Lūgšanas: Dievs mūsu patvērums - Archibīskaps Arnolds Lūsis

    

Dāvanas, ko Tu, mūsu Tēvs debesīs, mums esi devis, mēs bieži vien nemākam pareizi izmantot. Arī svētdiena, ko Tu esi nolicis nedēļas dienu ritumā, ir it kā dāvana, lai mūsu gars un mūsu miesa gūtu atspirgšanas un pārtapšanas spēkus, lai mēs pārdomātu savu dzīvi, lai mēs klausītos balsīs, kuras ikdienas trokšņi ir apslāpējuši. Tāpēc, Kungs, modini šai dienā mūs no garīga kūtruma un vienaldzības!

Esi arī ar mums, lai mēs ar apskaidrotu prieku steigtos uz dievnamu, jo stāvēt pie dievnama sliekšņa ir labāk nekā mājot grēcinieku dzīvokļos; un vieno diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas . .. bez Tevis un bez tās gaismas, ko dvēselei dod Tavs svētais vārds ...

Debestēvs, nāc, svētī mani
Laikā šai, kad bēdu daudz,
Liec, lai svētā rīta zvani
Mani jaunai dienai sauc!

    

Es atskārstu, Kungs, ka esmu daudziem parādā. Visu, ko dzīvē iegūstam jau sākotnēji, no bērnu dienām, iegūstam tikai citu pūļu, labestības, mīlestības dēļ. Liec man to vienmēr atcerēties. Un liec man tā dzīvot un strādāt, lai es šo mīlestības parādu Dieva un līdzcilvēku priekšā varētu mazināt. Liec man katru dienu, vakaram nākot, pārskatīt dienas gaitas un jautāt: kam es šai dienā paliku parādā? . . . lai, jaunai dienai nākot, es šo parādu varu mazināt un darītu to, kamēr nav par vēlu.

Pār visām lietām tomēr es pateicos Tev, kas Tu pie krusta esi dzēsis manu grēku parādu Dieva priekšā.

Liec, lai es to sirdī jūtu,
Ka Tu vienmēr līdz man nāc
Un, kad nastu nesu grūtu,
Tāds Tavs Tēva žēlīgs prāts.

    

Jauna diena atkal klaudzina pie manām durvīm. Un es nezinu, ko tā man dos un ko tā prasīs no manis. Bet es zinu, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas par labu nāk. Tāpēc, šīs dienas gaitas sākot, es nāku pie Tevis, mans Pestītāj, un lūdzu: "Vairo manu ticību!" Dod man sava Gara palīgu, lai mana ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā, lai mana ticība būtu stipra paļaušanās uz to, ko gaidu cerībā un pārliecībā par lietām, kuras acs vēl nav redzējusi, bet Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Tā, Kungs, svētī man šo dienu un šīs dienas gaitas, un darbu.

"Vairo mums ticību",
Mēs lūdzamies.
Uz īsto dzīvību
Mums ceļš tad ies!
Un, laikiem mainoties,
Pie Dieva turoties,
Mēs stipri paliksim,
Ja ticēsim!

    

Tagad, kad dienas darbs ir padalīts, kad dienas steiga ir norimusi, liec, Kungs, man domās kopā ar Tevi pārcelties uz otru krastu, uz mūžības krastu, kurp Tu mani aizvedīsi tad, kad manu dienu mērs būs piepildīts un mans ceļš šai dzīvē un pasaulē nostaigāts.

Es Tev pateicos, ka Tu man esi devis spēku nest manu ikdienas nastu, ka Tu mani esi sargājis un, apsaucot vētras, neesi ļāvis man nogrimt grēka un ļaunuma dzelmē.

Esi nomodā pār mani arī šai naktī, kam raugos pretim, ticot, ka Tu, Kungs, esi ar mani un pie manis.

Kur tas krasts, kur atradīs
Mieru sirds, kas sāpju dzelta?
Kas būs tas, kas parādīs
Aku, kas vēl neizsmelta?
Ej pie Jēzus, ceļiniek,
Miers pie Viņa tev lai tiek!

    

Cik liela ir Tava mīlestība, mans Pestītāj, ka Tu sauc pie sevis tos, kam ir bēdas, kam neziņa un izmisums žņaudz sirdi, kas taisās saļimt zem savas rūpju nastas smaguma!

Tu iepriecini noskumušos! Tu dziedini slimos, palīdzi tiem nest fizisko ciešanu un garīgo sāpju nastu! Tu atrisini mezglus, ko mēs nespējam paši atrisināt!

Kungs, es nelūdzu, lai Tu mani vienmēr pasargā no bēdām un no krusta. Es tikai lūdzu: kad man ir bēdas, tad liec man steigties pie Tevis . . . Un kad es nesu kādu smagu nastu, tad palīdzi man to nekurnot nest tā, lai es Tevi neaizliegtu un saglabātu ticību Dieva Tēva labestībai un žēlastībai.

Vairo mums ticību,
Kad dvēsle skumst,
Pār skarbo ikdienu
Kad debess tumst —
Tad bēdās, ciešanās
Un visās grūtībās
Mēs gaismu redzēsim,
Ja ticēsim.

    

Katru dienu es sajūtu slāpes. Un es zinu, ka visa dzīvā radība iznīktu, ja apsiktu ūdens avoti, ko Tu, lielais Dievs, esi veidojis, domādams par savu radību un tās nākotni.

Bet cik vienaldzīgi un neapdomīgi simti un tūkstoši aiziet garām tiem avotiem, ko Kristus mums rādījis, lai remdētu mūsu dvēseles slāpes, lai dotu mums spēku iet caur šo pasauli, kura daudzreiz atgādina tuksnesi, pretim Tavai valstībai un jaunai dzīvībai, viņpus laika un telpas — mūžībā.

Arī es daudzreiz smeļu akā, kas ilgstoši nevar remdināt manas slāpes. Palīdzi man un liec man vienmēr atcerēties, ka dzeramais trauks, ar kuru es varu smelt no dziļās akas, ir mana sirds!

Dzīvā ūdens straumes līst
Tiem, kas smeļ no Kristus akas,
Šaubu tie vairs nepazīst,
Kas redz dzīvē Viņa takas!
Ej pie Kristus, ceļiniek,
Lai tev dzīvais ūdens tiek!

    

Kad šodien iziešu uz ielas, es sastapšu, varbūt, vairāk zaimotāju un noliedzēju nekā ticētāju ... jo šis ir bezdievīgo varu triumfa laiks un vaļīga izlaidība un iekāres — kā indīga puķe skaistiem, kairinošiem ziediem — zied katrā ceļmalā. Tāpēc daudzus nomāc šaubas, neziņa, grūtsirdība. Kungs, liec mums atskārst, ka šāds laikmets liecina par beigām un par jaunu iesākumu! Stiprini mani ticībā, ka reiz Tu veidosi jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājos. Liec man paturēt prātā, ka Tu šādos laikmetos pārbaudi cilvēkus un tautas, lai rotātu ar uzvaras vainagu tos, kas Tev paliek uzticīgi līdz galam. Tu neesi mūs atstājis neziņā par to, kas notiks laikmeta griežos. Un viss notiek tā, kā Tu to esi mums darījis zināmu. Tāpēc vairo mūsu ticību. Tu esi bijis pirmais un Tu būsi pēdējais.

Vairo mums ticību,
Kad biedē grēks!
Liec meklēt skaidrību,
Kaut vājš mums spēks!
Tad, augot pilnībai
Un Dieva valstībai,
Mēs mērķi sasniegsim,
Ja ticēsim.

    

Tu, Kungs, esi nācis pasaulē, lai modinātu ticību Debestēva labestībai un lai vairotu apskaidrotu prieku tiem, kas tic Dieva mīlestībai un Viņa apsolītajai mūžīgajai dzīvošanai. Bet mūsu ticība bieži vien ir vāja kā praulu gaisma.

Mūsu ticība bieži vien ir kā sāpoša galva, jo mums ir bailes no Dieva soda, bet mēs esam aizmirsuši Dieva mīlestību, par kuru Tu, Kungs, esi nācis liecināt! Liec man šo mīlestību atcerēties, ar prieku savu dvēseli un miesu uzticēt Tam, kas mūs visus aicina savā gaismā lai es mierīgi varētu dusēt un ar prieku sākt savas ikdienas gaitas, kad būs atnācis jaunais rīts.

Kungs Kristu, mīļais Pestītāj,
Mans Labais Gans, mans Svētotāj,
Liec, ka ik dienas mantoju
Es īsto dzīves gudrību!

    

Kad es pārdomāju savu dzīvi, tad man liekas, ka es bieži līdzinos kaunīgiem un remdeniem kristiešiem. Tu, Kungs, man esi devis gaišu sveci — savu evaņģēliju — ko man vajadzētu aizdedzināt ar ticības liesmu ... tā, lai visi to redz. Man vajadzētu dzīvot savā ticībā un apgaismot pasauli. Bet mēs daudzreiz savu sveci nobēdzinām kaktā, paslēpjam to zem pārgudrības pūra . .. dzīvodami tāpat kā visi citi, kā tie, kas Tevi, varbūt, nemaz nepazīst. Nāc un modini mani, ak Kungs, vairo manu ticību, lai visi šai dienā redzētu, ka es esmu kristietis, kas seko Tev ar svētīgu, apskaidrotu prieku! .. .

Vairo mums ticību,
Kad saule riet,
Uz tālo mūžību
Kad ceļš jau iet!
Tad nāvē dzīvību,
Caur krustu uzvaru
Mēs beidzot mantosim,
Ja ticēsim!

    

Es Tev pateicos, mūsu Tēvs debesīs, par šo nodzīvoto dienu. Es zinu, ka tā mani ir vedusi tuvāk mana mūža vakaram, kad man būs jāaiziet, kad es aizmigšu un šajā saulē vairs neatmodīšos.

Es Tev pateicos par visu, kas šai dienā bijis. Es Tevi lūdzu: piedod man to, ko šai dienā esmu grēkojis domās, vārdos un darbos! Un liec man mierīgi aizmigt un dusēt cerībā, ka man, mana Pestītāja Jēzus Kristus nopelna dēļ, ir maza daļiņa pie svēto mantojuma gaismā. Saule uzlec un saule noriet. Tava gaisma nekad neizdziest.

Kungs Kristu, mīļais Pestītāj,
Mans Labais Gans, mans Svētotāj,
Tev sekojot es augu tā,
Ka laiks ved mani mūžībā!

    

Lielais, svētais un mūžīgais Dievs! Jo vairāk es par Tevi domāju, jo tālāks, majestātiskāks, neizprotamāks Tu man izliecies! Dažreiz bailēs mana dvēsele sastingst Tavā priekšā, jo Tu esi svēts un mēs, cilvēki, esam tikai pīšļi un putekļi. Bet Kristū Tu mums esi atklājies kā mīlestības Dievs, kā Tēvs, kas gādā par saviem bērniem un aicina pie sevis arī tos, kuri pazuduši. Vairo mūsu ticību ka Kristus ir Tavas mīlestības iemiesojums pasaulē, vienots ar Tevi savā bezgrēcīgajā dabā, nācis no Tevis un aizgājis pie Tevis — lai Viņa vaigā mēs redzētu Tavas godības atmirdzumu! Tāpēc — neliec man iet aplinkus ceļus, bet ticībā ved mani tuvāk Kristum, jo tad Tu būsi arī man tuvais, klātesošais Dievs, kas ar Kristus evaņģēliju vada mani savos gaismas un patiesības ceļos.

Dievs, Tu esi liels un svēts,
Kā es Tevi skatīt spētu?
Neesmu Tevis izredzēts,
Lai pats grēku uzvarētu,
Bet man liels ir Pestītājs
Žēlotājs un Svētotājs.

    

Šodien sastapu daudzus. Bet īsteni nesatiku neviena. Darba steigā un rūpēs ir pagājusi mana diena. Man nav bijis laika domāt par Tevi. Man nav bijis laika Tevi lūgt. Piedod man. Un nāc pie manis, un paliec ar mani tagad, kad vakars jau klāt un diena beidzas . . . Tāpat kā Tu reiz mācekļus esi drošinājis, tā drošini mani. Un tāpat kā Tu reiz mācekļiem, ceļā esot, esi izskaidrojis Dieva nolikto pestīšanas un glābšanas ceļu, kas ved pie Tevis, tā rādi to arī man, lai es justu, ka Tavā tuvumā sāk liesmot mana saltā, vienaldzīgā sirds!

Atkal diena dziest pret rietu,
Krēsla zilos spārnus ceļ ...
Kurp lai es šai brīdī ietu,
Kur lai sirds vēl gaismu smeļ?
Tik pie Tevis, Tevis, Dievs,
Varu gaismā pacelties
Un kā zieds, kas sajūt veldzi,
Aizmirst rūgto dienas smeldzi.

    

Kungs, Tu zini, ka daudzreiz mēs šaubāmies par to, vai Tu mūs pie sevis esi aicinājis, vai mēs tiešām, kā apustulis Pāvils to teicis, esam Dieva izredzētie, svētie un mīļotie. Arī es sev jautāju: vai tā nav tukša iedomība, dižošanās?

Bet tad es pārdomāju savu dzīvi un atskārstu, ka es un daudzi citi neatrastu Tevi, ja Tu pats mūs nesauktu pie sevis, ja Tu pats mūs neaicinātu — ar svētu aicinājumu! Mēs dzīvojam pasaulē un mīlētu tikai pasauli, ja Tu mūsu dvēselēs nebūtu izraisījis ilgas pēc Dieva valstības. Bez Tevis mēs visu vēlētos sasniegt tikai šai pasaulē un nepaceltu savas acis uz tiem mūžības kalniem, no kurienes mums mūsu palīdzība nāk.

Tu, Kungs, esi solījis neatstumt nevienu, kas nāk pie Tevis. Rādi man ceļu un vadi mani Tavā valstībā.

Manis dēļ, Kungs, nāci te,
Manu nastu nes ik dienas,
Pasaulē kā kailatnē
Cerības kad nav nevienas,
Jo viss novīst, zūd un kalst,
Spiež kaut saule — dvēslei saiet.

    

Mūsu Tēvs debesīs! Daudzreiz mēs kā bērni apgrūtinām Tevi ar lūgsnām, gaidīdami no Tevis to, ko Tu mums, labu vēlot, negribi dot. Jo Tu redzi, ko mēs neredzam, Tu zini, ko mēs nezinām. Tu pazīsti mūs labāk, nekā mēs pazīstam paši sevi. Tāpēc stiprini mūsu ticību, lai ikvienā lūgsnā izskanētu mūsu pakļautība un paļāvība Tavai gribai. Tavs prāts lai notiek! Tad mēs redzēsim, ka paklausītas top visas mūsu lūgsnas, kurās ietvertas ilgas pēc pestīšanas, svētdzīves, mīlestības un dvēseles miera. Grūti man kādreiz ir savu gribu pakļaut Tavai gribai. Bet jo zemāk es noliecos Tavā priekšā, jo augstāk Tu mani pacel!

Jo vairāk es lūdzu ticībā, jo mazāk es uzdrošinos prasīt no Tevis, zinot, ka Tu mums, cilvēkiem, esi deVis vairāk, nekā mēs esam pelnījuši.

Tēvs, es Tavā priekšā nāku,
Sirds man rimti sauc un lūdz:
Spēku dod, lai dzīvot māku
Tad, kad dienu krusts top grūts!
Dod, lai dienās laimīgās,
Dod, lai dienās nebaltās Tavu ceļu neatstāju, Tavu gaismu sirdī krāju!