Billijs Grēms: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIME ŽĒLSIRDĪBĀ

Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Mat. 5, 7.

Reiz kāds jautāja padzīvojušam draudzes vecākajam, vai viņš ir īsts kristietis. Tas atbildēja: "Daļēji."

Daudzi sevi atzīst par kristiešiem tikai atsevišķās dzīves jomās. Tie pieņem kristietības vispārējās idejas un ideālus kā vēļamus un vērtus. Tie laiku pa laikam apmeklē dievnamu un saprot, ka tā tas pienākas. Tie tic kristietības cienijamiem principiem, pēc kuriem dzīvei vajadzētu kļūt vairāk vai mazāk tikumīgai un cilvēkam — lojālākam pilsonim. Bet, kad tiem jautā tieši, vai tie ir kristieši, tie apmulst un nespēj dot pozitīvu atbildi. Savā sirdī tie ir gatavi atzīt, ka, ja pirmajiem kristiešiem būtu bijis tikpat maz ticības kā viņiem, tad savā laikā tie nebūtu spējuši tā sakustināt pasauli,kā tas notika.

Vaina tā, ka viņi Kristu nav pieņēmuši nopietni. Savā nodošanās brīdī tie kaut ko paturējuši pie sevis. Ja tie dzīvotu Kristus krusta sišanas laikā, tie droši vien atrastos blakus Pēterim, kas Viņu noliedza. Dažs atrastos blakus Jūdasam Iskariotam nodošanas brīdī un cits — melnā, kliedzēja pūļa vidū, bet nevis notiesātā Kristus pusē.

Šai bauslī Jēzus Kristus iztausta mūsdienu kristietības vājo pulsu. Ar šo īso teikumu Viņš, kā Lielais Ārsts, nosaka slimajai kristietībai diagnozi. īsi sakot, Viņš uzskata patmīlību par slimības galveno cēloni.

Vai ievērojam, kādus personu vietniekvārdus mēs lietojam ikdienišķās sarunās?— Manā majā, manas problēmas, manas grūtības, mani nervi, mana draudze...

Vai atceraties bagāto jaunekli, kas vēlējās sekot Kristum, bet aizgāja noskumis, kad Kristus tam izteica priekšlikumu pārdot visu, kas tam ir un izdalīt to nabagiem? Kristus zināja, ka mūsu atdeves visnopietnākais pārbaudījums ir gatavība dalīties mums piederošā mantā ar saviem tuvākajiem. Ja neesam žēlsirdīgi pret citiem, tad tā ir pazīme, ka vēl neesam piedzīvojuši Dieva žēlastību.

Citiem vārdiem sakot, tie, kas saņēmuši Dieva žēlastību, kļūst tik laimīgi, ka kļūst žēlsirdīgi pret citiem. Mūsu attiecības pret tuvākiem ir visnekļūdīgākais rādītājs, kādi kristieši mes esam. Reiz Emersons sacījis kādam jaunam sludinātājam pēc dievkalpojuma: "Jūsu privātā dzīve runā tik skaļi, ka es nespēju saklausīt, ko īsti jūs nupat sludinājāt."

Ar vārdiem: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer, un kas tic uz Mani, kā Raksti saka, no tā miesām plūdīs Dzīvā ūdens straumes", Jēzus izskaidroja kristietības būtību.

Kristietība vispirms ir Kristus pieņemšana — Dzīvā ūdens sirdi ieplūšana. Otrkārt — tā ir palīdzība citiem Kristus dēļ, un tā ir — Dzīvā ūdens izplūšana. Saņemtais mums jāizdala citiem žēlsirdības un mīlestības veidā.

Ezers ar ieteci, bet bez iztecēs, kļūst par stāvošu dīķi ar sliktu izgarojumu un ir pilns ar dažādiem mūdžiem. Ja runājam par kristietību kā par savu pārdzīvojumu, savām jūtām, savu ekstāzi, savu prieku un ticību, bez līdzdalības ar citiem, tad varam lepoties tikai ar stāvošu, bet ne dzīvu, plūstošu kristietību.

Bet, lūk, ko saka Svētie Raksti: "Spriediet tiesu nabagiem un bāreņiem, taisnojiet vārgos un trūcīgos," un "Kas ausi aizbāž pret nabaga kliegšanu, tas arīdzan sauks, un netiks uzklausīts." Jēzus sacīja: "Dod tam, kas tev prasa, un neizvairies no tā, kas grib no tevis aizņemties." Un atkal Viņš saka: "Dodiet, tad jums taps dots. Pilns, saspaidīts un sakratīts mērs jums tiks iedots jūsu rokās, jo, ar kādu mēru jūs mērosiet, ar tādu jums arī tiks atmērots."

Šai Svētlaimes bauslī, kuru varētu nosaukt par Izliešanas bausli, Kristus pasvītro patiesību, ka mums ir jāpaplašina tā tece, pa kuru Viņa mīlestība grib aizplūst pie cilvēkiem. Ja jums ir reliģija, kas nedarbojas ikdienas dzīvē, reliģija, ar kuru neizdodas uzlabot jūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, un kura liek jums koncentrēties tikai sevī, tad varat būt pārliecināts, ka tas Kristus, kas devis mums Svētlaimes likumus, jums vēl ir svešs.

Sātana visniknākā cīņa ir par to, lai šie Kristus likumi netiktu ieviesti dzīvē, lai mēs apmierinātos tikai ar dažādām atziņām un teorijām. Sātans nepavisam nevēlas, lai mes kļūtu par mīlestības un žēlsirdības kanāliem pasaulei, kura skumst pēc šīm lietām. Ja viņam izdodas mīlestību un žēlsirdību izspiest no kristiešu dzīves, tad viņš ar to ir iznīcinājis arī viņu sekmīgo pieaugšanu. Ja mēs pieņemam tikai abstrakto, estētisko evaņģēliju, atstājot novārtā mūsu kristīgos pienākumus, tad mes kristietību iznīcinām.

Evaņģēlijs spēj sasniegt pilnīgu plaukumu tikai tur, kur Svētā Gara sēkla iekritusi cilvēcīgas žēlsirdības bagātā sirdszemē. Tā ir vispirms saņemšana no Dieva un tad — atdošana.

Nesen kāda sieviete man rakstīja: "Man ir sešdesmit pieci gadi. Vīrs miris un maniem bērniem visiem ir katram sava ģimene. Esmu viena no visvientuļākajiem pasaulē." Devu tai padomu uzmeklēt cilvēkus, kuriem būtu nepieciešama viņas materiālā palīdzība, lai viņa kristīgā mīlestībā dalītos ar tiem. Nedaudz vēlāk viņa rakstīja: "Tagad esmu vislaimīgākā sieviete šai pilsētā. Esmu atradusi patiesu laimi, daloties ar saviem līdzcilvēkiem mantā, ar ko Dievs mani svētījis."

Tas ir tieši tas, ko Jēzus Kristus mums mācīja un pavēlēja.

Šovakar, liekoties dusēt, atceraties, ka puse pasaules iedzīvotāju cieš badu, ir nabagi un nožēlojami. Bezgala daudz ir lasītnepratēju. Lielais vairums dzīvo ļoti primitīvos, senlaicīgos apstākļos. Tiem nepieciešama barība, izglītība, apģērbs, dzīvokļi, medicīniskā palīdzība, bet visvairāk tiern nepieciešama mīlestība. Mēs visi nesam tikumisku atbildību par šiem cietējiem pasaulē. Kristus tik bieži sludinājis lieliem ļaužu bariem, bet Viņš tos arī paēdināja. Viņš nosodīja nepareizo reliģijas izpratni, kur to redzēja tikai kā teoriju, bet ne dzīvi. Viņš sacīja: "Vai! jums, farizeji, jūs liekuļi, kas aizverat debesu valstības vārtus cilvēkiem. Jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar garām lūgšanām, tāpēc jūs saņemsiet ļoti smagu sodu."

Lūk, šinī jomā mēs, kristieši, esam cilvēci pievīluši. Mēs strīdamies par reliģiskām doktrīnām, kamēr lielākā daļa pasaules iemītnieku mirst ciešanās, būdami bez pirmās nepieciešamības lietām. Bezgala daudzi mirst bez cerības. Kādi mēs patmīļi, egocentriķi un patvaļnieki! Nav brīnums, ka mūs moca dzīves apnikums, vilšanās un nemiers.

Kristus vārdi: "Svētīgi žēlsirdīgie" tik ļoti vajadzīgi nežēlsirdīgajai paaudzei.

Bet paskatīsimies vismaz ap savu namu. Ja mēs tikai uzmanīgāk pavērotu, mēs ieraudzītu daudz cilvēku, kuri mīt trūkumā. Kādā Ziemsvētku vakarā pie manis atnāca viens no maniem draugiem un aicināja piedalīties Ziemsvētku dāvanu izdalīšanā dažiem kalnu iemītniekiem. Biju priecīgs līdzbraucējs, un man bija jāpiedzīvo viens no lielākiem pārsteigumiem manā dzīvē. Biju pārliecināts, ka mūsu puse katram cilvēkam ir viss viņa dzīvē nepieciešamais. Bet mēs nokļuvām tādās vietās, kur ļaudīm nepietika ne barības, ne drēbju. Tiem nebija ziepju, ar ko nomazgāties. Izbailēs un nožēlā lūdzu no Dieva piedošanu par manu nevērību pret cilvēkiem, kas dzīvoja ne visai tālu no manis. Nebiju papūlējies paskatīties ap sevi, kādas ir citu cilvēku vajadzības.

Ja jūs lūgsiet Dievam parādīt jums cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, Viņš jums noteikti parādīs.

Ir vēl citādi ļaudis. Tie ir ļaudis, kuriem nepieciešama draudzība. Ir tik daudz vientuļu cilvēku, kuri nepazīst draudzīgas rokas spiedienu. Tie nekad nesaņem sirsnīgas, iejūtīgas vēstules, tie skumst savā vientulībā. Ja tiem būtu mīļš cilvēks, kas tiem šad un tad atsūtītu siltus, sirsnīgus vārdus, viņu dzīve gluži izmainītos.

Ir vēl citādi sevī noslēgušies, nožēlojami cilvēki, kas nekā laba neredz ap sevi. Kāds mans draugs reiz aizgāja viesībās. Tur bija kāds bakurētains cilvēks ar zaķalūpu. Viņš sēdēja kaut kur nomalē. Neviens tam nepiegrieza vērību. Viņš izskatījās nospiests un kā tāds, kas viesībās nejūtas labi. Mans draugs piegājis pie viņa, apsēdies viņam blakus un visu vakaru pavadījis sarunās ar šo cilvēku. Kad viņi šķīrušies, jaunekļa seju rotājis priecīgs smaids. Mans draugs tam bija parādījis savu sirdi.

Ir bezgala daudz vietu, kur jūs varat parādīt žēlsirdību katru dienu. Ir slimnīcas, kur slimnieki gaida apmeklētājus. Simtiem slimnieku skumst slimnīcās, jo tiem nav apmeklētāju, kas tiem atnestu kaut vienu skaistu ziedu un sirsnīgu smaidu. Jūs varētu šīs sirdis sasildīt.

Jūs varat parādīt žēlsirdību, uzvarot savus aizspriedumus. Visā pasaulē dzimst jauns nacionālisma veids. Tai pašā laikā, kad vieni pieņem labprāt nēģerus savā sabiedrībā (jo agrāk tie netika pieņemti), citi liek tiem šķēršļus. Aizspriedumi nozīmē — notiesāt citus, neiepazīstoties ar lietas apstākļiem un īstenību. Aizspriedums ir vājuma un nespēka pazīme. Tas ir fanātisms, tas nav kristieša ierocis. Aizspriedums ir viena no lielākām mūsu gadsimta problēmām. Un par problēmu tas kļuvis tādēļ, ka kristietis aizmaldījies no kristīgās žēlsirdības ceļa, no iejūtas citu cilvēku dzīvē un sācis sekot neiecietībai un intrigām. Ja mēs visi būtu pilnīgi godīgi Dieva priekšā, tad aizspriedumu nebūtu. Bet, tā kā esarn tikumiski samaitāti, aizspriedumi ir izplatīti visā pasaule.

Visiem ir pārliecība un aizspriedumi. Neskatoties uz izglītības sistēmas uzlabošanos, mūsu aizspriedumi ir tā attīstījušies, ka nemaz nav līdzekļu pret tiem. Pat lielais rakstnieks Lamms raksta: "Esmu pilns savu kaislību un pašpārliecības aizspriedumu."

Aizspriedums ir zināms zādzības veids, jo tas nolaupa upurim saprātīgā tiesā taisnīgu izturēšanos pret viņu. Tas ir arī slepkava, jo nokauj upurim cerību.

Kristus ar saviem vārdiem deva sitienu šādai attieksmei, sacīdams: "Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā nenomani?" Viņš neteica noteiktu likumu pret to: "Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti!"

Manuprāt, mūsdienu pasaules vislielākais ļaunums ir aizspriedumi, kuri pamatoti, bieži vien, uz vienkāršu nezināšanu. Es nopietni šaubos, vai mēs izturētos pret kādu ar aizspriedumu, ja zinātu visu patiesību par to.

Mēs esam ātri tiesneši un gatavi citus apvainot par lietam, kas mums nemaz nav zināmas un kurās neesam iedziļinājušies.

Bet kas mūs glābs no šiem nāvīgiem aizspriedumiem? Tikai viens — garīga atdzimšana. Aizspriedumiem, neiecietībai un svētulībai jāatkāpjas, lai dotu vietu pazemībai un žēlsirdībai.Tas var notikt tikai tad, kad Dieva spēks apjož cilvēka dvēseli. Mūsdienu zinātnieki spēj saskaldīt atomu, bet nespēj saskaldīt aizspriedumus, un neviens tikumības mācītājs nespēj izraut šo melno sakni no cilvēka dvēseles. Šo operāciju spēj izdarīt tikai Dievs.

Ieklausieties apustuļa Pāvila vārdos. Viņš kādreiz bija Zauls — tarsietis un aizspriedumu cilvēks, kā retais. Viņš saka: "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, tā nelielās, tā nav uzpūtīga, tā neizturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaišas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visam, tā panes visu."

Ko grieķu loģika un romiešu kultūra nespēja paveikt pie jaunā Saula, to izdarīja Dieva žēlastība. Pēc sastapšanās Damaskas ceļā ar augšāmcēlušos Jēzu Kristu, vecie Saula aizspriedumi izgaisa. Žēlsirdība kļuva par ļoti svarīgu vārdu viņa mācībā, ta bija viņa rakstīto vēstuļu un viņa paša dzīves pamats.

"Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā, nodot sevi pašus par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, un tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums." — tāds bija viņa lūgums romiešiem. Pats saņēmis žēlastību, viņš kļuva par žēlsirdības sludinātāju. Pats kļuvis brīvs no saviem aizspriedumiem, viņš no sirds vēlējās, kaut visi kļūtu brīvi no šīs nāvējošās varas. Kā mēs spējam būt tik aizspriedumaini pret cilvēkiem, ja Dievs savā žēlsirdībā ir tik žēlastības pilns pret mums?

Treškārt, mēs spējam parādīt žēlsirdību, izplatot Kristus evaņģēliju.

Cilvēces garīgā nabadzība ir briesmīgāka par miesīgo badu. Tas nespēja izpildīt savus pienākumus visās dzīves sfērās pierāda, ka tajā dzīvo kaut kāds dzīves netikums. Bībele to uzrāda tā: "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?" Jer. 17,9. Visa netikumība, kā: patmīlība, aizspriedumu, naids, svētulība, izriet no viena avota: no kritušā cilvēka sirds. Pasaulē nekas nav zemāk kritis par cilvēka sirdi un nekas arī nespēj būt augstāk pacelts Dieva žēlastībā kā tā. Tā īstenība, ka pēc divi tūkstoši gadu Kristus mācības pastāvēšanas vēl pus pasaule nav dzirdējusi Viņa pestīšanas vēsti, lai iededzina mušu krūtīs vēlēšanos pasludināt mirstošai pasaulei Dieva žēlsirdību. Kristus pavēlēja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai." Šai pavēlei jāaptver visa pasaule. Apustuļi vispirms atnāca pie Kristus, bet nu Viņš tos sūta pasaulē.

Mes savā laikā arī atnācām, bet apstājāmies savā kustība uz priekšu, un Kristus mums saka: "Eita!" īss ir šis vārds, bet tajā ietverts viss Kristus evaņģēlijs. Tam vajadzētu būt katra patiesa kristieša dzīves vadmotīvam. "Eita!", saka draudzes Galva, "divi tūkstoši gadu jūs līdāt pa laika ceļu, bet cilvēki vēl līdz šim sēd tumsā un nāves ēnas ielejā".

Par cilvēka dabu ir divējādi uzskati. Daži apstiprina, ka cilvēciskā daba savos pamatos ir laba un ir spējīga sasniegt augstu tikumisku līmeni bez Dieva palīdzības. Bet kristieši ļoti labi zina, ka cilvēka daba ir kritusi un grēcīga un ka vienīgi Kristum ir spēks to atjaunot un pacelt. Grēka iznīcināšanas un labā pacelšanas spēka nav cilvēkā pašā, tas neizriet no viņa. Tas atrodas ārpus cilvēka, jo tas ir pārdabisks spēks, kas pieder Kristum.

Tomēr ir ļaudis, kuri tic, ka labāk organizēta valdība var but atbilde uz ļaunuma problēmām pasaulē. Tie domā, ka noziegumi un pārkāpumi izriet no nezināšanas un nabadzības un ka izglītība un zināšanas visu to spēj novērst. Bet vēsture rāda, ka šī teorija ir nepareiza. Konstitūciju paragrāfi nesatur to elementu, kas nepieciešams cilvēka dabas šķīstīšanai. Šis spēks stāv ārpus cilvēku likumu loka. Bībele mums saka: "Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūl taisns Dieva priekšā." Un atkal: ""Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama miesas dēļ, to ir darījis Dievs, sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgas miesas veida... Viņš grēku, kas bija miesā, pazudināja uz nāvi."

Man liekas, ka mēs visi piekritīsim, ka valdības sastāvs nebūtu jāmaina, lai iznīcinātu ļaunumu un grēku, un paplašinātu ceļu labajam un cēlajam. Senās Romas iedzīvotāji nebija skaidrāki daiļrunīgā valdnieka Ciecrona laikā, kā tie bija nežēlīgā despota Nerona laikā simts gadus vēlāk.

Pilsoņu likums spēj pacelt sabiedrības noskaņu, bet tas nespēj to padarīt skaidrāku.

Tautas morālei jaizplūst no kristietības, no tās pārstāvjiem, kas to iemieso dzīve. Ja pazudīs kristietība, tad tai iīdzi pazudīs arī rnorāiā jēga, kas nosaka tautu mērķus.

Zināšanas neglāba Zālamanu no baudkāres un Baironu no netikumības. Māksla un zinātne spēj izsmalcināt mūsu gaumi, bet šķīstīt sirdi un atdzemdināt garu tam nav iespējams.

Pasaulei šodien nav nepieciešama vienīgi civilizācija un izglītība, bet tai ir nepieciešama civilizēta sirdsapziņa cilvēkos, kas vairs netiecas pēc visādas uzdzīves un kukuļu ņemšanas.

Es dodu priekšroku mežoņu pasaulei un ne civilizētiem ļaundariem. Labāks ir mežonīgs, neizpostīts tuksnesis, nekā civilizētas, kauna pilnas pilsētas.

Vai es nosodu civilizāciju? Nepavisam nē, bet es vēlos to izlabot ar garīgu atdzimšanu. Es aizdzītu aizspriedumus un atvietotu tos ar likumiem, pēc kuriem cilvēki izturētos taisnīgi viens pret otru. Es izdzītu nežēlību un atvietotu to ar žēlsirdību. Bet tāds iznākums var būt tikai tad, ja pasaules apdzīvotāji pieņemtu Jēzu Kristu kā savu personīgo Pestītāju.

Jūs varat atvērt pilsētā skolu un universitāti katrā ielā, bet pilsētas pagrimšanu jūs ar to nenovērsīsiet. Izglītība jānosauc par melu izglītību, ja tā izturas nevērīgi pret nopietnām garīgām prasībām cilvēka dabā. Daļēja izglītība ir daudz sliktāka, kā nekāda, ja tiek attīstīts tikai prāts un nevis dvēsele. Atļaujiet vaļu pusizglītotam cilvēkam, dodiet tam iespēju valdīt ar neaprobežotiem līdzekļiem, neatzīstot augstāku varu pār sevi, un jūs redzēsiet briesmas. Tas ir kā pa sliedēm skrejoša lokomotīve bez vadītāja, kā tvaikonis trakojošā jūrā bez kapteiņa, bez kompasa un bez mērķa. Solīt pasaulei civilizāciju un nenorādīt uz Kristu, ir tas pats, kā teikt, ka vilki var pārvērsties avīs, ja tos mazgā un ieģērbj aitu ādās.

"Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību." Žēlsirdība, kas tik ļoti nepieciešama pasaulei, tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība, miers un mīlestība. Atdzemdināt un pārveidot — ir vienīgi Kristus spējas.

Mums būtu jāsniedz "biķeri auksta ūdens" ar vienu roku, bet ar otru roku jāpiedāvā dvēseles atdzimšana cilvēcei, kas ir fiziski un garīgi slima. Agrāk mēs domājām, ka cilvēka vajadzības ir tikai fiziskas, bet nu sākam saprast, ka tās ir arī garīgas.

Kristus evaņģēlijs interesējas arī par cilvēka miesīgo dzīvi. Materiālisms neko vairāk neatzīst mūsu miesās, kā tikai laboratoriju analīžu rezultātus. Bet Bībele saka ticīgajiem ar nopietnu pārmetumu: "Kā? Vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas dzīvo jūsos?" Evaņģēlijs interesējas par cilvēka prātu. Tas paceļ viņa prātu visaugstākā līmenī. Evaņģēlijs prasa cilvēka prāta spēku pilnīgu saskaņu. Bībele aicina: "Apjoziet jūsu prata gurnus." Evaņģēlijs atklāj atdzimušā cilvēka priekšā veselu patiesības pasauli.

Evaņģēlijs arī interesējas par cilvēka jūtām: "Lai jūsu sirds neizbīstas... Svētīgi bēdīgie, jo tie tiks iepriecināti..."

Lūk, kas nepieciešams cilvēcei: Tai vajadzīga ieprieca bēdās, gaisma tumsā, miers dzīves vētrās, atpūta nogurumā un dziedināšana slimībās. Un evaņģēlijs visu to piedāvā cilvēcei.

Evaņģēlijs ir vienīgais apmierinājums cilvēka gara pasaulei. Tas atklāj neapgāžamu faktu par grēka pastāvēšanu un ieteic atbilstošas zāles. Evaņģēlijs nenovēršas no vecā jautājuma: "Ko man darīt, lai izglābtos?" Tas nedod ģeķīgo atbildi, ka pestīšana nav vajadzīga, bet gan paceļ cilvēku no bezdibeņa gaišajās mūžības sfēras. Evaņģēlijs nemelo, ka cilvēka daba nav grēcīga. Tas neatņem cilvēkam sirdsapziņas mokas tādā ceļa, ka atņemot cilvēkam pašu sirdsapziņu.

Evaņģēlijs parāda cilvēkam viņa brūces un sola dziedināšanu. Tas parāda cilvēka verdzību, bet sniedz arī ieroci ķēdes saraušanai. Tas parāda cilvēka dvēseles kailumu, bet gādā arī morālās skaidrības drēbes. Tas parāda dvēseles nabadzību, bet piedāvā arī visu debess bagātību. Tas atklāj cilvēka grēku un dāvā Pestītāju.

Lūk, tās ir jaunākās ziņas, kādas varam paziņot apmaldījušamies un apjukušai cilvēcei. Evaņģēlijs parāda tai žēlastību.

Ap jums ir cilvēki, kuri nejūt vajadzību pēc atdzimšanas. Jūs viņus pazīstat. Ieteicu jums uzrakstīt viņu sarakstu un sākt aizlūgt par tiem. Vaicājiet Dievam, kādā veidā jus spētu tiem liecināt par Viņu un pievilkt tos pie Viņa. Viņu dzīve var pārveidoties ar jūsu vārdu palīdzību, ja Dievs tos svētīs. Ja Kristus ir darījis jums labu, tad vēstiet to citiem, lai arī tie gūst šo svētību. Tādā veidā jūs parādīsiet žēlsirdību.

Ja paši esat baudījuši Dieva žēlsirdību -— grēku piedošanu un mūžīgu dzīvību, tad jūsu pienākums ir parādīt žēlsirdību arī citiem, dalot savu guvumu arī citiem. To darot, jūs gūsiet paši ne tikai jaunu žēlsirdību, bet arī patiesu lairni!