Pasaulē jums būs bēdas

Evaņģēlists Jānis, mīļais māceklis, kā viņi to sauca, ir uzrakstījis savā evaņģēlijā šos Jēzus vārdus. Jēzus daudz runāja uz saviem mācekļiem. Bija brīži, kad lielie klausītāju bari nebija, tad Viņš ar mācekļiem atkal kādā klusā vietā nodarbojās; mācekļi jautāja Viņam un Viņš tiem stāstīja. Dažu ko viņi saprata, un dažu viņi nesaprata.

Tas Kungs runāja par laikiem, kas ir pagājuši, tas Kungs runāja par klātesošo mirkli, un tas Kungs runāja par nākošiem laikiem. Dažreiz tas, ko Kungs uz viņiem runāja, viņiem patika, bet dažreiz viņi bija lielā nesaprašanā, un viņiem nepatika, ka Kungs tā runā, un kad tas Kungs runāja par nākotni, tad Viņš teica arī ļoti bēdīgas lietas. Viņš teica saviem mācekļiem: „Pasaulē jums būs bēdas.." Tā tad tas Kungs teica saviem mācekļiem, ka viņiem ies grūti, jo kad mēs minam vārdu „bēdas", tad tas nozīmē kaut ko smagu, kaut ko sāpīgu, kaut ko nepatīkamu, tas taču nozīmē zaudējumu, tas nozīmē asaras, nopūtas. Jā, Jēzus teica, tā būs. Ja mēs varētu ātrumā pārskatīt visus četrus evaņģēlijus, tad mēs tuvāk dzirdētu, ko Viņš teica. Starp citu, Viņš teica: tie jūs izslēgs no draudzes un viņi domās, ka tie dara Dieva prātu, tā rīkodamies.

Redziet! Kad par bēdām runājam, mēs jau nerunājam par kādu svešu lietu. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, taču ir bēdu pilna. Cilvēces vēsture reizē ir arī bēdu un asaru vēsture. Ko cilvēku dzimums nav piedzīvojis pavisam senos laikos un tālākos laikos un jaunākos laikos! Kari, piemēram, kari vienmēr ir bijuši posts un nelaime. Bada laiki, dabas spēki, katastrofas. Slimības! Jā, var teikt, ka vēsture ir cilvēku bēdu vēsture, cilvēku nelaimju un grūtību vēsture.

Bet kā tad ir ar kristiešiem? Vai tad tas Kungs, kam viņi kalpo, nevar viņus izglābt, nevar pasargāt? Viņš, brīnišķīgais Dievs! Jā, Viņš arī daudzreiz brīnišķīgi glābj cilvēku. Kristīgās draudzes vēsture var stāstīt par daudziem gadījumiem un notikumiem, kur Dievs ir brīnišķi glābis. Apbrīnojami, bet vienmēr Viņš to nedara. Viņš taču ir lielais Ārsts. Jau Israelam Viņš teica: „Es, tas Kungs, esmu tavs ārsts", un tomēr Viņš vienmēr nedziedina. Vai tad Dievs tas Kungs nevar savus bērnus tā pasargāt visās katastrofās un nelaimēs, kā Viņš pasargāja Israēlu, kas dzīvoja Gosenē, Ēģiptē. Kad citur bija siseņi, kad citur bija tumsa, kad citur bija nelaime, kad citur mira pirmdzimtie, tur Gosenes provincē Israelam nekas nekaitēja. Vai Viņš tā nevarētu darīt ari tagad? Nē, Viņš tā nedara. Gan var droši teikt, un tam tā vajadzētu būt, ka katram nopietnam ticīgam vajadzētu apliecināt, ka Dievs viņu dažkārt ir brīnišķi glābis, pasargājis, atbrīvojis. Jā, ir tādu notikumu daudz, bet ne vienmēr. Nevien Jēzus, bet apustuļi arī vēlāk runāja un mācīja - arī apustulis Pāvils - ka caur daudz bēdām būs ieiet Dieva valstībā, un viņi piedzīvoja dažādas grūtības.

Lasiet 2. korintiešu vēstules 11. nodaļu, tur jūs atradīsat veselu sarakstu, ko visu Pāvils nav izcietis; Dieva cilvēks, kas trešās debesīs bija pacelts savā laikā, kas tādu žēlastību bija piedzīvojis, bet kādas nelaimes viņu piemeklēja un tā cauri visai dzīvei. Ticīga cilvēka un kristīgās draudzes gaita, kā jau mēs esam mācījušies, iet uz mūžību pa šauro ceļu, un šaurais ceļš nav viegls ceļš. Tur ir jācieš, tur ir dažādas grūtības - garīgās grūtības, materiālās, un es teikšu arī fiziskās grūtības, kad Dieva cilvēkam cauri slimībām jāiet uz debesīm. Kāds vecs mācītājs savā laikā teica, ka Dievs tas Kungs nelieto atsperu ratus, lai savus bērnus vestu uz debesīm. Viņiem ir jāiet kājām un jāpārcieš daudz grūtību.

Varētu jautāt, kādas tad ir ticīga cilvēka grūtības, kādas ir ticīga cilvēka bēdas? Vai tad varētu tās sagrupēt, kas tad viņam īsti ir bijis jācieš pasaulē. Jā, var, kaut ko var, visu nevar noskaidrot.

1) Pirmā grūtība ir tā, ko mēs lasām skaidri apustuļa Pāvila 2. vēstulē Timotejam 3:12: „Bet visi kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti." Protams, vajāšanas ir ļoti dažādas. Uguns sārtus tagad nekurina, vairs pie krusta nesit, inkvizīcija ari vairs nedarbojās, kaut gan varētu teikt, ka pagānu zemēs notiek arī šis tas briesmīgs, piemēram, Bolivijā, kur baptistu brāļi no Brazīlijas darbojas, tur ir gājuši bojā daudzi misionāri un arī ticīgie, un vēl šur tur citur - tai pašā lielajā Ķīnā, Ziemeļkorejā un Albānijā. Ja tur ir kādi ticīgie, tiem nav viegli.

Redziet, vajāšanas ir dažādas: ir rupjas un ir smalkas, un ar tām ir jāsaduras. Ja tu un es, mēs gribam būt kristieši, tad mums būs grūtības. Mēs sadursimies ar pretestību. Vai tad Jēzus neteica: cilvēka ienaidnieki būs viņa mājas ļauds. Cilvēkiem, kas gribēs Viņu mīlēt, būt Viņa mācekļi, tiem pat mājas ļaudis, tuvinieki, radinieki būs pretinieki. Ko viņi īsti varēs darīt, tas ir cits jautājums, bet vajāšana būs.

Es kā zēns vairākas reizes izlasīju „Avotā" stāstu «Murgotājs" no Slovākijas - tā ir katoliciska zeme. Tur ir jaunieši, priecīgi, bet viens no jauniešiem aiziet dienestā. Viņš dien toreizējā Austro-Ungārijas galvas pilsētā Vīnē, un tur, iedams kādreiz pa ceļu, dzird, ka kaut kur dzied. Viņš ieiet tur - evaņģēliskā dievkalpojumā. Jauneklim dziedāšana patīk, viņš sāk tur iet un dienesta laikā top ticīgs. Kad dienests pēc vairākiem gadiem beidzas, viņš atgriežas savā sādžā vecāku mājās. Seržants mājā! Visi ciema jaunieši priecīgi: tāds krietns biedrs, kā viņš varēs dziedāt, kā viņš varēs dejot, kad viņš ņems savu vijoli, kā viņš varēs spēlēt. Nu viņš ir mājās! Bet izrādās, ka Stepans nav vairs tāds, kāds viņš bija agrāk: kas tad tas!? Jā, un mājās arī redz, ka viņš nav tāds kā vajag. Tēvs ir stingrs katolis, tēvs uzstājas: „Kas tad ar tevi noticis?" Stepāns godīgi un vienkārši stāsta, ka viņš dienestā Vīnē esot atradis to Kungu Jēzu. „Kas tad mēs esam, vai ateisti?" tēvs jautā. „Nē, tēt, bet es lasu Bībelē, ka tā ir jādara." - „Met nost! Met nost savus niekus!" Nē, viņš ne. Protams, biedri atkrīt, ko tad ar tādu iesāks, taču viņam rodas arī kādi domu biedri.Kādā dienā, kad viņi strādā ar tēvu šķūnī, tēvs ņem viņu un piesien pie staba un krietni noper - tā kā asinis plūst - un Stefans ir slims ilgu laiku, tikko nenomirst. Viņš paliek vesels, un, protams, rodas kustinājums sādžā un nodibinājās evaņģēlisks ticīgo pulciņš.

Vajāšanas. Tas tā vienmēr negadās, īpaši mūsu dienās ne, bet vajāšanas, es teicu, ir ļoti dažādas. Ticīgo bēdas ir tās, ka viņš tiek vajāts, ka viņu neuzskata par pilntiesīgu cilvēku, viņam liek šķēršļus ceļā, viņu izsmej. Ir smalkas vajāšanas, kas ir briesmīgākas nekā kad tev ar pātagu sit. Tās ir vienas ticīgo ciešanas. Ja Dievs mūs pasargā, ka mums nav tā, tad slava Viņam! Bet dažreiz tas var nozīmēt to, ka mēs nemaz īsti ticīgie neesam, ka mēs esam tikai vārda ticīgie, ka mēs esam gan baznīcas cilvēki, bet mēs neesam ticīgi. Tas to arī var nozīmēt. Lai Dievs palīdz mums saprast, kas tas ir būt dievbijīgiem Jēzū Kristū.

2) Otrkārt, tās ir tās bēdas, ka viņš, ticīgais, taču ari pieder pie Ādama dzimuma, Ādama bērniem. Viņš ir Ādama pēcnācējs, un viņā ir kaut kas no Ādama. Viņš gan ir jauns radījums, tā stāv rakstīts, bet tas ir, apmēram, tā, ka zemkopis ņem kādu zemes gabalu un iestrādā līdz šim nederīgu zemes gabalu par tīrumu, un tai tīrumā sēj labo sēklu, kviešus un citas šķirnes. Bet vēl ilgi no zemes laiž atvases vecās saknes. Neviens tīrums nav tāds, kur nebūtu nezāles. Rau, ticīgam arī tā ir. Viņā ir kaut kas no vecā cilvēka. Ņemiet vērā, ka apustulis Pāvils bieži teic un runā par miesas prātu, par Ādamu, kas jāsit krustā. Vai tad tā ir, ka katram ticīgam ir šis vecais Ādams? Vai katram ticīgam ir miesas prāts? Vai tad dievišķīgais prāts nav izdzinis ārā to miesīgo prātu? Izrādās, ka ne, jo visa dzīve, visi novērojumi, visas studijas parāda, ka ticīgajā ir vēl kaut kas no vecā, un dažreiz tas ir ļoti stiprs, un dažreiz ticīgais pats to saprot, cik tas ir slikti. Kas tas bija par vīru, kas tā teica: „Es, nabaga cilvēks, kas mani izraus no nāvei nolemtās miesas?" Tas bija Pāvils. Kur viņš to raksta? - Romiešu vēstules 7. nodaļā: „Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos" (22-23). Vai tās nav bēdas? Paviršam ticīgam ne. - Nu kas tad tur?! Visi tā dara! Ko tad es ļaunu izdaru? Bet cilvēkam, kas patiesi ir atdzimis, tam šī cīņa ar savām neveiksmēm, ar savām nezālēm, tā ir bēda. Viņš ir raudājis, viņš ir kaucis sava Dieva priekšā, viņš nevar tikt vaļā. Vai tas tā nav? Mums taču acis ir, mēs redzam kā ar ticīgiem ir. Tātad, tur ir tās otrās grūtības.

3) Un ja nu ap mani ir cilvēki - sieva vai vīrs, vai, piemēram, bērni, ticīga cilvēka bērni. Psalmos rakstīts, ka „bērni ir manta no tā Kunga" - bet vai tad var kāds pateikt, ko bērni maksā, ko bērni dara, un kāds krusts ir bērni, un kādas bēdas ir ar šiem bērniem? Redziet - Dāvids! Par Dāvidu ir teikts, ka viņš bija „vīrs pēc Dieva sirds". Viņš nebija bez grēkiem, bet viņš bija citādāks kā Sauls un citādāks kā viņa dēls Salamans, bet kādas bēdas viņam bija ar bērniem! Ko viņam darīja Absaloms! Tā tad, redziet, kur ir ticīga cilvēka bēdas! Nu dažs teic, ja tu pats neesi labs ticīgais, tad nevar gribēt, lai tavi bērni būtu ticīgi. Nē, ne gluži katreiz tā ir. Tās ir tās trešās bēdas.

4) Ceturtās bēdas, ko es gribu pieminēt, kā beidzamās, ir dažādas ciešanas. Parasti cilvēki domā, ka ciešanas nāk caur grēkiem. Kad tu grēko, tad tev būs jācieš, ja tu grēko un aplami dari, Dievs tevi pārmācīs, bet ne vienmēr. Dažkārt un bieži ciešanas ir Dieva audzināšanas līdzeklis. Dievs audzina, par to lasām ļoti skaidri Vēstules ebrejiem 12. nodaļā.

Kad mēs par to domājam, ka Dievs caur ciešanām audzina, stiprs pamatojums ir Ebreju vēstules 2. nodaļas 10. pantiņš: „Jo Tam, kura dēļ viss ir un caur ko viss ir, un kas daudz bērnus vada uz godību, tam pienācās Viņu, pestīšanas Iesācēju, ciešanās padarīt pilnīgu." Nu, kā jūs to saprotat? Vai tad Kungs Jēzus nebija pilnīgs? Pēc šī pantiņa iznāk, ka caur ciešanām Viņu darīja pilnīgu.

Kā tad Jēzus kādreiz teica bagātajam jauneklim, kas meklēja mūžīgo dzīvību? Trijos evaņģēlijos ir rakstīts: Ko tu mani sauc labu, neviens nav labs kā vienīgi Dievs. Bet lai nu paliek tas Kungs un Viņa persona. Tā ir tā saucamā kristoloģija, kas ir daudz putekļu sacēlusi, daudz strīdu izraisījusi, pat naidu un dalīšanos- Bet tas interesantākais ir, ka ciešanas Dievs lieto, lai darītu kaut ko pilnīgu. Kad mums ir ciešanas, tās ne vienmēr nāk tāpēc, ka mēs esam grēkojuši, jeb kad mēs netiekam no kāda grēka vaļā, bet tas ir Dieva līdzeklis, lai Viņš darītu mūs pilnīgākus, lai Viņš mūs audzinātu. Tie ir Dieva eksāmeni. Eksāmeni jau nenāk skolnieku grēku dēļ, eksāmeni ir pārbaude, kā viņš ir mācījies. Un šī ir pārbaude, ko Dievs lieto, jo Viņš nevar savu bērnu pamest tādu, kāds viņš ir. Viņam ir jāizmāca viņu, jāsagatavo debesīm. Viņš liek asaras liet, liek mums ciest, liek mums zaudēt kaut ko, atņem mums kaut ko dārgu, lai mēs tiktu pilnīgāki.

Es sastapos nesen ar dažiem cilvēkiem, kuriem tuvi cilvēki ir uz nāves gultas. Viņi ir tik sagrauzti. Es teicu viņiem, ka slimais, drīz taču ies prom, ko raudāt? Jāmirst jau viņam ir. Nu, žēl ir. Lūdz, palīdzi viņam, lai viņš mūžībā var ieiet izglābts. Bet sagrauztam raudātājan liekas, ka viņš ir vainīgs. Nē, tas nav nekur pierādīts, notiek tas, kam jānotiek, bet tev gan caur šādu sāpīgu notikumu ir jātop pil¬nīgākam, labākam, tev ir jāatceras: kā viņš vai viņa iet prom, tā tu arī iesi. Tu vari lūgt, Kungs, neliec man ciest tik daudz, bet tu iesi prom. Tu nepaliksi te, kaut tu dzīvotu Metuzāla gadus.

Jēzus teica: «Pasaulē jums būs bēdas... Nebīstieties, turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis." Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka vienmēr tā nebūs. Pasauli, kas ir naidīga ticīgiem, par to jau mēs te runājām, to nedrīkst mīlēt. Tā vienmēr nekavēs ticīgo, tā tiks novākta pie malas. Iesāksies Dieva valsts ar saviem likumiem, tad vairs šīs bēdas nebūs. Tas Kungs šai pasaulei ir devis to stiprāko triecienu; un to mums jātic un jābūt Viņam pateicīgiem un jācīnās ar savām bēdām. Bēdas var padarīt vienu no divējām lietām: bēdas var mūs padarīt rūgtuma pilnus, skaudības pilnus, naidīgus pret citiem, tāpēc ka citiem iet labāk, bet bēdas var mūs padarīt tīrākus un skaidrākus.

Kad mēs lasām Ījaba grāmatu, ko nemaz nevar tā izskaidrot, kā cilvēki to grib, tur arī kāds vīrs cieš nevainīgs, un tomēr tādas ciešanas viņam ir un galu galā izrādās, ka viņš nav vēl to un to mācījies: „Tagad es zinu, tagad es lieku roku uz muti un nerunāju." Lūk, Dieva pārmācība, Dieva skola nav tāpēc, ka Ījabs būtu briesmīgs grēcinieks, bet Dievs šo vīru pārbauda, viņš bija ļoti bagāts.

Lai Dievs palīdz mums tā saprast un nebīties no bēdām. Kur iespējams, protams, mums ir jāizvairās un nevajag skriet bēdām rīklē. Dažreiz mēs varam izvairīties. Mums jājūt līdz arī citiem, jāpalīdz citiem, bet tas Kungs teica: «Nebīsties, es pasauli esmu uzvarējis."