Billijs Grēms: Laimes noslēpums

Saturs

  IEVADAM

  LAIMES MEKLĒJUMI

  LAIME NABADZĪBĀ

  LAIME BĒDĀS

  LAIME LĒNPRĀTĪBĀ

  LAIME IZSALKUMĀ

  LAIME ŽĒLSIRDĪBĀ

  LAIME SIRDSŠĶĪSTĪBĀ

  LAIME MIERA NEŠANĀ

  LAIME VAJĀŠĀNĀS

  LAIMES NOSACĪJUMI

   www.svetrunas.lv

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums


LAIME IZSALKUMĀ UN SLĀPĒS

Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Mat. 5, 6,

Ar diviem darbības vārdiem uzceltas divas impērijas, teica Augustīns, un tie ir "gūt" un "būt".

Pirmā ir materiālo vērtību un varas valsts. Otrā ir garīgo un nezūdošo lietu valsts.

Šis Kristus ceturtais Svētlaimes likums izsaka centrālo patiesību. Vārdus: "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības...", Jēzus teica pūlim.

Tā laika Palestīnas pūlis pārstāv arī visu gadsimtu, visu ļaužu pūļus. Vairums tajā bija apspiesti ļaudis kā garīgi, tā sabiedriski. Viņu vajadzības bija ļoti lielas, bet neviena nebija tik dziļa, kā garīgās tieksmes un ilgas.

Cilvēks var būt sociāli un ekonomiski brīvs, bet ja viņa slāpes pēc Dieva nav apmierinātas, viņš var kļūt līdzīgs dzīvniekam. Mūsu uzplaukuma gadsimts devis mums visu, bet garlaicība un neapmierinātība sasniegusi augstāko pakāpi. Iemesls tam — garīgo vēlmju nepiepildījums.

Kādreiz kāds laulāts pāris apmeklēja bāreņu namu, lai izvēlētos sev adoptēšanai kādu bērnu. Sarunājoties ar kādu zēnu, kas tiem likās pievilcīgs, viņi skaistās krāsās tēloja tam visu to, ko tie spētu tam dot. Bet zēns tos pārsteidza ar atbildi: "Ja jums vairāk nekā nav, tad es labāk izvēlos palikt tepat". Kāda sieviete tam jautāja, ko gan vel citu tas vēlētos. Zēns atbildēja: "Vēlos tikai, lai mani mīlētu".

Lūk, patiesība. Pat zēns zina, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Sirdi nevar apmierināt ar rotaļlietām un virtuves gardumiem. Cilvēki radīti tikai dažas pakāpes zemāk par eņģeļiem. Tāpēc mūsu dvēseles nespēj apmierināties ar šīs, pēc izpriecām skrejošās, pasaules sēnalām. Mūsu dziļākās tieksmes un vēlmes apmierināmas tikai ar atjaunotu sadraudzību ar Dievu, pēc kura līdzības esam radīti.

"Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks piepildīti»". Nav grūti saprast šo Jēzus Kristus lietoto līdzību. Tas ir bads. Mēs daudzi savā laikā esam izjutuši mokošas sāpes, sliktu dūšu un ģīboņa sajūtu, kas pavada lielu izsalkumu. Visi esam sajutuši slāpēs izkaltušas lūpas.

Bet kāda tad laime izsalkumā un slāpēs?

Pirmkārt, izsalkums ir dzīvības zīme. Līķi ne izsalkst, ne izslāpst.

Ir iespējams sirdi tā nocietināt, kā tas bija noticis ar Ēģiptes faraonu. Tas ir ļoti bīstams process, ja tas noris cilvēka dvēselē. Grēks spēj tā apcietināt un nostādīt cilvēka sirdi pret Dievu, ka sirds zaudē katru tieksmi pēc Dieva. Šādu stāvokli Bībele apzīmē ar vārdiem "Dievs to atstāja ..". Ja jūsu sirdī saglabājusies kaut niecīga deva slāpju pēc Dieva un pēc Viņa taisnības, tad tā ir pazīme, ka jūsu sirds vel nav pilnīgi apcietināta un vel ir spējīga pieņemt Kristus mācību. Tad jūs vel esat spējīgi sadzirdēt Svētā Gara balsi.

Tie, kam nav slāpju un izsalkuma pēc Dieva, nav tikai "miruši pārkāpumos un grēkos", bet ir arī nejūtīgi pret Svēta Gara mājieniem. Tiem draud briesmas palikt tādā nesamaņas stāvokli un beidzot tajā aiziet bojā. Kāds cilvēks man atstāstīja savu pārdzīvojumu tālos ziemeļos. Viņš jutis savas rokas un kājas pamazām sastingstam, un bijusi liela velēšanās nolikties sniega un aizmigt. Bet pēkšņi viņš atjēdzies, ka mirst nosalšanas nāve. Tad viņš, ar pedejo gribas speķu, uzlēcis kājās un sācis skriet, līdz viņa asinsrite sākusi atjaunoties. Ja viņš savu bīstamo stāvokli nebūtu sapratis un attiecīgi rīkojies, viņš būtu nosalis.

Svētīgi tie, kas atsaucas Svētā Gara mājieniem. Vienīgi tiem ir cerība, ka viņus Dievs paēdinās.

Izsalkušie ir normāli cilvēki. Fiziski un garīgi slimojošie atsakās no barības. Šis ir izsalkuma svētigums, jo tas ir — dabīga parādība.

Normāls cilvēks pazīst arī garīgo badu. Lielais dziesminieks psalmos izsaucas: "Kā briedis brēc pec ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc pēc Tevis, ak Dievs!" Un pravietis Jesaja saka: "Uz Tevi, uz Tavas tiesas ceļiem mes gaidām, Kungs, pec Tava vārda un Tavas piemiņas dvēsele karo! Mana dvēsele ilgojas pēc Tevis un mans gars manī Tevi agri meklē, jo, kad Tava sodība parādās virs zemes, tad pasaules iedzīvotāji mācās taisnību."

Kā magnets pievelk dzelzi, tā bada stāvoklis pievelk mūs Dievam. Pat tad, ja jūs, tāpat kā tūkstošiem citu, sajūtat nespēju vienoties ar Dievu tāpēc, ka pasaulei jūsu uztverē ir lielāks pievilkšanas spēks un pasaule vairāk atbilst jūsu gaumei, tomēr reiz — varbūt pat lasot šīs rindas — jūs sajutīsiet dziļi sevī lielo neapmierinātību ar to, ko pasaule spēj sniegt.

Tad jūs līdz ar Dāvidu, kurš arī dziļi izjuta, ka grēka bauda to nespēja apmierināt, izsauksieties: "Dievs, rnans Dievs! Es Tevi meklēju no paša rīta. Pēc Tevis alkst mana dvēsele sausā un izkaltušā zemē..."

Daudzi uzskata šis zemes laimi par dzīves pašmērķi un nemeklē augstāko un cēlāko laimi. Nelaime ir kā sāpes. Tā rodas kā pamatcēloņa sekas. Sāpes nav remdējamas, iekams cēlonis nav novērsts. Sāpes un slimība ir kopā. Cēlonis ir slimība, sāpes — sekas. Nelaime ir sekas, bet nelaimes cēlonis ir grēks. Ēdenes dārzā viss būtu noritējis laimīgi, ja tur nebūtu ielauzies grēks. Kad tas notika, aizslīdēja laime, jo laime nespēj dzīvot kopā ar tādu kaimiņu, kāds ir grēks.

Bet kas tad ir taisnība? Kas ir taisnība, pēc kuras mums jāilgojas? Vai tā ir kāds reliģisks pārdzīvojums? Vai tā ir noslēpumaina ekstāze, satricinošu jūtu un spiritisku sensāciju pārdzīvojums? Un vai vērts pievērst uzmanību tādiem pārdzīvojumiem, kuriem neseko taisnība dzīvē? Es nespēju šos pārdzīvojumus stādīt augstāk par Dieva klātbūtnes spēka pārdzīvojumu.

Reliģiski pārdzīvojumi, kas neuzlabo mūsu morāli un nerada mūsos velēšanos kļūt līdzīgiem Kristum, ir ļoti mazvērtīgi un ir vairāk posts, nekā svētība. Dievs ir svēts un viss Viņa pestīšanas plāns ir svētums.

Tā taisnība, par kuru runā Jēzus Kristus, nav arī mehāniska reliģisku ceremoniju izpilde. Kristus skaidri norādīja uz reliģisku ceremoniju bezvērtību, sacīdams: ""Ja jūsu taisnība nav labāka kā farizeju un rakstu mācītāju taisnība, tad jūs debesu valstībā nenāksiet."

Tā nav arī abstrakta prāta morāle, kurai šodien daudz pārstāvju. Daudzi cilvēki šodien nosoda vispārības grēku, bet savu pašu dzīvē tie to neierauga. Tie nosoda to valdībā un sabiedrībā, bet ne savā sirdī.

Bet kāda tad ir Kristus ieteiktā taisnība? Bībele māca, ka Dievs ir svēta, taisnīga un skaidra persona. Tā necieš grēku savā tuvumā. Tomēr cilvēce nolēma neņemt vērā debesu prasības, un sekas tam ir tādas, ka cilvēks kļuva par grēcinieku. Grēks arī tagad kavē Dieva attiecības ar cilvēku. Svētums nevar biedroties ar nesvētumu. Bībele cilvēku nosauc par svešinieku, kas noziedzies pret Dievu.

Vienīgais ceļš, pa kuru cilvēks spēj atkal atjaunot satiksmi ar Dievu un atrast to laimi, pēc kuras tas ilgojas, ir atjaunot taisnību un svētumu. Daudzi cilvēki ir centušies paši sevi izlabot, lai iegūtu Dieva labvēlību. Daudzi pat sakropļojuši savu miesu un nodevušies pašmocibai, pārliecībā izpatikt Dievam. Bet Dieva vārds saka, ka visa mūsu taisnība ir kā sārņaina drēbe Dieva priekša. Ar saviem spēkiem mēs nespējam radīt ne svētumu, ne citu kādu labumu, kas spētu apmierināt Dievu. Pat skaidrākie mūsu vidū ir nešķīsti Dieva priekšā.

Atceros, reiz mana sieva mazgāja veļu. Telpā veļa izskatījās tiešām balta, bet kad to izkāra ārā žāvēšanai, tad, salīdzinot to ar tikko nokritušo sniegu, tā izskatījās tumša. Mūsu dzīve dažreiz var likties laba un kārtīga, bet salīdzinot to ar Dieva skaidrību un svētumu, tā ir gluži netīra.

Tomēr, neskatoties uz mūsu grēkiem un morālo netīrību, Dievs mūs mīl. Viņš lēmis dāvināt mums taisnību. Tāpēc Viņš sūtīja šeit savu Dēlu Jēzu Kristu. Vai esat pārdomājuši, kādēļ krusts kļuvis par kristietības simbolu? Tāpēc, ka Kristus izcietis mūsu izpirkšanas maksu, rādīdams to taisnību, kuru mēs paši nekad nespētu rādīt. "Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū." Ar šo sava Dēla salīdzināšanas nāvi un augšāmcelšanos Dievs rādīja ticības pamatus tiem, kas šo salīdzināšanu pieņem.

Tas nozīmē, ka Dievs piedod visus pagātnes grēkus un neizdevības. Viņš iznīcina veco. Viņš gremdē mūsu grēkus jūras dziļumos un liek mūsu pārkāpumus tik tālu, kā rītus no vakariem. Visspēcīgajam Dievam ir tāda spēja, kādas cilvēkam nav: Dievs ir spējīgs aizmirst absolūti. Žēlastības Dievs aizmirst mūsu noziegumus un izdzēš tos no savas atmiņas. Kristus deļ Viņš skatās uz mums kā uz tādiem, kuri nekad nav grēkojuši.

Teoloģijas terminos to sauc par "taisnošanu", un Bībele mums liecina: "Tad nu ticībā taisnotiem mums ir miers ar Dievu, caur Jēzu Kristu."

Bez draudzības un vienības ar Dievu nav patiesas laimes. Šīs attiecības nav citādi nodibināmas, kā ar Jēzus Kristus krustu. Citiem vārdiem, Dievs saka: "Es tev piedošu, bet tikai pie krusta." Tāpēc ir nepieciešami nākt pie krusta, atzīties savos grēkos un iegūt piedošanu un pestīšanu. Taisnošana ir Dieva dāvana, kas īpaši saņemama. Tā ir debesu daļa virs zemes. Dieva Dēla taisnība ir mūsu taisnošana. Mūsu svētīgajā dzīve šī taisnošana ļoti progresīvi iespiežas mūsu sirdīs. Tādā veidā Dievs savā dievišķajā dabā dalās ar mums. Tam jākļūst par mocošu izsalkumu un slāpēm mūsos, un tā mēs kļūstam dievišķās dabas līdzdalībnieki. Dievs saka, ka tikai izsalkušie iegūst šo dzīvību. Šo mannu Dievs nevienam neuzspiež. Mums tā jāvēlas vairāk kā viss cits. Ilgās pēc Dieva, jānobīda pie malas citas vēlēšanās.

Ir daži apstākļi, kas spēj kavēt šo tiekšanos pēc Dieva. Apustulim Pāvilam evaņģēlija darbā bija kāds jauns draugs vārdā Demass. Mēs maz ko zinām par šo jaunekli. Pāvils to raksturo dažiem vārdiem. "Dēmass mani atstājis, iemīlēdams pasauli."

Daudziem nav garīgu tieksmju tāpēc, ka tie iegrimuši šīs pasaules izpriecās. Tie bauda sātana delikateses. Dzirdēju par cilvēku, kuram, pa ceļu ejot, cītīgi sekojusi cūka. Kāds tam jautāja, kā viņš to panācis. Ļoti vienkārši: "Katrā solī es nometu tai pa pupai. Cūka ļoti mīl pupas."

Velns staigā pa dzīves ceļiem, izmētājot savas elles pupas, un cilvēki, tās ķerot, aiziet pazušanā.

Otrkārt, jūsu pašpaļāvība spēj mazināt jūsu izsalkumu pēc Dieva. Nav tukšāka cilvēka par tādu, kurš domā tikai par labāku paēšanu. Nav slimāka par to, kurš pārliecināts par savu veselību tad, kad atrodas jau turpat nāves vārtos. Nav nabagāka kā tas, kurš uzskata sevi par bagātnieku, bet patiesībā ir bankrotējis. Bībelē ir vārdi: "Tu saki: es esmu bagāts un pārpārim bagāts un man nav nekāda trūkuma, bet nezini, ka esi nožēlojams, akls, kails un nabags..." Kurš ir pārņemts no pašmīlestības, tā dzīvē Dievam nav vietas. Pašpaļāvība ļoti kaite jūsu ilgām pēc Kristus.

Treškārt, slepeni grēki var šķērsot jums ceļu uz Dieva taisnību. Jūsu apslēptais grēks jums maksā dārgi. Jums varbūt šķiet, ka var priecāties par to, ka tas nav ticis atklāts, bet nožēla vēl vienmēr palikusi jūsu sirdī. Ļaunu pieminošas domas pret tuvāko, atteikšanās piedot tam, kas lūdza piedošanu, sirds, kas pilna ļaunuma, viss tas liedz Dievam vietu sirdī.

Ja jūs ļausiet sevi paēdināt ar Sātana barību, jums nebūs vēlēšanās pec debesu mannas.

Ceturtkārt — nevērība pret savu garīgo dzīvi var iznīcināt tieksmi pēc Dieva taisnības. Visi kristieši tic Dievam, bet maz ir to kristiešu, kuri velta Dievam savu laiku. Viņu dienas ir tā aizņemtas, ka tiem nav laika lasīt Bībeli, nedz ārī domāt par savu tuvāko. Tāpēc daudzi kristieši zaudējuši īsto mācekļu garu. Tie ir izbīdījuši Dievu no savas dzīves. Bet sekas tam ir zināmas — sirds nocietināšanās.

Garīgais izsalkums un slāpes ir vēlēšanās vienmēr būt pareizās attiecībās ar Dievu. Tā ir apzināšanās, ka visi miera meklējumi ārpus Dieva ir veltīgi. Tā ir savas nespējas sev pašam palīdzēt apzināšanās, un reizē arī sevis pakļaušana Dieva gribai. Gluži kā apustulis Pēteris, pašapzinīgi soļodams pa viļņiem, pēkšņi grima, tā arī mēs bieži izsaucamies: "Kungs, palīdzi, es grimstu!"

Kā pazudušais dēls, izbaudījis elles delikateses, tā arī mēs reizēm sajūtam, ka mūs piepilda sēnalas un ka tās mūs nepaēdina. Tad savu bēdu un trūkuma bezpalīdzībā mēs izsaucāmies: "Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret Tevi! Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem." Pazudušā dēla atgriešanās sākās cūku laidarā, kad viņš atcerējās: "Cik daudz algādžu manam tēvam, kam maizes papilnam, bet es ciešu badu..." Tiklīdz viņš sāka izsalkt, Dievs tam jau bija sagatavojis galdu atkalsavienībai ar tēvu, jo dēla dziļākās alkas un ilgas nebija pēc barības, bet pēc atgriešanās tēva mājās.

Ari mūsu mērķis nav svētības, nav garīgie pārdzīvojumi, pat ne atbildes uz mūsu lūgšanām pašas par sevi. Viss tas ir tikai mūsu pareizo attiecību ar Dievu sekas. Dievs arī mums, izsalkušiem un izslāpušiem, saka: "Bērns, viss, kas ir mans, ir arī tavs."

Garīgās apmierinātības atslēga ir — būt attaisnotam Dieva priekšā. Kad mēs ticībā nokļūstam dēla stāvoklī, tad Dieva bagātība un pārpilnība kļūst arī mūsu daļa. Dieva spēks kļūst mūsu spēks. Apmierinātība un laime būs šī atjaunotā stāvokļa sekas.

Jūs jautāsiet: "Kā sākt, ko darīt?" Ir jāatgriežas. Atgriešanās nozīmē strauju pagriezienu, sirdsprāta pārmaiņu, pagriezienu atpakaļ. Tā ir cilvēka rīcība, ar kuru tas izsaka savu vēlēšanos visās lietās mainīt savu dzīvi, atgriezties pie Dieva un dzīvot saskaņā ar Dieva likumiem. Tas nozīmē:
  1.Izsūdzēt Dievam savus grēkus.
  2.Atteikties no tiem.
  3.Novērsties no tiem.
  4.Ticībā uzņemt sirdī Jēzu.

Ja tas patiesi izdarīts, tad var sagaidīt no Dieva puses — jaunpiedzimšanu un garīgās dzīves dāvanu — Svētā Gara vadību.

Bet te daudzi iebildīs: "Es jau ticu Kristum, ticu Dieva draudzei un Bībelei. Vai tad ar to nepietiek?"

Nepietiek. Jums jāuzņem Kristus savā sirdī. Piemēram, es eju uz lidlauku. Man ir pasūtīta vieta un biļete kabatā. Liela, spēcīga lidmašīna stāv uz celiņa. Esmu pārliecināts, ka tā mani spēj aizvest līdz mērķim. Trīs reizes ziņo par lidmašīnas startu, bet es tajā neiekāpju. Durvis tiek aizslēgtas. Lidmašīna ieskrienas pa celiņu un paceļas gaisā. Bet es tajā neesmu. Kāpēc? Es ticēju lidmašīnai, bet nepacentos viņā iekāpt.

Tādā pašā stāvoklī esat jūs. Jūs ticat Dievam, Kristum, draudzei, Bībelei, bet nepapūlējāties Kristu uzņemt savā sirdī. Jūsu ticība bija bezpersoniska: jūs sevi Viņam neuzticējāt. Tajā brīdī, kad jūs uzņemiet Kristu savā sirdī tā, kā Bībele to māca, jūs piedzimstiet no jauna, Dieva daba ieiet jūsu dvēselē un jūs kļūstiet pr Dieva bērnu, pilnīgā garīgā savienībā ar Viņu.

Tas ir pirmais solis. Nav vērts lasīt šo grāmatu tālāk bez pārliecības, ka grēki ir izsūdzēti, Kristus ticībā pieņemts un notikusi jaunpiedzimšana. Vispirms jānokārto attiecības ar augšu.

Mūsu garīgās barības apgāde nāk no augšas. No turienes nāk arī mūsu spēks. Šai nozīmē cilvēks ir līdzīgs tramvajam: tam jābūt savienotam ar augšu, lai spētu kustēties apakšā pa zemi. Vispirms mūsu attiecībām jākļūst pareizām ar Dievu, lai tās spētu kļūt pareizas ar cilvēkiem. Un ja tā ir patiesība, tad patiesība ir arī šī: ja neesam pareizās attiecībās ar Dievu, tad tādi nevaram būt arī pret cilvēkiem.

Atcerieties likumu mūzikā. Ja divi instrumenti uzskaņoti vienā un tai pašā tonī, tie ir noskaņoti viens pēc otra. Tas pats matemātikā: ja divas vienības katra līdzīga vienai un tai pašai vienībai, tās ir arī savstarpēji līdzīgas. Tā divi cilvēki, kas mīlēs Kristu, mīlēs arī viens otru,

Mums ir jāizsalkst pēc uzvaras dzīves šai pasaulē. Ja pieņemiet Kristu kā savu personisko Pestītāju, Viņš ar Svētā Gara starpniecību sāk iemājot jūsu sirdī. Svētie Raksti to izsaka tā: "Kristus jūsos — godības cerība." Ar savām miesīgām acīm jūs Viņu neredzēsiet, var būt arī nesajutīsiet, bet Viņš tur būs. Jo viņš jāpieņem ticībā.

Šis izsalkuma veids saucas svētošana. Neizbīstieties no šī vārda, tas nozīmē: atšķirts, skaidrs. Svētošanas norise var notikt pēkšņi — tad, kad ticībā pievērsāties Kristum, Svētais Gars ieiet jūsu dvēselē. Bet tā var attīstīties ari progresīvi, pamazām pieaugot Kristus žēlastības atziņā. Kristīgā dzīve nav tikai vienkārša, vienreizēja un pēkšņa atgriešanās. Tā ir ik dienas turpinošā veidošanās Kristus līdzībā. Sākot šo dzīvi, jūs esat vēl bērns. Jums sākumā jābarojas ar vieglo garīgo brību, augot un stiprinoties spēcīgai kristīgai dzīvei. Sākumā jūs noteikti izdarīsiet daudz kļūdu, bet jums ir jāmācās no tām un jāturpina pieaugt. Ir daudz cilvēku, kas nepieaug. Tie paliek bērni visu mūžu. Mūsu laikā mēs ar tādiem sastopamies ļoti bieži.

Vai atceraties dienu, kad atdevāt savu sirdi Kristum? Jums bija pilnīga pārliecība par uzvaras dzīvi. Cik viegli nācās pārspēt grēku mīlošā Kristus spēkā! Vai tāda Vadoņa vadībā, kurš nekad nav ticis grēka uzvarēts, kāds varētu zaudēt cīņu?

Bet daudzu cilvēku pārdzīvojumi īstenībā kļuva citādi. Uzvaru maz, bet zaudējumi bezgalīgi un katastrofāli. Viņu dzīve nav bijusi tāda, kādai vajadzēja kļūt Dieva bērna dzīvei. Kāda garīga rakstniece apraksta tādu stāvokli sekojoši: "Jums kļuva skaidra Kristus mācība, bet Viņa gaisma un spēks palika sveši. Jūs ticējāt Kristum, runājāt par Viņu, bet Viņš jūs ik brīdi nepiepildīja, ar sevi. Jūs pieņēmāt Kristu par Pestītāju no grēka soda, bet jūs neiepazināt Viņu kā Pestītāju no grēka varas. Dievbērnības prieks un pacilātība pamazām izbālēja. Atlika vienīgi dažas gruzdošas oglītes no karstās Kristus mīlestības liesmas. Jūs apzinieties skaidri, ka jūsu dzīve nesaskan ar Dieva vārdā prasīto kristieša dzīvi, un jums liekas, ka jūsu dzīvē arī nekas cits vairs nav sagaidāms, kā pastāvīgā neizdošanās un zaudējumi cīņās. Jūs nožēlojat savu vainu, lai nākošā, brīdī atkal kristu."

Mēs lasām Svētajos Rakstos, ka pirmie kristieši kļuva piepildīti ar Svēto Garu. Toreiz nebija baznīcas un iespiesta Dieva vārda — Bībeles. Nebija arī automobiļu, lidmašīnu, dzelzceļa, vilcienu, radio un televizoru. Bet, neskatoties uz to, viņi Kristus spēkā kustināja pasauli. Viņi izdarīja apvērsumus cilvēku sirdīs un satricināja vecās Romas pamatus. Viņi katru dienu dzīvoja Kristum. Ar prieku tie pakļāvās vajāšanām, pat nāvei — Kristus dēļ. Milzīgas ļaužu masas vienkārši nesaprot kristietības jēgu, redzot nesaskaņas kristīgo starpā. Svētā Gara pilnas, pieaugošas kristīgas draudzes vietā redzama šķelšanās, strīdi, sīkumainība, skopulība, garīga kūtrība, un tieši šajā laikā, kad pasaule atrodas uz bojāejas robežas.

Mūsdienu kristietības vislielākā nepieciešamība ir ikdienas uzvara pār grēku. Tūkstošiem kristiešu jūt nesaskaņu sevī. Pat apustulis Pāvils runā par šādu cīņu. Viņš stāsta, ka, vēloties kalpot Dievam, jūt sevī pilnīgu nespēku. Ļaunu, ko nevēlas, viņš padara, bet labo — nespēj. Izmisumā tas izsaucas: "Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?" Bet jau nākošā pantā viņš atbild uz šo mulsinošo, visnopietnāko un pārbaudošo jautājumu: "Pateicība Dievam, mūsu Kungā Jēzū Kristū!"

Kristus var kļūt jūsu atbrīvotājs.

Daudzi, kuri sevi atzīst par kristiešiem, tomēr dzīvo pastāvīgā garīgā neveiksmē. Viņu lūpas, mēle, rokas, ceļš zem kājām, domas ir nešķīstas. Kā tas saskan? Tie apliecina Kristus vārdu, iet dievnamā, cenšas pat lūgt, bet labi zina, ka viņu dvēselēs un dzīvē noris tas, kas kristietim nepieklājas. Tiem nav tās pastāvīgās uzvaras pār grēku, kādu apsola Svētie Raksti. Viņu vaigs nestaro. Dvēselē nav uguns.

Un tomēr ir sastopami arī citādi ļaudis. Tie nes sevī gara augli — tas saskatāms viņu sejās, viņu sarunās un dzīves nostājā. Bet tā tas nav ar iepriekš minētajiem kristiešiem, kuriem uzvara pār grēku ir tikai reta parādība. Tiem ataust viena vai otra diena, kad izdodas uzvarēt kārdināšanas, bet tad tie no jauna ieslīd vecās nespēka sliedēs, un viņu slāpes pēc pilnīgākas dzīves liekas veltīgas.

Ir arī tādi cilvēki, kuri nekad neatbrīvojas no netīrām ieražām.

Ir arī tādi kristieši, kas slikti piekopj ikdienējo lūgšanu. Kāds policists man jautāja, kāds ir manas uzvaras dzīves noslēpums. Es atbildēju: "Pilnīga sevis atdeve Dievam, pirmkārt, un otrkārt — lūgšana."

Nekas nespēj atvietot ikdienas lūgšanu. Laicīgai kristieša dzīvei absolūti nepieciešama ik dienas vaigu vaigā sastapšanās ar Kristu lūgšanā. Bez draudzības ar Kristu nav iespējama enerģiska, auglīga dzīve.

Cik žēl, ka pat sarunās ar citiem kristiešiem,mūsu sarunas pildītas ar sīkām, mazvērtīgām lietām. Mēs zinām mūsu pilsētas futbola komandas rezultātus, bet vai mēs zinām kaut vienu Bībeles pantu no galvas?... Mēs nepiekustam runāt par savām mājam, automašīnām un televizoriem, bet cik žēl, ka esam tik nevērīgi attiecībā pret Dieva lietām. Ja uz mūsu sliekšņa atrastos kāds mirējs, mēs nespētu tam palīdzēt viņa nezināšanā par mūžību un Pestītāju.

Mūsu garīgā pasaule kļuvusi nabaga, tāpēc mūsu starpā nav garīgu sarunu. Sastopoties kantoros, universitātēs, veikalos, mūsu sarunām vajadzētu būt par dievišķām lietām. Mums vajadzētu pārrunāt mūsu garīgas cīņas un meklēšanas rezultātus Dieva vārdā.

Nepietiek ar pievienošanos kādai draudzei, nepietiek iznākt altāra priekšā kāda evaņģelizācijas sapulcē, cerībā, ka šīs garīga pārdzīvojuma sajūsmas mums pietiks līdz pat dzīves galam. Mēs esam cilvēki, un mums laiku pa laikam jāatjauno mūsu solījumi Dievam. Mums jāuzskata sevi par inventāru, kas vienmēr pak|auts revīzijai.

Kristus šodien aicina kristiešus šķīstīties, lai tie kļūtu svētīti un garīgi pilnīgi. Tad neveiksmes nomainīsies ar veiksmēm. Tad radīsies iespēja palīdzēt citiem garīgajā dzīvē un negaidīt to no apkārtējiem. Citādi kļūs ieradumi, lūgšanas un Bībeles lasīšana, līdzekļu upurēšana Kristus vajadzībām un liecība par Kristu.

Uz jautājumu — kā sākt, es ieteiktu pārdomāt savus grēkus un pārkāpumus un sastādīt tādu sarakstu. Tad atzīstaties Dievam par katru no tiem un izsvītrojiet no saraksta, atcerēdamies, ka Kristus piedod izsūdzētos grēkus. Bībele māca: "Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticams un taisns un piedod mums mūsu grēkus, šķīstot mūs no visas netaisnības."

Pēc tam, kad esat atzinuši visus savus grēkus, kādus atceraties, nododiet Kristus rokās visu savu dzīvi. Nododiet Viņam savu iemīļoto, savu ģimeni, darbu, karjeru, centienus, savu dvēseli, visu savu iekšējo cilvēku. Neko nepaturiet sev.

Nododiet visu bez ierunām un ticiet, ka Dievs to ir pieņēmis. Apustulis Pāvils saka: "Es ar Kristu esmu krustā sists un es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus." Uzskatiet sevi kā mirušu grēkam. Dieva vārds saka, ka mēs visu spējam Tā spēkā, kas rnūs mīlējis. Kāda laime dzīvot pēc Kristus mācības! Kāds prieks ik rītus atmostoties samanīt Viņa klātbūtni istabā! Kāds neizsakāms pārdzīvojums, dienai beidzoties, sajust Dieva mieru dvēselē un ļauties miegam, kāds tiek dots tikai Dieva ļaudīm!

Vai jūtat izsalkumu pēc tādas dzīves? Vai tiecaties pec tāda prieka un dvēseles laimes un apmierinātības? Vai vēlaties redzēt savā dzīvē mīlestības, prieka, miera, pacietības, lēnprātības, ticības un atturības augļus?

Šādu dzīves veidu jūs varat sākt tūlīt, šai pašā brīdī, ja vien esat gatavi pilnīgi pakļauties Kristum. Brīdī, kad jūs to darīsiet, Svētais Gars piepildīs jūsu sirdi un dzīvi un jūs drīkstēsiet sacīt: "Esmu saņēmis Svēto Garu."

Pirmkārt, atcerieties, ka Kristus pats dzīvo jūsos kristīgu dzīvi. Tomēr, ja jūsu griba nav pilnīgi Viņam pakļauta, ir neiespējami baudīt pilnīgi laimīgu garīgo dzīvi. Vienīgi pilnīgi nododoties Viņam, Viņš spēj radīt jūsos Gara augļus. Sai pašā brīdī Viņš ir gatavs iegriezties jūsu sirdī un piepildīt to ar svētības pārpilnību, ja vien jūs uzticat Viņam visas savas dzīves jomas.

Tās ir jūsu jaunpiedzimšanas tiesības. Izmantojiet tās, ticiet tām, ņemiet tās, jo tās ir jūsu!

Ja tādas ir jūsu slāpes un izsalkums, tad Dievs rīkosies pēc sava apsolījuma. Viņš piepildīs jūs ar savu Garu. "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks piepildīti."

Dievs ir piepildījis katru savu doto solījumu. Viņš jūs piepildīs ar sevi, ja vien jūs būsiet pietiekoši izsalkuši un jums būs patiesa vēlēšanās Viņam nodoties.

Otrkārt, Dievs piepildīs jūs ar savu taisnību tāpēc, ka cilvēkam nevar būt nekādu svētu centienu un vēlēšanos, kurus Dievs nespētu apmierināt.

Ne aizkapa dzīvē, bet šajā pasaulē mums jāpagodina Dievs ar savu pārveidoto raksturu, ar saviem cēliem centieniem. Mēs esam kristieši, un pasaulei ir jāredz un jāsajūt, ka mūsu dzīvē valda Dieva spēks.

Cilvēks salkst pēc barības, un Dievs sūta sauli un lietu pār zelta kviešu druvām. Kviešus pārvērš miltos un miltus — maizē, un cilvēka fiziskais bads tiek apmierināts. Cilvēks aikst pēc mīlestības, un Dievs iededzina otra cilvēka dvēselē mīlestības uguni, un divas sirdis vienojas un kļūst pilnīgas laulības dzīvē. Cilvēks alkst zināšanu, un Dievs rada zinātnes tempļus, lai cilvēks tajos apmierinātu savas zināšanu tieksmes. Cilvēks ilgojas arī pēc sabiedrības, un Dievs atļauj tam celt pilsētas, kur cilvēki var dalīt sava darba augļus ar citiem. Nesakiet, ka Dievs spēj dot cilvēkam visādas materiālas ērtības un vērtības, bet nespēj apmierināt cilvēka gara alkas. Dievs saka: "Ņemiet vērā manus vārdus un baudiet manu žēlastību, un lai jūsu dvēsele līksmojas pārpilnībā."

Un atkal jāsaka: "Maize pasaulei ir Tas, kas nācis no debesīm. Vienīgi Viņš dod pasaulei dzīvību."

Un beidzot, Dievs apmierina izsalkušos un izslāpušos pec taisnības tāpēc, ka Viņš mīl pasauli ar nezūdošu mīlestību. Viņš darīja visu, lai izdeldētu mūsu grēkus. Tāpēc, ka mūsu pestīšana maksāja Dievam ļoti dārgi — Viņa Dēla ciešanas un nāvi — mums jāsaprot, ka Dievs nepavisam nevēlas, lai mes ciestu garīgu trūkumu. Vecāki, kas mīl savus bērnus, darīs visu, lai tie neciestu badu. Dieva vārdā iasām: "Mans Dievs piepildīs visas jūsu vajadzības, par slavu Kristum Jēzum."

Apsolījums "Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības", dara Dievu atbildīgu cilvēkam un cilvēku — Dievam. Mūsu uzdevums ir mazs: izsalkt un slāpt.

Ja nejūtam izsalkumu un slāpes, tad tas nozīmē, ka esam bijuši neuzmanīgi pret grēku, kas ir apklusinājis mūsu ilgas pēc sadraudzības ar Dievu. Cik pievilcīgi arī izskatītos šīs pasaules kārdinājumi, tie nekad nespēj apmierināt mūsu dvēseles dziļākās un patiesākās ilgas.

Atzīstot savas dziļās slāpes, mēs iegūsim sirds mieru un dvēseles un prāta apmierinājumu. Vienīgi pilnīgi atdodoties Dievam un novēršoties no Dzīvā ūdens viltojumiem, mēs dzersim no vienīgā, īstā avota.