Viljams Fetlers (William Fetler)
1914.gadā (atreferēts no J.V.piezīmēm)

Brāļi un māsas! Ja Tas Kungs jūs ir vedis dziļākos garīgos ūdeņos, tad neejiet atpakaļ un nepalieciet arī uz vietas, bet ejiet tālāk. Ne reti mēdz notikt ar mums, ka no svētīšanās sapulcēm atgriezušies mājās labie iespaidi izgaist un pazūd. Nepieļausim kļūdu, kas var rasties, ja mums nav pareizs priekšstats par šo notikumu. Svētīšanās sapulcēs mēs lūdzām to Kungu pēc Svētā Gara un to arī saņēmām. Bet ne kā mēs varbūt iedomājamies, ka saņēmām tikai zināmu daļiņu no Tā, jo, kā mēs Svētajos Rakstos lasām, „Dievs nedod Garu ar mēru!” Jēzus nesaka ka Viņš atdalīs no Svētā Gara vienam tik daudz un otram tik daudz, bet Viņš tiem pavēl: „Ejiet un strādājiet!” Kristus Gars nav dalīts, tāpat kā Kristus nav dalīts. Kas strādās un cīnīsies, tas svētības nepazaudēs.

„Kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder.” „Topiet piepildīti ar Sv. Garu” un nevis ar atsevišķu daļu no Tā. Bet ar Viņu visu! Ko mēs varam teikt par gadījumu, kad ticīgais ir lūdzis pēc Svētā Gara un apliecina, ka to arī saņēmis? Šis gadījums zīmējas uz to, ka Dieva bērns ir saņēmis Dieva Garu tā neierobežotībā. Mēs, kā cilvēki, esam ierobežoti savā uztverē, līdz ar visiem pārējiem zemišķiem radījumiem. Bet Svētais Gars ir Dievs – neierobežots, neizmērojams, neaptverams. Dievam nav nedz sākuma ne gala. Dievs ir visur klātesošs, visu dzird, visu spēj uzklausīt un ievērot. Ķēniņš Salamans, Svētā Gara apgarots, sacīja: „Dievs ir debesīs un tu virs zemes”. Varam teikt, ka debesis mūsu izpratnē iedalāmas trīs galvenās daļās: 1) Mūsu atmosfēra, kurā rosas dzīvība un lidinās putni 2)Zvaigžnotās debesis, kas ir cilvēku uztverei neaptverami tālas izplatījumā 3)Debesis, kur stāv Dieva goda krēsls un kur svētie dzied: svēts, svēts,svēts ir tas Kungs... Tur ir eņģeļi, kuri ļoti noteikti izpilda Dieva prātu. Kad Jēzus mācīja savus mācekļus Dievu lūgt: „Mūsu Tēvs debesīs”, tad tas atiecās uz visām debess daļām! Dievs ir visur un valda pār visu. Ja Svētais Gars ir neierobežots Dievs, tad Viņš ir visur klātesošs. Ja mēs lūdzam: „Kungs, kristī mani ar Svēto Garu”, tad tas nozīmē – kristīšanu visur klātesošā un visu piepildošā Dievā – Viņa Svētajā Garā!. Šādi mēs saņemam Svēto Garu. Tomēr arī tad vēl mums jāiet uz priekšu!

Ņemsim kā piemēru, kad kāds mūzikas skolnieks nopērk Bēthovena vai Mocarta mūzikas krājumus, kurās ir ietvertas visas šā mākslinieka kompozīcijas. Mans uzdevums ir sākt mācīties, iesākot ar vieglākiem gabaliņiem, bet tad pamazām pāriet uz grūtākiem. Gan esmu nopircis visu krājumu, bet to visu uzreiz nevaru apgūt. Nevaru arī nospēlēt beidzamo slaveno kompozīciju „Aleluja”, ja nebūšu apguvis iepriekšējās. Apustulis Pāvils runā par visu šo „krājumu” kad viņš saka: „Ak, neizdibināmā Kristus bagātība!” Bet arī Pāvils bija iemācījies tikai zināmu daļu no tā visa, jo Kristus bagātība ir neizdibināma. Bet Pāvils devās pastāvīgi uz priekšu. Lietodams piemēru no milzīgā Romas cirkus sacīkstēm skriešanās, viņš aizrāda, ka uz mūsu garīgo skrējienu noskatās liels pulks liecinieku: Ābrams, Mozus, Dāvids u.c. Kas jādara mums? „ ..nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas... dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē!” (Vēstule ebrejiem 12,1)

Kas bija apustuļa Pāvila garīgā lieluma noslēpums? -Viņš bija nācis saskarē ar Dievu! Viņš bija ieraudzījis Tā lielo bagātību, bija intensīvi tiecies tam pretim un daudz ieguvis. Bet ar lielāko daļu no mums ir kā ar galatiešiem, par kuriem Pāvilam nācās teikt: „Ak jūs neprātīgie galatieši, kas jūs ir apmānījis patiesībai nepaklausīt? Vai jūs esat tik neprātīgi, ka garā iesākat un miesā gribat pabeigt?” Reiz kāds gados vecs brālis man stāstīja kā pirmos laikos Latvijā strādājis Svētais Gars. Piemēram, Užavā, ticīgie bija dedzīgi un ļaudis pastāvīgi atgriezās. Bet kas liedza tam tā turpināties? Un kāpēc tā tas nenotiek šodien? Tāpēc, ka ticīgie palika uz vietas stāvot. Garā gan iesāka, bet tālāk negāja. Nesaprata, kas ir Svētā Gara piepildīšana. Daži iebrida tai straumē un apstājās, jo domāja: „Mēs esam kristīti, esam ticīgi, mums ir draudzes, ko mums vēl vairāk vajag?”... Tie aizmirsa vārdus: „Nekrājiet sev mantas virs zemes”... un iestājās mantas kārība. Daži gan nebija apmierināti ar šādu stāvokli, bet viņiem trūka paskaidrotāja, trūka ceļa rādītāja.

Vai esat reiz padomājuši par Kristus neizdibināmo bagātību? Ir pulka skaistu lietu pasaulē, bet Kristus ir vēl daudz, daudz skaistāks. „Tu esi tas skaistākais starp cilvēku bērniem.” „Tavs vārds ir saldāks par medu.” Vai tu esi to baudījis, piedzīvojis? Stāstot cilvēkiem par to Kungu, ja tu tikai no galvas atkārtosi Svēto Rakstu vārdus, viņi tev neticēs. Svētais Gars nav dots ar mēru, tas ir: mums pastāvīgi jāiet tālāk. Mēģiniet saprast, mēģiniet iegūt, ko Dievs mums ir nolēmis! Ir vēl tāda Gara spēka pārpilnība, tādas garīgas bagātības, par ko mēs nevaram ne iedomāties. Manā personīgajā garīgā darba sākumā, Sātans mani kārdināja: „Tu jau neesi Sperdžens, ne Mūdijs; tu nekā neiegūsi!” Un man patiesi izlikās, ka esmu kā Izraēla bērnu izlūki, „kā sisenis” starp milžiem, kur minētie Dieva kalpi stāv nesasniedzami augstāk par mani. Bet Tas Kungs saka: „Ja kam slāpst, tas lai nāk un dzer” un „no tā miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes!” Mūdijs pat neprata ne labi rakstīt, ne loģiski runāt, līdz pat nāves stundai. Viņš, kā jau visi zemes bērni, tāpat pieļāva dažādas kļūdas. Būdams pēc amata kurpnieks, nebūdams nekas izcilāks, Sātans viņu mēģināja ietekmēt: „Tu neesi apdāvināts, neesi skolots, neesi apmeklējis augstskolu, tāpēc tu tā nevari strādāt, nevari iemantot šo Svētajos Rakstos apsolīto Kristus bagātību.” Bet Jēzus saka: „Straumes plūdīs no tā, kas ticēs, kas ņems...” nevis no tā, kas bijis universitātē.

Reiz Anglijā aizbraucu kādā muižā. Tur bija ieradies kāds angļu lords, dziļi ticīgs cilvēks. Mēs daudz runājām, izgājām, pastaigājamies gar jūras krastu... Es jutos kā sisenītis pie šī lorda kājām. Visa viņa gaita un valoda bija par Kristu. Viņš varēja būt kā Pāvils; Kristus bija caur viņu redzams. Viņš neaizklāja Kristu, bet caur viņu varēja To redzēt. To viņš bija sasniedzis ar pastāvīgu iešanu uz priekšu. Šādā brīdī manīju, ka esmu vēl ļoti maz iebridis šajā žēlastības un apsolītā Svētā Gara straumē. Caur šī lorda liecību atgriezās daudz lielu vīru... Vēl pirms savas aiziešanas mūžībā viņš man atsūtīja vēstuli ar daudz pamācībām. Ja, „kas tic, kā tie raksti saka, no tā miesām plūdīs dzīvā ūdens straumes.”

Ja jūs kādreiz dzirdat par „Gipsy Smitu”, tad ziniet, ka arī jūs tādi varat kļūt un tādu dzīvi vest. Nemīdies vien uz vietas, bet ej uz priekšu! Jo Dievs ir devis savu Svēto Garu, visu, bez mēra. Kas tad mums tagad jādara? Mums pastāvīgi jāiet uz priekšu!

Ja mēs šajās sapulcēs esam saņēmuši Svēto Garu, tad tā ir kā ķīla, jeb zīme, ka varam dabūt vairāk. Viņš viss pieder mums, lai gan šeit mēs vēl esam ierobežoti. Jo vairāk tuvojamies Dievam, jo laimīgāki kļūsim: mēs pieaugsim atzīšanā, svētā slavēšanā un līdz ar Kristu valdīsim. Mēs varam nākt Dievam arvienu tuvāk, tapt Viņam arvienu līdzīgāki. Jo vairāk cilvēks garīgi iet uz priekšu, tuvinās Dievam, top Viņam līdzīgāks, jo vairāk arī viņš tiek piepildīts ar Dieva Garu. Kaut gan Svētais Gars ticīgam pie Svētā Gara kristības tiek dots bez mēra, tomēr to iemantot viņš var tikai tik daudz, cik viņš ir gatavs saņemt. Līdzībā sakot: ticīgam pieder visas dievišķās kompozīcijas, visas viņam dotas: bet viņš var spēlēt tikai tās, kuras viņš ir iemācījies jeb iemantojis. Ja esam jau saņēmuši Svēto Garu, tad uz priekšu vajag saņemt no Tā arvien vēl vairāk, jo tas mums ir apsolīts. Atzīstu, ka agrāk arī man trūka ticības; nespēju ticēt lielajai Svētā Gara realitātei, un arī par viņu tuvāk neko nezināju. Bet mums vajag atrast Svēto Rakstu apsolījumus par to, ko Dievs mums ir nolēmis dot. Ja mēs ticībā esam Svēto Garu saņēmuši, tad lai ļaujam Kristum mūsos iet vairumā. Tikai tad spēsim cīnīties ar ļauniem gariem pasaules telpā, kuri saka: „Pāvilu mēs pazīstam un Kristu zinām, bet kas tu esi?” Tās dāvanas, kuras Dievs caur Svēto Garu deva pirmajai kristīgai draudzei, Tas Kungs šajos pēdējos laikos grib dot Savai draudzei. Par to arī pārliecinājos būdams Somijā, kur divi vīri, pēc Svētā Gara saņemšanas ieguva dziedināšanas dāvanas. Daudzi caur viņu lūgšanām un eļļas svaidīšanu tapuši veseli. Arī man tas Kungs ir devis evaņģēlista dāvanu. Kad Dieva draudze ies uz priekšu, tad tā iemantos šīs Svētā Gara dāvanas arvien vairāk. Vai tu esi saņēmis Svētā Gara dāvanu? Saki tam Kungam: „Kungs, kādu dāvanu tu man gribi dot?” Tas Kungs saka, ka Viņa svaidījums mūs mācīs. Lūgsim un nāksim skaidrībā par šīm lietām, kas mums dāvātas caur tā Kunga Svēto Garu!