts." Kristus ir kā Karalis izsūtījumā. Pret mums, Viņa pavalstniekiem, šeit izturas ar naidu. Bet Bībele mums saka, ka kādreiz Viņa valstī būsim ķēniņi un priesteri.

Varbūt apustulis Pāvis tieši par to domāja, rakstot: "Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas mums atklāsies." un: "Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies sava godībā."

Ja arī visā dzīvē vajadzētu ciest, tas nebūtu nekas, salīdzinot mūžību. Mēs esam liela mantojuma mantinieki. Mēs ar prieku paciešam dažādas bēdas, zinādami, ka mēs drīz saņemsim savu lielo mantojumu. Vai tas lai nepielej ar gaismu mūsu skumjos brīžus? Dzīve nespēj zaudēt savu jēgu, ja tagadējās neērtībās mēs saglabājam savās sirdīs liecību, ka esam Dieva bērni.

Tie, kas mīl Dievu, visu savā dzīvē saņem bez izmisuma. Bēdas tiem izvēršas par svētību. Katra brūce, kā ķirurģijā, kalpo mūsu veselībai. Katrs gravējums uz mūsu dzīves krusta ir debesu vainaga simbols.

Vajāšanu gals ir svētlaime, jo tie rada tumšo fonu, lai gaiši starotu mūsu kristīgā dzīve. Visās mākslas nozarēs figurē gaisma un tumsa. Laimīga dzīvē nav gaisma vien, jo skaistumu rāda ka gaisma, tā ēnas. Paši lielākie mūziķi, kā piemēram, Čaikovskis, prot no skumjām izraisīt visgaišākās skaņas. Aklā dziesminiece Fanija Krosbi ar savām aklajām acīm redzējusi nesalīdzināmi vairāk, kā viens otrs redzīgais. Viņa devusi mums garīgas dziesmas, kas rnūs tiešām stiprina un audzina.

Apustulis Pavils un Sīlass dziedāja slavas dziesmas pusnaktī cietumā, un šī viņu neparastā izturēšanās pievērsa kristietībai pagānu cietuma sargu. Cienījamu Dieva kalpu pašuzupurēšanās devusi lielu ieguldījumu mūsu kultūrā, mūsu ētikā, mūsu ticībā.

Dziļi sirdīs mēs apzināmies, ka vēl ir patiesības, par kurām vērts atdot dzīvību, un ka vēl vienmēr dzīve bez ticības ir sliktāka par nāvi.Mīļie Dieva bērni, nezaudējiet cerību jūsu ciešanu un vajāšanu dēļ! Kāds rakstnieks saka: "Kā bez brūcēm atrast spēku, lai tava klusā, drebošā balss iespiestos cilvēku sirdīs? Pat Dieva eņģeļi debesīs neprot pārliecināt nabaga atkāpušos cilvēci. Kā to lai spētu cilvēks, ko dzīves riteņi dzen... Mīlestības kalpībai der tikai ievainoti karavīri."

Moceklis Sanders 1955. gadā, piesiets pie ugunssārta staba, sacījis: "Sveicinu tevi, Kristus krusts! Nejūtu nekādas mokas. Man ir tā, it kā es dusētu mīkstā gultā." Vai tā nav uzvara pār sāpēm un augstākā laime?

Kāds cits moceklis teicis: "Manu važu žvadzēšana man skan kā brīnišķa mūzika. Kādu mieru dod skaidra sirdsapziņa!" Viņš noskūpstījis stabu, pie kura bijis piesiets un izsaucies: "Es nezaudēju dzīvību, jo saņemu labāku vietā. Pret stikla gabaliņiem saņemu dārgakmeņus!"

Mēs, varbūt, nemirsim mocekļu nāvē, jo Sātana uzbrukumi šodien ir vairāk psiholoģiski. Kā jau Kristus teica: "Jūs lamās, vajās un melodami runās visu ļaunu par jums manis dēļ." Mēlle bieži spēj smagāk ievainot kā šķēps. Vieglāk ir ciest bendes sitienu, kā saņemt zaimus un apsmieklu.

Varbūt kāds lasītājs domā, ja jau viņš nepiedzīvo vajāšanas, tad, iespējams, ka viņš nav pareizās attiecībās ar Dievu. Ir vietas pasaulē, kur būt kristietim nozīmē — būt gatavam katru brīdi mirt, bet es dzīvoju tādā zemē, kur vajāšanas notiek samērā reti. Bet es pazīstu dedzīgus kristiešus, kuri pat izaicina vajāšanas savā dzīvē, jo baidās, ka citādi viņu dievbērnība nav droša. Ne visiem kristiešiem ir pastāvīgi jācieš. Pat mūsu Kungs Jēzus Kristus savā bērnībā "pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem." Bet Viņa atzinības laiks nevilkās ilgi. Tas izbeidzās pie krusta. Vissvarīgākais ir būt ar Kristu un dzīvot ar Viņu. Sekmējiet dievišķo kaislību sevī — patikt Kristum! Un nebēdājiet par to, kāds liktenis jūs sagaida tuvākā vai tālākā nākotnē. Kāds misionārs teicis: "Kungs, dod man mocekļa sirdi, ja ne viņa vainagu."

Glaimi un popularitāte ir bīstamāki kristietim nekā vajāšanas. Viegli var pazaudēt līdzsvaru, ja viss izdodas un viss sokas. Mums jāmācās kā apustulim Pāvilam "dzīvot trūkumā un dzīvot pārpilnībā, un būt pieticīgam ar to, kas pie rokas."

Kā jau teicu — galvenais ir dzīvot Kristū un kāri tiekties Viņam patikt. Tad, lai kas arī notiktu, mums būs skaidrs, ka tas notiek ar Viņa atļauju, lai mūs paceltu augstāk Viņa atziņā un sagatavotu mūs Viņa kalpībai. Ar savu klātbūtni Viņš bagātinās mūsu darbu, vai tas mums patīkams, vai nē.

Pravieša Daniēla grāmatā lasām par trim ebreju jaunekļiem, kas dzīvi tika iemesti karstā ugunsceplī, bet ķēniņš sacīja: "... bet es redzu četrus cilvēkus staigājam ugunī, un tiem nav nekādas vainas. Un ceturtais ir līdzīgs Dieva Dēlam."