Lūgšanas: Dievs mūsu patvērums - Archibīskaps Arnolds Lūsis

    

Mūsu Tēvs debesīs! ... Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēkiem daudzreiz nekas vairs nav svēts, kad ļaunas varas un mācības mulsina bērnu un jauniešu prātus, kad ir zudusi pakausība, cieņa un mīlestība pret vecākiem ...

Paklausi šo lūgšanu, ak Kungs un uzturi mūsu bērnus Kristus mācības gaismā un patiesībā ... Liec viņiem dzīvot tā, lai viņi Tavus likumus sadzirdētu ne vien ar ausīm, bet arī ar sirdi un tā izaugtu par krietniem un godīgiem cilvēkiem, ko ļauni kārdinājumi nespēj uzvarēt.

Palīdzi arī man ar pacietību, iecietību un mīlestību audzināt bērnus tā, lai tie savu dzīves ēku celtu uz drošas klints, kā Kristus mūs skubinājis to darīt.

Bērniņ mīļais, tev par sargu
Debestēvu piesaucam,
Lai Viņš novērš dienu bargu
Tava mūža gājumam.

    

Kungs, kad es jūtu, ka mani spēki apsīkst, kad slimības nasta mani spiež pie zemes, kad mana sirds ir grūta un nomākts prāts — tad izraisi manā dvēselē gaišākus lūgšanas spēkus, jo lūgšana ir dzīvības ūdens avots, kas neiznīkst. Veselība ir lielākā un dārgākā dāvana, ko Tu mums, zemes bērniem, esi devis.

Varbūt tā ir mana vaina, ka man tagad jācieš. Piedod man. Un nekurnot, ticībā un paļāvībā liec man nest slimības nastu, zinot, ka Tu mani piecelsi, ja tāds būs Tavs svētais prāts-

Mīļais Jēzu, palīdzi,
Tos, kas slimi, dziedini,
Liec tiem Tavu spēku just,
Bēdās Dievam nepazust . . .

    

Mūsu Tēvs debesīs! . . .

Pelēkas, bez prieka un gaismas, tagad slimnīcā atnāk manas dienas. Man ir grūti, jo vienmēr jādomā ne vien par savu nelaimi, bet arī par tiem, kas palika mājās, kas domā un lūdz par mani.

Palīdzi, Kungs, man un maniem mīļajiem šo pārbaudījuma laiku pavadīt tā, lai tas nāktu par svētību, lai mēs atskārstu, cik ļoti mēs cits citam esam vajadzīgi, lai mūsu mīlestība tumsā iemirdzētos ar vēl gaišāku liesmiņu, lai mēs piedotu cits citam mūsu varbūtējās pārestības, tāpat kā Kristus mums ir piedevis . ..

Vadi, Tēvs, mūs un mūsu gaitas tā, lai no šī pārbaudījuma laika mēs izietu stiprināti, spēcīgāki, pastāvīgāki, lai arī pie manis un maniem mīļajiem piepildītos Pestītāja solījums: "Svētīgi ir tie, kam ir bēdas, jo tie tiks iepriecināti."

Ik diena, ko še pavadu,
Ved mani Tev, Dievs, tuvāku,
Jo redzu savu nespēku
Un lūdzot Tevi piesaucu.

    

Uz Tevi, mūsu Tēvs debesīs, šai brīdī es paceļu savas acis, jo manu sirdi nomāc bailes un neziņa, kas notiks ar mani, kad ārsti ar operāciju mēģinās man palīdzēt.

Es lūdzu Tevi: palīdzi tiem, kas grib mazināt manas sāpes un manu slimību dziedināt.

Stāvi man klāt tai grūtajā un liktenīgajā brīdī, kad mana dzīvība varbūt būs kā trausla sveces liesmiņa vējā ...

Es ticu, Kungs, ka Tu spēj to, ko mēs, cilvēki, nespējam. Tu vari, ko pat vislabākais ārsts nevar izdarīt ... Tāpēc ar rimtu un bēdās klusinātu sirdi es tagad nododu savu dvēseli un miesu Tavās rokās un, kā mans Kungs un Pestītājs lūdzis, tā arī es lūdzu: "Tavs prāts lai notiek" ...

Mīļais Jēzu, palīdzi,
Tos, kas slimi, dziedini —
Liec tiem Tavu spēku just,
Bēdās Dievam nepazust ...

    

Mūsu dzīves citkārt gludi ritošie pavedieni ir samezglojušies, ak Dievs, un mīlestības gaisma draud apsikt manā mājā un ģimenē. Es atzīstu, ka tā ir arī mana vaina, jo man ir trūcis piedošanas, pacietības, pazemīmības un lēnprātības. Pārāk bieži es vainas mēģināju saskatīt citos, savējās neredzot. Bet Tu, Kungs, vari bijušo vērst par nebijušu. Tu — ar savas piedevējas mīlestības spēku — vari palīdzēt mums visus mezglus atraisīt, vari priekam,, saderībai un mīlestībai atvērt durvis uz mūsu māju un mūsu sirdīm, lai mēs visi atkal justos kā viena ģimene — draudzībā un likteņa vienības apziņā.

Mīlēt liec, mīlēt liec,
Kungs, man vienmēr mīlēt liec!
Sirdi rūgtums ja man pilda,
Lai to Tava liesma silda,
Kungs, man vienmēr mīlēt liec!

    

Nāc mums pretim, no nāves atraisītais Pestītāj, kad mēs ejam ceļu, pa kuru aizvedam tos, kas vairs nenāk atpakaļ. Nāci pretim mums un tiem, kas sāpju sadzeltu sirdi atvadās no saviem mīļajiem, saki tikai vienu vārdu: "Neraudi!" šajā vārdā ir mierinājums, jo Tu pats, no nāves iegājis jaunā dzīvībā, mums esi devis solījumu, ka dzīvos tie, kas tic uz Tevi.

šajā vārdā "neraudi" ir cerība, ka mēs sastapsim savus mīļos tur, kur iznīcīgais tērpjas neiznīcībā un kur mirstīgais apvelk nemirstību.

Šajā vārdā "neraudi!" izskan solījums, ka mūsu piederība ir debesīs un ka tad, kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, mums būs Dieva sataisīts mājoklis, kas nav rokām darināts, bet ir mūžīgs debesīs.

Uzturi mūs šai ticībā. Un liec mums šķirties — mūžīgās dzīvības cerībā.

Tu, Kungs, kas mūsu gaitas lēmi, Liec ceļu sākt un ceļu beigt. Kas dzīvību mums dod un ņēmi, Liec mirstot Tevim pretim steigt -—

Lai plakstus gurdos mūža miegā
Mums aizver Tava roka liegā.