Kalposim tam Kungam!

svētruna - Dr. Jānis A Šmits

Šajā brīnišķīgajā vēstijumā no tālas senatnes, mēs dzirdam Dieva kalpu Jozuu runājam ar israēliešiem un viņu vadītājiem, atgādinot tiem vēstures notikumus, un tad novedot viņus pie kādas nopietnas izšķiršanās. Ja jūs uzmanīgi sekojāt dotajam tekstam, jūs redzējāt, ka bija kāds vārds, kas atkal un atkal atkārtojās, īpaši vēstījuma noslēguma posmā. Tas bija vārds „kalpošana.” Kalpot tam Kungam! Ja mēs esam izšķīrušies kalpot tam Kungam, tad tiešām, tikai ja visa mūsu dzīve ir nodota Viņa kalpošanā, tad tam ir kāda jēga un nozīme. Tā saprata Jozua, kad viņš aicināja Israēli kalpot tam Kungam, un pats sacīja: neraugoties uz to, ko dara citi, neraugoties uz to, ko darīsiet jūs, mani tautas brāļi un manas tautas dižciltīgie: „Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!”

Kā tad ļaudis iedomājās kalpošanu tam Kungam? - Ļoti dažādi. Viena liela daļa cilvēki sadala sabiedrību divās daļās, un saka tā: mācītāji un priesteri ir Dieva kalpi, viņi kalpo tam Kungam, Dievam. Tas ir viņu pienākums, un par to viņiem maksā. Stāsta, ka kādā draudzē kāds mācītājs ir aicinājis dažus ļaudis lūgt Dievu. Viņš tos nosaucis vārdos – brālis tāds un tāds lūgs Dievu! Kad kārta pienāca pie viena no šiem brāļiem, tad viņš izsaucās: „Lūdz tu pats, par to tev maksā!” Jāsaka, ka ne visi mācītāji saņem algu. Es zinu daudzus mācītājus mūsu dienās, kuri no draudzēm, kurās viņi kalpo nesaņem absolūti neko. Bet, lai pie šīm draudzēm tiktu, viņi strādā, lai nopelnītu dažus latus un varētu samaksāt par autobusa vai vilciena biļeti. Bībeles izpratnē, visi cilvēki, kas Dievu mīl, un kas Dievam paklausa, Viņam kalpo.

Ir ļaudis, kas domā, ka Dievam kalpot nozīmē izpildīt dažādas ceremonijas: iet zināmas reizes gadā baznīcā, zemoties kāda zināma altāra priekšā, aizdedzināt sveces, ziedot baznīcai kādas zināmas naudas summas. Priekš viņiem: „Tā ir kalpošana Dievam!”

Mazliet garīgās lietās dziļāk iedziļinājušies cilvēki, un Viņam tuvāk nākuši (es domāju lielākā daļa no mums) saprotam, ka mums katru dienu jālasa ir Bībele, un katru dienu jālūdz Dievs. Varbūt no rīta, kad mēs pieceļamies, un vakaros, pirms mēs ejam gultā, mēs lūdzam Dievu. Lūk, tā ir tā kalpošana ar ko mēs gribam Dievam kalpot. Protams, ka tas nav nepareizi. Bet, mīļie, ja tas ir viss (un varbūt kautkas tam līdzīgs), tad mēs ļoti maldāmies. Tad mēs maldāmies! Jo redziet, mūsu kalpošana Dievam (mūsu izpratne par kalpošanu Dievam) ir saistīta ar mūsu neatkarības izjūtu. Mēs domājam, ka mēs esam absolūti neatkarīgi šajā pasaulē, un mēs varam darīt, kas mums patīk. Mēs neapzinamies, ka mēs, vienalga kā mēs dzīvojam, un kādas ir mūsu atiecības pret tā saucamo reliģiju – visa mūsu dzīve ir vai nu kalpošana Dievam, vai (un es nekādā gadījumā nedomāju par to atvainoties) kalpošana Sātanam. Ir diva veidi cilvēki: ir Dieva bērni, un ir neatpestīti ļaudis, kuri pie tā varbūt nemaz nebūdami vainīgi, ir velna bērni. Vieni kalpo Dievam, un otri kalpo ienaidniekam. Tā ideja, kura ir daudziem cilvēkiem: „Mēs esam kungi un noteicēji paši par sevi – mēs esam kungi savā dzimtajā zemē!” Tā ir utopiska un kļūdaina atziņa. Redziet, lieta ir tāda, ka mēs nespējam un arī necenšamies saskatīt Dieva varenību un mūsu atiecības ar Viņu. Ebrēju vēstulē 12.nodaļā 28.pantā ir tā teikts: „...Saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm, jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.”

Saņemot nesatricināmu valstību! Te ir kautkas ļoti nozīmīgs. Te ir runa par atgriezīgā, ticīgā cilvēka stāvokli atiecībā pret Dievu. Tad, kad mēs piedzimstam no augšienes, kad mēs kļūstam par Dieva bērniem, mēs kļūstam par debesu valstības pilsoņiem, mēs saņemam nesatricināmu valstību. Un lūk, mēs tagad apzinamies, ka šajā valstī mēs esam dalībnieki, un ka šīs valsts valdnieks ir Dievs! Redziet, kad mēs lasam Jozuas grāmatā notikumu pie Sichemas, mēs redzam israēļa tautu, zemi un valsti (kura kā valsts tad protams nebija, bet ar Israēli), kas atradās teokrātiskās atiecībās ar Dievu. Tas nozīmē to, ka Dievs bija viņu valdnieks, un viņi visi saprata, ka viņi ir pakļauti Dievam. Visa viņu dzīve, viņu ekonomika, viņu politika, viņu izdošanās, viņu ceļojumi, viņu nākotne – absolūti viss ir saistīts ar Dievu. Dievs ir valdnieks. Jūs atceraties skandālu, kas izveidojās, kad Israēls prasīja, lai arī viņiem dod ķēniņu? Viņi, tā sakot, gribēja iziet no teokrātiskās sistēmas un ieiet kādā citā valdīšanā, kur valdnieks valda. Viņi domāja par monarhiju tā vietā, kur viņiem bija teokrātija. Kā ir ar mums? Mēs esam izšķīrušies par Kristu, kuram pieder visa vara debesīs un virs zemes – par to kurš ir valdnieku valdnieks un ķēniņu kēniņš un Kungu Kungs. Mēs esam saņēmuši nesatricināmu valstību. Mēs esam kļuvuši par daļu no šīs valstības. Mēs esam kļuvuši par pavalstniekiem jaunā, garīgā un mūžīgā teokrātiskā sistēmā, kur Dievs ir valdnieks! Un kas esam mēs? Jā – mēs esam Viņa pavalstnieki. Nekaunēsimies no tā vārda, kuru mēs atrodam Bībelē atkal un atkal. Pāvils un citi apustuļi to pieraksta sev, un visi Dieva vīri to pieraksta sev: Es esmu Dieva kalps, es esmu Dieva vergs, es esmu Viņa saulainis. Ikviens! Ikviens no mums.

Mīļotie, ja mēs domājam par kalpošanu Dievam, tad mums ir nepieciešams iegūt bībelīgo priekšstatu par to, kas ir kalpošana Dievam, lai mēs savu dzīvi nesadalītu divās daļās: sekulārā un garīgajā daļā. Tas notiek, mums pat līdzi nedomājot! Dzīve ļoti daudziem daudziem kristiešiem sadalās divās daļās: sekulārā, jeb laicīgā daļā un garīgajā daļā. Mēs uzskatām, ka mūsu darbs, mūsu skola, mūsu dārzi, mūsu atiecības ar cilvēkiem, mūsu dzīvokļi – tā ir sekulārā daļa. Bet ir kāds zināms nodalījums mūsu dzīvē, proti, mūsu lūgšana, mūsu baznīca, varbūt mūsu koris, vai kas cits ko mēs daram – tā ir garīgā dzīve. Mums ir jāsaprot, ka šāda dzīves sadalīšana, kaut vai tikai divās daļās, ir kļūdaina un nebībelīga! Mēs esam saņēmuši nesatricināmu valstību, un mēs esam savea ķēniņa pastāvīgie padotie.

Kristiešus un Kristus draudzi var pielīdzināt, kā jūs ziniet, arī armijai. Kareivis ir pakļauts kara vadonim, armijas disciplīnai, tik ilgi kamēr viņš sastāv armijā. Tas nenozīmē, ka katru dienu viņš karo. Bet viņš pastāvīgi atrodas armijā. Viņš kalpo savai valstij. Un tā tas ir ar mums. Es vēlos uzsvērt to, ka kristieša dzīve, absolūti visa dzīve, ir kalpošana tam Kungam! Viss, ko mēs daram, ja mēs esam patiesi atgriezušies, ir kalpošana tam Kungam! Ja mēs ko runājam „tad lai mēs to runājam, kā Dieva vārdus” - Dievam par godu! Mēs ejam skolā: Dievam par godu! Mēs atrodam sev dzīves draugu: iekš tā Kunga! Dievam par godu! Mēs dzemdējam bērnus: Dievam par godu! Mēs kalpojam draudzē: Dievam par godu! Mēs strādājam savu laicīgo darbu, lai mums būtu pašiem un lai mēs varētu dot citiem: to mēs daram Dievam par godu! Mēs maksājam nodokļus, kādus tos valdība prasa: Dievam par godu! Mēs esam godīgi pilsoņi, mēs rūpējamies par zemes labklājību, kurā Dievs mums liek mājot savā svešniecības laikmetā: Dievam par godu!

Ļoti brīnišķīgi šo patiesību izsaka apustulis Pāvils Romiešiem 12.nodaļā 1.pantā: „Es jums lieku pie sirds brāļi (un māsas), Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus (savas miesas) par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”

Kristieša dzīve – garīgs dievkalpojums! Latviešiem trūkst viens vārds – „sanktifikācija.” Nē, tā nav iecelšana svēto kārtā no kādas baznīcas. Bet tas ir tas process, ko Dieva Gars ar mums dara. Mēs varam varbūt to izteikt ar vārdu „svētošana.” Mēs bieži vien lietojam „svēt-tapšana.” Bet vārds svēttapšana ietver mūsu pašdarbību, - ka es pats sevi svētoju; un atsakos no lietām, kas nav Dievam patīkamas – tā ir mana svēttapšana. Bet svētošana ir tas, ko Dievs pie manis dara. Sanktifikācija. Un es gribētu sacīt, ka mums, ja mēs gribam Dievam kalpot, ja mēs saprotam ko tas nozīmē Dievam kalpot, mēs domāsim par mūsu dzīves sanktifikāciju. Proti, mēs ļausim Svētajam Garam mūs svētot. Un lūk, šī sanktifikācija ir kalpošana tam Kungam! Tāpēc mēs varam izteikt kādu ļoti nozīmīgu tēzi, jeb apliecinājumu, ka kalpošana Dievam vienlaicīgi ir stāvoklis un rīcība. Dievbērnības stāvoklis ir kalpošana tam Kungam. Es elpoju un dzīvoju, un asinis rit manās dzīslās, un es domāju Dievam par godu. Tāda ir mana dzīve – tā ir mana kalpošana! Bet es arī kautko daru: apzinīgi kautko daru. Tā ir rīcība. Un tā arī ir mana kalpošana.

Kā izsakās mana kalpošana praktiski? Redziet, kalpošana kā stāvoklis, ja tas nav savienots ar rīcību var būt pasivitāte – pasivitāte, kas ir pielīdzināma kūtrībai. Un, ja mēs savu kalpošanas stāvokli nesaistām ar rīcību, mūsu stāvoklis var kļūt par nāves punktu, kur vairs kalpošana tam Kungam nenotiek, kur mēs sākam dzīvot atkal paši sev. Mēģināsim saskatīt kādas lietas – un tās ir tikai kā piemēri, kur mūsu kalpošans stāvoklis var izteikties rīcībā.

Vispirms ir kas ļoti vispārējs, un kas ir mūsu garīgās dzīves un dzīvošanas pamata iemesls, - proti, kāpēc mēs esam šeit. Jēzus sacīja: „Jūs būsiet mani liecinieki!” (Ap.da. 1,8). Gandrīz katrs evanģēlijs noslēdzas ar šo Jēzus norādījumu. Ja mēs gribam kalpot tam Kungam, mēs būsim Viņa liecinieki. Mēs runājam ar cilvēkiem. Mēs Viņu apliecinām ar visu savu dzīvi. Jā, mēs visi esam Kristus liecinieki, tikai jautājums ir: vai mēs esam labi vai slikti liecinieki. Ja mēs par Viņu nerunājam, neliecinam – tad esam slikti liecinieki. Tas ir mūsu stāvoklis: „Jūs būsiet mani liecinieki!” Bet ir labi, ja mēs šo mācekļa un liecinieka statusu savienojam ar kādu mērķi, proti, dvēseļu mantošanu. „Jūs būsiet mani liecinieki,” lai mantotu dvēseles! Es domāju, ka bieži vien mēs šo nolūku, so mērķi, aizmirstam. Un mums liekas tā, ka ja mēs esam kādam cilvēkam kautko par Kristu sacījuši, mēs esam izpildījuši savu pienākumu. Būt lieciniekiem, lai kādu dvēseli mantotu, ir nepieciešami.

Pagājušā nedēļā es lasīju visai bēdīgu apliecinājumu, ka 75% no kristiešiem nav manatojuši Kristum nevienu cilvēku. Tā ir traģēdija! Mums šis jautājums ir jāuzdod individuāli sev: vai es esmu kādu Kristum mantojis? Vai caur manu liecību vārdos un darbos kāds ir nācis pie patiesības atziņas? „Jūs būsiet mani liecinieki” lai mantotu dvēseles. Tā ir kalpošana.

Otrā lieta, uz ko es vēlos norādīt, ir tas, ko Jēzus sacīja. Viņš runāja visai gari, ņemot vērā Bībeles visai konspektīvo raksturu. Mateja evanģēlija 25.nodaļa runā par kalpošanu līdzcilvēkiem viņu konkrētās vajadzībās. Jēzus saka: „...ko jūs vienam no vismazākajiem brāļiem esat darījuši, to jūs man esat darījuši!” Jūs atceraties, ka runa šeit iet par to, ka ja mēs to Kungu redzam kailu, tad mēs Viņu apģērbjam; kad mēs redzam Viņu izsalkušu, tad mēs Viņu paēdinām; kad Viņš ir cietumā vai slims, tad mēs Viņu apmeklējam. Un, protams, tas izraisa jautājumu, vai mēs varam redzēt Jēzu kādreiz izsalkušu, izslāpušu, kailu, citumā vai slimnīcā? Jēzus saka: Jā! - Es identificējos ar tiem, kas ir izsalkuši, izslāpuši, slimi, cietumā, kaili. Un tas ir iemesls, kāpēc mēs šajā draudzē gribam kalpot tādiem cilvēkiem iespēju robežās. Mēs, diemžēl, to darām ļoti mazā apmērā un vājā formā. Bet ja mēs negribam tādā veidā kalpot, un, ja mēs negribam šajā lietā iesaistīties – es domāju šajā vietā – tad mīļais draugs, šī vieta nav priekš tevis! Mēs negribam šajā lietā palikt vainīgi.

Treškārt. Dievs lielai daļai no mums ir uzticējis ģimenes. Tā ir Dieva dāvana. Mums ir liela atbildība par savu ģimeni, par saviem bērniem, par saviem vīriem un sievām, arī par saviem vecākiem. Mums reiz būs jāatbild Dieva priekšā: kādi ģimenes locekļi mēs esam bijuši. Kādi vīri, kādas sievas, kādas mātes, kādi tēvi mēs esam bijuši. Jozua sacīja: „Es un mans nams kalposim tam Kungam!” Viņam bija atbildības izjūta par savu ģimeni. Ja mēs gribam lai mūsu ģimene būtu Dieva svētīta un lai mēs savā ģimenē kalpotu tam Kungam, tad mums tam ir nepieciešams uzcelt altāri (garīgā izpratnē), pie kura mēs kopīgi Dievu lūdzam, kur mēs Dieva Vārdu lasām, kur mēs viens otru Kristū mīlējam.

Ceturtkārt, ir vēl kāda konkrēta rīcība, un proti, tā ir kalpošana Kristus draudzē. Mēs nedrīkstam būt pasīvi draudzes locekļi, bet mums jāprasa tam Kungam un jāļauj Viņam norādīt, ko mēs varam darīt, lai savus talantus neapraktu, bet izlietotu. Dievs reiz prasīs atbildību par mūsu spējām, vai mēs tās esam nolikuši uz Dieva altāra. Tā ir nozīmīga lieta. Mums ir jākalpo tam Kungam ar tām dāvanām – vai nu dabiskām dāvanām, bet vēl jo vairāk garīgām dāvanām – kuras tas Kungs mums ir devis. Es zinu vienu 84 gadus vecu sievieti, kas bija ļoti dievbijīga, ļoti mīlēja to Kungu un gribēja Viņam kalpot. Un viņa tā kalpoja tam Kungam, ka pat evanģēlists Lūka par viņu raksta: Lūkas evanģēlija 2.nodaļā 37.pantā mēs lasām par šo veco atraitni: „Viņa nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.” Mīļās māsas un mīļie brāļi, kas esiet pensijā un varbūt 70 un 80 gadus veci, kuriem jau varbūt rokas trīc un jūs nevarat pat varbūt Dieva Vārdu izlasīt, šeit ir kalpošanas veids: „ar gavēšanām un lūgšanām.” Par ko tad šī vecā Anna lūdza? Vai: Kungs palīdzi man, Kungs pasargā mani, dod man veselību, dod man spēku, dod man visu kas vajadzīgs? - Es nedomāju, ka tāda bija viņas lūgšana. Viņa lūdza par Dieva valstības lietām! Un Dievs ļāva viņai piedzīvot, redzēt ar savām acīm, ko? - jaundzimušo Mesiju! Tāpēc, ka viņa kalpoja tam Kungam un Dieva valstībai ar savām lūgšanām.

Tātad, mēs varam īsumā savilkt kopā dažas lietas, kas ir tikai paraugi. Mūsu kalpošanas stāvoklis apliecinās kalpošanas rīcībā. Kad mēs izpildām šo vārdu: „Jūs būsiet mani liecinieki!” - jūs būsiet dvēseļu mantotāji! „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” „Ko jūs esiet darījuši vienam no šiem vismazākajiem, jūs esat man darījuši!” „Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!” Es kalpošu savai draudzei! Es kalpošu ar lūgšanu un ar gavēšanu, jo es patiesi vairs nevaru aiziet uz dievnamu! Katrs to var darīt! Varbūt, ka šeit ir kāds cilvēks, brālis vai māsa, kuru Dievs grib sūtīt kādā misiones laukā. Varbūt tur ir jaizsakās tavai kalpošanai Viņam. Varbūt tā ir kāda ļoti tāla zeme, varbūt ne tik tāla, bet mums jābūt gataviem iet, kur tas Kungs grib. Saulam, kad viņš sastapās ar Jēzu, jautājums bija: „Kungs, ko tu gribi lai es daru?”

Bet dažas lietas ir jāņem vērā, kad mēs gribam kalpot tam Kungam, un es gribu tās pavisam īsi pieminēt. Vispirmām kārtam, ja mēs gribam kalpot tam Kungam, mums ir jādomā par savu personību, par sevi. Proti, vai mēs esam šķīstīti Jēzus Kristus asinīs? Vai mēs esam brīvi no visa tā, kas ir nešķīsts? Ebrēju grāmatā 9.nodaļā un 14. pantā mēs lasam; „...Kristus asinis, kas mūžīgā gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem, kalpošanai dzīvajam Dievam.” Cik daudz mums ir nedzīvu darbu! Bet, mēs esam aicinātia uz kalpošanu dzīvajam Dievam! Kristus asinis mūs nošķīsta no visa nedzīvā.

Otrā lieta, kas mums vajadzīga, ir spēks no augšienes. Jēzus sacīja: „Jūs saņemsiet spēku no Augšienes, kad Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet mani liecinieki!”

Tad, trešām kārtām, mums ir jāuzklausa tā Kunga balss. Jēzus sacīja: „Ko jūs saucat mani Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es esmu jums sacījis?” Mums ir jābūt paklausīgiem. Nekad neaizmirsīsim, ka mūsu kalpošana var kļūt absolūti nederīga tad, ja mēs kalpojam bauslības garā, bet to nedaram mīlestības garā. Galatiešiem 5.nodaļā un 13.pantā ir sacīts: „Kalpojiet cits citam mīlestībā!”

Un vēl, lai mēs kalpotu tam Kungam mums ir nepieciešama pazemība. Apustuļu darbu grāmatā 20.nodaļā un 19.pantā ir vārdi, kur Pāvils liecina par sevi, ka viņš ir kalpojis tam Kungam dziļā pazemībā, nevis lepnībā. Nevis: „Jūs redzat, cik labi es varu liecināt, cik brīnišķīgi es varu dziedāt. Paskataties ko vēl es daru!” Bet: „Es varu visas lietas tikai tā spēkā, kas mani dara spējīgu!” - proti, Jēzus Kristus spēkā. Ne no sevis, bet no tā Kunga visas lietas!

Ja mēs vēlamies kalpot tam Kungam, tad mums ir jāmācās vēl viena ļoti nozīmīga lieta, kas atiecās uz mūs personību, uz mūsu raksturu, kas ir visai grūta. Tajā naktī, kad tas Kungs tapa nodots, pirms Viņš maizi ņēma un deva saviem mācekļiem, Viņš aplika priekšautu, un noliecās pie mācekļu netīrajām kājām un tās mazgāja. Man ir jāiemācās mazgāt savu brāļu un māsu kājas! Nevis ceremonijā – pirms vakarēdiena – bet visā savā dzīvē. Man ir jāpieņem citus kādi viņi ir. Viņi ir nepilnīgi, tāpat kā es esmu nepilnīgs. Viņi mazgās manas kājas, bet galvenais: es mazgāšu viņu kājas! Mēs dažreiz mazgājam viens otram galvu, bet mums ir jāmācās mazgāt kājas.

Ja varu vēl vienu lietu pieminēt, tad tā ir šī: Kas ir motivācija mūsu kalpošanai? Vai mēs to darām, lai reiz saņemtu algu, jeb tāpēc, ka mēs to Kungu mīlam, un esam labprātīgi sevi darījuši par Viņa kalpiem? Kāpēc es to daru, kāda ir motivācija?

Kad Jozua bija šo aicinājumu ļaudīm izteicis, un apliecinājis ka viņš ar savu namu kalpos tam Kungam, tad šo aicinājumu viņš saistīja ar vienu lietu. Viņš sacīja: „Izvēlieties kam jūs gribat kalpot!” Izvēlieties! „Mēs noturēsim nākošo sapulci, tā būs nākamajā Sabatā, un līdz tam laikam izšķiraties, kam jūs gribat kalpot!” Drīz arī mums būs liela sapulce – līdz šim laikam izvēlieties kam jūs gribat kalpot! Vai tā sacīja Jozua? - Nē! Viņs sacīja: „Izvēlieties šodien kam jūs gribat kalpot!” Kad mēs aicinām ļaudis kalpot tam Kungam, tad mums viņiem ir jāsaka: Izvēlieties šodien! Neitralitātes nav - vilcināšanās neder. Mans draugs, mans brāli, mana māsa kā ir ar tevi? Vai tavā dzīvē nav kādi elki? Vai tavā dzīvē nav kāds slepens grēks, ko tu vari ļoti sekmīgi noslēpt no cilvēkiem, bet ne no Dieva? Vai tu neesi Dievam devis solījumus, kurus tu nekad neesi pildījis? Vai Jēzus ir tavas dzīves centrā, jeb perifērijā? Vai tu esi izšķiries? Vai tu vari sacīt, liekot savu labo roku uz savas sirds, es zinu, es zinu, es zinu es kalpoju tam Kungam! Es zinu, ka tajā un tajā dienā es izšķīros kalpot tam Kungam! Vai šodien tu kalpo? Ja nē, tad tev šodien ir jāizšķiras!