Billijs Grēms: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIME MIERA NEŠANĀ

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Mat. 5, 9.

Cilvēces cīņu problēma ir tikpat veca kā cilvēks pats. Tā sākās Ēdenes vārtu tuvumā, kur skaudības nomāktais Kains nosita savu vairāk dievbijīgo brāli Ābelu. Toreiz cilvēki cīnījās tāpat kā šodien, jo cīņas tieksme mīt viņu dabā.

Kāds vēsturnieks raksta, ka pagājušos, vairāk kā četros tūkstošos gadu, mazāk kā trīs simti bijuši miera gadi. Pat optimistiskam cilvēkam jāpiekrīt, ka ar mūsu pasauli, kas tik kaisli mīl izpostīt, kaut kas nav kārtībā.

Ja marsieši atsūtītu no savas planētas kādu cilvēku uz Zemi, lai tas uzzinātu mūsu galveno nodarbošanos, viņam saviem līdzpilsoņiem būtu jāziņo, ka galvenā "rūpniecība" te ir karš. Tam būtu jāstāsta, ka Zemes tautas sacenšas viena ar otru nāves ieroču gatavošanā un milzīgu armiju sastādīšanā, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk strīdīgi un patmīlīgi, lai mierīgi sadzīvotu kopā.

Bet kāpēc, pēc tik daudziem tūkstošiem kulturālu gadu un civilizācijas, mūsu planētā mēs vēl esam tik tālu no miera un esam tikpat karot griboši kā senās tumšās ciltis? Atbilde ļoti vienkārša: miers nespēj valdīt virs Zemes, kamēr mums nav miera ar Dievu, jo miers nav vienkārši kara darbības pārtraukšana uz īsu laiku, bet kaut kas vairāk pozitīvs. Miers ir noteiktas attiecības ar Dievu, kādās jāstājas cilvēkam. Miers — ir garīga īstenība cilvēka sirdi, kas stājusies sakarā ar bezgalīgo Dievu. Bībele saka: "Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tāli, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi."

Redzēju kaut kur kādu gleznu. Tajā bija redzams karavīrs frontē, kas laboja telefona līniju. Stieples bija pārrautas, bet tām bija jāuztur sakari ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Kamēr visapkārt plīsa ienaidnieka šāviņi, karavīrs, atradis pārrāvumu, ar abām rokām satvēris stieples galus, tos savienoja, tā atjaunojot sakarus. Paraksts zem šīs dramatiskās gleznas bija "Pārgāja".

Tā Kristus ar savu krusta nāvi mūs izpirka un savienoja pārrāvumu starp Dievu un cilvēku. "Viņš ir mūsu miers". Kas bija tāli, kļuvuši tuvi. "Viņš abus darījis par vienu.

Kaut gan Dievs nekad nav bijis cilvēka ienaidnieks, cilvēks pats gribējis nostāties pret Dievu. Sacelšanās sākās Ēdenes dārzā, kad Ādams sacēlās pret Dievu un sadraudzējās ar Sātanu. Tur sākās ienaids. Tur cilvēks atskaldījās no Dieva.

Cilvēces vēsture ir — veltas cīņas vēsture, tiecoties pēc laimīgas un mierīgas dzīves bez Dieva. Kad izraēlieši novērsās no dzīvā Dieva un sāka pielūgt elkus, viņi pazaudēja savu mieru un kļuva par citu tautu gūstekņiem un iepinās bezgalīgos karos.

Katrs solis tālāk no dzīvā Dieva ved cīņā. Hitlers pašapzinīgi un lepni nokritizēja Bībeli un kristietību un izdomāja "Tīru skandināviešu baznīcu" ar dievu, līdzīgu seno skandināviešu kara dieviem Toram un Odinam. Mēs labi zinām, kas notika ar Vāciju. Režīms, kas izrādījās diezgan spēcīgs, lai uzvarētu visu pasauli, pēkšņi sabruka. Šodien mēs redzam jaunu Vāciju, kas pacēlusies no Otrā pasaules kara drupām, kurā ir daudz cilvēku, kuru skati vērsti uz augšu pret dzīvo Dievu.

Kad evaņģelizēju Vācijas pilsētās, jūtu, ka šīs apdāvinātas tautas sirdī ir ticības alkas, tās ticības, kas nerada karu, bet mieru.

Kristus sacīja: "Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem."

Kur sākas miera nešana, un kā kļūt par miera nesējiem? Jau noskaidrojām, ka karā nav ceļa uz mieru. Karš ir bēdu, posta, ciešanu un naida avots. Tas nekad nav devis cilvēcei mieru un arī nekad nedos.

Vai cilvēks sevi pašā spēj atrast miera avotu? Zigmundam Freidam bija tāda pārliecība: "Miers ir tikai prāta stāvoklis. Atmet savu neirozi un savas iedomas, un tu iegūsi vēlamo mieru."

Es cienu psihiatrijas sasniegumus. Bez šaubām, tā palīdzējusi daudziem. Bet tā neatrod to mieru, ko spēj dot vienīgi Dievs. Ja psihiatrija nerēķinās ar Dievu, tad mums jāredz, kā psihiatri galu galā iet ārstēties viens pie otra. Nevar būt runa par mieru, ja neesam atraduši mieru ar Dievu. "Viņā ir mūsu miers", Efez. 2,14. Bībele nav atstājusi neskaidru miera būtību, kas mums dāvāts ar Jēzu Kristu. Bībele zīmē šo mieru ļoti gaišās krāsās. Kristus radīja mieru ar savām asinīm, mirstot pie krusta. Viņš uzņēma visus cilvēces grēkus uz sevi, lai katrs, kas Viņam tic, justos brīvs. Viņš nostājās cilvēces pelnītā soda un Dieva taisno dusmu vidū, un Viņš vēl šodien stāv starp kritušo cilvēci un Dievu. Kristus ir vienīgā sabiedrības drošība.

Materiālistiskā pasaulē, kas visu grib padarīt atkarīgu no sevis, ja vēlamies pārraut ""diplomātiskās attiecības ar Dievu", mums nav citur kur bēgt, kā tikai savā gliemežnīcā. Mēs velkamies kā gliemeži pa pilsētas ielām, un citas izejas mums nav, kā vien ievilkties un aizvērt acis. Bet tā mēs varam tikt iznīcināti.

Ir ļoti nopietni jāsaka, ka, ja vēlamies būt miera nesēji, mums vispirms jānoslēdz miers ar Dievu. Dieva vārds saka: "Bezdievīgiem nav miera". Pravietis Jesaja sludina: "Miera ceļu tie nezin un taisnīgums nav viņu gājumos, tie sagroza savus ceļus; neviens, kas pa tiem staigā, nepazīst mieru."

Cilvēka konflikts ar cilvēku ir viņa konflikta ar Dievu redzama izpausme. Iekams cilvēks nav ieguvis mieru ar Dievu, viņš nespēj arī gut mieru ar līdzcilvēkiem. Cilvēki, kā senatne, tā tagad, ir jutuši mieru ar Dievu. Dāvids saka: "Es apgulšos ar mieru un aizmigšu. jo Tu vien dari, ka es droši dzīvoju."

Kāds, kas laimīgi bija atradis mieru ar Dievu, man stāstīja: "Agrāk, strīdēdamies ar sievu, mēs piecēlāmies un, strīdēdamies mēs vakarā, aizgājām gulēt, bet tagad, kopš tā brīža, kad mes abi atradām mieru ar Dievu, mūsu māja ir paradīze zemes virsū."

Vai arī jūs vēlaties tādu mieru? Pirmais solis uz mieru ir - izbeigt cīņu pret Dievu.

Svētie Raksti un kristiešu sludināšana jau sen devuši jums iespēju noslēgt mieru ar Dievu. Kristus sacīja saviem mācekļiem: "Savu mieru es jums dodu»". Šo mieru Viņš veļas dot arī jums, bet nespēj to, kamēr jūs vēl soļojat zem naida karoga pret Viņu. Jums jāpadodas Viņam, izbeidzot cīņu pret Viņu — tas ir otrs solis. Dievs saka senai tautai, kas zaudējusi mieru: "Padodieties Dievam un neesiet stūrgalvīgi, kādi bij jūsu tēvi." Kad cilvēks padodas miermīlīgam pretiniekam, viņš ir spēris prātīgu soli.

Miers, kas jāizplata, pieņemot Jēzu Kristu, ir lielāks kā zemiskais miers, un tas ir pārākais no garigām vērtībām, kaut arī ne vienmēr nes sev līdzi laicīgo labklājību. Pazīt Kristu nozīme būt vislielākās mantas īpašniekam, nozīmē gūt vietu debesu valstībā. Cilvēki, kas savās sirdīs devuši Dievam pirmo vietu, ir pārliecināti, ka šajā pasaule labumu nav jāmeklē. "Dzenaties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas."

Bet ir vēl citāds veids mieram ar Dievu. Tas nav bezdarbīgs miers, kurā garlaikodamies sēdi zem sava vītola un trinkšķini kokli. Šis miers ir darbīgs un saistīts ar darbu. Šis ir trešais miera ar Dievu solis — kalpošana Viņam. Bībele saka kādai tautai, kas lūdza mieru, lai šī tauta ne tikai Dievam padodas, bet: "Kalpojiet Kungam, savam Dievam, un Viņš novērsīs no jums savas karstās dusmas."

Kā tad panākt mieru ar Dievu? Mums jāizbeidz cīņa pret Viņu. Mums jāatdodas Viņam. Mums jākalpo Viņam. Šiem soļiem jābūt ticības un mīlestības soļiem.

Kad mēs esam panākuši mieru ar Dievu, mēs dzīvojam Dieva mierā. Dievs neuzskata ticīgos par saviem vergiem, bet gan par dēliem. Bībelē rakstīts: "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni." Nododoties Viņam, mēs ieejam Viņa žēlastības bagātajos vīna dārzos, kur uz mums tiek izaudzināti Svētā Gara augļi.

Katram, kas nododas Dievam un kalpo Viņam, Viņš dod Svēto Garu, t. i., miera Garu. Tas ir tas pats Gars, ar kuru tika kristīts Kristus pats un Viņa mācekļi. Tas ir tas Gars, kas deva Kristum spēku sacīt saviem bendēm: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Tas ir tas pats Gars, kas Stefanam, kad pār viņu bira akmeņu krusa, lika izsaukties: "Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!" Tāda nostāja bija iespējama vienīgi tāpēc, ka viņu sirdīs mājoja Dieva miers.

Šis Dieva miers nav abstrakta teologu ideja. Tūkstošiem cilvēku ir apliecinājuši, ka tie tiešām pazīst Dieva mieru un ka tas viņu dzīves nemierā ir brīnišķīgs balsts.

Reiz kāds strādnieks — kristietis cieta nelaimes gadījumu darbā. Atsauca mācītāju. Kad tas nomanīja strādnieka bezcerīgo stāvokli, tas sacīja: "Draugs, jūsu stāvoklis ir nopietns. Jums būs jāmirst. Salīdzinieties ar Dievu!"

"Vai man ar Dievu vēl jāsalīdzinās?", teica strādnieks, "esmu noslēdzis mieru ar Dievu vairāk kā tūkstoš deviņi simti gadus atpakaļ, kad Viņš visus manus grēkus uznesa pie krusta koka. Kristus ir mans miers. Es pazīstu, pazīstu Dievu!"

Jums arī iespējams panākt mieru ar Dievu caur Jēzu Kristu, jo "Viņš ir mūsu miers." Tomēr šī miera iegūšana vēl nav viss. Kristus sacīja, ka mums jāmīl Dievs ar visu sirdi un prātu, bet savu tuvāko — kā sevi pašu. Kādreiz redzēju kādu karikatūru, kur cilvēks zelta laivā peld pret zelta krastu. Citi cilvēki, kas atrodas jūrā, velti cenšas aizsniegt to krastu, kas sola drošību. Laivinieks nepiegriež tiem ne mazāko vērību, bet dziedādams: "Aleluja, es braucu uz paradīzi!", turpina ceļu. Tā ir neīstas kristietības aina.

Ja mums būs Dieva miers, mēs kļūsim arī par miera nesējiem citiem. Mēs ne tikai dzīvosim mierā ar citiem, bet vedīsim tos pie miera avota — Jēzus Kristus.

Kristietībai jāpaplašina mūsu redzes loks. Tai jāved mūs no patmīlības ārā tuvākmīlestībā. Atgriešanās novērš mūsu skatienus no sevis un pievērš tos mūsu apkārtnei. Mūsu dzīve gūst jaunus apmērus. Mēs spējam kļūt miera nesēji visās dzīves jomās. Pirmkārt, mēs spējam būt miera nesēji mājās. Mūsu komplicētā mehāniskā gadsimtā nav viegli paturēt mājas mieru līdzsvara. Mūsdienu ierīces, transports, pārmaiņas sabiedrībā ir mūsu mājas dzīvi, tā sakot, nostādījuši ar kājām gaisā. Tēvs aiziet uz klubu, māte — uz sieviešu sapulci, bet jaunatne — uz kafejnīcu. Veclaicīgie ģimenes vakari ar ģimenes lūgšanām ir nozuduši, tāpat kā zirgi un ormaņi mūsu ielās.

Ģimene, sabiedrības pamats, turpina bīstami ātri sairt, un tas ietekmē citus sabiedriskus institūtus.

Laulības ceremonijā, pēc solījuma došanas, mācītājs svinīgi pasludina: "Tad nu, ko Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt." Vai Dievam katrā laulībā nebūtu jābūt trešajam un vai ar Viņu nebūtu jārēķinās ģimenes dzīvē? Ja Dievu piemin ģimenes dzīves sākumā, vai nebūtu jāatzīst Viņa tuvums visā ģimenes turpmākajā gaitā?

Tieši tāpēc daudzu ģimeņu saites sairst, ka Dievam ģimenes pajumtē nav vietas. Mājās tik bieži rodas domu un uzskatu dažādība, ka nepieciešams kāds spēks, kas vienotu. Dievs ir šis dzīvais spēks.

Kāds cilvēks atnāca pie manis ar nopietnu ģimenes problēmu. Viņš pastāvīgi strīdējās ar sievu, un par niekiem vien. Abas puses nobīdīja vainu uz otru par šīm sasprindzinātām attiecībām mājas dzīvē, kas vairs nebija paciešamas. Es uzdevu jautājumu, kaut ari jau iepriekš zināju, ko viņš atbildēs. "Vai jūs abi apmeklējat dievnamu un vai jūsu ģimenē notiek kopējas lūgšanas? Viņš atbildēja, ka nē. "Lieta tā", es sacīju, "ka jums abiem nav miera ar Dievu. Kad jums būs miers ar Dievu, būs miers arī vienam ar otru."

Patiesā nožēlā viņš izsūdzēja Dievam savus grēkus, un es ievēroju, ka viņa seja pārvērtās, ka tam sirdi nolaidās Dieva miers. Viņa gaišajā sejā parādījās jauna degsme. Jau pēc dažām dienām viņš pieveda savu sievu Kristum. Šodien šī ģimene ir patiesi laimīga, jo Kristus ir šis mājas galva.

Daudzi ģimenes cilvēki ir pārliecināti, ka, ja tiem būtu labāks dzīvoklis, labāki darba apstākļi, tad arī savstarpējās attiecības būtu saskanīgākas. Tie ir maldi. Ģimenes dzīves laime ir — atzīt Dievu kā trešo, gan laulību noslēdzot, gan to turpinot. Salīdzinieties ar Dievu, un jūs kļūsiet par īstiem miera nesējiem savās mājās.

Otrkārt, mēs varam kļūt miera nesēji sabiedrība. Sabiedrības saites irst tenku un apmelojumu dēļ. Cik neciešams gaiss ir tādā atmosfērā! Un galvenais iemesls ir nepareizas attiecības ar Dievu. Dieva grāmata saka: "Bet zināmi ir miesas darbi: ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās..." Taisnība, šur tur šīs lietas parādījās ari pirmo gadsimtu kristiešos, un tomēr pasaulei bija jāatzīst, ka tiem ir liela mīlestība savā starpā.

Kā tad kļūt par miera nesēju jūsu sabiedrībā? Gluži vienkārši — tāpat kā ģimenē. Vispirms samierinieties ar Dievu, tad jūs spēsiet mieru ienest arī sabiedrībā. Cilvēka samaitātās, neatdzimušās dabas auglis ir strīdi un šķelšanās. "Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība."

Cilvēki cenšas radīt labu sabiedrību bez Dieva. Daudzās vietās Bībele ir iznesta no skolām un debesu Tēvs ir izslēgts no sarunām. Ar to ir izzudis cēlums sabiedrībā un necēlums ieņēmis tā vietu. Bet miers un klusums atgriezīsies savās vietās, kad sabiedrības locekļi ierādīs Dievam pienācīgo vietu.

Treškārt, mēs varam būt miera nesēji draudzē. Mums atklāti jāatzīst, ka draudžu dzīvē ir ielauzusies nesaskaņa. Zināms, tie ir garīgi strīdi, bet šai gadījumā tiem arī jācīnās ar garīgiem un nevis miesīgiem ieročiem.

Evaņģēlijā mēs lasām, ka Jāzeps un Marija kādreiz ceļā pazaudēja Jēzus bērnu. Bet patiesībā tie to pazaudēja dievnamā. Vai tas var būt? Es pats esmu redzējis, ka daudzi cilvēki pazaudē Kristu dievnamā. Redzēju, kā Kristus tiek pazaudēts. Izvēlot draudzes vecāko, ērģelnieku vai mācītāju. Jā, pat mēs, kristieši, varam pazaudēt Kristu savā dievnamā.

Ceturtkārt, mēs varam kļūt miera nesēji mūsu darba vietās. Mūsu ekonomiskās sistēmas galvenās grūtības ir strādnieku un priekšniecības savstarpējās attiecības. Daudzi jau atzist, ka šīs nesaskaņas ietekmē darba ražīgumu un kvalitāti. Daudzi meklē palīdzību pie Dieva. Nesen kāds mācītājs teica, ka viņš darbojoties kā kapelāns trijās rūpnīcās. Šo rūpnīcu priekšnieki atzinuši, ka, ja strādnieki reizi dienā sapulcējoties kopā ar viņiem pie evaņģēlija lasīšanas, tad viņu starpā rodoties labākas, sirsnīgākas attiecības. Kāds rūpnīcas pārzinis, atradis Kristu, stāstīja, ka tagad viņš pats noturot lūgšanas svētbrīdi kopā ar strādniekiem un reti esot tie strādnieki, kuri nepiedaloties. Nekad agrāk viņu starpā neesot valdījusi tāda apmierinātība kā tagad.

Vai gribat kļūt par miera nesēju darba vietā? Nav svarīgi vai esat strādnieks, vai priekšnieks. Ja vien jūs pats iegūsiet mieru ar Dievu, Dievs lietos jūs, lai šis miers kļūtu arī citu dala.

Iepazīt Kristu, tas nozimē piedalīties Viņa, kā Kunga un Pestītajā, rūpēs visos dzīves aspektos. Godīgie strādnieki un pārvaldnieki jau sapratuši, ka dievišķai taisnībai jābūt tai saitei, kas vieno cilvēkus. Kur pārvaldnieks ir Kristus kalps un kur strādnieks ir viņa garīgais biedrs, tur tie ir vienoti mūžīgā aicinājumā.

Mums nepieciešami miera nesēji arī starptautiskā arēnā. Kad es ieraudzīju kādu plaši pazīstamu politisku darbinieku pirms kādas miera konferences dievnamā uz ceļiem sirsnīgā lūgšana, es biju pārliecināts, ka Dievs paklausīs viņa sirsnīgo lūgšanu un neliegs savu svētību priekšā stāvošajās pārrunās, jo viņš tur aiznesa savu miera nesēja sirdi. Viņš bija sirsnīgs, ieļjūtīgs citu uzskatos, gatavs apspriest. Viņu uzskatīja par konferences vadoni. Tas nebija tāpēc, ka viņš pārliecināja citus klātesošos, bet tāpēc, ka no viņa plūda patiess miera nesēja gars.

Pats es neesmu no fanātiskajiem pacifistiem attiecībā uz starptautiskām problēmām, ne arī uz pilsoniskām problēmām Likuma kārtībai kā pilsētā, tā valstī ir bībeliski un loģiski principi. Policijai ir jālieto vara, lai pasargātu sabiedrību no noziedzniekiem. Mums vajadzētu vairāk interesēties par noziedznieku problēmām, nekā par viņu sodīšanu, jo sods pārkāpējam, kaut tas nepieciešams, reti to izlabo.

Tā arī pasaules kārtībā vienīgais labotājs līdzeklis ir — cilvēka miera attiecības ar Dievu. Neesmu pretī kustībai, kas no sirds tiecas pēc miera visā pasaule, bet esmu pārliecināts, ka Šāda miera nekad nebūs, ja šajās tieksmēs neslēpsies garīgs spēks. Lūdzu Dievu, lai karu un noziegumu vairs nebūtu, bet es zinu, ka kara un noziegumu galvenais iemesls ir iedzimtais cilvēku grēcīgums.

Kad Kristus sacīja Nikodēmam, ka tam jāpiedzimst no jauna, tad Viņš to nesacīja tikai gudrajam mācītājam, bet mums visiem, jo Kristus redzēja Nikodēmā parasto ļaužu tipisko pārstāvi. Pasaule nespēj atdzimt, iekams cilvēki nebūs atdzimuši un ieguvuši mieru ar Dievu.

Kas attiecas uz mieru rasu starpā, tad man noteikti jāapliecina, ka patiesiem kristiešiem rasu problēmu nav. Zeme zem Kristus krusta pieder visiem vienlīdzīgi. Otras klases pilsoņu Dievam nav. Šai lietā problēmas ir tiešām lielas, bet tās nav atrisināmas vienā naktī. Ja cilvēki, no kuriem atkarīga šo problēmu atrisināšana, apgādāsies ar Dieva mieru savās dvēseles, tad nesalīdzināmi vieglāk izdosies panākt to, kas tik nepieciešams: mieru rasu starpā.

Ja cilvēki pieies pie šīm problēmām ar neiecietību, atriebības kari un nekristīgiem aizspriedumiem, tad viņu pūles bus zīmogotas ar neizdošanos.

Miera nešana ir cēla nodarbība. Bet cilvēks nespēj saviem spēkiem radīt mieru, tāpat kā celtnieks nespēj uzcelt sienu bez ķelles, vai gleznotājs uzzīmēt gleznu bez krāsām un otiņām.

Ir nepieciešams attiecīgs instruments. Kas vēlas but miera nesējs, tam jābūt vienotam ar pašu Miera devēju. Kas vēlas radīt mieru virs zemes, tam jābūt pazīstamam ar debesu mieru, tam pašam jābūt draugos ar To, kurš ir mūsu miers.

Kristus nenovēlēja saviem mācekļiem pasaules mantu. Kad Viņš nomira pie krusta, Viņa vienīgā manta bija drēbes, kuras paņēma romiešu karavīri. Viņam bija māte, kuru Viņš nodeva apustu|a Jāņa apgādība, Viņam bija miesa, ko ielika Jāzepam no Arimatijas piederošā kapā, un Viņa gars, kas atgriezās pie Dieva.

Bet Viņš atstāja saviem sekotājiem to, kas dārgāks par zeltu, kas pastāvīgāks par lielu mantojumu: Viņš novēlēja mums savu mieru: "Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu. Ne tā kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un lai neizbīstas."

Tikai par tik, cik mēs iepazīstam Viņu un Viņa mieru, ko Viņš mums dod, mēs spējam būt miera nesēji.

Svētīgi miera nesēji!