Lūgšanas: Dievs mūsu patvērums - Archibīskaps Arnolds Lūsis

    

Neviens, kas Tevi meklē, nevar būt kristietis tā, ka citi to neredzētu. Tu, Kungs, esi teicis, ka mums, Taviem mācekļiem, jābūt kā sālij, kas pasauli pasargā no fiziskas un garīgas satrūdēšanas; mums jābūt kā pilsētai kalngalā, kuru tālu redz ... kā gaismai, kas staro visspožāk tieši tur, kur valda vislielākā tumsība.

Es nevaru liecināt par Tevi, paliekot mājās tad, kad Tava draudze pulcējas kopā Tavā vārdā. Tāpēc šai svētdienas rītā modini mani no vienaldzības, kūtruma, liec man atcerēties, ka šī diena ir Tava diena, ka kopā ar ticētāju draudzi es vislabāk varu Tevi apliecināt trulumā un vienaldzības grēkā sastingušās pasaules priekšā.

Sirds ar svētām jausmām pildas,
Gars Tava Gara liesmā sildās,
Kad Tavā namā nākam, Dievs!
Tu mums savu spēku devis,
Nāk katra dāvana no Tevis.
Ar Tevi ceļš mums augšup ies!
To šodien pieminam
Un Tevi slavējam
Svešā zemē,
Kurp atnācām
Un palikām,
Un altāri Tev uzcēlām!

    

Mēs daudzreiz jautājam: kur Tu esi, Dievs? Kur Tu esi apslēpies? Jau no bērna dienām Tevi meklē arī mana acs, bet es neesmu Tevi redzējis. Un tomēr es jūtu, ka Tu neesi tālu no mums. Kad es lūgšanā Tevi meklēju un eju pie Tevis, nedzirdamiem soļiem Tu atnāc pie manis. Un, Tev atnākot mana sirds top vieglāka, zūd rūpes, pagaist bailes, kā spoža zvaigzne iemirdzas cerība

... Tad es atskārstu: Tu vari man palīdzēt. Ja es eju Tev pretim vienu soli, tad Tu nāc divus: ja es ticībā Tevi meklēju, tad Tu ļauj man ieskatīties tai brīnumu pasaulē, ko Tu ap mani esi radījis, jo katrā celiņā, kur Tu Kungs esi gājis, Tu esi atstājis mirdzošas pēdas, kuras liecina par Tavu klātbūtni.

Atkal diena dziest pret rietu,
Miers pār zemi nolaižas .. .
Vai es priecājos, vai cietu —
Viss ir Dieva nolemts tas.
Klusi rokas salieku,
Skatu augšup paceļu —
Vakarzvaigzne mirgo spoža,
Gurdā sirds pie Dieva droša.

    

Visu, ko es parasti daru, es daru, lai mantotu augļus, kuri dara bagātāku un skaistāku manu dzīvi! Un visu, ko es sasniedzu, es sasniedzu tikai tāpēc, ka Tu, ak Dievs, man dod tās labās dāvanas bez kurām es nevarētu iztikt un kuras es bez Tava palīga sev nevarētu nopelnīt vai nopirkt par naudu . . .

Bet Tev, kas mūs tik brīnišķīgi esi vadījis un svētījis, Tev, labo dāvanu devējam, "kuras nāk no augšienes" — mēs bieži vien atmetam tikai druskas. šai rīta stundā es to atzīstu un lūdzu: Kungs, palīdzi man šo dienu nodzīvot tā, lai es nestu augļus, lai es vairotu Tavu godu, ar mācekļiem Tev sekojot ...

Ceļš bij tāls un tālu mājas,
Bij smaga sirds un gurdas kājas,
Kad dzimto zemi atstājām;
Bet Tu visur līdz mums nāci,
Pats ceļu līdzināt mums sāci
Caur liesmām, drupām, krāšņatām.
To šodien pieminam un Tevi slavējam
Svešā zemē, kurp atnācām un palikām,
Un altāri Tev uzcēlām!

    

Daudz un dažādas dāvanas Tu, Kungs, savā labestībā mums esi devis. Un tomēr — daudzreiz mēs jūtam, ka esam nabagi. Mums pietiek laicīgās mantas, bet mēs jūtam: mums trūkst mīlestības! Mēs nespējam Tevi, mans Dievs, tā mīlēt, kā Tu mūs esi mīlējis. Mēs nespējam savam Pestītājam mīlestībā sekot tā, kā Viņš mūs ir skubinājis to darīt. Mēs sevi mīlam vairāk nekā savu tuvāko. Un tāpēc mūsu sirdij daudreiz nav miera ... un aizvadītā diena mūs apsūdz par mūsu nevarību, par mūsu vienaldzību.

Bet tikai Tavi vārdi mierina mani. Jo Tava mīlestība mani svētī bez nopelna ... un kā sīkā rasas lāsītē atmirdz lielās un spožās saules gaisma, tā arī manā mazajā un sīkajā dzīvē un manā remdenajā mīlestībā iemirdzas Tavas mīlestības spožā gaisma ...

Slavēt ik dienas es gribu Tevi,
Tēvs, kas Tu esi debesīs!
Dāvanas daudzas Tu katram devi,
Katram, kas Tevi ir meklējis!
Ceļu Tu rādi tumsībā,
Aizvēju dodi negaisā,
Allelūja! Allelūja!

    

Tu, kas kā atvērtā grāmatā lasi cilvēku domas, kas skaties mūsu sirdīs un pat tumsā redzi visus mūsu darbus — Tu, Kungs, zini, ka mēs visi esam cietumnieki, ka mēs visi nesam kādas neredzamas važas, kuras mums pašiem to daudzreiz nemaz neatskārstot, uzliek pasaule un grēka vara. Daudzreiz mēs gribam labu, bet mūsu spēki ir par vājiem, lai mēs savus nodomus īstenotu. Mūsu iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt to likumu nemainīgajai patiesībai, ko Tu, Kungs, mums esi devis, bet kārdinātāja vara ir liela un mēs klūpam un maldāmies. Tāpēc dod man, dienas gaitas sākot, savu svētību, palīdzi man un dod man spēku saglabāt brīvību, lai ļaunums nevalda pār mani, bet lai arī šī diena būtu veltīta svētdzīvei Tavas žēlastības gaismā.

Nav neviens tik mīļš un cēls,
Kā Tu esi, Dieva Dēls,
Jo pat grēciniekā Tu
Redzi brāli, cilvēku!

    

Viena diena atkal izplēn mūžībā. Tā ir pagājusi. Un otras tādas dienas vairs nebūs. Nekad nebūs. Jo viss paiet. Tagadne ir tikai mirklis. Mēs vienmēr esam ceļā no pagātnes uz nākotni.

Bet Tu, Kungs, paliec vienumēr. No nāves saitēm atraisīts, sava Tēva godībā iegājis, Tu vienmēr paliec "tas pats". Un, palikdams tas pats, Tu neatcel arī tos solījumus, ko Tu esi devis, un tiem, kuri Tevi meklē, Ta dod mieru, kas ir augstāks nekā cilvēku prāts un saprašana, šai ticībā pastāvot, liec man atvadīties no aizejošās dienas, zinot, ka tā ir mani vedusi tuvāk mūžībai, Tēva namam, kurp Tu esi aizgājis mums vietu sataisīt!

Velti pret Tevi tie cīnās, kas vēlas
Tevi kā cilvēkus važās siet!
Sakrāj uz galvas tie ogles sev kvēlas,
Pīšļiem un nīcībai pretim iet!
Bet Tu — kā bijis, palieci,
Dzīvo un valdi, un, nemirsti,
Allelūja! Allelūja!

    

Kungs! Aizejot no šīs pasaules sava Tēva valstībā, Tu esi lūdzis par saviem mācekļiem, lai viņi tiktu apskaidroti ar gaismu, kura staro no Tava evaņģēlija, un pasargāti no ļauna, kas saindē cilvēku sirdis un pasauli.

Varbūt es pārāk bieži lūdzu par sevi. Tāpēc māci mani lūgt arī par citiem, kā tu esi lūdzis! Par svešu bērnu kas rotaļājas netīrā ceļmalā. Par jaunieti, kas, varbūt, savu skaistumu apsedzis ar noplīsušām skrandām .. . Par irstošu ģimeni, kurā apsīkusi mīlestība . . . Par cilvēkiem, kas vairs nespēj pretoties tumšām dziņām un kaislībām . . . Par tiem, kas ilgstoši saistīti slimības gultā . . • Par tiem, kas saistīti fiziskas un garīgas nebrīvības važās ...

Jo — tā lūdzot — mani apvāršņi paplašinās ; tā lūdzot, es dzīvoju simtu dzīves ... Un tā liecinu par mīlestību, kas Tevi, mans Pestītāj, skubināja nākt pasaulē, lai meklētu un glābtu pazudušos.

Tu nevienu nesodi,
Bet par visiem aizlūdzi,
Savā gaismā katru sauc, -
Lai ikvienam pārtapt ļauts.

    

Daudzi domā, ka viņi nāk no nekurienes un aiziet uz nekurieni. Bet Tu, Kungs, man vienmēr atgādini, ka mēs mūžībā pļausim to, ko šai pasaulē esam sējuši, ka ikviens reiz saņems atmaksu par to, ko viņš darījis — labu vai ļaunu.

Uzturi mani šai ticībā, ak Kungs, jo bez tās manai dzīvei un esmei nebūtu dziļākas jēgas un manā dvēselē izdzistu mīlestības, prieka un cerības dzirksts. Un ja, vakaram nākot, es atskārstu, ka mans šīsdienas darbs, mana rosme un manas izjūtas ir kā viegla pieneņu pūka Tavas mūžības svaros, tad mierini mani cerībā, ka Tava žēlastība neprasīs, ko es varēju, bet vēros, ko es gribēju, pēc kā centos un ko meklēju savā šīsdienas gājumā.

Dod, Kungs, man garu no Tava Gara,
Drosmi un ticību sirdij dod!
Rādi, cik liela ir Tava vara
Tiem, kas pie Tevis spēku rod!
Zinu: bez Tevis nespēju
Cīņā šai mantot uzvaru!
Allelūja! Allelūja!

    

Daudzi mani nodomi nav piepildījušies, daudzas manas ieceres nav īstenojušās, jo man ir pietrūcis izturības un manas rokas ir nolaidušās nespēkā.

Bet viss, ko darām Tavā vārdā, ir labi izdevies ! Tavā vārdā strādājot, darbs ir paveicies, šķietami neiespējamais ir kļuvis iespējams. Un es atskārstu: tā nav tikai augstprātīga dižošanās, kad Pāvils, Tava evaņģēlija sludinātājs, reiz teicis,ka ar Tevi, Kungs, viņš spēj visas lietas!

Liec arī man un visiem, kas gaida uz Tevi, palikt šajā ticībā! Liec mums darīt to, ko mēs varam, un dari Tu, Kungs, to, ko mēs darīt nespējam! Tā arī mēs varēsim visas lietas, jo Tu paveiksi to, ko mēs nebūsim paveikuši.

Kungs, ir mani pieņēmi,
Jaunu sirdi iedodi!
Lai es Tevim nezustu,
Tavos ceļos staigātu.

    

Savu darbu darot, es dažreiz jūtos kā zvejnieks, kas izvelk krastā tukšu tīklu. Es strādāju, pūlos . . . bet mana darba sekmes nav tādas, kā cerēju. Kungs, neliec tāpēc man nolaist rokas bezdarbībā! Palīdzi man rīt darbu atsākt — Tavā vārdā, gaidot uz Tavu palīdzību, sekojot norādījumiem, ko Tu man esi devis. Pasargi mani no sarūgtinājuma un vainu meklēšanas citos cilvēkos, bet liec man atskārst, ka daudzreiz tieši mūsu neveiksmes liek mums saskatīt Tevi, kā Tu mūs ik dienas gaidi krastmalā, lai dotu mums iespēju pārliecināties, ka bez Tevis mēs nenieka nespējam darīt, bet Tavā vārdā darīts darbs dod sekmes arī tur, kur šķietami gaidāma tikai neveiksmes un neizdošanās . . .

Tie, kas Kristus vārdā strādā,
Kristus vārdā augļus vāc:
Mantu paliekošu gādā,
Kaut nekas nav pūrā krāts.

    

Katru rītu es paskatos spogulī, un mūža ritumā spoguļa priekšā būs pavadītas daudzas stundas, kas sakrājušās no sekundēm un minūtēm. Skubini, Kungs, ik dienas mani paskatīties arī tai spogulī, kas man palīdz redzēt savu sirdi, savu dvēseli. Tāds spogulis ir Tavs vārds, ko Tu ar praviešu sludināšanu un ar Kristus evaņģēliju mums esi devis. Liec mums meklēt rakstos, lai mēs mācītos pazīt Tavus ceļus un Tavu gribu, lai mēs saredzētu savas kļūdas un savus maldus, lai mēs sekotu tiem taisnības un patiesības ideāliem, ko Tu mums esi devis. Tikai tā mēs izaugsim par labākiem cilvēkiem. Un ar Tavu palīgu centīsimies veidot labāku, fiziski un garīgi nepiesārņotu pasauli.

Liec manam ceļam, mīļais Dievs,
Ar Tevi ejot, izdoties
Un pašķir manas gaitas tā,
Ka esmu Tavā tuvumā.

    

Kungs, kā tukšus traukus Tu piepildi cilvēku dvēseles. Jo nabadzīgāki jūtamies, jo bagātākus Tu mūs dari. Jo vairāk apmierināti augstprātīgāki un paštaisnāki kļūstam, jo tālāk Tu aizej no mums. Tāpēc es Tevi lūdzu: novelc man manas paštaisnības raibos goda svārkus! Pasargi mani no pašapmierinātības, lai manā dvēselē neapdzistu tā liesma, ko Tu esi atnesis pasaulē.

Tiešām, svētīgi ir tie, kas jūtas nabagi savā garā, jo Tu Dieva valstības skaistumu esi apslēpis gudriem prātniekiem, bērniem to darīdams zināmu. Svētīgi ir pēc taisnības izsalkušie un izslāpušie, jo kā meklētāji tie atradīs Dieva valstību. Palīdzi, Kungs, arī man vienmēr apzināties, ka es vēl esmu tikai ceļā, ka es vēl tikai topu ... jo tad, kad es apstāšos Tevi meklēt, Tu man atņemsi arī to, ko turu par savu ...

Kas ir grēka važās siets,
Dvēselē tam plaukst kāds dziets,
Ja tas Tevi atradis,
Tavu balsi dzirdējis.

    

Kā milzis pasakā, arī manā dvēselē guļ kāds "Es Pats". Un tāpēc mani dažreiz sarūgtina citi cilvēki. Man liekas, ka tie man parāda pārāk maz draudzības. Mani aizkar un ievaino citu kritika. Bet kad es pārdomāju un klusībā pārvērtēju savu ikdienu, savu izturēšanos pret citiem cilvēkiem, tad man ir jāatzīst, ka es daudzreiz aizmirstu vārdus, ko Tu, Kungs, kā vienkāršu dzīves gudrību man esi devis, sacīdams: "Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem."

Šo aicinājumu, Kungs, lieci man atcerēties — vienmēr un visur. Tad es atradīšu sev daudzus draugus un vairošu labestību un mīlestību tai vidē, kur man jādzīvo.

Tie, kas Kristus vārdā strādā,
Daudz sev draugu iemanto,
Dzīves nestundā jebkādā
Citu nastas atvieglo.

    

Kungs, mūsu un mūsu tēvu Dievs! Atzīstos, ka arī es savā dzīvē daudzreiz visupirms tiecos pēc tiem mērķiem, kas vairo manu labklājību, kas manu dzīvi šķietami dara bagātu un skaistāku, meklējot tās vērtības, kuras pasaule dod, un aizmirstot, ka man visupirms vajadzēja tiekties pēc tās gara un sirds bagātības, ko atrod Tavas valstības meklētāji. Tāpēc — sēžot pie pilna galda — jūtu izsalkumu. Saule ir starojusi pār manu ceļu, bet man daudzreiz ir licies, ka es eju tumsā. Paklausi mani, ak Dievs, un dod man sava Svētā Gara spēku un palīgu, lai es ar lielāku sirdsdedzi tiektos pēc Tavas valstības un Tavas taisnības, atrodot bagātību trūkumā, stiprumu nespēkā, laimi — bēdās un ciešanās.

Tie, kas Kristus vārdā strādā
Tukšinieki nepaliks,
Kristus pats tiem algu gādā,
Goda kroni galvā liks.