Jānis A Šmits
„Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Jāsaka tā, ka ir cilvēki, kuri, varētu teikt, ir tā noskaņoti, ka viņiem gandrīz vienmēr ir tikai bēdas un viņi dzīvē neko negrib saskatīt priecīgu un gaišu. Un dažreiz par bēdām viņi sauc lietas, kas nemaz nav bēdas. Vēl es vēlos teikt, ka bieži vien kristīgā draudzē, mūsdienās it īpaši, mēs gribam bēdu problēmu ignorēt. Un mēs gribam dzirdēt tikai par prieku, par līksmi. Un mēs gribam piedzīvot tādu garīgu sajūsmu un pacēlumu, izrauties ārā no dzīves realitātes. Bet jūs droši vien atceraties, ko es daudzkārt esmu sacījis – ka Dievs rūpējas par Saviem bērniem, lai viņu dzīvē būtu līdzsvars. Varbūt ne pilnīgs līdzsvars, bet zināmā mērā līdzsvars. Proti, ja mēs iedomājamies divus svaru kausus - vienā svaru kausā ir bēdas un grūtības un sāpes un ciešanas, un otrā ir prieks - tad es gribētu sacīt, ka Dievs Tēvs, kas mūs mīl rūpējas tā, lai tajā iepriecas kausā būtu vienmēr vairāk nekā bēdu biķerī, bēdu kausā. Un mums vajadzīgs, protams, ar ticības acīm uz šīm lietām skatīties un tad mēs redzēsim, ka tas tā ir. Jēzus pretim bēdām, bēdu kausam, liek uzvaras biķeri. Un, protams, šeit uzvara nozīmē uzvaru arī pār visām bēdām un grūtībām. Tā ir kaut kas vairāk nekā bēdu pārdzīvojums. Un mēs varam jautāt, un mēs drīkstam jautāt – kāpēc ir bēdas? Tas ir vecs jautājums, ar ko ir nodarbojušies gan filosofi, gan arī teologi un cilvēki... ar jautājumu, kā viņš tika formulēts – unde malum - no kurienes ļaunums? No kurienes bēdas? Kāpēc ir bēdas? Atbildes ir bijušas ļoti dažādas un pretrunīgas, bet mums daudz neinteresē, ko šie filosofi ar saviem mainīgiem prātiem ir dažkārt konstatējuši un teikuši. Mums vairāk interesē kristīgā pozīcija jeb tas rakurss, kurā mēs varam raudzīties uz šo problēmu. Un es vispirms, pirms mēs pieejam šai lietai tuvāk, vēlos norādīt, ka ir trīs lietas (viņas ir līdzīgas) kāpēc mums pasaulē ir bēdas. Jēzus sacīja - pasaulē jums, Mani mācekļi, ir bēdas. Viena lieta ir tāpēc, ka mēs atrodamies dzīves skolā, mēs varam sacīt – Dieva skolā. Jēzus mūs sauc par Saviem mācekļiem. Viņš ir skolotājs, tātad mēs atrodamies skolā. Un bēdas, grūtības, ciešanas ir Dieva metode, lai audzinātu mūsos raksturu un arī lai mums palīdzētu iegūt atziņu par Dieva spēku, par Dieva palīdzību, par Dieva mīlestību un tā tālāk. Tad vēl mēs varam sacīt, un Jēzus to sacīja Saviem mācekļiem – „Es esmu īstais vīna koks... jūs tie zari.” Mēs esam koki Dieva dārzā. Zari pie īstā vīna koka. Un es gribu sacīt, ka vīna koks ir ļoti atšķirīgs no pārējiem augļu kokiem. Es nezinu, vai jūs zināt, kā vīnogas audzē. Varbūt zināt, varbūt nezināt, bet es jums varu teikt, ka es nezinu nevienu citu augļu koku, kurš ir tik pamatīgi jāapgriež kā vīna koks. Citiem kokiem nogriež kādu zaru, reti kādu lielu zaru izgriež ārā, bet vīna koks ir pamatīgi jāapgraiza katru pavasari. Pretējā gadījumā nekādas ražas nebūs. Būs kaut kādas sīkas mazas odziņas, kuras turpat varbūt sapūs. Vīna koks ir pamatīgi jāapgraiza un jāmāk to darīt, lai būtu raža. Tā arī Dievs strādā pie mums, lai mēs būtu auglīgi. Un tad vēl mēs varam sacīt tā – dzīve ir cīņa. Šeit es negribu runāt par to, ka dzīve ir cīņa par eksistenci. Pasaulē jau cilvēki cīnās par to, lai viņi tiktu uz augšu, lai sasniegtu savus mērķus. Un tas nav nekas smādējams. Ja mēs to godīgi darām, tas ir jādara. Bet šoreiz es gribu runāt, ka dzīve ir cīņa ar pretspēkiem. Un šie pretspēki ir mūsos un ārpus mums. Un te veidojas bēdu fenomens, kad mēs cīnāmies ar sevi. Mūsu raksturs, mūsu iedzimtā daba ir ļauna un mums ar to ir jācīnās. Tā nav patiesība, ka cilvēks pēc savas būtības ir labs. Cilvēks pēc būtības nav labs. Viņš ienāk pasaulē ar iedzimtu grēku. Un šis iedzimtais grēks liek manīt sevi jau ļoti agri. Mazi bērni gadu un divu gadu vecumā piesaka sevi vecākiem un saka – es esmu boss. Un ir viņiem katram vienam, un mums katram vienam ir jācīnās ar sevi. Un ja mēs ar sevi necīnāmies, tad rezultāts ir slikts. Bet tas nav viegli. Un tad mums ir jācīnās arī ar spēkiem, kas ir ārpus mums. Es gribētu sacīt – ar tumsas pasauli, ar ļauniem gariem, kuri sagādā mums bēdas un ciešanas. Tātad, šīs ir dažas lietas, tikai dažas no daudzām citām, ar ko mēs varam atbildēt, kāpēc ir bēdas. Tāpēc, ka mēs esam Dieva skolā, tāpēc, ka Dievs grib, lai mēs būtu auglīgi zari pie Viņa vīna koka, un tāpēc, ka dzīve ir cīņa. Bet mēs pieejam vēl tuvāk un mēs varam un arī vajag atrast vēl tieši tos iemeslus, kāpēc bēdas ienāk mūsu dzīvē. Kā tas notiek? Ja jums patīk, mēs varam runāt par šo bēdu mehānismu, kā tas ienāk mūsu dzīvē. Vispirms, dabīgi, mēs nevaram noliegt, ka bēdas mūsu dzīvē var būt un bieži arī ir mūsu pašu vainas dēļ. Runāsim bībeliski un sacīsim – mūsu grēku dēļ. Grēki rada morālas un fiziskas ciešanas. Mēs lasām Svētajos Rakstos, ka grēka nopelns ir nāve. Ne vienmēr tā ir tūlītēja nāve, bet tas ir nāves spēks. Bēdas un grūtības, kas mūs, varētu teikt, pakāpeniski mēģina nokaut. Grēks! Vai jūs esat ievērojuši, ko mēs lasām 38. psalmā? Tā ir ļoti nopietna valoda: „Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā, jo Tavas bultas ķērušas mani un smagi guļ uz mani Tava roka. Nav vietas manās miesās, ko nebūtu skārusi Tava dusmība, un visi mani locekļi satriekti manu grēku dēļ. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas... Es esmu bez spēka.” Grēka dēļ! Jūs varētu sacīt - tā ir dzeja, te ir superlatīvi, te ir pārspīlējumi. Tā tas nav. Tā tas nav. Patiesi, grēka dēļ mēs varam ciest ļoti, ļoti smagi. Un tad bieži vien mēs cenšamies vainot citus, kur mums vajadzētu vainot sevi. Salamana sakāmvārdos, ir teikts: „Kas piesarga savu muti un savu mēli, tas pasarga no bēdām savu dvēseli.”(21,23) Tātad, mutes nesavaldīšana var mūs ievest bēdās. Mēs lasījām pirmīt Vēstules Ebrejiem 12. nodaļu. Tur ir runa par to, ka Dievs kā tēvs mūs pārmāca. Viņš cenšas mūs labot. Vecāki bērnus soda. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi bērnus mīl. Protams, mēs šīsdienas pasaulē atrodam dažādas situācijas. Mēs redzam, ka ir vecāki, kuri dara pāri bērniem bez iemesla. Tādas lietas notiek. Bet es domāju, kristīgā namā tēvs un māte apzinās savu pienākumu pret bērnu, mīl bērnu, un tāpēc viņu māca, pārmāca. Neraugoties uz to, ka bērns pēc tam raud. 1. Vēstulē Korintiešiem ir rakstīts, ka Dievs soda mūs, ja mēs nesodām sevi, ja mēs sevi netiesājam, tad Dievs mūs tiesā (11,30). Tas ir ļoti interesanti. Tā ir nodaļa, kur ir runa par Svēto Vakarēdienu, kā mums tam ir jāsagatavojas. Bet tas attiecas ne tikai uz to. Ja mēs sevi netiesājam un neatgriežamies no saviem grēkiem, tad Dievam ir jāpielieto rīkste. Bez tam mēs vēl varam sacīt kādu bēdīgu patiesību - ka mūsu grēku dēļ ciešam ne tikai mēs, bet arī citi cilvēki. Bēdas ir arī citiem. Jūs atceraties gadījumu - tuksnesī, kad izraēlieši bija atstājuši Ēģipti un kad Dievs deva uzvaru pār Jēriku. Jērikas mūris sagruva, Dievs bija devis pavēli, ka viss, kas tajā pilsētā atradās, viss, viss, viss ir absolūti jāiznīcina. Bet bija kāds vīrs, kuram acīs iekrita kaut kas ļoti skaists un vērtīgs. Viņš ieraudzīja kādu podu ar sudraba naudu. Viņš ieraudzīja kādu ārkārtīgi skaistu, greznu mēteli. Un šīs mantas viņš paņēma, aiznesa uz savu telti, izkašāja tur teltī bedri, ietina šīs mantas, ielika bedrē, aiztaisīja visu ciet. Un kad vajadzēja izlemt doties cīņā pret kādu citu pilsētu, pret Aju, izraēls cieta neveiksmi, izraēla vīri krita karā. Kāpēc? Tāpēc, ka nometnē bija grēks. Un Dievam vajadzēja ļoti nopietni runāt ar Mozu, ar Āronu, ka nometnē ir grēks. Un beigās, protams, lieta nonāca līdz tam, ka atklājās Ahana grēks. Neaizmirsīsim vienu lietu – tavs grēks tevi atradīs! Tas var būt ļoti īsu brīdi pēc grēka, tas var būt ilgu laiku pēc grēka – tavs grēks tevi atradīs. Ahanu Ahana grēks atrada. Un Ahans aizgāja šausmīgā veidā bojā. Šeit es gribētu sacīt, mani mīļie, ļoti nopietnu lietu – mans grēks ir par nesvētību visai draudzei. Un katra viena brāļa vai māsas grēks ir par nesvētību draudzei. Mēs vēlamies uzvaras, bet tā nenotiek. Mēs gribam, lai Dievs svētītu mūsu liecību, mūsu evaņģelizāciju, lai cilvēki taptu uzvarēti priekš Kristus. Kāpēc tas nenotiek? Mēs meklējam vainu pie cilvēkiem bieži vien un sakām – cilvēka sirds ir apcietināta. Bet mums vajag meklēt vainu pie sevis. Nometnē ir grēks. Nometnē ir grēks! Un ja patiesi mēs atgriezīsimies, ja mēs sameklēsim savā dzīvē lietas, kuras Dievs nevar svētīt, un tās nožēlosim, sāks nākt svētības. Mans grēks rada ciešanas un bēdas arī citiem. Tas ir ļoti nopietni. Otrkārt, bēdas ir audzināšanas līdzeklis. Ļoti interesanti. Redziet, Vēstulē Romiešiem ir tādi vārdi: „...kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā” (8,29). Šeit ir Dieva mērķis, kāds Viņam ir ar ikvienu no mums, Viņa ļaudīm. Viņš vēlas mūs darīt līdzīgus Jēzum. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ir tik augstprātīgi, ka viņi saka – tas tā nav, mēs nekad nevaram būt kā Jēzus, līdzīgi Viņam. Šeit ir teikts, ka Dievs ir nolēmis darīt mūs līdzīgus Savam Dēlam. Tāds ir Dieva mērķis. Ļoti augsts. Viņš nav apsolījis mūs darīt par valsts prezidentiem, Viņš nav apsolījis mūs darīt par Saeimas deputātiem, bet Viņš ir apsolījis mūs darīt līdzīgus Jēzum. Un tas ir daudz augstāk, daudz vērtīgāk. Bet kā Viņš šo programmu īsteno? Mēs lasām par to Vēstulē Filipiešiem: „..būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai”(1,6). Šī programma top īstenota pakāpeniski. Pakāpeniski. Podnieks veido trauku no māla, bet trauks ir lietojams tikai tad, kad viņš ir apdedzināts. Mums nevienam nepatīk iet cauri ugunim, lai mēs tiktu apdedzināti. Bet tā ir Dieva metode. Es jau jums teicu par to, ka augļu koki ir jāapgraiza, lai viņi varētu nest augļus. Tā arī mums ir jāpiedzīvo Dieva pieskārieni, lai mēs kļūtu Jēzum līdzīgi. Un šie pieskārieni ir līdzīgi tam, kā tēlnieks strādā ar akmeni. Viņš ņem kaltu un āmuru un strādā. Un pamazām un pamazām, un pamazām tiek veidots tas tēls, kuru viņš vēlas izveidot. Ja akmens varētu runāt, akmens teiktu – man sāp. Bet akmens ir akmens, un mēs esam dzīvi akmeņi, bet Viņš pie mums strādā, lai veidotu mūs līdzīgus Jēzum Kristum. Tad vēl Viņš strādā pie mums un pieļauj bēdas, lai mēs varētu citiem līdzi just viņu bēdās. 2. Vēstulē Korintiešiem mēs lasām: „...ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši”(1,4). Savās bēdās. Varbūt jūs esat dzirdējuši tādu vārdu – Džordžs Truets. Daži zina, daži varbūt nezin. Džordžs Truets bija mācītājs pirms 100 gadiem. Viņš bija pasaules baptistu savienības prezidents, viens no ļoti ievērojamiem, viens no ievērojamākiem sludinātājiem savā laikā. Kādā gadījumā viņa dzīvē notika nelaime. Ar savu draugu viņi gāja medībās. Un notika, ka bise, kas bija Truetam, negadījuma dēļ izšāva lodi. Un šī lode trāpīja viņa labākajam draugam, ar kuru viņš gāja medībās, un trāpīja krūtīs. Un viņa draugs nomira. Jūs varat iedomāties šo traģēdiju? Truets bija absolūti pats arī, tā sakot, sašauts. Un viņš vēlējās atteikties no sludināšanas darba, aiziet no tā uz mūžu. Jo viņam nelaimes gadījuma dēļ iznāca nošaut savu draugu. Ar viņu nodarbojās, viņam lūdza viņa kolēģi, lai viņš to nedara. Pēc kāda laika Truets tika tam nedaudz pāri. Un rezultāts kāds bija? Trueta sludināšana, kad viņš atgriezās pie sludināšanas, bija nesalīdzināmi pārāka kā pirms tam. Bēdas bija panākušas to, ka viņš varēja daudz labāk citiem sludināt, varēja viņiem līdzi just. Viņa sirds bija pārveidota un līdz ar to viņš varēja arī citiem sirdis pārveidot. Tad treškārt, mīļie, bēdas kalpo mūsu dzīvē Dievam par godu. Kādreiz pie Jēzus atveda kādu cilvēku, kurš bija neredzīgs piedzimis. Un tie bija Jēzus mācekļi, kuri tā domāja kā bieži vien cilvēki domā, ka katra nelaime un katras bēdas ir kāda grēka sekas. Un viņi sacīja: „Mācītāj, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?” Ko Jēzus atbildēja? Viņš sacīja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā”. Tas bija ļoti interesanti, ka šis zēns bija neredzīgs piedzimis, neredzīgs uzauga. Visu mūžu, viņš domāja, viņam būs jāpavada neredzīgam, un būs jāpārtiek no žēlastības dāvanām. Bet te bija Dieva providence darbojusies pirms šī zēna dzimšanas, lai Dieva gods parādītos viņa dzīvē. Un Jēzus spļāva zemē, taisīja javu no siekalām, uzlika uz viņa acīm un sacīja: „Ej, mazgājies Siloe dīķī!” Viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs! Un pēc tam mēs redzam, kā šī Dieva pagodināšana turpinājās. Ne tikai mācekļi slavēja Dievu, ne tikai šis cilvēks slavēja Dievu, ne tikai viņa vecāki godāja Dievu, bet viņu aizveda uz templi un ar viņu nodarbojās farizeji, un tie palika nikni. Bet galu galā, caur visu to Dievs tika pagodināts un top pagodināts līdz mūsu dienām. Bēdas, kad mēs tās pareizi uztveram, var būt no Dieva pielaistas tāpēc, lai Dievs tiktu pagodināts tad, kad Viņš izved mūs ārā no tām un dod uzvaru mums pār tām. „Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Ievērojiet to, kas ir rakstīts Vēstulē Romiešiem„...mēs...esam iegājuši tai žēlastībā, ... un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību”(5,2). Brīnišķīgi! Mēs esam ceļā, lai iemantotu dievišķo godību. Bet ne vien par to. Klausieties, ko mums vajadzētu būt spējīgiem teikt:„...mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” Ar ko mēs lepojamies? Kur mēs teicam sevi laimīgus? Cerībā iemantot dievišķo godību un teicam sevi laimīgus ciešanās. Tās ir lietas, kas ir cieši saistītas. Bēdas Dieva godam. Bēdās mēs kļūstam izturīgi, pastāvīgi, cerības pilni un beidzot iemantojam dievišķo godību. Ceļš uz dievišķo godību iet cauri ciešanām, pāri bēdu kalniem, per asper ad astra – caur ciešanām uz zvaigznēm. Nē, vēl vairāk – ceļš uz paradīzi iet pāri Golgātai. Protams, mēs Golgātā netopam pie krusta sisti, Jēzus ir tur piesists. Bet mēs caur ciešanām ejam uz godību. Tad vēl mēs, ceturtkārt, varam sacīt, ka bēdas var būt kristiešu dzīvē ļauno garu darbība. Un tas ir ļoti nopietni. Ir kāds vīrs, kas ļoti daudz cieta, par kuru Bībelē ir rakstīts. Par divām personām ir īpaši rakstīts, par viņu ciešanām – par Jēzu Kristu un par Ījabu. Jēzus zināja, kāpēc viņam jācieš. Ījabs nezināja. Bija priekškars starp redzamo un neredzamo pasauli Ījaba dzīvē tāpat kā tas ir mūsu dzīvē. Mēs nezinām, kas norisinās aiz šī priekškara. Aiz šī priekškara bija dialogs. Dieva un Sātana dialogs. Sātans sacīja – sit, Ījabu, dari viņam pāri. Ļauj man to izdarīt un tu redzēsi, ka Ījabs atkritīs. Un tā bija šausmīga traģēdija. Dažu dienu laikā Ījabs pazaudēja visu. Savus bērnus, visu, visu savu mantu, visus savus ganāmpulkus un beidzot savu veselību. Viņš sēž tur pie zemes augoņiem pārklāts, cieš sāpes un mokas. Viņš nesaprot - kur es esmu apgrēkojies? Viņa draugi saka – tu esi apgrēkojies, atzīsti, atgriezies! Ījabs saka - es nezinu, tā tam jābūt, bet es nezinu, es gribu runāt ar Visuvareno. Un beidzot viņš arī runā ar Visuvareno. Un tad Ījabs saka - es lieku roku uz savas mutes, es neprātīgi esmu runājis. Vai vēlāk Dievs atklāj Ījabam šo dialogu, kas bija noticis Viņam ar Sātanu, mēs nezinām. Bet mēs zinām vienu lietu - ka ļaunie gari, tumsas spēks, sātans bija tas, kas radīja Ījaba dzīvē šīs smagās ciešanas. Bet Dievs viņu neatstāja. Tad vēl bēdas Dieva cilvēkiem ir arī Kristus dēļ, ticības dēļ. Jēzus sacīja – klausieties, tas ir ļoti nopietni – „..ja kas krustu nenes, nevar būt Mans māceklis.” Jēzus nekur nav sacījis – ja kas nevar brīnumus darīt, ja kas nevar mēlēs runāt, ja kas nevar parādīšanas redzēt, tas nevar būt Mans māceklis, tas nav Mans māceklis. Nē, tā nekur nav rakstīts. Bet ir rakstīts – ja kas krustu nenes, tas nevar būt Mans māceklis, jebšu viņš arī nāk man pakaļ. Vajāšanas, bēdas, ciešanas Kristus dēļ ir Dieva godam. Tās sagādā pretinieks, ienaidnieks. 2000 gadu laikā kristieši ir vienmēr bijuši vajāti visā pasaulē, citur tieši, citur netieši. Šodien mēs dzīvojam brīvības apstākļos, bet apskatieties, ko avīzē „Diena” raksta komentators Ozoliņš, visus mācītājus saukdams par liekuļiem un tā tālāk. Un ja šādiem cilvēkiem būtu vara, tad mēs nemaz nezinām, kas tālāk notiktu. Un daudziem ticīgiem cilvēkiem ir dzīvesbiedri, vīri un sievas, kas par viņiem smejas. Ticīgiem vecākiem ir bērni, kas smejas par saviem vecākiem. Un es zinu, mūsu draudzē ir jauni cilvēki, kuri nākuši pie Kristus, kurus vecāki nicina, smejas par viņiem. Tās ir dažāda veida vajāšanas. Dažreiz tās ir ļoti smagas, dažreiz viņas nav tik smagas. Bet bēdas Kristus dēļ, krusts, kuru mēs nesam - vai tas ir kaut kas briesmīgs? Ir kaut kas ļoti interesants, kaut kas ļoti nozīmīgs. Vēstulē Filipiešiem mēs lasām: „...lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību...”(3,10) jeb kā ir rakstīts precīzāk – „..un ņemtu dalību Viņa ciešanās.” Šis tulkojums ir ļoti nepilnīgs. Ko tas pasaka – ciešanu sadraudzība? Bet lai ņemtu dalību Viņa ciešanās, tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. Filipiešiem 3:10 – tas ir ļoti nozīmīgs pants. Kāpēc mums ir jānes krusts, kāpēc mums ir jācieš? Lai mēs ņemtu dalību Viņa ciešanās, lai mēs ciešanās Viņam kļūtu līdzīgi. Mēs varam no tām izvairīties. Un vienmēr ir cilvēki, kuri ir mēģinājuši savu kristīgo identitāti apslēpt, lai viņiem būtu vieglāk iet cauri dzīvei. Bet iedomājieties situāciju! Iedomājieties situāciju – ir kāds vīrs, un šī vīra dzīvē ir notikušas kādas problēmas, ka viņš cieš. Viņš smagi cieš. Varbūt viņš ir cietumā, varbūt viņš ir slims. Viņam ir smagas ciešanas, bet viņa sieva neliekas ne zinis. Vīrs ir cietumā, vīrs cieš, viņa katru vakaru dodas uz ballītēm, viņa smejas, viņa priecājas, viņa neliekas ne zinis par sava vīra ciešanām. Vai tāda situācija var būt? Jā, kādreiz tāda var būt. Bet te ir kaut kas, ko es vēlos sacīt, kā tas ir. Vai bieži vien nav tā, ka iepretim vīram, kurš cieš Golgātā, viņa līgava neņem dalību viņa ciešanās, bet meklē tikai... ja es varētu sacīt... garīgas lustes. Mēs negribam neko, kas ir grūts. Mēs gribam visu, kas ir viegls. Tā ir traģēdija. Vai mēs gribam piedalīties Kristus ciešanās, Kristus miesas ciešanās? Tas ir ļoti nozīmīgi. Mūsu laiks tuvojas beigām,bet es vēlos vēl norādīt dažas lietas, kas mums ir jātur prātā, kad mēs ejam cauri ciešanām, respektīvi – kas mums ir jādara. Pirmā lieta, jūs jau visi zināt, kas ir jādara. Tad, kad ir bēdas mūsu dzīvē, mums ir jālūdz Dievs. Jēkaba vēstulē tas ir ļoti skaidri pateikts: „Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu”(5,13). Otrā lieta – ja mēs atrodam savā dzīvē grēku, kura dēļ mums ir jācieš, mums no šī grēka ir jāatgriežas. Šajā pašā nodaļā ir rakstīts tas, ka – ja kas ir grēkojis, lai viņš izsūdz savus grēkus, tad viņam tiks piedots. Tad vēl viena lieta, kas ir jādara – mums ir sevi jātiesā. Nevis citi ir jātiesā, bet sevi ir jātiesā. Ja mēs sevi tiesātu, tad mēs netiktu tiesāti. Mums ir jāpārbauda sevi un jābūt ļoti patiesiem attiecībā uz savu dzīvi, jo Dieva Vārds un Dieva Gars ir tas, kas palīdz mums sevi saskatīt tā kā Dievs mūs redz. Un tad vēl viena lieta – mums ir jālasa Bībele, mums ir jālasa Dieva Vārds, jo Dieva Vārdā ir apsolījumi un padomi bēdu laikam. Ja mēs vadīsimies pēc Dieva Vārda, mēs nedarīsim kļūdas. Paturēsim prātā, ka – tad, kad mēs ejam cauri bēdām, Dievs mūs nekad neatstāj. Dievs ir vienmēr klāt. 91. psalms mums to apliecina: -„Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā”(15p). 27. psalmā ir sacīts, ka Tas Kungs mūs Savā teltī pasargā bēdu dienā. Viņa spārni ir pār mums. Viņš kontrolē, cik daudz mēs varam panest. Viņš palīdz. Un Viņš izglābj. Ir kāds Vārds, ko jūs visi zināt no galvas „...tiem, kas mīl Dievu...”, to laikam visi zina, patiesi, „visas lietas nāk par labu...” (Rom.8,28). Uzreiz mēs to neredzam, tās kopā darbojas. Ne pašas šīs lietas ir tās labās, bet viņas beidzot darbojas par labu. Tās dārznieka šķēres darbojas par labu, uguns gatavam māla traukam nāk par labu. Kalts, kas izkaļ no akmens varenu tēlu, nāk par labu akmenim. Viss ir labi. Kāds ir sacījis ļoti nopietnu vārdu, kas man bieži, bieži nāk prātā – lai mēs neizšķiežam savas bēdas. Tas nozīmē – lai mēs tās uzņemam nopietni, kā kaut kādu svētību, kas nāk no Dieva. Bēdu svētība. Tās nav nesavienojamas lietas. Tās ir lietas, kas viena otru pavada, jo mēs esam Dieva bērni. Un Viņš vēlas mūs veidot līdzīgus Savam Dēlam Jēzum Kristum. Mēs esam vēl neizveidoti. Un mani mīļie brāļi un māsas! Vai tas mums patīk vai nepatīk, mūsu dzīvē agrāk vai vēlāk būs bēdas, lielākas vai mazākas. Neizšķiedīsim viņas! Uzņemsim viņas kā Dieva žēlastību un svētību, jo Viņš pats ir teicis –„Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Un jūs uzvarēsiet. Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru!
|