Billijs Greims: Laimes noslēpums

Saturs

  IEVADAM

  LAIMES MEKLĒJUMI

  LAIME NABADZĪBĀ

  LAIME BĒDĀS

  LAIME LĒNPRĀTĪBĀ

  LAIME IZSALKUMĀ

  LAIME ŽĒLSIRDĪBĀ

  LAIME SIRDSŠĶĪSTĪBĀ

  LAIME MIERA NEŠANĀ

  LAIME VAJĀŠĀNĀS

  LAIMES NOSACĪJUMI

   www.svetrunas.lv

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums


LAIME LĒNPRĀTĪBĀ

Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Mat. 5,5.

Vairums cilvēku meklē īsākos ceļus uz laimi. Mēs meklējam garīgas labklājības tīrradņus virspusē, kad mums tie būtu jāmeklē dziļumos, kur tie bagātīgi atrodami. Dabīgi, ka griežamies uz ceļiem, kur vismazākā pretestība, aizmirsdami, ka pretestība rada siltumu un gaismu un atraisa apslēptos dzīvības spēkus.

Daudzi esam līdzīgi cilvēkam, kam piederēja vecu lūžņu nolikatva. Ilgi viņš pirka un pārdeva dzelzi nabago ļaužu kvartālos. Bet tad viņš atklāja, ka viņa noliktava atrodas uz naftas avota. Viņš nolīga urbējus un drīz vien "melnais zelts" tecēja no zemes dziļumiem. Viņa lūžņu noliktava kļuva par patiesu bagātības avotu bez robežām.

Šajos Svētlaimes likumos arī ir garīgā zelta avots. Daudziem cilvēkiem tāda lieta liekas ļoti jauka, bet neīsta, un tie ceļo caur dzīvi, netiecoties šīs patiesības dzīlēs. Tie salasa garīgos lūžņus, nevērtīgas lietas un nemazgāto zeltu. Nepievēršot uzmanību šī laimes noslēpuma aicinājumam, tie starojošai dzīvei neatrod atslēgu un paliek garīgie tukšinieki, ciešot nelaimes, ko paši sev sagādājuši. Tie aizmirsuši, ka notiekošais iekšējā pasaulē svarīgāks par ārējās pasaules notikumiem. Tā kā viņi iekšējus cietokšņus sev nav cēluši, tad tie kļūst par dvēseļu ienaidnieka upuriem. Zaudējuši savas garīgās ilūzijas, tie kļūst neapmierinātības un sašutuma pilni.

Vai jums šķiet, ka Dievs būtu sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu pasaule, ja cilvēks prastu pats sev nodrošināt dzīvību un mūžību? Kristus atnākšana pasaulē liecina, ka Dievs ārkārtīgi rūpējas par pasauli un par cilvēka nelaimi. Viņš sūtīja savu Dēlu ne tikai tāpēc, lai mums būtu mūžīga dzīve, kuru bijām zaudējuši, bet lai arī tagad mums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība.

Kristus mācība ne ar ko nav salīdzināma. Viņš pagrieza reliģiju un izveda to no teorētiskās klases praktiskajā. Viņš nelietoja atrunas. Viņš nekad neteica: "Es domāju", "varbūt", vai "iespējams". Viņš runāja autoritatīvi. Viņš runāja par ko noteiktu. Viņš runāja, it kā patiesi zinātu, un — patiesi arī zināja. Viņš nerunāja kā dažs filozofs, kas nepretendē uz kādas patiesības atklājumu un kas savos vārdos atzīstas, ka patiesību nekur neatrod. Kristus valoda bija dīzāk matemātiķa valoda, kas dod noteiktas atbildes, jo iznākums apslēpts pašā problēmā.

Šajā trešajā Svētlaimes likumā teikts: "Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi." Vai esat kādreiz pārdomājuši, kāda laime var slēpties lēnprātībā? Vārdnīca paskaidro, ka "lēnprātīgs" nozīmē: neizdarīgs, lēns, piekāpīgs. Bet tādu cilvēku ir ļoti maz, kurus var apzīmēt par neizdarīgiem, lēniem, piekāpīgiem.

Vai tas varētu būt, ka Kristus vēlējās redzēt savus mācekļus kā nesaprātīgus kucēnus, kas, nopērti, tomēr lien savam kungam roku laizīt? Vai laimes avots ir piespiestā pakļāvībā? Nē. Kristus mums nebūt necenšas izskaidrot, ka Dievs būtu tāds pat-valdnieks, kurš apmierināms tikai ar Viņam padoto cilvēku pakļautību piespiedu kārtā. Nekā tamlīdzīga. Laime nav pienākumā rīkoties pret gribu. Nav nožēlojamāku vergu par tiem, kas savā verdzībā jūtas apvainoti. Dievs nekad nav prasījis cilvēkam pakļautību pret cilvēka paša gribu.

Dievs rīkojas, saskaņā ar savu taisnību. Viņš nekad nestājas ceļā mūsu garīgās dzīvības un garīgas nāves brīvai izvēlei. Viņa mērķis nav tikai sevi pagodināt, bet nodibināt sirsnīgas attiecības ar savu augstāko radījumu — cilvēku. Viņš nekad nepārkāpj mūsu brīvās gribas robežu.

Vai lēnprātība, par kuru runa Kristus, nozīmētu vājību? Vai varētu būt, ka slimie, vārgie, trauslie ir sevišķas žēlastības cienīgi? Es tā nedomāju. Mācekļi bija lēnprātīgi, disciplinēti, bet ne mīksti.

Vai varbūt Kristus runāja par vispār saticīgiem cilvēku raksturiem, par tādiem, kuri to ieguvuši mantojuma ceļā? Tie ir maigi tāpēc, ka viņu vecāki, vai vecāku vecāki bijuši tādi? Tā nav slikta lieta. Bet vai Jēzus būtu runājis tikai par šiem cilvēkiem, kuri jau no dabas ir labi? Tas nozīmētu, ka tiem cilvēkiem, kuriem ir nelāga raksturs, nekad nav sasniedzama tā laime, par kuru Viņš runāja.

Ar šiem vārdiem Jēzus izteica kaut ko pavisam pārsteidzošu un revolucionāru saviem klausītājiem: "Svētīgi lēnprātīgie..." Viņš runāja un rādīja kaut ko pavisam pretēju mūsdienu laimes idejām. Mēs sakām: "Svētīgi gudrinieki, jo tie iemantos savu piekritēju apbrīnu; svētīgi apdāvinātie, jo tie mantos karjeru; svētīgi bagātie, jo tie mantos bezgala daudz draugu un pilnu māju šī laika ērtībām; svētīgi uzstājīgie, jo viņu stāvoklis zels."

Kristus neteica: "Esiet lēnprātīgi un jūs iemantosiet zemi". Viņš zināja labāk par kuru katru cilvēku, ka lēnprātība nav cilvēka paša rakstura izpaudums, bet tā ir Dieva dāvana un garīgas atdzimšanas iznākums.

Mozus bija lēnprātīgs, bet ne pēc savas dabas. Jaunībā viņš nosita ēģiptieti un pats apliecināja, ka lēnprātība nav viņa raksturā. Kad Mozus nonāca no kalna un redzēja izraēliešus atkāpušos no Dieva, lēkājošus ap zelta teļu, viņš iedegās dusmās un sadauzīja akmens galdiņus, uz kuriem bija rakstīti Dieva desmit baušļi.

Tāpat apustulis Pēteris nebija lēnprātīgs pēc savas dabas. Viņš nocirta ausi kādam no Kristus apcietinātājiem. Viņš karsti dievojās, kad to uzzīmēja kā Jēzus piekritēju. Bet viņš kļuva par vienu no lēnprātīgākajiem Kristus lieciniekiem. Kur tad viņš ņēma savu lēnprātību?

Apustulis Pāvils pirms savas atgriešanās arī nebija lēnprātīgs. Lepni un nežēlīgi viņš vajāja kristiešus un nodeva tos sodam. Viņš bija fanātiķis, patmīlis un augstprātīgs kaimiņš. Bet, kļuvis par kristieti, viņš rakstīja galatiešiem vēstuli un apliecināja: "Gara auglis ir labprātība, žēlsirdība, lēnprātība... Pret tādām lietām nav bauslības." Viņa lēnprātība bija Dieva dāvana un ne viņa paša pūļu auglis.

Pēc dabas mēs neviens neesam lēnprātīgi, bet pretēji — lepni un augstprātīgi. Tāpēc mums visiem tik nepieciešami piedzimt no jauna, un Nikodēmam vien tas nebija teikts. Tur sākās lēnprātība. Mums jāpiedzīvo jaunpiedzimšana sava rakstura pamatos. Vai vēlaties laimi? Tad pirmais soiis uz ,to ir — piedzimt no jauna. Ja esat par lepnu un patvaļīgu, lai spertu šo soli, tad jums zemi neiemantot. Ja mēs atraidām šo Kristus aicinājumu, mēs zaudējam tiesības uz viņa turpmākiem apsolījumiem. Mēs nespējam aizsniegt savus mērķus, ja pareizi neiesākam. Ja nav jaunpiedzimšanas, nevar būt runa par dāvanu no augšienes — par lēnprātību. Un ja nav lēnprātības, nav arī īstās laimes sirdī. Augstprātīgs cilvēks var sakaitināt citus, bet pats sev viņš kaitē visvairāk. Kādreiz mani sadzēla bite. Bet bitei pašai bija ļaunāk — viņa nobeidzās, nevis es.

Jēzus Kristus ar šo Svētlaimes likumu neizteica pavēli, Viņš neteica: "Jums jābūt lēnprātīgiem, tā jums jāievēro!" Viņš gaiši sacīja, ja vēlamies atklāt laimes noslēpumu, un ja vēlamies priecāties par dzīvi, tad lēnprātība tam ir atslēga.

Lēnprātība ir dārgakmens ar daudzveidīgiem slīpējumiem. Tā ir garīga īpašība no daudziem redzes viedokļiem. Pacelsim šo garīgā skaistuma dārgakmeni pret Patiesības gaismu un aplūkosim tā daudzveidīgo burvīgumu.

Pirmkārt, lēnprātība nozīmē maigumu.

Šādu apzīmējumu varēja dot retam cilvēkam pirms kristietības ēras. Bruņnieciskajām īpašībām tā bija tikai blakus īpašība. Bet man šķiet, ka pēdējos nedaudzos gados vien pasaule atgriezusies barbarisma laikmetā. Kamēr tuvākmīlestība kļuva arvien mazāk cildināta, vairojās nežēlība un mežonība. Un viss šis huligānisms, un visa šī bezsirdība, kas iztecās daudzajos asiņainajos karos, atstājuši savu iespaidu uz katru cilvēku. Pat bērnu rotaļas izteic varmācību, tāpat viņu rotaļlietas. Tie rotaļājas ar šautenēm, tankiem, kara lidmašīnām un kareivjiem. Atgriešanās pie barbarisma iespaido visu sabiedrisko dzīvi. Kaimiņi lamājas cits ar citu. Kautiņi skolās un jaunatnes vidū mūsu pilsētās pieņem huligānisma nokrāsu. Tēvi un mātes strīdas, un ģimenes dzīve jūk. Augstu stāvoši ierēdņi lamājas sava starpā un ielaižas niknos strīdos, aizmirsdami savu pašcieņu.

Kā šī mežonība ielauzās mūsu sabiedrsikajā dzīve? Tāpēc, ka mums sveši Jēzus Kristus vārdi: "Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi." Mēs izceļam netikumu, nevis tikumu pievilcību. Maigums, labas ieražas un tikumība ir gājuši mazumā. Mēs cildinām mežonību, rupjību, netikumību. Mēs esam atgriezušies barbariskajā "zobu un nagu" ērā. Mēs esam bagāti zināšanās, bet nabagi gudrībā, bagāti kara mākslā, bet nabagi ticībā, lēnprātībā, laipnībā. Mes esam kļuvuši ļaunpieminīgi, aizkaitināmi, rūgti, pievīlušies ļaudis. Bet Bībele saka: "Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, tālāk — miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības."

Es esmu redzējis, ka raupji, asi, nejūtīgi vīri, atverot sirdis ticībai uz Jēzu Kristu, kļuva maigi, pacietīgi un laipni cilvēki.

Atceros, ka atrodoties Londonā, kāda automobiļu fabrika aizdeva mums divus jaunus automobiļus ar šoferiem, lai rnūsu sludinātāji varētu tos izmantot savām vajadzībām. Viens no šoferiem bija tipisks šī laika cilvēks. Viņš nāca arī mūsu sapulcēs, bet viņš bija vienaldzīgs pret visu tajās notiekošo. Bat kādu vakaru Dieva Gars piespieda viņu ieiet istabā, kur devām padomus meklētājām dvēselēm, un tur viņš pieņēma Kristu. Bet, cik gandrīz neticama bija šī cilvēka pārmaina! Viņa rupjība pazuda, un viņa seja guva gluži jauni izteiksmi. Viņš kļuva par jaunu radījumu. Viņš atmeta savu seklo un netikumīgo literatūru un sāka studēt Jauno Derību. Viņš kļuva par īstu kristieti. Gara augļi ir: "Mīlestība, prieks, miers, pacietība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietam nav bauslības."

Otrkārt, lēnprātība prasa sevis atdevi.

Vārdam "atdošanās" ir divas nozīmes — pozitīva un negatīva: atteikties, atstāt un dot. Tā saskaņojas ar Jēzus Kristus vārdiem: "Kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to atradīs." Patiesi lēnprātīgas dvēseles necīnās pret dzīvi, jo tās atklājušas sevi Dievam atdeves noslēpumu, un Dievs cīnās par tām.

Dieva vārds saka: "Jo tāpat kā jūs senāk savus locekļus bijāt nodevuši par vergiem netikumībai un netaisnībai, kalpodami netaisnībai, tā tagad nododiet savus locek|us par kalpiem taisnībai, lai kļūtu svēti." Neatdodiet savu dvēseli sašutumam, spītībai un citiem grēkiem, bet paļaujieties Dievam. Jūsu cīņas kāre pazudīs un saspringums izlīdzināsies. Tad jūsu dzīve gūs patieso un īsto jēgu un jūs sāksiet "nest augļus". Jūs sajutīsiet, ka piederat "lielajai dzīvei". Un tieši tāpēc, ka jūs esat kļuvuši lēnprātīgi, jūs iemantosiet zemi, t. i., visu to labo, ko Dievs piešķir tiem, kas Viņam atdodas.

Arī zinātne apliecina kristietības ideju par pilnīgo pakļaušanos. Kādreiz Toms Hekslijs teicis Čarlam Kjngslejam: "Zinātne saka: stāvi faktu priekšā kā bērns! Esi gatavs aizmirst, iepriekšējo pārliecību un iet tur, kur daba tevi vēlas vest. Ja to nedarīsi, neko arī neuzzināsi."

Svētīgi lēnprātīgie. Laimīgi, kas pakļaujas Dievam. Laimīgi tie, kas savu laimi un nākotni uzticējuši sava Radītāja rokām. Laimīgi tie, kas "palaiž visu, lai ielaistu Dievu."

Treškārt, lēnprātība ieslēdz sevī pieradināšanu.

Iebraukts zirgs daudz derīgāks kā meža ēzelis. Brīva enerģija ir bīstama, bet kontrolēta — varena. Dievs disciplinē mūs, ne, lai pazemotu, bet lai sagatavotu derīgai, svētīgai dzīvei. Viņš zina, ka dzīve bez Viņa ietekmes ir nelaimīga, un tāpēc Viņš apvalda mūsu patvaļīgās dvēseles, lai vadītu mūs uz "patiesības tekam". Tā Dievs mūs pieradina. Viņš mūsu garīgajā dzīvē dara to, ko zinātne dara fiziskajā. Ar zinātnes palīdzību mēs lielu, spēcīgu upju straumi pārvēršam elektriskajā enerģijā, dodot miljoniem namu gaismu un griežot rūpnīcu riteņus.

Dievs izredzēja apustuli Pēteri un ievirzīja viņa enerģiju un lielo sajūsmu augstos mērķos, un Pēteris kļuva par Dieva palīgu kustībā, kas pārvērta pasauli. Dievam bija jāpieradina katrs māceklis. Tas nenozīmēja atņemt mācekļiem spēku, bet ievadīt mācekļu spēku jaunā gultnē.

Mums ir savas kaislības. Tas nav nekas sevišķs. Katram cilvēkam tās izpaužas citādā veida. Dievs neprasa, lai mēs no tām atraisītos. Viņš tikai saka, ka tām jākļūst vadāmām un ievadītām labā virzienā. Dievs nevar lietot cilvēku bez kaislības tādā mēra, kā, ja tā ir ierobežota. Ir bezgala daudz ārēju kristiešu, kuri nekad ne par ko nedusmojas, neiedegas pret netaisnību, negodīgu rīcību un velnišķo tirdzniecību ar dvēselēm, kas beidzot pārvalda kā miesu, tā garu.

Mums ir savs "es", savas personības dabīga apzināšanās. Bet tas nenozīme, ka mums sevi jādievina, domājot vienīgi par savu labklājību. Veselais saprāts apliecina, ka tāda dzīve būtu nepanesama, ja mēs to piekoptu. Dievs ir bezgala vairāk norūpējies par jūsu laimi, kā jūs paši spējat par to rūpēties. Viņš saka: "Aizliedz sevi un seko man!"

Psihiatriskās slimnīcas šodien ir ļoti daudz ļaužu, kas pārāk daudz domāja par sevi un nekad nedomāja par saviem tuvākiem. Un ir hipohondriķi, kuri, rūpējoties vienīgi par savu veselību, nekad nekļūs veseli, kaut arī viņu veselības stāvoklis nav slikts.

Jums ir mēle un balss. Šos locek|us var lietot vai nu graujošiem, vai ari radošiem nolūkiem. Jūs varat lietot mēli apmelošanai, «rūkšanai», strīdam, tenkošanai. Bet jūs spējat šos locekļus pakļaut ari Dieva Garam un izpaust Dieva godu un slavu. Apustulis Jēkabs raksta: "Zirgiem liekam iemauktus mute, lai tos darītu sev paklausigus, mēs vadam līdz ari visu viņu augumu." Tā, ja mēs pakļaujamies Kristus prātam, mūsu neiegrožotā daba nokļūst zem Viņa kontroles. Mēs kļūstam lēnprātīgi, pieradināti un derīgi sava Kunga kalpībai.

Ceturtkārt, lēnprātība nozīmē iecietību.

Tas ir vārds, kas gandrīz izzudis mušu laikmetīgajā valodā. Tas nozīme: atturēties no citu ļaužu tiesāšanas viņu rīcībā, viņu centienos. Bībele to ieteic tā: "Visā pazemība, lēnība un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā."

Jūsu kritika un tiesāšana var citus cilvēkus aizskart, bet tā aizskars arī jiūs pašus un daudz stiprāk. Netaisna tiesāšana ir, kā mežoņu mests bumerangs. Jūs metat savus ļaunos apvainojumus ar nodomu ievainot citus, bet redzat, ka paši esat dziļāk ievainoti kā viņi.

Daudzi cilvēki ir šodien vientuļi tikai tāpēc, ka tie ar savu ļaunumu atbaidījuši savus draugus, kuri tiem nepieciešami. Daudzas sievas piedzīvo, ka ar bāršanos un pārmetumiem tas nav spējušas iegūt savu vīru sirdis, bet panākušas šķiršanos. Ja vēlaties harmonisku dzīvi sabiedrībā un ģimenes dzīvē, tad tam nepieciešama lēnprātība un iecietība.

Dieva vārds mums pavēl: neaprunāt, netiesāt, bet visiem parādīt visāda veidā lēnprātību. Jūs nekļūsiet laimīgi, palielinot citu nepilnības un savas attaisnojot. Tā viegli var atbaidīt savus draugus, upurēt ģimenes laimi un izpostīt savu nākotni. Un te ir derīgs padoms ģimenes nesaskaņās, kaimiņu strīdos: "Esiet cits pret citu laipni, piedodot un aizmirstot, ja kādam ir kas ko sūdzēt. Tā kā Kristus ir piedevis jums, tā dariet arī jūs."

Stāsta par kādu ticīgu vecu cilvēku, kuram kāds cits cilvēks pastāvīgi un nikni uzbruka. Pirmais sacīja, ka viņš uzbrucēju noteikti uzvarēšot. Pretinieks gaidīja, kā šis svētulis to paveikšot. Un patiesi, ticīgais cilvēks katrā izdevīgā gadījumā centās savam pretiniekam atmaksāt ar to vislabāko. Sākumā pretinieks par to uzjautrinājās, dažreiz arī aizsvilās dusmās, bet kad beidzot vecais vīrs guva iespēju savam pretiniekam palīdzēt, nesot patiesi lielu upuri — izglābjot viņa slīkstošo sievu, tad naids zuda. "Jūs tiešām izpildījāt savu solījumu, mani uzvarēt", teica mocītājs. "Jūs manī uzvarējāt manu veco cilvēku. Kā es tagad varētu jums palīdzēt?"

Mūsu pasaule vēl nav kļuvusi kurla pret patiesu kristietību. Pasaulei nepieciešams nevis skaitliski vairāk kristiešu, bet vairāk patiesu kristiešu, kuriem netrūkst iecietības un piedošanas.

Piektkārt, lēnprātība ir pacietība.

Mēs dzīvojam nervozā, nepacietīgā laikmetā. Mēs steidzamies bez vajadzības, vienkārši tāpēc, lai steigtos. Šis straujais laikmets ir izvirzījis vairāk problēmu nekā morāles -- vairāk ka iepriekšējie gadsimti — un atstājis mums sapostītus nervus. Nepacietība devusi mums jaunu izpostītu ģimeņu ražu un bezgala daudz divpadsmitpirkstu zarnu iekaisumu. Un tagad tā draud mums ar jaunu karu briesmām. Bet Bībele māca: "Bet pacietība lai parādās darbā līdz galam, ka jus būtu pilnīgi viscaur un jums nebūtu nekāda trūkuma."

Dzirdēju par kādu ticīgu sievieti, kura bija citādi laba, bet ļoti nepacietīga. Reiz viņas mācītājs sarunājas ar viņas vīru par viņa dvēseles pestīšanu, un vīrs atbildēja: "Man ir laba, taupīga sieva, bet,ja reliģija mani padarītu tikpat nepacietīgu kā viņa, tad es labprāt no tās izvairos". Mācītājs nopietni izrunājās ar šo sievieti un viņa pazemīgi atzinās, ka viņas grēks patiesi ir nepacietība. Nedaudz dienu pēc tam virs pārnāca no makšķerēšanas un, ienācis istabā ar visu makšķeri, netīšām aizķēra kādu vāzi. Vāze sasitās lauskās. Sieva ieskrēja istaba, un virs jau gatavojās noklausīties troksni. Bet viņa smaidot, vienkārši teica: "Nekas mīļais, lauskas mēdz būt katrā kārtīgā ģimenē."

Neturpināšu šo stāstu, teikšu tikai, ka pēc tam, dažu nedēļu laikā, vīrs piegriezās Kristum un kļuva par pastāvīgu darbinieku draudzes dzīvē.

Pasaule ir dažreiz gatava ticēt, ka kristietība ir laba lieta, bet paši kristieši bieži kaitē Kristus brīnišķīgajai mācībai ar savu asumu un nepacietību.

Jēzus sacīja Zaulam: "...tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt..." Dzenulis bija smaile iejūgā, lai turētu zirgu paklausībā. Tas tur bija tikai tāpēc, lai vadītu zirga vai vērša enerģiju noteiktā virzienā. Zauls vēlāk kļuva par apustuli Pāvilu.

Daudzi no mums "spārdām pret dzenuli". Mēs daudzreiz domājam, ka strīdamies ar citiem cilvēkiem, bet patiesībā strīdamies paši ar sevi. Dievs nevēlas, lai mēs būtu pastāvīga sacelšanās stāvoklī pret dzīvi, tās ļaunumu un šķietamo netaisnību. Viņš vēlas, lai mēs izbeigtu savu velto cīņu, savu sašutumu, lai mēs paļautos uz Viņa gribu un kļūtu žēlsirdīgāki un pacietīgāki. Tad būsim laimīgi, un mūsu tuvākie redzēs mūsos Kristu un iemīlēs Viņu.

Lēnprātība nav mums pašiem iegūstama. To neiemācāmies ne universitātē, ne laboratorijā. Tā nav iegūstama mantojuma ceļā. Tā ir Dieva dāvana. Jēzus teica: "Ņemiet uz sevi manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet mieru jūsu dvēselēm."

Ieejiet elektrisku piederumu veikalā. Cik daudz tur jaunu, krāsainu spuldžu vitrīnās! Tās it kā saka: "Kāpēc mēs nemirdzam tāpat kā tās, kas lustrās virs mums?" Mēs zinām iemeslu: tāpēc, ka tās nav savienotas ar strāvu.

Dievs neskatās uz cilvēka vaigu. Jums nav nekāda iemesla nesaņemt savu laimes daļu. Jūs varat kļūt piepildīti ar Svēto Garu tāpat kā citi cilvēki. Nesūdzieties par savām nelaimēm un neizdošanos. Uzņemiet Kristus jūgu un "jus atradīsiet dusu savām dvēselēm".

Daudzi šaubās, vai tie spēs izturēt un pildīt kristietības prasības.

Kristus teica: "Ņemiet uz sevi manu jūgu". Jūs variet būt pārliecināti, ka Viņš nesīs nastas smagāko daļu.

Pirms savas debesbraukšanas, Kristus saviem mācekļiem apsolīja sūtīt Iepriecinātāju, lai Tas tiem palīdzētu viņu rūpēs, kārdinājumos un pārbaudījumos. Grieķu pirmtekstā šis vārds nozīme "palīgs, kas iet blakus". Svētais Gars ir varenās dievības trešā persona. Tajā brīdī, kad jūs piedzimstat no jauna, Svētais Gars ņem mājvietu jūsu sirdīs.

Iespējams, ka jūs nesajutīsiet Viņu, bet jums tam jātic. Ticiet! Pieņemiet to kā ticības īstenību. Viņš mājos jūsos un palīdzēs jums būt lēnprātīgiem.

Mēs zinām, ka Viņš ielej Dieva mīlestību mūsu sirdīs. Viņš rada savus augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, labprātību, žēlsirdību, ticību, atturību... Šīs lietas nav ražojamas rūpnīcās. Tās pārdabīgi gatavo Svētais Gars, kas mājo mūsu sirdīs.

Atdodieties Viņam! Pakļaujiet savu dzīvi Viņa kontrolei! Un tajā lēnprātībā, ko Viņš jums dos, jūs atradīsiet savu laimi.