Billijs Greims: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIME BĒDĀS

Svētīgi, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Mat. 5, 4.

Nāk laiks mūsu dzīvē, kad ar labu nodomu teiktie vārdi: "Neskumsti, draugs!" mūs neiedrošina, jo pasaulē viss mums apnicis. Tā kā mūsu dvēseles vajadzības dus dziļākā psiholoģiskā līmenī, tad tādi izsaucieni tikai palielina mūsu bezpalīdzības izjūtu.

Patiesība slēpjas tai apstāklī, ka cilvēks, neskatoties uz viņa prāta sasniegumiem, viņa piemēroties spējām, ir tikai garīgs ubags, bez Dieva. Kristus savu mācību vērsa sevišķai grupai — nabagiem, t. i., nabagiem garā. Kristus teica: "Tā Kunga gars ir uz manis, jo Viņš mani svaidījis pasludināt prieka vēsti nabagiem." Šie vārdi neattiecas uz nemantīgiem, bet uz tiem, kas sevi atzīst par nabagiem garā. Tā bija mūsu pirmā Svētlaimes likumu tēma. Uz tās tika pamatota, tika radīta šīs patiesības debesu himna.

Ja vēlamies atrast patiesu laimi, mums jāsāk no tā, no kā sācis Jēzus Kristus. Ja vēlamies dzīvot svētlaimīgi, mums jādzīvo pēc Svētlaimes likumiem. Otrais no šiem likumiem: "Svētīgi, kam bēdas", no pirmā acumirkļa liekas paradoksāls. Vai bēdas ar prieku savienojami? Kā cilvēks var baudīt laimi, atrodoties dziļās sērās? Kā izspiest prieku no bēdu rūgtuma. Bet variet būt pārliecināti, ka šajos vārdos atrodama dziļa apslēpta nozīme. Atcerieties, ka Jēzus runāja visu laiku, visu pārliecību cilvēkiem. Viņa nopietnā doma bija laimes noslēpuma izskaidrošana.

Mūsu divdesmitais gadsimtenis nosliecas uz skumju pusi. Pēc manām domām, tas tiks ierakstīts vēsturē ne kā progresa gadsimtenis, bet kā paviršības gadsimtenis. Populārs ir izteiciens: "Kas par to!", un šis izteiciens ļoti labi raksturo cilvēku attiecības ar dzīvi. Daudzi domā, ja jums ir labi un ērti automobiļi, izklaidēšanos sniedzošas televīzijas pārraides, interesantas filmas, ērtas mājas un pastāvīgi jauninājumi virtuvē, tad mūsu dvēseļu liktenis nav svarīgs. "Smejies, un visa pasaule būs ar tevi; raudi, un tu raudāsi viens." Tāpēc pasaules izpriecu apustuļi uzliek savas ķēmīgās maskas, ieslēdz televizoru, cik vien iespējams skaļāk, joņo savās mašīnās pa pilsētu aicinošās seklās dzīves virzienā.

Negribu kritizēt televīziju vai ērtu satiksmi, bet velētos likt saprast, ka dzīve nav pavirša lieta. Paskatieties slavenu komiķu sejās, un jūs redzēsiet zem smaidiem nopietnas skumju grumbas. Viņu uzdevums ir jūs smīdināt, bet paši tie labi zina, ka dzīve nav joks.

Jēzus Kristus nesacīja: "Svētīgi drūmie, īgnie, apmākusies." Tā laika farizeji izvērta reliģiju par izlikšanos. Tie apkaisīja savas pieres pelniem, lai izrādītos reliģiski svinīgi, un Kristus to tiem pārmeta: "Iekšķīgi esat pilni liekulības un netaisnības." Dažiem cilvēkiem reliģija ir ka galvas sāpes, no kurām nav iespējams atbrīvoties, bet tās ciest arī ir grūti.

Ko Kristus velējās sacīt ar vārdiem: "Svētīgi, kam bēdas"? Viņa labvēlība noteikti nebija domāta raudulīgiem cilvēkiem vai juteklīgām vecītēm. Šis pants nav arī adresēts psihopātu iepriecai. Tas tika sacīts normāliem, vidējiem cilvēkiem, lai mācītu tiem dzīvot auglīgu, laimīgu šis zemes dzīvi.

Kam bēdas, tie tās dziļi izjūt. Varbūt tie cieš kādu pārdzīvotu netaisnību, kādu sarūgtinājumu. Tas nozīmē, ja vēlaties atrasties augstākā dzīves līmeni, mums būtu jābūt glezniem, līdzjūtīgiem, iejūtīgiem katra cilvēka dzīvē.

Man šķiet, ka šajos mūsu Kunga vārdos ietverti vismaz pieci bēdu veidi. Tiem ir piecas dažādas nozīmes. Mums tie būtu jāpārdomā lūdzot.

Pirmkārt — nepilnības bēdas.

Bēdu pilnais pravietis Jeremija ne aiz žēluma pret sevi, bet pret savvaļīgo, zudušo pasauli, sacīja: "Es zinu, ak Kungs, ka cilvēka ceļš pie viņa paša nestāv; tas nestāv pie viņa, kā lai staigā, kurp tas lai sper savus soļus." Jo pirms kāds kļūst patiesi spēcīgs, tam jāatzīst savs nespēks. Pirms kļūt gudram, jāatzīst sava ģeķība, pirms iegūt varu, jāatzīst sava nevarība. Jākļūst satriektam par saviem grēkiem, pirms iegūstams pestīšanas prieks. Dieva kārtībā gavilēm pa priekšu vienmēr iet bēdas. Svētīgi tie, kas bēdājas par savu nepilnību, bezpalīdzību.

Cits liels Dieva pravietis - Jesaja, — pēc paša pieredzes zināja, ka cilvēkam iepriekš bēdās jānoliec celi, lai paceltu galvu gavilēs. Kad viņš pats sāka apzināties savu grēcīgumu, kas pretīgs Dievam, un tika svētuma gaismas apspīdēts, viņš izsaucas: "Vai man! - jo es esmu cilvēks arnešķīstam lūpām., manas acis ir redzējušas Ķēniņu..."

Nav tāda cilvēka, kurš spētu apmierināties ar savu labumu Dieva svētuma priekša. Pat apustulis Jānis apraksta savu Jēzus svētuma redzējumu debesīs, tā paša sava Kunga, kuru viņš tik bieži redzēja un dzirdēja zemes virsu: "Un kad es redzēju Viņu, tad nokritu pie Viņa kājām kā miris." Bet mūsu bēdas par mūsu nepilnību un necienību nav pastāvīgas, jo Dievs saka: "Es, Es pats izdeldēju tavus pārkāpumus, sevis paša dēļ, un nepieminu tavus noziegumus."

Pirms iepazīt piedošanas prieku, Jesajam bija jāpiedzīvo savas nepilnības bēdas. Ja jūs nejūtat skumjas par saviem grēkiem, jūs nejutisiet arī grēku nožēlu. Pec Dieva prāta jums jānokāpj bēdu ielejā, lai spētu uzkāpt garīgas godības kalna virsotnē. Ir jāpiekust vientuļajā dzīves ceļā, lai atrastu un iegūtu draudzību ar Kristu. Ir jānonāk patvaļas ceļa galā, lai sāktu īsti dzīvot. Bēdas par savu necienību ir bēdas, kas pievelk Dieva uzmanību. «Tas Kungs ir tuvu tiem, kam satriektas sirdis, un palīdz tiem, kam noskumis prāts."

Esmu saņēmis simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kuri centās paši ar savām veltīgām pūlēm saņemties un atbrīvoties no ieradumiem, grēkiem un ļaunām rakstura īpašībām. Beidzot šie ļaudis atnāca pie Kristus, un Viņā tie guva spēkus pārspēt to, kas bija jāpārspēj.

Piedzīvojumi atklāj, ka esam bezspēcīgi. Vēsture pierāda, ka cilvēks ir bezspēcīgs. Bībele pasludina, ka mēs esam bezspēcīgi, lai paši sevi izglābtu. Kristus atnākšana pasaule pierāda visas pasaules bezspēcību.

Laimīgākā diena manā dzīvē bija tā, kad sapratu, ka manas spējas, mans labums, mana tikumība ir gluži nespēcīga Dieva acīs, un man atklāti bija jāatzīst mana vajadzība pēc Kristus.

Es nepārspīlēju teikdams, ka manas skumjas patiesi pārvērtās priekā un manas bēdas — dziesmā.

Svētīgi, kas bēdājas par savu nespēku, jo tie tiks iepriecināti ar paša Dieva spēku.

Otrs bēdu veids — nožēlas bēdas.

Saprotot, ka esam bezspēcīgi, rodas mūsu nespēka iemesla atziņa, un tas ir — grēks. Ne mums, ne arī kādam citam cilvēkam nav varas pār grēka izpausmi pasaulē. Bet kā būtnes, kurām ir dota vara izvēlēties, mēs esam atbildīgi par grēku mūsu dzīvē. Tā kā "visi ir grēkojuši un visiem trūkst teikšanas Die¬va priekšā", visiem ir jābēdājas un jāskumst par grēku savā dzīve. Pat mūsdienu psihoanalīzes tehnika spēj sniegt atvieglojumu tagadnei par pagātnes pārdzīvojumiem. Pacienti psihiatra rokās gūst zināmu atvieglojumu no savas vainas apziņas, ja tie atzīst savas pagājušās dzīves grēkus. Bet, tā kā psihiatrija ir zinātne, kas interesējas par saprātu, tā neko nespēj līdzēt dvēselei. Vienīgi Kristus ir dvēseles ārsts.

Dievs ir sacījis: "Atgriežaties pie Manis ar visu sirdi, ar nožēlu un raudāšanu. " NožēIas bēdas nav sevis nožēla, nav žēlums par materiālo vērtību zudumu, nav satraukums, ka mūsu grēki ir atklāti. Nožēlas bēdas ir prāta virziena maiņa un atteikšanās no paša gribas. Tā ir mūsu daļa pestīšanas plānā. Bet nožēla nenopērk un nenopelna mūsu pestīšanu. Tā tikai sagatavo sirdi un gribu pieņemt Dieva žēlastību.

Dieva vārds saka: "Izsūdziet savus grēkus un atgriežaties, lai jūsu grēki top izdeldēti un atspirgšanas laiki nāk no tā Kunga vaiga."

Nožēla ir jūsu piedalīšanās. Dievs pats atgriezīs jūsu dvēseli, pārveidos to un jums piedos. Nav viegli grēka izkropļoto, stūrgalvīgo cilvēka gribu pakļaut Dieva gribai. Bet, ja tas jums izdosies, tad gluži kā izmežģīta locītava iegriežas savā vietā, tā notiks arī ar jūsu dzīvi. Neatkarīgās dzīves saspringums nesaskaņā ar Dievu nomainīsies bezrūpju dzīvē un klusumā. Jūsu nervi sapratīs, ka prāts un sirds ir mīkstināti un tie sūtīs laimi pa savu tīklu katrai miesas fibrai. "Vecais ir pagājis, redzi, viss ir kļuvis jauns!"

Gluži kā sāpes rodas pirms dzimšanas, tā rodas arī nožēlas bēdas pirms garīgas atdzimšanas. Es nesaku, ka nepieciešamas skaļas raudas par jūsu grēku. Jūsu grēka nožēla radīsies varbūt bez trokšņa, bet tas būs patiesas bēdas par jūsu dzīves ļaunumu un vēlēšanās griezties pie Dieva pēc palīdzības un glābšanas. "Dievišķā noskumšana vada pie atgriešanās" — saka Bībele.

Trešais bēdu veids — mīlestības bēdas.

Daudzos pirmajos automobiļos degvielas rādītājā bija sarkans šķidrums. Šī šķidruma augstums atbilda šķidruma līmenim tvertnē. Ja jūs vēlaties uzzināt savas mīlestības mēru uz Dievu, paskatieties savā mīlestībā uz tuvākiem. Mūsu līdzjūtība citiem labi parāda mūsu attiecības ar Dievu. Bībele izskaidro tā: "Mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva, un ikviens, kas mīl, ir dzimis no Dieva un ir Viņu atzinis..." un: "Šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli."

Vēstures lapas ir pilnas ar cilvēka necilvēcīgu izturēšanos pret cilvēku, kaut gan mūsu laiks cenšas mūs modināt uz līdzcietību citu vajadzībās. Mūsu čaula tomēr ir kļuvusi ļoti bieza un nejūtīga. Man šķiet, ka mūsu paaudze uzskata par labāku noskatīties, nekā pašam piedalīties skrējienā pēc mūžīgās dzīvības vainaga. Ne tikai no mūsu dziesmu grāmatām ir izzudušas dziesmas par pazudušo glābšanu un grēcinieku izraušanu no nāves, bet šis gars ir izzudis arī no mūsu sirdīm. Ābrams Linkolns reiz sacīja: "Man ļoti žēl tā cilvēka, kurš neko nejūt, ja pātaga kapā viņa tuvāko. Šai pasaulē ir ļoti daudz nejūtīgu un bezsirdīgu cilvēku. Un galvenais iemesls tam ir tāds, ka tik daudzi cilvēki nav piedzimuši no augšienes un Dieva mīlestība ar Svēto Garu nav izlējusies viņu sirdīs.

Daudzi runā par kaut kādu "sociālu evaņģēliju". Bet evaņģēlijs ir tikai viens, un tas ir mūsu pestīšanas evaņģēlijs ar Jēzuis Kristus asinīm. Mums tikai tad iespējams patiesi just līdzi citu vajadzībām, ja mēs kļūstam atpirkti un salīdzināti ar Dievu. Ja Svētais Gars nav mūsu sirdis sagatavojis un dēstījis tajās tuvākā milestību, mēs nespējam mīlēt tā, kā mums pienāktos to darīt. Kristus raudāja līdzcietības asaras pie sava drauga Lācara kapa, un noskuma par Jeruzalemi tāpēc, ka tā bija pazaudējusi savu garīgo vērtību. Viņa lielā sirds juta līdz katram cilvēkam. Viņš pasvītroja mīlestības svarīgumu, savienodams divus Vecās Derības baušļus vienā: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, un savu tuvāko kā sevi pašu."

Itāļu Viduslaiku sludinātājs Francisks no Asīzes teica, ka viņš atradis laimes noslēpumu, lūdzot lūgšanu: "Palīdzi man pasteigties, lai iepriecinātu citus, nekā meklēt pašam izpriecu; saprast citus, nekā būt saprastam; mīlēt citus, nekā meklēt mīlestību sev, jo katrs devējs saņem, katrs kas piedod, saņem piedošanu, un katrs, kas nomirst grēkam, atmostas mūžīgai dzīvei."

Pašnožēlas asaras ir vājības asaras, bet citu labā raudātas mīlestības asaras ir spēka zīme. Jūs nepietiekoši jūtat līdz citiem, ja neprotat skumt par to, kurš apmaldījies, un pacelt kritušo, un iekams jūs neatzīsiet līdzjūtības vērtību un nedalīsieties citu ciešanās un nelaimēs, jūs īsto laimi nepazīsiet.

Ceturtais bēdu veids — bēdas par neatpestītām dvēselēm. Varbūt tas skan mīklaini, bet tās ir patiesas un ļoti cēlas bēdas. Bībele saka: "Tikko sākās dzemdību sāpes, Ciāna jau bija dzemdējusi savus dēlus." Šeit rādīta nepārtrauktu lūgšanu straume, kas rodas kristieša sirdī par miljoniem cilvēku, kuri vēl nav atpestīti.

Londonā 1954. gadā Dievs rīkojās pārdabīgi un 38 000 dvēseļu pieņēma Kristu. Viņu atgriešanās nebija viena cilvēka darbs, arī ne kādas atsevišķas ļaužu grupas darbs, bet tā bija Dieva atbilde uz daudzu, visā pasaulē atrodošos cilvēku lūgšanām. Dievs savā vārdā to mums apsolījis. Ja mani ļaudis lūgs Dievu, tad es no debesīm tos paklausīšu.

Ja pirmajos Vasaras svētkos atgriezās 3000 dvēseļu, tad tādēļ, ka Kristus mācekļi desmit dienas bija pavadījuši lūgšanās un gavēšanā. Džons Nokss, būdams lielās sērās par saviem tautas brāļiem, lūdza tā: "Dod man Skotiju, ja nē, tad es miršu!" Uz viņa neatlaidīgo lūgšanu tika atbildēts ar viņa dzimtenes garīgu atmodu. Lūk, ko nozīmē lūgties Svētajā Garā.

Tāda lūgšana izpauž dzijas rūpes par citu dvēselēm, un tā izriet no Svētā Gara.

Bībele saka: "Jo mēs nezinām, ko lūgt un kā, bet pats Dieva GARS aizrunā mūs ar neizrunājamām nopūtām." Tāds lūgšanu veids spēj pārcelt kalnus un okeānus, pārlidot pār tveicējošiem tuksnešiem un mežiem, nesot dziedinošo evaņģēlija spēku tiem, par kuriem lūdzam. Šis bēdu un rūpju veids izsauc Svētā Gara klātbūtni mūsu dzīvē. Patiesība, ka "pats Gars aizlūdz" liek piedzīvot, ka pats Dievs lūdz, aizlūdz un nopūšas caur mums. Tāda kārtā mēs kļūstam Dieva līdzstrādnieki. Mūsu zemais dzīves līmenis, patmīlībā un vienaldzībā ar to, paceļas augstajā, radošajā Dieva līmenī.

16. gadsimtā Džons Nokss raidīja savas karstās lūgšanas Dievam, un Skotijas draudzēs radās jauna dzīvība. Džons Veslejs lūdza 18. gadsimtā, un radās Metodistu kustība. Mārtiņš Luters no vias sirds cīnījās Svētajā Garā, un radās reformācija. Dievs vēlas, lai kristieši nestu savās sirdīs nemieru un rūpes par garīgi mirušo pasauli. Ja mēs piekopsim tādu lūgšanas veidu, tad var sākties jauna miera ēra, un tumšie spēki no zemes atkāpsies. "Tikko sākās dzemdēšanas sāpes, kad Ciāna jau savus dēlus bija dzemdējusi."

Piektais bēdu veids — zaudējumu bēdas.

Nekur nevienam, pat saviem bērniem nē, Dievs nav apsolījis dzīvi bez bēdām. Mūsu pasaule ir asaru ieleja, kur asaras un vilšanās ir tikpat neizbēgami kā mākoņi un ēnas. Ciešanas bieži vien ir tas katls, kurā tiek pārbaudīta mūsu ticība. Tie, kas kā uzvarētāji izturējuši šos pārbaudījumus, ir "ugunī šķīstītie".

Bībele skaidri māca, ka ticīgie ciešanās gavilē. Lielais dziesminieks raksta: "Vakarā raudas, bet rīts uzaust priekā." Sevis nožēla nedod ilgu apmierinājumu, tā vēl pavairo bēdas, jo bēdas rada bēdas. Neklāstiet savas bēdas katram pretimnākošajam un neizmistiet savā nelaimē, jo tas nogurdinās arī citus. Kristīgā garā pieņemtas skumjas un bēdas nes līdz savu mierinājumu: "Svētīgi, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti."

Bēdās ir iepriecinājums tāpēc, ka mēs zinām, ka Kristus ir pie mums. Viņš teica: "Es esmu pie jums ik dienas. Līdz pasaules galam." Ciešanas ir panesamas, ja mums vieniem tās nav jānes. Jo vairāk, sajūtam Dieva rūpes pār mums, jo mazāk jūtamas sāpes.

Cik bieži bērnībā sadauzījām kāju vai roku un raudādami skrējām pie mātes. Ar mīlestības glāstu un skūpstu tā brīnišķa kārtā aizdzina visas sāpes, un mēs aizgājām iepriecināti. Mīlestība un līdzjūtība ir nesalīdzināmi lielāks sāpes remdinošs līdzeklis, kā jebkādi balzāmi un ziedes, ko izgatavojis cilvēks.

Kristus teica: "Jūsu sirds lai neizbīstas. Ticiet Dievam un ticiet man." Kad ticība ir stipra, bēdas kļūst mazas.

Arī tāpēc bēdās ir izprieca, ka Dievs dod dziesmu pašā bēdu vidū. Dievs saka ījaba grāmatā: "Es esmu viņu dziesma" (angļu tulkojums). Dieva klātbūtne pārvērš mūsu skumjas dziesmā, un šī dziesma ir iepriecas dziesma.

Šis iepriecas veids deva spēku jauna sludinātāja, kura draudze atrodas mūsu tuvumā, atraitnei viņas vīra apbedīšanas dienā nodarboties svētdienas skolā ar sanākušiem bērniem. Viņas sēras nebija tādas, kādas tās ir cilvēkiem, kuriem nav cerības. Tās bija sēras ticībā Dieva laipnībai un gudrībai. Viņa ticēja, ka mūsu Debesu tēvs nekad nekļūdās.

Pirms atklāja atoma spēku, vajadzēja atrast līdzekli, kā to saskaldīt. Atoma spēka noslēpums bija tas, ka viņš pats saskaldījās. Tā arī mūsu dzīvē bēdas ir svētlaime. Visjūtīgākās dvēseles dzied vismaigāk. Nevar salīdzināt vardes kurkstēšanu ar Kanārijas putniņa dziesmu. Varde ir mazāk jutīga pret sāpēm, aukstiem vējiem un nekārtīgu dzīvi. Jo augstāk attīstīta kāda būtne, jo vairāk attīstītas arī šīs būtnes ciešanu spējas. Kāds sludinātājs teica, ka ciešanas un panākumi ir nešķirami. Ja jums ir panākumi bez ciešanām, tad citi pirms jums ir cietuši. Ja jūs ciešat un neredzat panākumus, tad citiem būs panākumi pēc jums.

"Svētīgi, kam bēdas." Svētīgi tie ir tāpēc, ka zina, ka viņu sāpes ir radīšanas sāpes. Top kas jauns, dzimst jauna, labāka pasaule. Tie ir laimīgi pārliecībā, ka lielais mākslinieks, pats Dievs, lieto gaismu un ēnas, lai radītu Dieva mākslas cienīgu mākslas darbu.

Dievs liek mums arī "dižoties ar bēdām", smaidīt caur asarām un skumjās dziedāt tad, kad esam sapratuši Dieva vārdus: "Ja līdzi ciešam, līdzi kļūsim arī pagodināti."