DAMASKAS STUNDA
„Un tas (Pāvils) sacīja trīcēdams un iztrūcies: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Tas Kungs uz to sacīja: Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt."
(Apustuļu darbi 9,6)
Jums visiem būs pazīstams šis stāsts par Saulu. Viņš bija Kristus krusta ienaidnieks. Viņš sevi turēja par dedzīgu Dieva kalpu, bet tāds viņš nebija, jo viņš nebija atdzimis no augšienes. Neviens cilvēks, kurš nav no jauna piedzimis, nevar būt Dieva kalps. Ja tu neesi no jauna atdzimis, tu neesi Dieva kalps! Tā tas arī bija ar Saulu. Viņš ņēma grāmatas no augstiem priesteriem un vecajiem Jeruzalemē un ar pulciņu kareivju ceļoja uz Damasku, lai ticīgos mestu cietumā un tā pierādītu savu dedzību uz Dievu. Viņš pienāk tuvu pie Damaskas. Te piepeši liela gaisma viņu apspīd. Sauls nokrīt no zirga un dzird balsi sakām: „Saul, Saul, ko tu mani vajā?" Es neticu, ka šie vārdi tika izrunāti briesmīgā vai bargā balsī, bet gan maigi, mīlīgi.
Varbūt šeit ir kāds, kurš vēl nav ticīgs, kurš nav pilnīgi pie Tā Kunga atgriezies un kurš varbūt gadiem ilgi šajā pasaulē dzīvojis un grēkojis. Varbūt tu domāji: ,,Dievs mani nemīl, Dievs ir bargs." Šovakar man ir kāda vēsts no Lielās Mīlestības priekš tevis: „Saul, Saul, ko tu mani vajā?" Kad Sauls dzirdēja šos vārdus, viņš atbildēja: „Kungs, kas Tu esi?" Kā? Vai tas ir Dieva kalps, kurš savu Kungu nepazīst? „Kas Tu esi?"
Ļaudīm jātop ar Jēzu pazīstamiem. Kad ļaudis pie manis nāk un saka, ka netic Dievam un Jēzu nepieņem, tad es atbildu: „Jūs Viņu nepazīstiet!" Kad ļaudis top par ateistiem un nelūdz Dievu - tas tādēļ, ka tie Viņu nepazīst. Ir neiespējami palikt vienaldzīgam, kas ar dzīvo Jēzu sastapies. Ak, ja tu šovakar savā sirdī dzirdēsi šo jautājumu: „Saul, Saul, ko tu mani vajā?" un kad tu sapratīsi, ka tā ir Dieva mīlestība, kas tā uz tevi runā, tu nevarēsi citādi, kā atbildēt: „Kungs es iešu Tev pakaļ. Es iešu kurp vien Tu mani sūtīsi. Es tagad stāvu simts procentus priekš Tevis. Es piederu Tev gluži!"
Bet Sauls sacīja: „Kungs, kas Tu esi?" Un Tas Kungs atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā! Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." Redziet, Sauls bija pilns ļauniem nodomiem pret Jēzu. Bet kad Jēzus viņu sastapa, Tam Kungam nevajadzēja viņam daudz paskaidrot. Tā bija vienkārša sastapšanās, bet Saula dvēselē viss piepeši kļuva citādi. Arī materiālistu un ateistu starpā ir ļaudis, kuri visu ar prātu grib aptvert, tie saka: „Es nevaru to ticēt, tādēļ, ka to es nesaprotu!" Es tev saku: šīs nesaprašanās neatrodas tavā galvā, bet sirdī. Ja tu ar To Kungu sastaptos un ja tu aptvertu, ko Viņš priekš tevis laba darījis, tad tava sirds taptu vesela un viss nesaprotamais izzustu. Kad Jēzus ienāk mūsu sirdīs, tad viss kļūst gaišs. Tas Kungs sacīja uz Saulu: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā." Un tas, trīcēdams un iztrūcies atbildēja: „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?"
Šis ir mūsu šī vakara teksts: „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?"
Šis jautājums, ja tas nāk no sirds ir patiesas atgriešanās pazīme. Ja tu domā, ka tu esi atgriezies, bet joprojām grēko, tad tu vēl neesi atgriezies. Un kad tu tāds pie Tā Kunga nāc un saki: „Es esmu kristīgais", tad tu saņemsi atbildi: „Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esiet." (Lūkas 13:25. Cik daudzi nav domājuši, ka tie ir atgriezušies, bet Jēzus par viņiem domāja citādi. Tas nav no svara, par ko tu sevi turi, bet gan, ko Dievs par tevi domā. Mani ateistu un materiālistu kungi, būtu labāki, ja jūs savas domas liktu pie malas Dieva priekšā. Ne tas ir no svara, ko tu domā par Dievu, bet ko Viņš domā par tevi. Tāpēc es nekad neesmu iedrošinājies Bībeli kritizēt. Neesmu ne liels, ne mazs kritiķis. Man nāk prātā rakstu vieta: „Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks nekā abējās pusēs griezīgs zobens..." (Ebrejiem 4:12). Dieva vārds ir tiesnesis. Dieva vārdam jātiesā mani, bet ne man Dieva vārds jātiesā. Tāpēc, ja kāds nāk pie manis un prasa: „Vai tas patiesi tā ir, kā tur rakstīts?" Es atbildu: „Pielūko, ka neaizskari svēto Dieva grāmatu!"
Atgriešanās jautājums nav tikai prāta jautājums. Ja es arī nebūtu mācītājs, tas tomēr nebūtu man viss viens, vai es tikai ticu, ka esmu atgriezies, jeb es to patiesi zinu. Kad es braucu no Berlīnes uz Hamburgu, man nebija viss viens, vai es atrodos īstā vilcienā vai nē. Man vajadzēja nokļūt Hamburgā, tāpēc man bija jāzina, vai es atrodos īstā vilcienā, un to es arī izzināju. Tūkstoši un miljoni nāk un saka: „Kungs, Kungs!" bet Viņam jāatbild: „Es neesmu jūs nekad pazinis!" Tas nozīmē, ka mums mūsu bilance jāsaved kārtībā! Kā ir ar tevi? Vai tu esi atgriezies, vai nē? Tu vari piederēt pie kādas baznīcas, vai kristīgas jauniešu biedrības, vai pie kādas draudzes, bet kad tu dzīvo bez Jēzus, tu esi miris un Viņam nepiederēsi. Tu esi pasaules bērns, lai gan tu piedalies pie Svētā Vakarēdiena un lasi Bībeli, bet tu tomēr neesi Dieva bērns.
Un Sauls sacīja trīcēdams un drebēdams: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Šis Pāvila jautājums rāda, ka viņš patiesi atgriezies. Viņš sāka pazīt Jēzu, kā savu Meistaru. Ja tu Jēzu uzskati par savu kalpu, kas tevi no grēkiem nomazgājis un Dzīvības grāmatā ierakstījis; ja Jēzus priekš tevis ir tikai kā viena mazgātāja sieva, tavs sekretārs jeb tavs lieltirgotājs, kas tevi ar dienišķu maizi apgādā, tad tu neesi nekāds patiesi atgriezies cilvēks. Pirmais vārds pēc Saula patiesās atgriešanās bija: „Kungs!" tas nozīmē „Meistaru". Vēlāk saka Pāvils: „... neviens nevar Jēzu saukt par Kungu kā vien caur Svēto Garu." (1. Kor. 12:3). Viņa atgriešanās bija īsta. Svētais Gars viņu pārvarēja. „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?" „Kungs! Meistar! Jēzu, saki Tu man!" Tas vienmēr sader kopā. Jēzus ir Kristus, Svaidītais, Tas Kungs. Mans mīļais draugs, ja tu patiesi esi atgriezies, tad tu pats sevi atdodamies tagad saki: „Kungs, ņem manas rokas, manu dzīvību, manas spējas, ņem visu!" Ar daudz cilvēkiem esmu savā dzīvē sarunājies. Bet ja kāds uz mani saka: „Nu ja, es jau visu to zinu, bet es vēlētos to un to", tad es vienmēr jautāju: „Vai tas brālis, draugs vai māsa ir patiesi atgriezies?"
Bieži man jāšaubās un es nevaru saprast, ka cilvēks, kurš piepildīts ar Svēto Garu, varētu citādi domāt un runāt, nekā: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Līdz šim Sauls darīja, ko viņš gribēja; bet tagad - ko Jēzus grib.
Atvēliet man pastāstīt, kā es sāku pazīt Jēzu kā savu Kungu un Meistaru. Es paņēmu spalvu un papīru un rakstīju: "Kungs, es gribu Tavu prātu darīt, bet tad man vajag pa priekšu Tevi pazīt!" Es lasīju Dieva vārdā: „Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas." (Mateja 6,33). Tai pašā kontekstā vēl lasīju: ,,Tāpēc jums nebūs zūdīties, nedz sacīt: ko mēs ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas." (Mateja 6, 31-32).
Es vēlētos zināt, cik daudz pagānu šajā sapulcē? Cik daudz še ticīgo, kuri rūpējas un zūdās no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, ko ēdīsim un ko dzersim? Ir ļaudis, kuri vienmēr zūdās. Jēzus sacīja: „..Nezūdieties!" Kad es to lasīju, viena balss runāja uz mani: „Fetler, tas nav pareizi, ko tu dari!" Es rūpējos un zūdījos. Tā Debesu Valstība nebija priekš manis. Gandrīz katru mēnesi es nonesu pa kādam rublim uz banku. Skaitļi vienmēr palielinājās no 100 uz 200, 300 un tā tālāk. Kad es lasīju Saula jautājumu: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" tad es kritu uz ceļiem un sacīju: „Kungs, tagad gribu ar visu sirdi, ar visu savu dzīvi dzīties pēc Debesu Valstības, jo Tu esi apsolījis visu citu tad piešķirt." Līdz šim es rūpējos tik par sevi un mazliet par saviem radiniekiem un draudzi, bet tagad es solījos: „Kungs, es dzenos pēc Tavas Debesu Valstības." Es nezināju, kā lai to daru. „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Lūdzos. Cik daudzi no Jums ir atgriezušies, atdodami Dievam savu gribu? Māna griba nevar pastāvēt līdzās Dieva gribai. Es nevaru kalpot diviem kungiem. Es esmu krustā sists. Es nedzīvoju vairs, mans Jēzus dzīvo iekš manis. Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Tagad es gribu jautāt, cik daudzi no jums tā ir sacījuši savā dzīvē? Es redzu še, starp jums, dažus ar sidrabotiem matiem. Sakiet man, brāļi un māsas, ko jūs darījāt toreiz, kad bijāt no grēkiem atgriezušies?
- Es braucu reiz no Ņujorkas uz Liverpūli. Lielā miljonāra Rokfellera brālis bija līdz ar mani uz kuģa. Tad es domāju: Rokfeller, tu jau arī esot no grēkiem atgriezies cilvēks. Rokfeller, vai tu kādreiz esi sacījis no sirds: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? ” Jūs vecāki, tēvi un mātes, ja jūs dzenieties pēc tā, lai jūsu bērni varētu ieņemt augstas vietas, būtu izglītoti un bagāti, lai jūsu meitas tiktu labi izprecinātas, tad jūs neesiet labāki par pagāniem. Kāda starpība tad ir starp jums un pagāniem? Man pašam ir ģimene ar bērniem. Es būtu ļoti izbrīnījies, ja mana laulātā draudzene tā domātu. Man ir tikai viena vēlēšanās, ka viņi mūsu bērni iemācītos: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?
Sauls sacīja: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Un Jēzus viņam atbildēja: „Topi mans liecinieks Jeruzalemē, Samarijā un līdz pasaules galam." Tādiem jātop visiem ticīgiem. Tas ir nepareizi, ja draudzes locekļi domā, ka viņu mācītājam vienam viss ir jādara. Reiz, kad ceļoju pa Angliju un tur stāstīju par Krieviju, man kāds jautāja: „Sakiet man, lūdzu, cik daudz draudzes locekļu jums ir Petrogradā?" „Apmēram 600", es teicu. „Ak, bet sakiet man taču, cik jūsu draudzē bija evaņģēlistu un misionāru?" Es atkal teicu: „Apmēram 600." Reiz es mūsu kora mēģinājuma stundā sacīju dziedātājiem: „UzkIausieties, gada beigās es sasaukšu jūs visus kopā un prasīšu: cik daudz ļaužu ir atgriezušies caur jūsu dziedāšanu?" Jums vajag pašiem sev jautāt - kā es to daru - vai ļaudis ir atgriezušies caur manu sludināšanu? Vai ļaudis ir atgriezušies caur dziedāšanu? Ja nav, tad jūs variet iet, kurp jūs gribiet. Man nevajag skaistu modeļu uz platformas. Man vajag dziedātājus, draudzes kopējus un vecākus, kuri tāpat strādā, kā es, lai dvēseles pievestu Kristum. Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Katru sestdienas vakaru man bija sapulces Evaņģēlija namā, Petrogradā priekš ticīgiem. Es turpināju sacīt: ,.Mīļie brāļi un māsas, ir pagājusi viena nedēļa; ko jūs esiet priekš Tā Kunga darījuši?" Viens brālis piecēlās (tur bija visvairāk vienkārši brāļi un māsas) un sacīja: mīļie, pagājušo nedēļu Tas Kungs deva žēlastību un izdevību, ka es varēju 25 personām liecināt no Jēzus. 20 atnāca uz sapulcēm un 15 no tiem atgriezās. Kāda māsa, veļas mazgātāja, neizglītota sieviete, piecēlās un sacīja: „Mīļie brāļi un māsas, pagājušā nedēļā es sarunājos ar 35 dvēselēm, tik un tik daudzi bija atnākuši uz sapulci. Vairāki atgriezās pie Tā Kunga. Te viņi."
„Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Jaunais cilvēks, kas tev dod tiesības valdīt pār savu miesu un dzīvi? Redziet šo pulksteni, es viņu pirku Amerikā par apmēram septiņiem dolāriem. Es nopirku, samaksāju par viņu un tā viņš kļuva mans īpašums. Es esmu tā pulksteņa kungs. Es varu viņu likt pēc patikas vienā kabatā vai otrā. Es varu ar šo pulksteni darīt, ko es gribu, jo es viņu esmu nopircis. Jaunais brāli un jaunā māsa, priekš 1900 gadiem Jēzus tevi atpirka uz Golgatas. Viņš par tevi ir maksājis ar savām dārgām asinīm. Viņš cieta šausmīgas mokas, lai tevi atpirktu. Viņš tā cieta, ka Viņam vajadzēja izsaukties: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis!" Ai, kā Viņš cieta!
Redzi Viņa ērkšķu kroni! Tā Viņš tevi atpirka. Tu esi atpirkts par dārgu maksu. Ne ar zeltu, ne sudrabu, bet ar savām dārgām asinīm Jēzus tevi ir atpircis. Viņš var tagad tevi lietot, kā Viņam patīk. Viss, ko es šajā beidzamā sapulcē gribu prasīt, ir: Vai tu gribi kaut ko darīt? Vai tu gribi pirmo reizi savus ceļus locīt un sacīt: „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?" Un kad Viņš saka: Kļūsti par misionāru!" tad ej. „Topi par evaņģēlistu!" tad dari to. Tavs laiks nepieder tev. Liec savu naudu uz altāra dvēseļu pestīšanai un esi Tam Kungam paklausīgs. Kas būtu noticis, ja es nebūtu dažus gadus atpakaļ tāpat jautājis, kā Sauls. Toreiz es strādāju kādā fabrikā Rīgā. Bez tam es dziedāju korī, mācīju svētdienas skolā. Kādu dienu, kad es sēdēju pie savām grāmatām kādas fabrikas kantorī uz Brīvības (Aleksandra) ielas, un sarēķināju algas izmaksas, piepeši it kā kāds sauciens skāra manu sirdi. Es nevarēju vairs strādāt. Es piecēlos, piegāju pie loga un skatījos cilvēkus, nemirstīgās dvēseles uz ielas garām ejam, un dzirdēju kādu balsi manī sakām: Fetler, kāpēc tu atrodies šajā kantorī? Lai bagāto, neatgriezto fabrikas īpašnieku padarītu vēl bagātāku? Viņš var viegli 24 stundu laikā atrast citu tādu ierēdni. Bet, Fetler. ja tu neej uz ielas un šīm dvēselēm nestāsti par pestīšanu, tad to neviens cits tavā vietā nedarīs un neiegūs tavu kroni." - „Nē," es atbildēju „to es nevaru darīt. Es jau neesmu nekāds misionārs, ne mācītājs." Man likās smieklīgi, it kā es nu no visiem ļaudīm būtu tas, kuram jādomā par misiones darbu. Toreiz biju apmēram 19 gadus vecs. Gādāju par savu veco tēvu un māti. Viņi pelnīja maz.
Pēc pāris dienām es atkal nevarēju strādāt. Es sēdēju pie sava galda un rēķināju, bet darbs neveicās. Tā pati aina. Atkal iet ļaudis garām. ,,Fetler, ja tu neiesi uz ielas, tie ļaudis evaņģēliju nedzirdēs, jo cits neviens nevar iet tavā vietā." Man palika bailes. Es sāku lūgt: „Ak, Kungs, ko tas nozīmē?" Un jo vairāk es lūdzu, jo vairāk es sajutu: tev jāiet! - miljoniem ļaužu iet pazušanā. Tad es nevarēju vairs citādi, kā paklausīt. Biju dzirdējis par lielo angļu mācītāju Sperdženu. Pratu angliski tikai pāris vārdus. Nopirku angļu vārdnīcu, tur izmeklēju dažus vārdus un rakstīju kartiņu uz Angliju ar lūgumu, lai man atsūta Londonas teoloģiskā semināra mācības plānu un vai varu tikt uzņemts seminārā? Drīz saņēmu atbildi: „Nāc tūlīt!" Nebiju savam tēvam un mātei par to nekā teicis. Mans tēvs bija par sludinātāju kādā mazā draudzītē. Tagad es rakstīju viņiem vēstuli: „..Mīļie vecāki, Tas Kungs sauc mani. Varbūt man jātop par misionāru priekš tiem četri simti miljoniem cilvēku Ķīnā."
Pēc dažām dienām saņēmu atbildi no savas mīļās māmiņas. Nekad neaizmirsīšu to dienu. Tur bija rokraksts, kuru es tik sen pazīstu. Nevarēju tūlīt lasīt vēstuli. Man bija ieradums pusdienās no 12 līdz 1 noiet uz kapsētu (kura bija tuvu fabrikai) pusdienas ēst un Dievu lūgt. Mīlēju šo klusumu; lasīju še Jaunderību un mācījos dažus angļu vārdus. Šinī pusdienā man bija divas vēstules. Viena no mīļiem vecākiem, otra no mana Debesu Tēva. Ak, kas tā bija par cīņu! Tā bija mana Damaskas stunda, kad atplēsu vēstuli un sāku lasīt: „Mīļais Vili! Vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi no mums aizceļot?" Mans tēvs un mana māte arī bija ticīgi, bet viņi manu aicinājumu skaidri nesaprata. „Mīļais Vili! Vai tu vairs mūs nemīli?" Tas gāja caur manu sirdi, kā šķēpa dūriens. Vai tad es biju savu mīļo māti aizmirsis? Atceros, kad biju mazs zēns un sēdēju savas mātes klēpī, kā tad es skūpstīju viņu un skatījos viņas mīlestības pilnajās acīs. „Mīļais Vili, vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi mūs atstāt?" Kā man tad bija jāraud! Es atvēru otru vēstuli un lasīju: „Kas tēvu un māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts." Mateja 10:37.
Kas tā bija par cīņu! „Vili, vai tad tu mūs vairs nemīli?" „Kas tēvu un māti vairāk mīl nekā Mani... „Vili, mums vajag tevis. Kas mūs uzturēs? Palieci šeit, neej uz Ķīnu! Nebrauc uz ārzemēm!" Man likās, it kā es uz šo vēstuli redzētu asaru pēdas. Māte bija raudājusi un rakstījusi. „Mums vajag tevis. Neej projām! Palieci pie mums." Bet es skatījos otrā vēstulē, kur stāvēja tā rakstīts: „Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai." Marka 16:15. „Palieci..!" „Ej..!" „Vai tu mūs nemīli..?" Vai tu Mani mīli..?
Ak, Kungs! Ko Tu gribi, lai es daru? izsaucos. Kad šī lielā cīņa izcēlās, manā sirdī, es rūgti raudāju. Pēdīgi es piecēlos, paņēmu vienu vēstuli vienā un otru otrā rokā, apskatījos visapkārt, vai nav kāds tuvumā. Neviens nelikās tur esam. Es redzēju tikai metāla un marmora krustus un kapu pieminekļus. Nokritu atkal ceļos ar vēstulēm rokās un sacīju: „Kungs, rādi man, ko lai es daru." Kad es tā biju lūdzis, man likās it kā roka, ' kurā bija vēstule no maniem vecākiem, slīdēja zemāk un zemāk. Bet otra roka cēlās uz augšu. „Es gribu Tev sekot, kur Tu gribi, Tu mani vadīsi ik uz soļa!" tā es teicu. Pirmo reizi es dziedāju: „Mans Dievs, Tev tuvāki, Tev tuvāki." Es piecēlos un rakstīju: „Vecāki, es jūs mīlu! Mīļā māmiņa, es tevi mīlu! Bet Tas Kungs mani sauc. Man vajag iet tālā pasaulē un sludināt evaņģēliju." Un es aizbraucu.
Es aizbraukšu klusiņām
Neviena neredzēts,
Neviena nekavēts –
Pirmajos gaiļos.
Kad pilsētā tikko gaismiņa svīdīs,
Kad pirmie fabriku strādnieki celsies
Un klusībā dosies, nakts krēslībā tīti,
Uz darbu, -
Tad arī es kāpšu pār nama slieksni
(Kas zin - tā būs mana pēdējā reize)
Ceļa somiņu rokā.
Citi gulēs saldo nakts miegu –
Tumšs paliks istabā un kluss –
Lai viņi dus...
Kam pavadīt viņiem tēvijas dēla!
Kam lai man dzirdama nopūta žēla!
Kam velti asaras liet!
Tikpat tiem jāpaliek šeit, bet man vajaga iet...
Un iešu arī...
Bez pārmetumiem, bez naida,
Kur citā zemē saule smaida;
Ar katru soli tālāk no mājām,
Klusi dziedādams senseno dziesmu:
„Ceļš ir man apakš kājām..."
Dažreiz es domāju, kas būtu noticis, ja es caur Dieva žēlastību nebūtu tā teicis, kā Sauls: „Kungs, ko Tu gribi, lai es darbu?" Kāds būtu tad mans dzīves iznākums? Un es redzu bieži šausmīgu skatu savā gara acu priekšā. Tā ir Pastarā tiesa. Uz liela balta troņa sēž Viens, kurš tiesā miljoniem ļaužu. Tā es savā „dienas sapnī" sevi redzu lielā ļaužu pulkā un dzirdu, kā kāds mūs izsauc pēc vārdiem. Un visi izsauktie stājas troņa priekšā. Nāk Jānis Huss un saņem savu algu. Nāk Mārtiņš Luters un saņem savu algu. Nāk Sperdžens un Mūdijs un arī saņem algu, un Tas, kurš uz baltā troņa sēž, priecīgi smaida un saka: „Nāciet visi mana Tēva godībā!"
Piepeši: „Vilhelm Fetler!" Mans vārds tiek izsaukts. Jā, es esmu nomiris kā dedzīgs svētdienas skolas skolotājs, kā draudzes loceklis, kā kora dziedātājs un kā godīgs pilsonis. Tā es eju viegliem soļiem uz priekšu. Es domāju, viss ir labi un skaisti. Bet te es redzu, ka Tā ģīmis, kas uz troņa sēž un nupat smaidīja, top tumšāks un bargāks. Kad es tur nostājos, Viņš nesaka neviena vārdā uz manis, bet Viņa roka liekās rādām uz kreiso pusi no troņa. Tur stāv liels pulks ļaužu. Daži ir kā krievi ģērbušies, daži kā vācieši, daži kā angļi, bet visvairāk ir krievu. Krievu sievietes ar lakatiem, krievu zemnieki ar gariem zābakiem - liels pulks. Es pagriezos un nolūkojos viņos. Piepeši viņi izstiepj savas rokas pret mani, rāda uz mani un sauc skaļā balsī: „Taisnais Tiesnesi, mēs stāvam šodien šajā tiesas dienā kreisā pusē tāpēc, ka šis vīrs, Vilhelms Fetlers, savā dzīvē nesacīja: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Viņš tēvu un māti vairāk mīlēja nekā Tevi, un tāpēc viņš netapa par misionāru. Ja viņš būtu palicis par misionāru, tad mēs būtu dzirdējuši evaņģēlija vēsti un atgriezušies. Tāpēc mums tagad jāiet mūžīgā pazušanā. Bet mūsu asinis mēs prasām no šī vīra rokām."
Ai, kāds briesmīgs sapnis! Tā tas būtu patiesi noticis, ja es nebūtu sacījis: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Es domāju par tiem atpestītiem Maskavā, Pēterpilī, Rīgā un citās vietās. Jūs varbūt nebūtu šeit, ja šis vīrs, kurš šovakar stāv jūsu priekšā, nebūtu prasījis: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Tāpēc neesiet šovakar vienaldzīgi! Dievs runā ar jums! Mani mīļie, jautājiet nopietni: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?"
