Jānis A Šmits

„Mums pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi [un māsas], ka Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi [un māsas], stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un Savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” (2.Tesaloniķiešiem 2,13-17)

Apustulis Pēteris reiz rakstīja, ka Pāvila rakstītās vēstules nav sevišķi vienkāršas, ka daudzi cilvēki tās pārprot un citi arī sagroza. Un , kad mēs lasām šos vārdus, arī mums varbūt liekas, ka tie ir tādi sarežģīti vārdi. Pamatā mēs saprotam, bet mums ir nepieciešams iedziļināties, lai mēs saprastu, ko tad īsti Dievs caur šo Savu kalpu apustuli mums grib sacīt.

Viena lieta ir dominējoša: viņš saka, lai mēs stāvam stipri. „Stāviet stipri!” Šī ir vēsts. Šis ir norādījums, par kuru mēs domāsim. Apustulis rakstīja savu vēstuli draudzei, kas bija, vispirmām kārtām, vajāta draudze. Kristietībai ejot plašumā, tā sadurās ar pretestību. Sadūrās ar pretestību jau no paša sākuma. Pāvils kādreiz bija draudzes vajātājs. Par viņu ir rakstīti šādi, ne visai cildinoši, vārdi – ka viņš gāja apkārt, zaimus un nāvi šņākdams. Tesaloniķiešu draudze tika vajāta. Šādai draudzei apustulis raksta un saka: „Stāviet stipri!” Viņš rakstīja vēstuli draudzei, kas bija gaidoša draudze. Draudze gaidīja Kristus atnākšanu. Jūs atceraties? Pāvilam ir jāraksta, un arī šajā nodaļā ir tas teikts: „Kas attiecas uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu savienošanos ar Viņu, mēs lūdzam jūs, brāļi: nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā Tā Kunga diena būtu klāt.” Un tālāk viņš raksta, ka, pirms tas Kungs nāks, vēl ir atklāti jāparādās grēka cilvēkam. Antikristam. Bet draudzei, kas gaidīja Kristus atnākšanu, viņš raksta: „Stāviet stipri!”

Bet tad Pāvils rakstīja šo vēstuli draudzei, kas bija garīgi augoša draudze. Tā bija jauna draudze. Šī draudze nevarēja svinēt simtos gada svētkus, tā nevarēja svinēt pat divdesmitos gada svētkus. Tā bija jauna draudze. Bet tā bija garīgi augoša draudze. Tā bija draudze, kuras iespaids uz sabiedrību kļuva ik dienas lielāks. Un šādai draudzei viņš raksta un saka: „Stāviet stipri!”

Gaidošai un garīgi augošai ir jābūt katrai draudzei. Visos laikos. Ja mēs Kristu un Viņa atnākšanu negaidām un pēc Viņa atnākšanas nelūdzam, un par savu garīgo pieaugšanu nedomājam, tad mēs esam ļoti bīstamā garīgā stāvoklī. Bet kāpēc ir šis aicinājums uz kaut ko īpašu? Kāpēc ir šis aicinājums stāvēt stipri? Tam ir kāds dziļāks nolūks un iemesls. Tāpēc, ka, lūk, ja draudze nestāvēs stipra, viņa nespēs sasniegt to, uz ko tā ir aicināta. Un uz ko tad draudze ir aicināta? Šeit, 14. pantā mēs lasījām, ka Dievs ir draudzi aicinājis, „..lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību.” Tas ir ļoti liels un augsts aicinājums. Ne tikai izglābt dvēseli, bet iemantot Jēzus Kristus godību. Un par to, ko nozīmē Jēzus Kristus godība, pēc kāda brīža mēs vēl domāsim. Bet mums jābūt stipriem.

Ļoti nozīmīgi ir ievērot, ka šāds aicinājums „Stāviet stipri!” atskan Svētajos Rakstos ne tikai tesaloniķiešu draudzei, bet gandrīz vai katrai draudzei, kurai apustulis ir rakstījis vēstuli. Mēs varam izlasīt dažas no šīm vietām. Piemēram, korintiešu draudzei viņš raksta: „Esiet nomodā, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1.Kor.16,13). Galatiešu draudzei viņš raksta: „Stāviet stipri, neļaujieties iejūgties kalpības jūgā!”(Gal. 5,1). Efeziešiem viņš raksta: „Stāviet, savus gurnus apjozuši... bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem... topiet stipri Savā Kungā!” (Efez. 6,14). Filipiešiem: „Dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai jūs stāvētu vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieka draudiem.” (Fil. 1,27). Stāviet stipri!

Tie nav tukši vārdi. Šis pamudinājums bija nepieciešams. Un es gribētu sacīt, ka šis pamudinājums ir arī nepieciešams mums - tev, brāli un māsa! Jo ne vienmēr tu esi stāvējis stiprs, ne vienmēr mēs esam stāvējuši stipri. Mēs esam daudz klupuši, krituši. Mēs neesam vienmēr gājuši uz priekšu. Dažkārt mēs esam gājuši atpakaļ. Tas ir nozīmīgs pamudinājums. Bet ko tad nozīmē stāvēt stipriem? Ko Dievs vēlas mums sacīt ar šo uzaicinājumu un pamudinājumu ”Stāviet stipri!”? Es vēlos pieminēt trīs lietas.

Vispirms, tas nozīmē stāvēt un neatkrist, nekļūt par atkritējiem. Redziet, mēs esam aicināti kāpt Dieva kalnā. Mēs esam aicināti uz Dieva godību. Un tā ir sasniedzama, ja mēs kāpjam, garīgi runājot - Dieva kalnā. Mēs esam, tā sakot, Dieva alpīnisti. Tas nav nekāds fizisks kalns, kas būtu vai nu vienā vai otrā kalnainā zemē, vai Šveicē vai Himalajos vai Kordiljēros Tas ir garīgs kalns, kurā jākāpj vienalga, lai kurā zemē mēs nedzīvotu. Vairākās grāmatās Bībelē ir runa par kāpšanu Dieva kalnā. Dāvids savos psalmos raksta un saka: „Kas kāps Tā Kunga kalnā, kas mājos Viņa svētajā dzīvoklī?” Redziet, Pāvils pravieto par lielo atkrišanas laiku. Pāvils paredz, ka nāks antikrists. Un uz šī fona, uz priekšā stāvošo grūtību un pārbaudījumu fona, viņš sauc: „Tad nu stāviet stipri!” Stāviet stipri!

Un tad viņš dod paskaidrojumu, ka šī stāvēšana saistās ar kaut ko citu. „Stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies no mūsu runām un no mūsu vēstules.” Turēdami mācības. Kad mēs raugāmies kristīgās baznīcas vēsturē, mēs redzam, ka atkrišana ir vienmēr bijusi saistīta ar to, ka ļaudis nav turējušies pie tās mācības, kas no paša sākuma mums ir dota Svētajos Rakstos. Romas katoliskā baznīca bija nonākusi tādā atkrišanas stāvoklī, ka bija nepieciešama reformācija, jo tā bija nomainījusi Svēto Rakstu mācības ar cilvēku doktrīnām. Bet arī reformētā draudze, jeb protestantiskā draudze, šajos četrsimt protestantisma gados ir atkritusi, pametusi mācības ne vienu reizi vien. Un kad mēs raugāmies uz šodienas garīgo ainu apkārt mums, mēs sastopamies ar to, ka ir ļaudis, kuri top pievilti. Gan no Jehovas lieciniekiem, gan no mormoņiem, gan arī dažādām citām mācībām, kuras nav pamatotas uz Rakstiem vien, bet kuras ir pamatotas uz dažādām citādām blakus atklāsmēm un pravietojumiem.

Ir trīs atkrišanas veidi. Viens atkrišanas veids ir tāds, ka mēs novēršamies no mācības, kas mums ir dota, vai nu pa labi vai pa kreisi. Mēs varam sacīt tā – mēs varam novirzīties pa labi - nonākt reliģiskā ekstrēmismā, un novirzīties pa kreisi - nonākt reliģiskā liberālismā. Tā ir atkrišana. Tāpēc stāviet stipri!

Bet mēs varam atkrist ne tikai, tā sakot, teorētiski. Mēs varam atkrist arī praktiski. Un šis ir ļoti nopietns moments. Mums ir jāpārbauda sevi šajā pašā brīdī. Kā mēs varam atkrist praktiskā dzīvē? Kā mēs varam neturēt tās mācības, kuras mums ir mācītas. Lūk, mēs praktiskā dzīvē varam pamest rūpes par svētdzīvi, varam no dievbijīgiem ļaudīm kļūt par garīgi paviršiem kristiešiem. Pavirša kristietība ir pretstats tam, ka mēs stāvam stipri. Mēs kļūstam pavirši. Varbūt mēs teorētiski esam dedzīgi aizstāvēt kādas atziņas, bet mūsu praktiskā dzīve un mūsu idejiskā dzīve var atšķirties. Mēs varam būt lieliski Svēto Rakstu pazinēji un tajā pašā laikā dzīvot nekristīgu dzīvi. Tas nav nekas īpašs. Tā tas notiek.

Treškārt, atkrišana var notikt, un tā ļoti bieži notiek. Mēs lasām Atklāsmes grāmatā: „Tas man ir pret tevi, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet tu esi remdens.” (2,4). Garīgā remdenība. Garīgā remdenība. Un Tas Kungs saka caur pravieti Jāni Patmosas salā: „Un tāpēc, ka tu neesi ne karsts, ne auksts, bet remdens, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” Atkrišana ir bīstama lieta.

Vēstulē Ebrejiem 6. nodaļā mēs lasām, ka var būt tāds atkrišanas stāvoklis, no kura vairs nav iespējams atgriezties. Stāviet stipri! Tas nozīmē - savas ticības dzīves saknes laidiet dziļi Dieva žēlastības zemē. Jēzus reiz stāstīja līdzību. Sējējs izgāja sēt. Sēkla krita dažādās vietās. Starp citu, kāda sēkla krita uz akmenāja. Tur bija neliels zemes daudzums, sekla zeme, bet tur bija silts. Un tāpēc sēkla ātri uzdīga. Bet tad, kad saule sāka karsti kvēlot, tad uz akmenāja kritusī sēkla, stāds, kas ātri uzdīga, nokalta tāpēc, ka nebija dziļas saknes. Stāviet stipri! Ozoli spēj izturēt, varbūt, visvairāk vētras. Tie stāv stipri tāpēc, ka viņi ir dziļi iesakņojušies. Tu esi aicināts būt tāds Dieva ozols, tāds cilvēks, kas dziļi sakņojas. Kas spēj stāvēt stipri.

Tātad, stāvēt stipri nozīmē, vispirms, neatkrist, bet turēt tās mācības, kas mums ir dotas. Otrkārt, stāvēt stipri nozīmē dzīvot bez kompromisiem. Redziet, pasaule, kas ir no Sātana inspirēta, darbojas pretim Kristus draudzei. Dažkārt tā vēlas draudzi izpostīt, to vajājot. Bet tad, citos laikos, pasaule mēģina draudzi izpostīt, padarīt impotentu, nespēcīgu, aicinot un iesaistot draudzi kompromisos. Jūs varat būt pārliecināti, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, ir laiks, kad sātans caur pasauli un caur cilvēkiem, un dažkārt pat caur mūsu draugiem, un pat caur reliģiskiem cilvēkiem, mēģina mūs aicināt uz kompromisu. Sašaurināt grēka jēdzienu, daudz ko darīt verbālas vienprātības vārdā un, citiem vārdiem sakot, lai mēs nenonāktu konfliktā ar mūsu kristīgo sirdsapziņu, mēs apcērpam evaņģēliju. Mēs sākam evaņģēliskās patiesības norakstīt, pamatojot šādu rīcību ar atsaukšanos uz laikmeta un kultūras atšķirībām. Brāļi un māsas! Es nedomāju, ka mēs dzīvojam 19-tajā, 17-tajā vai 15-tajā gadsimtā, daudz kas ir mainījies un 21. gadsimtā vēl straujāk mainīsies. Ir lietas, kur mums ir nepieciešams laikmetam pielāgoties, bet vienu lietu neaizmirsīsim – „..stāviet stipri, turēdami tās mācības, kas jums ir dotas!” Ne tik daudz cilvēcīgas tradīcijas, dažādus ieradumus, bet Dieva Vārdu. Šeit mums ir jāatminas un jārīkojas tā, kā reiz rīkojās Luters, sacīdams: „Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz!” Ir robežas, kurās atrodas mūsu kristīgā dzīve.

Tātad, stāvēt stipriem nozīmē rūpēties par to, lai mēs neatkrītam. Otrkārt, lai mūsu dzīve būtu bez kompromisa. Un treškārt, stāvēt stipri nozīmē iet uz priekšu, nozīmē progresu. Mums ir jāiet uz priekšu Dieva spēkā. Lai mēs varētu iet uz priekšu, mums ir jāzina, kur lai mēs ejam. Ja jūs gribat celt māju, jums ir nepieciešams plāns. Un jo lielāka un varenāka ir celtne, ko jūs gribat celt, jo nozīmīgāks, izstrādātāks, pamatotāks plāns ir nepieciešams. Mēs esam Dieva Valstības cēlēji. Līdzcēlēji. Mums ir jābūt plānam, ko Dievs grib, lai mēs sasniedzam, kā lai mēs ceļam. Un tad mums ir jāceļ. Mēs esam, no otras puses, Dieva armija. Mums ir, tā sakot, jāiekaro Dieva Valstībai plašas robežas. Mums ir jāatkaro, jāatbrīvo gūstekņi no grēka un Sātana verdzības un jāizved viņus Kristus brīvībā. Stāviet stipri, lai mēs varētu ar garīgu dievišķu spēku atbrīvot gūstekņus un darīt viņus stiprus! Mums ir nepieciešama stratēģija. Katrai armijai ir stratēģija, jo īpaši tad, kad tā atrodas konfrontācijas stāvoklī. Vai mums ir stratēģija?

Stāviet stipri, tas nozīmē - ejiet uz priekšu! Bet tad ir jautājums, kā tas ir iespējams? Kā mēs spējam stāvēt stipri? Ir viegli pateikt, bet vai tas ir iespējams? Un atkal ir nepieciešamas trīs lietas. Vismaz trīs lietas, lai mēs to iespētu. Mums ir vajadzīgs stiprs pamats, uz kura stāvēt. Jūs nevarēsiet nostāvēt stipri uz zemes, kura zem jūsu kājām līgojas. Ir vajadzīgs stiprs pamats un ir vajadzīgs spēks, lai varētu stipri stāvēt. Un, protams, ir vajadzīga arī motivācija: kāpēc tad tas ir nepieciešami, vai tad nav vieglāks ceļš? Stiprs pamats! Un brīnišķīgi - kad apustulis šo aicinājumu ir devis, viņš arī norāda uz to, kā tas ir iespējams. Viņš mums norāda uz stipro pamatu, viņš mums norāda motivāciju un viņš mums atklāj spēka noslēpumu. Viss ir šajos pantos, kurus mēs lasījām. Stiprs pamats. Un tas ir 13. pantā. Vispirms viņš saka: „Tā Kunga mīļotie”. Tas ir tas pamatu pamats – Dievs mūs ir mīlējis, pirms mēs Viņu mīlējām. Un tāpēc Viņš Savā žēlastībā mūs velk pie Sevis. Bet tas nav viss. Viņš raksta: „Mīļotie, Dievs jūs no paša sākuma ir izraudzījis...” jeb izredzējis. Tas ir kaut kas liels. Mēs esam Dieva izredzēti. Dievs ir izredzējis tevi un tevi, un tevi, un mani. Izredzējis mūs kā draudzi. Izredzējis! Izredzēšana ir liels teoloģisks termins. Izredzēšana ir liela garīga realitāte. Viņš Kristū mūs ir izredzējis! Kam? Kāds ir nolūks izredzēšanai? Izredzējis pestīšanai. Un te neiet runa tikai par pestīšanu, proti, grēku piedošanu, te iet runa par pestīšanu tās pilnīgā izpratnē. Pestīšana šodien, pestīšana rīt, pestīšana līdz beigām, kas ietver sevī svētošanu, kas ietver sevī to, kas mūs sagaida. Pilnīga pestīšana. Un tad, runājot par stipro pamatu, mēs redzam tālāk – „Tā Kunga mīļotie... Dievs jūs... ir izredzējis pestīšanai”. Un tālāk seko vārdi, kuri latviski ir ļoti neveikli pārtulkoti – „Gara dzīves svētumā un patiesības ticībā”. Gandrīz nesaprotami. Bet, kad mēs šos vārdus meklējam oriģinālā, mēs atrodam, ka Viņš mūs ir izredzējis pestīšanai, un, lai šo pestīšanu, šo galīgo pestīšanu mēs iegūtu, Viņš mūs ir svētojis ar Svētā Gara darbību mūsos – Svētajam Garam mūs svētojot jeb nošķirot. Priekš Dieva! - svētījot mūs Dievam. Mēs stāvam uz šī stiprā pamata. Un ticība patiesībai – tā ir mūsu atbilde uz to, ko Dievs dara. Svētais Gars mūs svēto un mēs ticam patiesībai. Un neaizmirsīsim, ka patiesība nav tikai atziņa. Patiesība ir arī persona. Jēzus sacīja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība”. Lūk, stiprs pamats – Dieva mīlestība, Dieva izredzēšana, Svētā Gara darbs pie mums un mūsu ticība Jēzum Kristum kā absolūtai patiesībai. Kāds stiprs pamats!

Otrkārt, mums ir vajadzīga motivācija jeb mērķis. Un 14. pantā mēs lasām: „..lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību.” Uz to mēs esam aicināti. Kad mēs domājam par Jēzus Kristus godību, tad, protams, mums ir ierobežotas spējas spriest, kāda ir šī godība. Kad mēs runājam par godību, tad runa ir par daudzām krāsām, ir runa par spožu gaismu, ir runa par varenību. Apustulis Jānis apraksta kaut ko no godības, ko viņš redz savās vīzijās Patmosas salā. Bet Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: „Un mēs redzējām Viņa godību, tādu godību kā Dieva Vienpiedzimušā Dēla.” Bet mēs esam aicināti uz šo godību, būt dalībniekiem šajā godībā. Mēs lasām, ka Viņš mūs sēdinās uz Sava goda krēsla. Kristus draudze vienotībā ar Kristu iemanto mūžīgo Dieva Valstību. Un vēl kaut kas. Jāņa 1. vēstulē, 3. nodaļā, 2. pantā ir kādi grandiozi vārdi: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Bet mēs zinām, ka tad, kad Viņš atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir”. Tā ir godība. Kristus ir godības centrs. Un mēs būsim Viņam līdzīgi. Uz to mēs esam aicināti. Vai nav pietiekoša motivācija, lai mēs stāvētu stipri? Un, ja mēs padomājam par otru alternatīvu, mūžīgo šķirtību no Dieva, mūžīgās ciešanas. Un to, ka mums ir iespēja iegūt vienu vai palikt otrajā stāvoklī, tad tā ir pietiekoša motivācija. Es vēlos sasniegt to, uz ko es esmu aicināts – Sava Kunga godību!

Bet tāpēc man jāstāv stipram uz stipra pamata. Tam ir vajadzīgs spēks. Un mēs lasām spēka apsolījumu tālāk, 16. un 17.pantā. Un kā tas iesākās: kad viņš saka „Stāviet stipri!” tad nākamajā elpas vilcienā apustulis raksta „Bet Viņš pats...lai jūs iepriecina un dara jūs stiprus.” Viņš pats! Brīnišķīgi vārdi. Viņš pats. Kas spēs pastāvēt, kas spēs izturēt? Kur ir šis spēks? Viņš pats! Un ko Viņš ir darījis, lai mums būtu spēks? Mēs lasījām: „Viņš Savā žēlastībā mums ir devis mūžīgo iepriecu un labu cerību.” Un šeit, ja mēs paskatāmies oriģinālā, mēs atrodam vārdu - mūžīgo paraklesin, mūžīgo iepriecinātāju (nevis iepriecu, bet iepriecinātāju), Svēto Garu. Viņš Savā žēlastībā mums ir devis mūžīgo iepriecinātāju – paraklesin – un labu cerību. Jēzus sacīja:„Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis,” un „Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu.” Mums ir nepieciešams šis Svētā Gara spēks. Šo Svētā Gara spēku mēs saņemam gan jaunpiedzimšanas piedzīvojumā, bet jo īpaši Svētā Gara kristības piedzīvojumā. Bet ar to nepietiek. Tas ir piedzīvojums, kuram ir jābūt turpinājumam, ka mēs saņemam spēku katru dienu, katram uzdevumam, katrai cīņai, katrai kārdināšanas stundai, lai mēs spētu stāvēt stipri. Un apustulis saka: „Un Viņš Savā žēlastībā mums ir devis mūžīgo iepriecinātāju,” un lai Viņš „iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” Ievērojiet – „darbā un vārdā” – un, starp citu, šeit vārds „darbā” nāk pa priekšu. Mūsu dzīvē bieži vien ir otrādi – pa priekšu ir vārdi un pēc tam darbi, un varbūt darbu nemaz nav, bet mēs esam aicināti stāvēt stipri.

Mīļotie, mēs esam aicināti būt par ticības varoņiem. Mēs esam aicināti doties pretim godībai, un Dievs pats mums uz to grib palīdzēt. Viņš ne tikai aicina, bet Viņš garantē aicinājuma realitāti. Stāviet stipri! Un Viņš pats lai dara jūs stiprus. Tas ir evaņģēlijs, tā ir laba un brīnišķīga vēsts. Mēs to nevaram nopelnīt, bet uz to mēs esam aicināti un Viņš to garantē. Alleluja! Vai jums nav iespēju atsaukties? Vai jūsu sirdis nav iepriecinātas, kad jūs dzirdat to? Alleluja! Alleluja!