svētruna - Dr. Jānis A Šmits
Tas Kungs ir augšāmcēlies! Tā ir brīnišķīga vēsts, kristīgās ticības pamatlozungs, vārdi, ar kuriem ticīgie viens otru apsveicināja no kristietības iesākuma laikiem. Mēs nekad par daudz augstu nespējam novērtēt mūsu Kunga augšāmcelšanos. Kad mēs lasam Jauno Derību, evanģēlijus, Apustuļu darbus, vēstules, Atklāsmes grāmatu, visur mēs sastopamies ar augšāmcelšanās tēmu. Kad apustulis Pāvils ir apcietināts un kad viņš stāv garīgo un laicīgo tiesu priekšā, viņš liecina, ka viņš ir apsūdzēts un tiesāts augšāmcelšanās cerības dēļ. Kristum, kas nomira un augšāmcēlās bija centrālā vieta kristiešu vēstī. . Un mēģinot ieskatīties dziļāk, pilnīgāk, ticības apliecībā kā to motivēja un konstruēja pirmajos gadu simtos mēs sakām, “Es ticu uz Jēzu Kristu” un tad šos vārdus papildinam sakot, “kas ir ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavasMarijas, cietis zem Pncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, sēdies pie Dieva Tēva visuvaldītāja labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.” Kāda brīnišķīga liecība!
Šodien mēs gribam peskārties tieši augšāmcelšanās notikumam un tā nozīmei mūsu ticības dzīvē. Apustulis Pāvils trīs reizes šajā nodaļā -15. nodaļā 1. Vēstulē Korintiešiem- saka, ka ja tas Kungs nav augšāmcēlies tad mūsu ticība, mūsu sludināšana ir veltīga, tai ir nulles vērtība. Tad mēs neesam labāki kā pagāni kuriem ir izstrādātas filozofiskas sistēmas, jo tad viss ko mēs domājam un ko mēs ticam un ko mēs daram - viss izbeidzas ar nāvi. Bet tāpēc visam ko mēs sludinam un ko mēs ticam un ko mēs daram ir paliekoša mūžīga vērtība. Mēs vairs neesam cilvēki kuru dzīve nobeigsies pie kapa, bet kas varam skatīties pāri iznīcībai uz to kas ir mūžīgs, paliekošs, neiznīcīgs un neiznīcināms. Tas ir pamats uz kura mēs stāvam.
Savā praktiskā ticības dzīvē mēs bieži vien pievēršam lielāku uzmanību Krustus zemes dzīvei kā Viņa dzīves noslēgumam un augšāmcelšanās notikumam. Bet ja mēs skatamies apustuļu rakstos, tad mēs redzam, ka viņi ļoti maz pieskarās Kristus zemes dzīvei, bet ka viņi visu uzsvaru liek uz tām pēdējām dienām kuras tas Kungs pavadīja šeit virs zemes pienesdams Savu lielo upuri un augšāmcēlās no mirušiem. Viņi uzsvaru liek uz šiem notikumiem. Jo Jēzus bija nācis tieši tāpēc. Tieši tāpēc! Pievērsīsim savu uzmanību dažām lietām un dažām patiesībām kas apliecina augšāmcelšanās nozīmīgumu mūsu ticības dzīvē. Es gribu minēt septiņas lietas.
Ja jums šajā brīdī jautātu kāda nozīme ir Kristus augšāmcelšanai, es domāju jūs kautko varētu atbildēt – jums katram ir kāda doma, ko jūs varētu pateikt. Bet es gribu teikt, ka Jēzus augšāmcelšanai ir lielāka nozīme nekā mēs to esam sapratuši un nekā arī man ir iespējams to šodien pasludināt. Mums ir jāpieaug šajā izjūtā un šajā zināšanā - šajā garīgajā zināšanā - kāda nozīme ir mūsu Kunga augšāmcelšanai. Jo mūsu personīgā garīgā dzīve un mūsu mūžīgā labklājība ir cieši saistīta ar to kā mēs novērtējam mūsu Kunga augšāmcelšanos. Mēs nedrīkstam šīm patiesībām ļaut iet garām mūsu uzmanībai.
Vispirms, mūsu Kunga augšāmcelšanās pierāda to, ka Viņš ir Dieva Dēls. Un tam ir ļoti liela nozīme. Jāņa evanģēlija 10. nodaļā, 17 un 18 pantos mēs lasam Jēzus vārdus: “Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es atdodu savu dzīvību lai es to atkal atgūtu. Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdod un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.” Jūs drošvien esiet dzirdējuši vārdus, ka jūdi nokāva Jēzu. Vēstures gaitās, vēsturiskajā baznīcā šī doma ir bijusi tik dominējoša, ka šī doma ir izsaukusi jūdu vajāšanas: “Mums vajaga iznīcināt to tautu, kas nokāva Jēzu!” Antisemitisma pamatā kristīgajā pasaulē ir šī doma, ka, lūk, jūdi nokāva Jēzu. Jēzus nāve nebija negadījums. Jēzus nāve nebija rezultāts tikai tam, ka jūdu garīdzniecība Vuņu nīda tik skaudri, un tik bezjēdzīgi un tik nesaudzīgi kā tas notika. Bet Jēzus nāve notika tāpēc, ka Jēzus pats atdeva savu dzīvību. Jūs nevarat Dievu nokaut. Jūs nevarat Dieva Dēlu nokaut, ja Viņš pats neatļauj tam notikt. Jēzus atdeva savu dzīvību par atpirkšanas maksu par daudziem. Viņš saka, “Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.” Viņš tika paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā ar savu augšāmcelšanos no mirušiem. Tas pierādīja, ka Viņš ir Dieva Dēls un ne tikai cilvēks kas dzīvoja mūsu vidū. Un ja Viņš ir Dieva Dēls – un Viņš ir Dieva Dēls - tad mums ar Viņu ir jārēķinājās. Mums ir jārēķinājās ar visu to, ko Viņš ir teicis, ko Viņš ir mācījis. Mums ir jāņem vērā tos baušļus, kurus Viņš ir mācījis. Mums ir jārēķinājās ar Viņa gribu. Mums ir jārēķinājās ar to, ka Viņs ir tas no kā mēs esam atkarīgi, jo Valstība ir nodota Viņam. Viņa augšāmcelšanās pierāda to, ka Viņš ir Dieva Dēls.
Otram kārtam, Viņa augšāmcelšanās apstiprina Rakstu patiesīgumu. Mēs varam sacīt, ka Bībele ir Dieva Vārds tāpēc, ka Jēzus augšāmcēlās, tāpēc, ka pie Jēzus piepildījās viss, kas bija rakstīts. Visi raksti –Vecās Derības raksti- rādīja uz Viņu, uz to kam bija jānāk. Un visi Jaunās Derības raksti norāda uz Viņu kurš nāca un atdeva savu dzivību par atpirkšanas maksu par daudziem. Jūs atceraties Jēzus mācekļus, kas Lieldienu pēcpusdienā gāja uz Emmaus pilsētiņu: kāds vīrs viņiem ceļā piestājās un sarunājās ar viņiem. Pēc tam Viņš izstāstīja viņiem Rakstus – visu, kas par Jēzu rakstīts. Tad viņu acis atvērās un tad Jēzus nozuda. Problēma ar mums ir ļoti līdzīga kāda tā bija ar šiem saucamiem Emmaus mācekļiem. Mūsu acis ir neapskaidrotas. Mūsu acīm bieži vien ir kā zvīņas priekšā, ka mēs lasam Bībeli un nesaprotam un neiegūstam no Dieva Vārda tās svētības, kuras Dievs tur ir ielicis iekšā. Bet mums ir jāsaprot šī grāmata ir Dieva Vārds, ka tā nav tikai grāmata kurai ir varbūt lielāka vērtība nekā citām grāmatām, bet ka tā ir grāmata ar unikālu nozīmi mūsu dzīvei un mūsu nākotnei. Pēc šīs grāmatas vārdiem mēs tiksim attaisnoti un pēc šīs grāmatas vārdiem mēs tiksim tiesāti.
Un šeit ir runa arī par mūsu Kunga augšāmcelšanos, piemēram 16. Psalma 10. pantā ir viens no spēcīgākiem vārdiem attiecībā uz Viņa augšāmcelšanos: “Tu Dievs manu dvēseli nepametīsi nāves varā. Savam Svētajam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu.” Mēs zinam, ka Dāvids, kurš šo sirdsdziesmu, kā tā top saukta, sadzejoja Svētā Gara ietekmē ir miris un viņa kaps ir šodien Palestīnā, Israēlā. Bet Jēzus kaps ir tukšs! Viņš ir augšāmcēlies! Viņš netika atstāts nāves varā un Viņš neredzēja satrūdēšanu. Viss, kas par Viņu tika rakstīts piepildījās. Mēs daudzko nesaprotam, kā jau es teicu, bet tas nenozīmē, ka tas ko Dievs tur ir ielicis tur nebūtu. Mums ir pazemīgi jānāk pie tā Kunga un jālūdz, lai Viņa Gars mums atklāj Svētos Rakstus. Jo tā kā Dieva Vārds ir cēlies Dieva Gara spēkā, tā arī mēs šo Vārdu spējam saprast tad, kad Dieva Gars mums to atklāj. Mums ir nepieciešams Bībeli turēt par to kas tā ir! Tas ir Dieva Vārds. To pierāda Jēzus augšāmcelšanās.
Trešāmkārt, Viņa augšāmcelšanās nodrošina arī mūsu augšāmcelšanos. Pirmajā Vēstulē Tesaloniķiešiem, 4. nodaļā apustulis raksta, “Mēs gribam, brāļi, lai jūs nenodotos skumjām, kā tie kam nav cerības. Jo tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies...” Jūs redzat, šeit tas ir kopā savilkts:
“Tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. To mēs jums sakām balstoties uz mūsu Kunga vārdu. Mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei. Tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienumēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem.”
Tā ir brīnišķīga godības pilna cerība. Mums, Dieva ļaudīm. Pāvils atgādina, ka diena nāk, kad Jēzus nāks! Viņš nāks atpakaļ ar varenu spēku, ar lielu godību, ar neskaitāmiem enģeļu pulkiem. Atskanēs Dieva bazūne. Mirušie celsies augšā, tie kas iekš tā Kunga miruši, tie kas iekš Viņa aizmiguši. Mūsu dievbijīgie tēvi un mātes, mūsu vīri, mūsu sievas, mūsu bērni, kas cerībā un paļāvībā uz Kristu ir miruši – tie augšāmcelsies! Un tajā pat brīdī mēs tiksim pārvērsti! Visi mēs iegūsim brīnišķīgas augšāmcelšanās miesas. Nesatrudāmas miesas, godības miesas, miesas, kas ir līdzīgas mūsu Kunga miesām, kad Viņš augšāmcēlās. Mēs tiksim evakuēti no šīs planētas, kas ir lemta traģiskai bojāejai. Viņa augšāmcelšanās to nodrošina, jo mēs lasījām, ka tāpat kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vadīs godībā ar Viņu. Kādi brinīšķīgi nākotnes nodomi Dievam ir ar saviem ļaudīm - un tas ir tāpēc, ka Jēzus ir augšāmcēlies.
Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies, tad šāda augšāmcelšanās cerība nebūtu. Mēs varētu domāt par augsāmcelšanos tiesai un sodam, bet mēs nevarētu domāt par augšāmcelšanos brīnišķīgai godības pilnai mūžībai kopā ar to Kungu. Pāvils raksta, ka mums ir jābūt skaidrībā par šīm lietām, lai mēs neskumtu par to, ka no mūsu dzīves ir aizrauti mums mīļi un dārgi cilvēki. Mums ir visas izredzes un visas cerības garantētas ar viņiem atkal reiz sastapties... un to Kungu redzēt! Mēs varam par to domāt, cik tas būs brīnišķīgi, kad mēs varēsim sastapt Bībeles personas, kas dzīvojuši gadu tūkstošus pirms mums. Kad mēs varēsim ar viņiem iepazīties un dzirdēt no viņu lūpām to, ko viņi ir piedzīvojuši un varēsim stāstīt savu stāstu. Kāda brīnišķīga cerība – tāpēc, ka Jēzus ir augšāmcēlies!
Bet tas ir pierādījums arī tam, ka nākotnē ir sagaidāma tiesas diena. Tāpēc, ka tas Kungs ir augšāmcēlies ir sagaidāma tiesas diena. Apustuļu darbu 17. nodaļā mēs lasam apustuļa Pāvila slaveno runu uz Atēnu iedzīvotājiem. Jūs zināt, tiem ļaudīm, kas pielūdza dažādus dievus, bet nepazina Dievu - dzīvo Dievu – viņiem bija kāds altāris uz kura bija uzrakstīts: “Nepazīstajam Dievam.” Un Pāvils teica: to, ko jūs nepazīdami godiniet, to es jums pasludinu. Un tad, kad viņš ir jau daudzko teicis, viņš beidzot saka, “Dievs ir nolicis dienu kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko Viņš ir izredzējis un par ko viņiem liecību devis uzmodinādams Viņu no mirušiem.” Jēzus ir tas kam ir uzticēta pēdējā tiesa. Jēzus ir tas kura priekšā stāvēs visi tie miljardi cilvēku kas kādreiz ir dzimuši un dzīvojuši šajā pasaulē. Un apustulis Jānis Patmosa salā Dieva godības pārņemts redz šo nākotnes ainu un liecina:
“Es redzēju lielu baltu goda krēslu un to kas tanī sēdēja. No Viņa vaiga bēga zeme un debess un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos stāvam goda krēsla priekšā. Un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata – tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem. Jūra atdeva savus mirušos. Nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem. Arī nāvi un nāves valstību iemeta uguns jūrā. Šī ir otrā nāve – uguns jūra. Ja kāds nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā.”
Mēs dzīvodami šeit virs zemes rakstam savas dzīves grāmatas. Rakstam savas biogrāfijas. Visa mūsu dzīve top aprakstīta. Mēs paši to rakstam - ar saviem darbiem, ar saviem vārdiem, ar savām domām, ar savu mīlestību, ar savu naidu, ar savu dievbijību, ar savu mazticību... mēs rakstam savu dzībes stāstu. Mēs to bieži aizmirstam un tāpēc mēs dzīvojam paviršu dzīvi. Mēs paši aizmirstam savu pagātni un mums ir dažkārt labi ja mēs paskatamies kādos pierakstos kas ir noticis pirms desmit, divdesmit gadiem. Bet mūsu dzīves grāmata top. Vai ir iespēja atbrīvoties no tā kas tur rakstīts? No tām lietām, kuras mēs negribam lai tur būtu rakstītas? Mēs kā ticīgie ļaudis zinam, ka Dievs piedāvā mums Savu žēlastību un iespēju sākt visu no jauna. Šādu iespēju Dievs piešķir katram cilvēkam kurš dzīvo virs zemes. Tad, kad cilvēks atgriežas, kad viņš piedzimst no augšienes, tad viņa vecā dzīves grāmata, tā kuru viņš ir rakstījis līdz tam brīdim, top iznīcināta, top aizdarīta. Viņa grēki top iznīcināti, nogremdēti pieodošanas jūrā visdziļākajā vietā. Un mēs varam sākt rakstīt jaunu grāmatu. Bet tad nu mums ir jālūko kā mēs to rakstam. Lai tā nebutu rakstīta vairs ar veciem notikumiem, lai tā nebūtu rastīta ar vecām izjūtām no mūsu sirds ļaunprātības, bet lai tā būtu rakstīta Dieva Gara vadībā. Lai mēs domātu par to kā pavadīt savas dienas, kā skaitīt savas dzīves dienas. Lai mēs lūdzam to lūgšanu kuru Mozus mācīja, “Kungs māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi mantojam.”
Baltais tronis, goda krēsls, kura priekšā visi reiz nostāsies ir arī mūsu nākotne. Bet Dieva ļaudīm tas nebūs pazudināšanas brīdis. Tā nebūs stunda, kad mēs tikstim notiesāti, be tā būs stunda kad mums tiks pasludināta Kristus taisnība - to ka mēs esam ataisnoti, to ka mēs esam nevainīgi, to ka viss mums ir piedots, ka mēs esam Dieva bērni. Bet tiem kuriem nebūs šīs piedošanas, kuru dzīvē nebūs jauns iesākums, kuri nebūs piedzimuši no augšienes, tos sagaida briesmīgs prospekts. “Kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā.” Vai es esmu drošs, ka mans vārs ir rakstīts dzīvības grāmatā? Vai tu mans brāli un mana māsa esi drošs un droša ka tavs vārds ir rakstīts dzīvības grāmatā? Vai tu esi drošs? Tas ir ļoti nozīmīgs jautājums - jo Jēzus ir augšāmcēlies, Viņam ir uzticēta visa vara un Viņam uzticēta nākotnes tiesa. Par to mums ir jādomā.
Un tad piektkārt, mūsu Kunga augšāmcelšanās ir pamats tam, ka Viņš ir priesteris mūžīgi - ka Viņš ir mūsu debess priesteris. Vēstule ebrējiem šo mūsu Kunga kalpošanu debesīs raksta ļoti ieejoši, bagātīgi. 7.nodaļā, piemēram, sākot ar 23. pantu mēs lasam:
“Viņi (jūdu priesteri, lielā skaitā) ir kļuvuši par priesteriem tamdēļ, ka nāve tiem neļāva ilgāk palikt, bet šim (Jēzum) tāpēc, ka Viņš paliek mūžīgi, priestera amats ir neiznīcīgs. Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu. Jo tāds augstais priesteris mums arī pienācās (ir nepieciešams), svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem, pacelts augstāk par debesīm, kam nevajaga kā tiem augstajiem priesteriem ikdienas upurēt vispirms par saviem un pēc tam par citu grēkiem, jo to Viņš ir izdarījis vienu reizi par visām reizēm, pats sevi upurēdams. Jo bauslība ieceļ par augstajiem priesteriem cilvēkus ar vājībām, bet zvēresta vārds, kas nāca pēc bauslības, Dēlu - mūžam pilnīgu.”
Vai jums kādreiz dzivē ir bijis vajadzīgs advokāts? Kāpēc ļaudīm ir vajadzīgs advokāts? Tāpēc, lai viņus pārstāvētu, lai viņus aizstāvētu, lai viņus attaisnotu, lai viņiem nebūtu jācieš vainīgiem vai nevainīgiem. Tieši tāpēc mums ir vajadzīgs priesteris debesīs. Tieši tāpēc ļaudis meklē priesterus virs zemes, kas palīdz viņiem tikt pāri viņu sirsapziņai, sirdsapziņas apsūdzējumiem, vainai, ko viņi apzinās. Tieši tāpēc! Tāpēc ļaudis meklē palīdzību pie priesteriem, tāpēc viņi iet un sūdz savus grēkus, un tāpēc viņi pienes gandarījumu, ko priesteris ari neprasa, lai viņu grēki tiktu atlaisti. Bet mums ir Priesteris, debesīs, kas spēj izglābt tos kas caur Viņu nāk pie Dieva, un Viņš tos aizstāv. Tāpēc, ka Viņš ir augšāmcēlies. Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies, Viņš nebūtu Priesteris mūžīgi, kas spētu mūs aizstāvēt pie Dieva troņa. Bet Viņš ir augšāmcēlies un tāpēc mēs varam zināt un būt droši, ka mūsu grēki mums ir piedoti.
Kad arī mēs šodien cīnamies un nespēkā paklūpam, tad mums ir priesteris, kas mūs aizstāv. Un tāpēc mūsu dzīve nav drūma, bet priecīga. Viņš mūs apslaka ar svētām salīdzināšanas asinīm, izpilda savu priesterīgo kalpošanu pie mums, priekš mums ikdienas. Tāpēc mēs varam baudīt Dieva klātbūtni un saņemt Dieva svētības, ka mēs vienmēr atkal un atkal topam salīdzināti - aizstāvēti Dieva troņa priekšā.
Tad, sestāmkārtām, Viņa augšāmcelšanās mums garantē spēku kristīgai dzīvei. Vēstulē romiešiem, 6.nodaļā, 4.pantā mēs lasam: “Mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, ari mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” Kristus ir mūsu priekšgājējs. Kristus ir tas, kas par mums ir gājis nāvē un par mums ir augšāmcēlies! Un tagad kristībā mēs pielāgojamies, jeb kristībā mēs identificējamies ar Viņa nāvi. Kristībai nav nekāda nozīme, ja mēs neidentificējamies tajā ar Viņa nāvi, ja mēs nepielīdzinamies Viņa miršanai. Tāpēc bērniņu kristībai nav nekāda nozīme. Un tāpēc ari pieaugušo kristībai nav nekāda nozīma, ja mēs nesaprotam ko mēs daram. Bet tikai tad, ja mēs zinam un ja mēs gribam pielīdzināties Kristus nāvei, tad tam ir nozīme. Jo lūk, pēc pagremdēšanas kristībā mēs ceļamies augšā lai dzīvotu jaunu dzīvi, atjaunotu dzīvi augšāmcelšanās spēkā. Jo ar labu gribu nepietiek, lai staigātu Dieva ceļus. Ar labu gribu nepietiek, lai darītu darbus kas Dievam patīk, jo visa mūsu cilvēciskā taisnība – nevis netaisnīb, bet taisnība! – Dieva priekšā ir kā sārņainas drēbes. Bet lūk, Viņš mums dod spēku un tad mēs spējam darīt to, kas Dievam patīk, dzīvot Viņam patīkamu dzīvi, augšāmcelšanās spēkā – ne savā spēkā, bet Viņa spēkā. Viņš caur savu augšāmcelšanos garantē mums iespēju dzīvot citādu dzīvi nekā pasaule dzīvo.
Un beidzot, Viņa augšāmcelšanās nodrošina mums, garantē mums mūžīgu mantojumu pie Dieva debesīs. Pirmajā Pētera vēstulē, 1.nodaļā, Pēteris iesākdams savu vēstuli tūdaļ runā par to godības pilno mantojumu, kas mūs sagaida. Viņš saka: “Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastibā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēka tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota lai atklātos pēdējā laikā.” Kādi bagātīgi vārdi! Tas ir jālasa un jāpārlasa un jāpārdomā. Mums ir mantojums debesīs. Vai jūs kādreiz esat saņēmuši mantojumu? Man dzīvē nekad nav bijusi iespēja saņemt mantojumu. Bet es zinu, ka reiz man būs kāds mantojums – ļoti liels mantojums. Cilvēki, kas saņem lielu mantojumu dažkārt nezina, ko lai ar to iesāk. Dažkārt liels mantojums cilvēka dzīvi pārvērš nevis uz labo pusi, bet uz slikto pusi. Dažreiz bērni, saņemdami no vecākiem bagātu mantojumu, to izšķiež neprātīgā dzīvē īsā laikā. Bet mums ir mantojums debesīs! Un tas top aprakstīts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts, nevīstošs.
Mums ir jāsaka, ka acs nav redzējusi, auss nav dzirdējusi, neviena cilvēka prātā nav nācis ko Dievs mums ir sagatavojis. Protams, par visu to lielāko lietu mēs zinam, tas Kungs pats ir mūsu manta, Viņš ir mūsu ieguvums. Bet kopā ar Viņu nāk daudz citas lietas par kurām mums nav nekāds priekštats. Tas ir sagatavots mums debesīs. Šeit virs zemes mēs varam būt nabagi. Šeit virs zemes mēs varam būt nekas, bet Dieva acīs mēs esam Viņa bērni. Mēs esam debess ķēniņa prinči un princeses. Un mūs sagaida mantojums. Šis mantojums ir Dieva valstība. Mēs esam Dieva valstības mantinieki. Iedomājieties! Un visi kopā mēs to iegūsim! Un mēs neskaudīsim viens otru, ka vienam ir vairāk un otram mazāk. Jo mēs visi kopā iemantosim debess valstību. Tas ir garantēts tāpēc, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušiem.
Vai mēs varam visu savilkt kopā? Es varu īsumā atkārtot to, ko es esmu teicis. Mūsu Kunga augšāmcelšanās pierāda, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Mūsu Kunga augšāmcelšanās apliecina to, ka Bībele ir Dieva Vārds. Mūsu Kunga augšāmcelšanās nodrošina mūsu augšāmcelšanos. Mēs nemirsim un neaiziesim bojā kapā. Mēs augšāmcelsimies! Viņa augšāmcelšanās ir pierādījums, ka reiz taisnība triumfēs, ka Dievs spriedīs caur Jēzu taisnu tiesu visai pasaulei. Viņa augšāmcelšanās ir pamats Kristus priesterīgai kalpošanai debesīs, caur ko mēs varam but droši, ka tas Kungs mūsu grēkus, nespēkā darītos grēus un nepilnības ikdienas izdzēš un piedod un mūs svētī ar Dieva svētībām. Viņa augšāmcelšanās garantē mums augšāmcelšanās spēku – Svētā Gara spēku Kristīgai dzīvei. Jo Jēzus sacīja, ka Viņš no Tēva saņems Tēva apsolījumu un izlies to pār saviem ticīgiem. Un to Viņš darīja un dara izliedams pār mums Savu Garu. Un Viņa augšāmcelšanās nodrošina mūsu debesīgo mantojumu – Dieva valstību. Kristīgā dvēsele priecājies! Tas nav tikai vēsturisks notikums pirms divi tukstoš gadiem, tas ir kautkas tāds kam ir nozīmē musu dzīvē šodien, ikdienas un tik ilgi kamēr mēs šeit būsim. Tam ir nozīme arī musu mūžīgai dzīvošanai. Viņš ir patiesi augšāmcēlies. Lai slavēts Viņa vārds. Aleluja, Viņš patiesi ir augšāmcēlies!
