Billijs Grēms: Laimes noslēpums

Jēzus kalna svētrunas apcere: Laimes Noslēpums

LAIMES MEKLĒJUMI

Kāds franču filozofs nesen sacīja: «Visa pasaule izmisīgi meklē drošību un laimi.» Harvardes universitātes galva domā, ka pasaule meklē apmierinājumu dvēselei un dziesmas sirdij. Kāds Teksasas miljonārs atzinās: "Es domāju, ka laime ir pērkama par naudu, bet esmu pievīlies." Kāda filmu zvaigzne raudot izsaucās: "Man ir nauda, skaistums, pievilcība un slava, man pienāktos būt laimīgākajai sievietei pasaulē, bet es esmu nožēlojama." Kāpēc tas tā? Kāds redzams angļu augstākās sabiedrības loceklis atzinās: "Nevēlos vairs dzīvot, kaut gan nav nekā, ko es nespētu gūt."

Reiz kāds cilvēks apmeklējis psihiatru un žēlojies: "Dakter, es esmu vientulis, nospiests un nelaimīgs, vai jūs man nevarētu palīdzēt?" Psihiatrs ieteicis tam apmeklēt cirku un noskatīties kāda slavena klauna uzstāšanos, kurš, kā visi spriež, pat visnospiestākajam cilvēkam izvilina smieklus. Bet vientuļajam pacientam bijis jāatzīstas, ka viņš pats ir šis ievērojamais klauns.

Kāds students sacīja: "Man ir divdesmit trīs gadi, bet pēc daudziem pārdzīvojumiem dzīve mani jau nogurdinājusi." Un kāds no visaugstākiem visas pasaules valsts darbiniekiem sacīja: "Esmu jau vecs. Dzīve man jau zaudējusi savu vērtību. Man laiks izdarīt pēdējo lēcienu tumsā. Vai jūs, jaunais cilvēk, varētu dot man vispār kaut kādu cerību?"

Mūsu materiālā pasaule joņo uz priekšu bezgalīgos laimes avotu, meklējumos. Jo vairāk iegūstam zināšanu, jo mazāk mums gudrības. Jo vairāk sasniedzam ekonomisko drošību, jo vairāk garlaikojamies. Jo vairāk mēs gūstam vaļas brīžos izpriecu, jo mazāk mēs esam apmierināti ar dzīvi. Šad un tad mēs iegūstam mazliet miera, mazliet labpatikas, bet nekā pastāvīga un apmierinoša. Un tā meklējumi turpinās. Lai apmierinātu varas kāri, cilvēki ir spējīgi melot, nokaut, zagt, krāpt un karot. Un to pašu tie dara, lai apmierinātu tieksmi pēc bagātības un goda. Tā tie cer iegūt sev un saviem piekritējiem mieru, drošību, labklājību un laimi. Bet mūsu sirdī pastāvīgi runā klusa balss: "Tā nav dzīve, kādai tai vajadzētu būt." Cilvēks radīts kam labākam. Mēs kaut kā esam pārliecināti, ka kādreiz, kaut kur mēs atradīsim laimes noslēpumu. Daudzreiz mums liekas, ka esam to jau atraduši, bet īstenībā atrodam tikai ko apmānošu, kas atstāj mūs pieviltus, apjukušus un nelaimīgus.

Mēs meklējam laimi ar stipriem pamatiem, bet ne seklo laimi, kas atkarīga no gadījuma apstākļiem. Mēs meklējam tādu laimi, kas piepilda dvēseli pat pašos dziļākos bēdu un skumju brīžos. Mums nepieciešama tāda laime, kas ir ap mums. Šādai laimei nav nepieciešami ārējie stimuli.

Manas mājas tuvumā verd no zemes avots. Jebkāda gada laikā ūdenstece tur nekad nemainās. Apkārtnē var būt plūdi, bet ūdenstece nepalielinās. Karstā vasaras bula laikā tā neizžūst. Tāda ir ari tā laime, pēc kuras cilvēce ilgojas.

Pēc savas dabas cilvēks nav apmierināts triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tadeļ, ka cilvēks, kas radīts pēc Dieva līdzības, jutas vientuļš un atstāts, ja viņš nav garīgi vienots ar savu Radītāju.

Otrkārt, cilvēks pastāvīgi jūtas bezpalīdzīgs, ja tas nezin patiesību. Tam nepieciešama patiesība atšķirībā no dzīvniekiem, ne tikai patiesība par fizisko zinātni, par matemātiku, bet patiesība par savu esamību, par savu izcelsmi un sūtību, par savu cīņu un dzīvi, par savu nākotni.

Treškārt, cilvēkam nepieciešams miers, ne tikai tā saucamais prāta miers, bet miers, kas to atbrīvo no nepanesamās cīņas un pieviltām cerībām, dvēseles miers, kas piepilda visu viņa esamību, miers, kas darbojas nepārtraukti, pat pārbaudījumos un dzīves likstās.

Svētlaimes likumos Jēzus Kristus astoņas reizes lieto vārdu "svētīgs". Šo vārdu no grieķu oriģināla mes varētu pārtulkot ar vardu "laimīgs". Šim grieķu vārdam "makarios" tomēr ir daudz pacilātāka skaņa. Drīzāk citās valodās izteiktais "svētīgs" pasargā mūs no šī vārda jēgas pamazināšanas un sagrozīšanas.

Kalna runa vispirms ir vārdi: "Laimīgi, svētīgi jūs", un tad seko Jēzus Kristus, uzskaite par laimes veidiem. Bez šaubām, vienīgi Viņu pilnība piepildīja pilnīgas laimes gars. Viņš zināja laimes noslēpumu un šajos Svētlaimes likumos Viņš atklāj to mums.

Šie likumi un arī pati Kalna svētruna nav visa Kristus mācība. Tie ļaudis ir pamatīgi maldījušies, kuri domā, ka Jēzus Kristus loma šai zemē bija sociāla reformācija un ka Viņš atnāca virs zemes tādēļ, lai kļūtu mums ideālas dzīves piemērs. Nē,Viņa sūtība ir nesalīdzināmi lielāka. Viņš ir Pestītājs, kas mira grēcinieku labad, uzņemdams viņu grēkus uz sava krusta. Viņš mira, lai glābtu cilvēkus, kas nedzīvo pēc Dieva likuma, un grēkā atrazdamies nespēja arī pildīt šo likumu.

Mūsdienu vislabākie Bībeles izskaidrotāji atkal no jauna atzīst, ka Svētlaimes likumus nevar nošķirt no fakta, ka Kristus ir nācis ka cilvēks - Glābējs. Jau Veca Derība mācīja, ka Mesija būs pazemīgs, ka taisnība būs Viņa dienišķā barība. Pat nāves agonijā, pie krusta karājoties, Viņš alka augstākas patiesības.

Citiem vārdiem - Jēzus Kristus ir patiesi Svētlaimes likumu pilnīgais cilvēks. Viņi viens cilvēces vēsture pilnīgi pārdzīvoja visu to, ko Viņš mums stāsta par svētlaimes dzīves laimi Viņš to stāsta mums kā Pestītājs, kas mūs ir izglābis un kurš prasa, lai patiesie kristieši sekotu Viņa piemēram.

Kristus mācība zemes virsū bija revolucionāra, bet tai paša laika saprātīga. Viņa vārdi bija vienkārši, bet dziļi, un tie cilvēkus pārsteidza. Viņa vārdus pieņēma vai nu ar sajūsmu, vai ar naidu. Tie, kas Viņu klausījās, nekad nepalika tie paši. Bez izņēmuma tie kļuva vai nu labāki, vai sliktāki. Ļaudis vai nu sekoja Viņam, vai aizgāja no Viņa sadusmoti un sakaitināti. Viņa vārdos bija spēks, kas iedvesmoja katru rīkoties apņēmīgi. Viņš sacīja: "Kas nav ar mani, tas ir pret mani."

Viņa sekotāji bija savas paaudzes cilvēki. Viņi "apgrieza pasauli otrādi" tapēc, ka viņu sirds bija patiesības pārvērsta. Un pasaule no tā laika nav valdniece pār sevi. Arī vēsture izdarīja krasu pagriezienu uz labo pusi. Cilvēki kļuva humānāki. Kristietībai sekoja cieņa, augstsirdība, godīgums. Māksla, mūzika. zinātne guva spēcīgu grūdienu labā virzienā. Beidzot cilvēks guva atkal Dieva vaiga līdzību, pēc kuras viņš bija radīts. Sabiedrība saka just kristietības ietekmi. Netaisnība, necilvēcība un neiecietība tika izdzītas ar brīvi plūstošo garīgo spēku, ko no vienas puses izraisīja ar Kristus mācību un no otras puses ar pārbaudījumos izciestām grūtībām.

Daudz gadu simteņu pagājuši, kopš šis garīgais spēks ielauzās pasaulē. Kristietības garīga spēka straume plūst nepārtraukti, gan strauji, gan pa lielākai daļai lēni. Bet, kā duļķaini ūdeņi, daudzi maldu novirzieni apdraud galveno straumi un tad pasaule tikai ar grūtībām spēj atšķirt īsto no neīstā. Īstie kristieši, pēc vispārējā sprieduma, bija laimīgi ļaudis. Mūsu paaudze ir daudz dzirdējumi par kristietības terminoloģiju, bet maz interesējas par Kristus mācības principu izpildīšanu. Tapēc mūsdienu liela vajadzība nav pec kristiešu pavairošanās, bet pēc viņu vērtības celšanās.

Cilvēki var apstrīdēt, celt ierunas pret kristietību kā kustību, bet pret kristieti, kas pildīts ar Svēto Garu, tiem ierunu nevar būt. Tāds cilvēks ir iemiesots pārmetums lepnajai patmīlībai, racionālismam un materiālismam, kas valda mūsu dienās. Mes bieži strīdamies par likuma burtu, kad mums pienāktos būt dzīvam Dieva rakstam, redzamam un lasāmam visiem cilvēkiem.

Būtu sen jau laiks atgriezties pie dzīvības avota un iegūt tā dzīvinošo spēku. Jēzus sacīja samarietei pie Jēkaba akas; "Kas dzers ūdeni, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam." Sieva, kas skuma par saviem grēkiem un par savu vilšanos, kļuva visas tautas simbols. Viņas ilgas ir mūsu ilgas. Viņas skumjas par grēku - arī mūsējas. Viņas Glābējs var kļūt arī mūsu Glābējs, un viņas gūtā piedošana var kļūt ari mūsu daļa.

Aicinu jūs sev līdzi aizrautīga meklējumu ceļojumā. Kurp? Laimes noslēpuma meklējumā.

Ceļojuma mērķis - Galileja. Pagriezīsim laika rādītāju divi tūkstoši gadus atpakaļ.

Uz viena no Palestīnas kalniem ir gaidu atmosfēra. Klusums nolaidies pār galilejiešu ļaužu pulku, viņu sejas cerība vērstas pret Jēzu Kristu. Un, savu muti atdarījis, Viņš runāja uz tiem ...

Tas, ko Viņš uz šī kalna sacīja, būtu ierakstāms vēsturē kā visu laikmetu un visu tautu dziļākie un iedvesmojošākie vārdi. Svinīgiem, pārdomātiem, vienkāršiem vārdiem Viņš tur atklāja laimes noslēpumu. Ne mūsu zemisko, nepastāvīgo, bet mūžīgi pastāvošo laimi.

Viņa pirmie vārdi bija: "Svētīgi..." Klausītāji, droši vien, paasināja dzirdi, kā tas arī pie mums notiek. Turpmākās lappusēs arī jūs, — un es lūdzu par to, — paasiniet savu dzirdi. Es ticu, ka jūs visiem vārdiem atvērsiet sirdi un pakļausiet savu gribu. Tad jūs arī sāksiet dzīvi, rakstītu ar lielo burtu un atradīsiet prieku un apmierinājumu, kas izstums dzīves tukšumu un veltīgumu no jūsu ikdienas gaitām. Un jūs iepazīsiet laimes noslēpumu.