Billijs Grēms: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIME NABADZĪBĀ

Svētīgi nabagie garā, jo tiem pieder debesu valstība. Mat. 5, 3.

Kāds Francijas politiskais darbinieks teica: ja visai pasaulei pietiktu barības, naudas un drošības no šūpuļa līdz kapam, tad neviens nekā vairāk nekārotu. Bieži esmu sev jautājis, vai šis apstāklis patiesi padarītu cilvēku laimīgu? Un katru reizi es atbildu bez stomīšanās: — Nē! Es pazīstu ļoti daudzus bagātus, bet nožēlojamus cilvēkus. Ir pasaulē cilvēki, kuriem ir viss, ko vien par naudu var nopirkt, bet tie dzīvo nelīdzsvarotu, skumu, nospiestu dzīvi. Un starp mazāk bagātiem es bieži esmu dzirdējis vārdus: "Ja vien man būtu mazliet vairāk drošības, es varētu dzīvot laimīgi." Jeb: "Ja man būtu labs nams, vasarnīca jūras dienvidu krastā un jauns automobilis, es būtu apmierināts."

Kristus tomēr skaidri sacīja, ka laime un apmierinātība tādā ceļā nev iegūstamas. Viņš apliecināja, ka drošība un bagātība paši par sevi nevar sniegt dvēseles laimi un mieru.

Kalna svētruna bija vērsta pret divām ļaužu grupām: pret apkārtstāvošo pūli un pret Kristus personīgiem mācekļiem. Tāpēc mēs varam spriest, ka šī svētruna bija nozīmīga kā mācekļiem, tā pūlim. Citādi Jēzus to nebūtu sacījis abu grupu klātbūtnē.

Mācekļi šai svētrunā saskatīja gaišās, garīgās apsolītās zemes atainojumu, kurā tiem, kā Kristus sekotājiem, nāksies dzīvot. Svētruna atklāja augstu tikumisku līmeni, kuru tiem drīz būs jāsasniedz. Svētruna arī skaidri parādīja, ka kristieša dzīve nav bērna spēle.

Cik tā bija domāta pūlim, svētruna atklāja, ko nozīmē sekot Kristum. Līdz tam laikam Jēzus Kristus tiem bija tikai interesants brīnumdaris. Viņa raksturs bija pievilcīgs, Viņa uzstāšanās patīkama, un Viņa balss saistīja uzmanību. Visa Viņa būtne norādīja, ka Viņš ir cilvēks ar neparastu garīgu spēku. Viņš bija veikls skolotājs un sarunu biedrs, kā arī žēlsirdīgs vadonis, pats gleznākais un noteiktākais starp visiem cilvēkiem. Nekad tie nebija redzējuši Viņam līdzīgu cilvēku!

Šie cilvēki, kuru dzīve bija tik pelēcīga viņu vienmuļajā zemē, atsaucās savās sirdīs mūsu Galilietim. Neviens, kas Viņam sekoja pa ciemiem, kur Viņš dziedināja slimos un svētīja bērnus, runājot par debesu valstību, nespēja aizmirst redzēto un pārdzīvoto.

Bet daudzi viņa sekotāji šajā diena bija vīlušies. Viņiem reliģija bija māņticība un maznozīmīga ceremonija. Tiem nenāca prātā, ka reliģija savienojama ar ikdienas dzīvi. Tie bija zaudējuši visu cerību uz laimi.

Bet Jēzus uzdevums bija tiem atdot vārda "laime" un "svētīgs" saprašanu un vēl vairāk: iedvest šos vārdus viņu sirdīs un dzīvē.

Svētrunas pirmais vārds bija: "Svētīgi". Šis vārds nozīmē: svētlaimīgs, apmierināts, apveltīts. Bet Kas ir svētlaimīgs? Vai šis viņiem svešais vārds spēja tos skart? Viņa klausītāji tai dienā bija tālu no svetīguma un laimes sajūtas. Senās Romas impērijas vergi, uzvarētie, nožēlojamie, svešas valdības pēdējie pilsoņi, bez cerības uz labāku nākotni, vai tādi spēj būt svētlaimīgi?

Bet drīz aiz pirmā vārda sekoja citi: ".. nabagie garā". Ja Jēzus būtu izlaidis pēdējo vārdu, tad viņi varētu priecāties, jo viņi patiesi bija nabagi. Bet Viņš teica: "..nabagie garā". Ar apbrīnu tie noklausījās šai runā.

Šais noslēpumainajos vārdos atradās laimes pirmais noslēpums. Tas izskanēja pretrunīgi. Parasti mēs nabagos uzskatām nelaimīgus. Bet Kristus māca, ka laime mīt nabadzība. Par kāda veida nabadzību Viņš runāja? Vai par cilvēkiem, kam nav šīs pasaules mantas? Nē!

Pirmkārt, nabagais garā apzinās savu garīgo nabadzību. Nav nožēlojamāka cilvēka par to, kas atrodas galējā nabadzībā, bet nejūt to. Vai atceraties Simsonu Vecajā Derībā? Stāvot vīlistu vareno vidū viņš nezināja, ka tas Kungs no viņa bija atstājies... Kāds pareizi ir izsacījies, ka nav lielāka nejēgas par to, kas neko nezina un pat nezina, ka viņš ir nejēga. Nav sliktāka slimnieka, kas mirst un to neapzinās. Un nav nabagāka kā tas, kam nekā nav, bet kas domā, ka viņš ir bagāts.

Pie farizejiem nožēlojama nebija tikdaudz viņu liekulība, cik savas nabadzības neapzināšanās Dieva priekšā. Nožēlojams ir tas cilvēks, kas uzskata sevi par labu, ja viņš ir ļauns, jeb par izglītotu, ja ir mazzinātājs.

Jēzus Kristus dramatiski apraksta cilvēku ar maldīgam idejām par bagātību un nabadzību. Kāds cilvēks naktī pašapmierinātā monologā runa pats ar sevi: "Tev ir manta daudz gadiem, ēd, dzer un līksmojies." Bet ģeķim cilvēkam nenāk prātā, ka dvēsele nav barojama ar pārtikas iidzek|iem. Un tāpēc, ka tas ar trulu prātu vērtē materiālas vērtības pārāk augstu, Dievs tam saka: "Tu bezprātīgais!" Visiem cilvēkiem visos laikos, ja tie pakļaujas kārdinājumiem, līdzīgi bagātajam cilvēkam Kristus līdzībā, Dievs saka: "Tā iet tam, kas krāj mantu un nav bagāts Dievā."

Mūsu ķermenim ir acis, ausis, deguns, rokas, kājas. Šim ķermenim ir dažādas vajadzības un tieksmes: barība, dzēriens, vairošanās instinkts un tieksme pēc citu cilvēku sabiedrības. Bet Bībele māca, ka mēs esam vairāk kā vienkāršs ķermenis. Mēs patiesībā esam - dzīva dvēsele. Mūsu dvēsele radīta pēc Dieva līdzības. Tieši tā, kā mūu miesai ir savas īpatnības un savas tieksmes, tā arī mūsu dvēselei ir savas. Dvēseles īpatnības ir: personiskais raksturs, prāts, sirdsapziņa, atmiņa. Mūsu dvēsele tiecas pec apmierinājuma, miera un laimes.

Mūsu pasaulē mēs piegriežam vislielāko vērību mūsu miesas kopšanai, bet gandriz nekādu — dvēseles kopšanai. Sekas tam ir mūsu nepilnvertiba. Mēs kļūstam fiziski un materiāli smagi, bet vārgi un mazasinīgi savās dvēselēs.

Pēc Dieva vaiga radīta dvēsele nespēj gūt pilnīgu apmierinājumu, iekams tā nav iepazinusi Dievu. Tikai pats Dievs spēj remdēt dvēseles tieksmes, vēlmes un ilgas.

Mums var būt filmu zvaigznes pievilcība un neizsmeļamas bagātības, un tomēr mes nespējam gūt dvēseles apmierinātību. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka mēs piegriežam visu vērību miesai, bet ne dvēselei. Bet dvēselei jāpiegriež vērība kaut tik pat daudz, cik miesai. Ir nepieciešama draudzība un savienība ar Dievu, spēja Viņu pagodināt, pārdomu brīži un klusums. Ja dvēsele tiek barota un vingrināta reti, tā kļūst vārga un iztukšojas. Tā kļūst neapmierināta, apmulsusi un nemierīga.

Daudzi padodas dzeršanai, lai klusinātu dvēseles ilgas. Citi — dažādiem miesīgiem netikumiem. Un vēl citādos ceļos mēģina apmierināt dvēseles prasības. Bet, izņemot Dievu, neviens cits nespēj patiesi apmierināt dvēsles prasības, jo tā ir radīta Dieva dēļ, un bez Viņa tai jābūt nemierīgai un nelaimīgai.

Ceļš pie Dieva sākas ar garīgās nabadzības izpratni. Nabagie garā nemēro dzīves vērtību ar materiālām lietām, kas izgaist, bet ar īstām, mūžīgam vērtībām, kas nebeidzas. Gudrs ir tas, kas atklāti atzīst savu gara nabadzību un pazemībā nopūšas: "Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!"

Dieva namturībā tikai pec šķīstīšanās seko piepildījums. Vispirms izsūdze un gara nabadzības apzināšanās, un pēc tam — piedošana un bagātība. Kristus saka, ka laime ir jau pašā gara nabadzības apziņā, kas dod iespēju Dievam ienākt mūsu sirdīs.

Bībele mums saka, ka arī mūsu dvēseles slimo. Šī dvēseles slimība ir sliktāka kā vēzis, trieka vai sirds slimība. Viņa ir tas mēris, kas rada visas grūtības un bēdas pasaulē. Tā rada arī grūtības un bēdas, vilšanos un sajukumu mūsu ikdienas dzīvē. Šīs slimības vārds ir nejauks, un mēs ne labprāt to pieminam, bet tās vārdu bieži lieto psihiatri. Tā kā mēs vēlamies būt moderni, rnēs tās vārdu esam gandrīz aizmirsuši, un tikai tagad mēs sākam saprast, ka tā ir visa ļaunuma sakne. Šīs slimības vārds ir GRĒKS.

Cilvēce apgrēkojās pret savu Radītāju. Dievs ir svēts, taisns un uzticīgs. Viņš savā klātbūtnē nevar pielaist grēku. Tādēļ sekas bija Dieva un cilvēka šķiršanās.

Mums jāatzīst, ka esam pārkāpuši Dieva likumu, un mums jābūt gataviem šķīstīties no grēka. Mums arī jāatzīst, ka bez Dieva palīdzības un labvēlības mūsu dzīve ir ne tikai tukša, bet nolemta pazušanai. Es zinu, ka to atzīt nav viegli. Mēs visi esam lepni, kaut gan lepnība var izpausties dažādi. Mēs nelabprāt atzīstamies, ka taisnība nav mūsu pusē. Bet Dievs saka: "Visi ir grēkojuši un visiem trūkst teikšanas Dieva priekšā." Mēs nedzīvojam saskaņā ar Dieva priekšrakstiem. Mēs ne tikai nesasniedzām Viņa sprausto mērķi, bet mēs to izkropļojām. Mums jāatzīst savi pārkāpumi kā ceļa sākumu uz laimi un apmierinātību.

Mūsu paaudze aizrāvusies ar daudzām blakus domām, tā dzīvo tā, it kā Dieva nemaz nebūtu. Bet šī laika reliģijas atdzimšana ir vispasaules liecība, ka ar humānismu vien nepietiek. Kā Laodiķejas draudze Jāņa Atklāsmē, arī mēs sakām: "Es esmu bagāts un pārpārim bagāts, un man nav nekāda trūkuma..." Mēs redzam, ka mūsu skaistums un bagātība ir tālu nepietiekoši, lai apmierinātu mūsu garīgās prasības. Paskatīsimies tiešāk: mēs pasaulē neko neatnesām un neko arī neaiznesīsim sev līdz. Kāpēc mēs domājam, ka Dievs par mūsu panākumiem domā tāpat kā mēs? Pēc nāves mēs visi nonāksim tukšuma stāvoklī. Bez Dieva mīlestības un žēlastības mēs arī patiesi esam nabagi.

Mēs visi dzīvi sākām kā tukšinieki un, ja tagad esam kas kļuvuši, tad tā ir Dieva žēlastība. Ja Dievs kaut uz mirkli atrautu mums savu spēku un atprasītu mūsu garu, tad mūsu fiziska pastāvēšana izbeigtos, un mēs atrastos mūžībā.

Garā nabagie atzīst savu grēcīgumu un atkarību no Dieva. Bet ne tikai to, viņi ir gatavi arī no grēka atkāpties.

Otrkārt, ja jūs apzināsities, ka esat nabagi garā, jums vajadzēs pieņemt tās bagātības, kuras Dievs ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis.

Medicīna mūsu dienās visā pasaulē strauji attīstās. Kad ārsti atklāj jaunu slimību ārstēšanas veidu, tie atrod arī jaunas vakcīnas veco slimību ārstēšanai. Bet cik brīnišķi būtu, ja cilvēce atrastu universāllīdzekli savas dabas kaitēm. Ja tai varētu izdarīt kādu injekciju, kas to piepildītu ar mīlestību naida vietā, ar apmierinātību alkatības vietā, tas atrisinātu mūsdienu pasaules grūtības. Mēs lasām laikrakstos par nemieriem un nelaimēm visā pasaulē alkatības, godkāres, iekāres dēļ. Ja cilvēki būtu apmierināti ar savu mantas stāvokli, ja turīgie apžēlotos par nabagiem, ja nepiepildāmie cilvēki atstātu savu negodīgo valdītkāri, vai mūsu dzīve pasaulē nekļūtu vieglāka?

Ja atrastos tāds līdzeklis visu mūsu veco kļūdu, neizdevību un grēku ārstēšanai, ja būtu iespēja izlabot mūsu pagātni, sasiet trūkušās saites, pēc šī līdzekļa tiektos visās pasaules malās.

Bet vissensacionālākais pasaulē ir tas, ka tāds dziedināšanas veids pastāv. Kristus ir devis tam atbildi. Visi cilvēka grēki var tapt piedoti. Zirnekļu tīkli, kas apvilkti ap mūsu dzīvi, var tikt pārrauti. Grēks, steiga, dzīves vilšanās var atkāpties, lai dotu vietu taisnībai, priekam, apmierinātībai, laimei. Dvēsele var atrast mieru, neatkarīgu no ārējiem apstākļiem. Šo ārstēšanas veidu Jēzus Kristus pasludināja divi tūkstoši gadus atpakaļ, atrazdamies pie krusta Golgātā.

Gandrīz virs katras baznīcas stāv krusts. Kāpēc krusts kļuvis par kristietības simbolu? Tāpēc, ka pie krusta Kristus izlēja savas asinis, kas kļuvušas kā dziedināšanas līdzeklis tiem grēciniekiem, kas atzinuši savu nabadzību garā un pieņēmuši Kristu kā savu Pestītāju, Kungu un Valdnieku.

Kristus nāvei lielajā Piektā nebija gadījuma raksturs. Tā bija cilvēces mīlētāja Dieva rīcība, lai salīdzinātos ar cilvēci. Cilvēks nespēj būt laimīgs bez Dieva, tāpēc Viņš sūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Tas ņemtu uz sevis mūsu grēkus un sodu.

Tomēr Dievs prasa kaut ko arī no mums. Mūsu darbs ir atzīt mūsu nabadzību garā un novērsties no grēka, atgriežoties ticībā pie Dieva Dēla Jēzus Kristus. Viņš dod mums jaunu dabu un atjauno mūsu garu tā, ka mūsu dzīve pārvēršas. Miers, laime, dvēseles apmierinātība vispirms apmetās mūsu dvēselēs.

Savos daudzajos ceļojumos pa pasauli esmu meklējis patiesi laimīgus cilvēkus, apmierinātus cilvēkus, bet atradu tos tikai tur, kur brīvprātīgi un labprātīgi sirdīs bija ielaists Kristus. Laimei un apmierinātībai ir tikai viens vienīgs ceļš, un tas ir grēku atzīšanas un ticības uz Kristu, kā Pestītāju, ceļš. Vai šis brīdis jūsu dzīvē ir ienācis? Vai jūs pazīstat šo brīnišķīgo pārdzīvojumu? Tas nav vienkāršs jūtu pārdzīvojums. Tā ir brīva paļaušanās uz Kristu. Vai jūs vēlaties laimīgs kļūt? Ja tā, tad jums jāpiekrīt Dieva prasībai, jāsalīdzinās ar Dievu un jāpieņem Kristus kā savs Pestītājs.

Treškārt, ja jūs sāksiel apzināties savu nabadzību garā, jums būs jāatzīst sava atkarība no Dieva. Kristus sacīja, ka mums jākļūst kā bērniem, lai nāktu Dieva valstībā. Bērni ir vecāku apgādība, aprūpībā, apsardzībā. Tādā stāvoklī bērni nav nelaimīgi, bet bez šīs atkarības no vecākiem tie atrastos nabadzībā.

Arī mēs kā Dieva bērni esam Viņa apgādībā. Dieva vārds saka: "It kā tēvs apžēlojas par savu dēlu, tā tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas." Bērni vecāku apgādība maz bēdājas par ēdienu, drēbēm un dzīvokli. Viņi visu sagaida no vecākiem, un tas ir pareizi. Jēzus Kristus teica: ".. jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Bet dzenieties papriekšu pec Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas."

Tā kā Dievs ir atbildīgs par mūsu labklājību, mēs tiekam aicināti visas rūpes mest uz Viņu, jo Viņš gādā par mums. Bērni nav nedroši, kad tie ko prasa no vecākiem. Ja tie tādi būtu, tad tie nebūtu normāli. Bībele saka: "Tāpēc lai ar drosmi pieejam pie žēlastības troņa, lai saņemtu žēlastību un palīdzību īstā laikā." Dievs ļoti labi zina, ka mēs visos dzīves apstākļos esam atkarīgi no Viņa. Tāpēc Viņš ir sacījis: "Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts."

Laimīgs tas cilvēks, kas iemācījies ikdienišķo lūgšanu. Katru rītu, pirms dienas sākuma piecpadsmit minūtes ar Dievu spēj pārvērst mūsu dzīvi un "kalnus pārcelt".

Tāpat visa šī laime un bezgalīgā labklājība, kas plūst no debesu mantas kambariem, ir atkarīga no mūsu radniecības ar Dievu. Dievbērnības nosacījumi ir: absolūta atkarība un absolūta sevis atdeve Dievam. Tikai Viņa bērniem ir tiesības uz visu to, ko sniedz laime. Un lai kļūtu par Viņa bērniem, mums ar visu savu gribas spēku ir jāpaļaujas uz Viņu.

Kad mēs sapratīsim, ka Dieva acīs visa mūsu taisnība ir kā sārņaina drēbe, kad mēs ieraudzīsim mūsu stūrgalvīgās gribas ārdošo iznākumu, kad atzīsim savu absolūto atkarību no Dieva, tad būsim jau ceļā uz laimi.

Cilvēks neiepazīst Dievu ar saviem darbiem, bet žēlastībā un ticībā. Ceļš uz laimi nav pērkams ne par naudu, ne labiem darbiem, ne arī ar tikumīgu dzīvi un pašlabošanos. Laime un vieta debesīs ir kā Dieva dāvana ar Jēzu Kristu.

Ceturtkārt, ja jūs sāksiet apzināties savu nabadzību garā, jums labprātīgi jāatsakās no sevis paša, lai labāk spētu kalpot Jēzum Kristum.

Nabagi garā ir tie, kas gatavi atdot Dievam savas dzīves vadību un rīkoties tā, ka mācīja Jēzus Kristus: atteikties no sevis paša, ņemt savu krustu un sekot Viņam.

Mūsdienu pašapziņa un pašpaļāvība daudziem liek domāt, ka cilvēks pats, bez Dieva palīdzības spēj pacelt savu dzīvi. Filozofi uzskata, ka reliģija ir derīga jūtu cilvēkiem, bet prātīgs ir tas cilvēks, kas prot paļauties uz saviem spēkiem. Bet žēl, ka mūsu pašapzinīga paaudze ir radījusi vairāk alkoholiķus, narkomānus, noziedzniekus; karus, izārdītas ģimenes, zādzības, slepkavības kā jebkurš cits laiks. Pienācis laiks mums visiem ņemt vēra neizdevības un rupjas kļūdas. Ir pienācis laiks mazāk pašiem uzticēties, bet vairāk — Dievam.

Jaunais, bagātais sinagogas priekšnieks, kas atnāca pie Jēzus, bija tā piesējies savai dievbijībai, bagātībai un mantkārībai, ka atsacījās no pestīšanas, dzirdot, ka pilnības cena ir pārdot visu un sekot Jēzum.

"Viņš aizgāja noskumis", saka Bībele. Tapēc, ka Viņš nespēja atteikties no savas patmīlības. Viņš nespēja atzīt savu gara nabadzību tāpēc, ka ļoti augstu vērtēja savu augsto stāvokli.

Mēs redzam ap sevi augstprātību, lepnību, patmīlību. Tā ir grēka izpausme. Un izmocītai, bankrotējošai pasaulei no debesīm atskan balss: "Es tev došu padomu: pērc no manis zeltu, ugunskvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drebēs, lai tu apsegtos un tavs kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.. Redzi, es stāvu pie durvīm un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atvērs, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu vakarmielastu un viņš ar mani."

Debesis ne šinī, ne nākamā dzīvē nav mērojamas ar naudu. Tāpat miesa un asinis nespēj atrast debesu valstības durvis ar šis valstības mieru, laimi un prieku. Tikai nabagie garā un bagātie Dievā būs cienīgi tur ieiet tāpēc, ka tie atnākuši ne ar savu nopelnu, bet ar Dieva gribu.

"Svētīgi nabagie garā, jo tiem pieder debesu valstība."