It kā ērglis!
Jānis A Šmits

„Tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū. Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie Sevis, Viņš to sargāja kā acuraugu. Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš, sargādams, savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem, tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu. Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem, Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža”.(5. Mozus 32,9-13).

Šie vārdi, ir daļa no Dieva kalpa Mozus dziesmas. Kad Mozus bija kļuvis vecs un savu kalpošanu bija izpildījis, viņam bija 120 gadu. Tas Kungs viņu aicināja pie Sevis. Zināmu iemeslu dēļ Dievs neļāva viņam ieiet apsolītajā zemē. Viņš varēja tikai no kalna vērot šo zemi, bet Dievs deva viņam dziesmu. Un šajā 32. nodaļā ir šī dziesma. Šo dziesmu izraēliešiem bija jāiemācās no galvas. Ir svētīgi iemācīties Svētos Rakstus no galvas. Kad mēs kļūstam vecāki, to ir grūtāk izdarīt, bet jūs, kas vēl esat jauni, teiksim, līdz gadiem 50, jūs varat pastāvīgi mācīties Svētos Rakstus no galvas. Tā ir neaprakstāma svētība. Izraēls šo Mozus dziesmu mācījās no galvas. Un tā ir brīnišķīga dziesma. Te ir runa par Izraēla tautas sākumiem, te ir runa, protams, par traģiskiem notikumiem Izraēla tautas dzīvē, kad Izraēls atkrita no Dieva un saņēma attiecīgu sodu, bet beigās ir atkal brīnišķīgi apsolījumi, ka Tas Kungs Izraēlu atkal pieņems un atjaunos. Un es vēlos sacīt, ka šī Mozus dziesma neattiecas tikai uz veco Izraēlu, bet daudz vairāk tā attiecas uz jauno Izraēlu, uz Kristus draudzi. Un ziniet, arī mēs šo dziesmu varam dziedāt un reiz dziedāsim kopā ar visiem uzvarētājiem. Mēs tā lasījām. Tad, kad mēs slavējām Dievu savām dziesmām lasījām Jāņa Atklāsmes grāmatas 15. nodaļu, tur bija rakstīts, ka „tie, kas bija uzvarējuši zvēru, viņa attēlu, un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva koklēm rokās un tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu”.

Šoreiz Dievs Savā žēlastībā mums ir piešķīris iespēju domāt par kādu mazu fragmentu no šīs dziesmas. To fragmentu, kur ir runa par to, ka Tas Kungs rūpējas par saviem ļaudīm tā kā ērglis par ērglēniem. Ērglis ir ļoti īpašs putns. Tā kā zvēru valstī lauva ir dzīvnieku karalis, tā putnu valstī ērglis ir visu putnu karalis. Ne jau tāpēc, ka šis putns būtu ar visgreznākajām spalvām, bet tāpēc, ka viņš ir visvarenākais no visiem putniem. Un vēl tāpēc, ka Dievs Savā Vārdā norāda uz ērgli un dara viņu par prototipu Sev. Šeit lasot par ērgli, Dieva Vārds, Dieva Gars liek mums domāt par Dievu, par Mūsu Kungu, kurš ir mūsu ķēniņš un mēs esam Viņa bērni, ķēniņa bērni. Un mēs esam Viņam līdzīgi. Un vēl līdzīgākiem mums Viņam ir jākļūst! Uz to mēs esam aicināti.

Mēs bieži vien domājam, ka tas lielākais, kas dzīvē var būt, ir laime. Un mēs vēlam viens otram laimi dzimšanas dienā, Jaunajā gadā, kāzu gadījumā. Mīļotie, laime nav tas lielākais, un mēs zinām, ka tas, ko par laimi sauc, bieži vien nemaz nav laime. Un ja arī ir kaut kas jauks un patīkams šeit, šajā pasaulē, tad bieži vien tas ir īslaicīgs. Svētie Raksti nekur mūs neaicina uz laimi. Svētie Raksti mūs aicina uz pilnību. Uz pilnību. Un kad mēs domājam par pilnību, tad mums ir jādomā par Dievu, jo neviens cits nav pilnīgs kā Viņš. Un Dievs rūpējas par to, lai mēs kļūtu Viņam līdzīgi. Kā ērglis rūpējas par ērglēniem, tā Viņš rūpējas par mums. Un ko Viņš dara? Šeit, šajā tekstā, ir sacīts, ka Viņš dara četras lietas vismaz. Ērglis savu perējumu vedina, lidinās pār saviem bērniem, izpleš, sargādams, savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis, nes uz saviem spārniem. „Tā Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.” Un tā Viņš to dara vēl šodien. Vienu ērglēnu paaudzi pēc otras Viņš izaudzina debesu lidojumam. Lai pateicība Viņam!

Bet mēs sastopamies ar to, ka tas, ko Viņš dara, ne vienmēr ir mazajiem putnēniem kaut kas patīkams. Iesākās ar to, ka viņš iztraucē savu perējumu, iztraucē šos ērglēnus. Latviešu tulkojumā tas tik skaidri neizpaužas kā tas ir oriģinālā un kā tas ir dažos citos tulkojumos, kur burtiski ir sacīts, ka ērglis iztraucē ligzdas mieru. Kāpēc? Ko tas nozīmē? Redziet, ērglis, māte un tēvs, savus ērglēnus pabaro. Un tad, kad šie ērglēni ir pabaroti, tad viņiem nāk miegs un viņi sāk snaust. Un dažkārt mēs to redzam arī dievnamā. Tad, kad pirmos kumosus no Dieva Vārda cilvēki ir saņēmuši, tad bieži vien viņi sāk snaust. Un tad ir mācītājam lielais uzdevums, kā varētu iztraucēt. Un dažreiz ir jāpaceļ balss un dažreiz ir vēl kaut kas jāizdara, lai iztraucētu šo mieru, šo snaudu. Bet šeit ir kaut kas brīnišķīgāks. Ērglis iztraucē ligzdas mieru, Dievs iztraucē mūsu grēcīgo mieru un miegu un to, ko mēs saucam par status quo, mūsu komfortu, tāpēc, ka Viņam ir kāds nodoms ar mums. Viņš grib iemācīt mūs lidot. Nevis gulēt, bet lidot!

Dievs iztraucēja izraēliešus Ēģiptes zemē. Kad izraēlieši ieradās Ēģiptes zemē, viņiem klājās ļoti labi. Viņiem bija iespēja dzīvot vistreknākajā provincē – Gozenas zemē, kur piens un medus tek. Viņi bija priviliģētā stāvoklī, viņi bija goda viesi. Kamēr Jāzeps dzīvoja. Un viņi pierada, un viņiem likās - tas ir brīnišķīgi, šeit ir labāk nekā Kānaānā. Bet Dievs bija nolēmis viņiem Kānaānu. Dievs gribēja, lai viņi piedzīvo Dieva rokas vadību uz Kānaānu, lai viņi kļūtu nevis par ēģiptiešiem, bet lai viņi būtu izraēlieši, lai viņi nesāktu pielūgt Ēģiptes dievus, bet lai viņi pielūgtu vienu vienīgo Dievu. Un Viņam vajadzēja viņus iztraucēt. Kā Dievs viņus iztraucēja? Viņš ļāva, pieļāva, ka viņi kļuva par Ēģiptes zemes vergiem, ka viņiem vajadzēja noaut dārgās kurpes un ar basām kājām mīcīt mālus kopā ar rugājiem, viņiem vajadzēja taisīt ķieģeļus. Un, ja viņi neuztaisīja tik daudz, kā tika viņiem prasīts, tad vergu dzinēja pātaga viņus slānīja un viņi cieta. Dievs iztraucēja viņu komfortu tāpēc, ka Viņam bija nodomi. Ēģipte nebija zeme, kas bija paredzēta izraēliešiem uz mūžīgiem laikiem.

Un Dievs iztraucē arī mūs mūsu ērtībās, mūsu labsajūtā. Kā Dievs iztraucē? Viņš dažkārt pieļauj bēdas, Viņš pieļauj slimības, zaudējumus, Viņš pieļauj to, ka mūsu plāni sabrūk. Tad, kad ērglis iztraucē putniņiem ligzdā mieru, šie mazie nesaprot, kas te notiek, kāpēc tas tā ir. Un tad kad ar mums tā notiek, kad mūsu miers tiek iztraucēts, kad mēs vairs nevaram gulēt, kad mēs caurām naktīm esam nomodā un mums sāp un mēs raudam, kad Dievs to pieļauj mūsu dzīvē, mēs nesaprotam, kāpēc. Un te mēs lasām, ka ērglis lidinās pār ligzdu. Viņš ne tikai iztraucē savu ligzdu un šos ērglēnus uzmodina no snaudas, bet viņš lidinās. Un rāda, kas ir jādara šiem mazajiem. Viņiem arī ir jāizpleš spārni un jālido. Viņš rāda piemēru. Dievišķā mīlestība aicina mūs lidot, aicina ārā no vienaldzības, no remdenības, no labsajūtas. Tā ir dievišķā mīlestība, kas saka – lido, mans bērns, lido! Pacelies ticības spārnos, nāc ārā no Ēģiptes! Nāc ārā no Ēģiptes! Varbūt Tev tur labi klājas, tavai miesai, bet Tava dvēsele cieš, nāc ārā! Lido ! Un tad, kad kāds no ērglēniem vilcinās to darīt, varbūt tāpat tikai paplivina savus spārnus, tad ērglis sagrābj šo putnēnu un izmet ārā no ligzdas, un viņam ir jāpaceļ savi spārni un jāsāk tie vicināt.

Mans brāli, mana māsa! Vai tu esi sācis vicināt ticības spārnus? Vai tu, raugoties uz lielo ērgli, dari tāpat kā viņš? Un tu lido un tu jūti, ka tu vari lidot. Tu pacelies augstāk un tu jūti, cik brīnišķīgi tas ir – lidot. Ticība – ar savu Dievu es pār mūriem varu lēkt! Un tad es saprotu un tad es gūstu atbildi uz jautājumu – kāpēc? Kāpēc Dievs pieļāva to, kas man bija jācieš un jāpanes. Tāpēc, lai es mācītos lidot. Jā, ērglis māca lidot. Viņš lido dažkārt pa priekšu, viņš lido virs saviem ērglēniem, viņš vēro, kā ērglēni lido. Bet tad, kaut kas notiek. Mazie putnēni, mazais ērglēns sāk nogurt. Un spārnus cilāt kļūst arvien grūtāk. Viņam liekas – es ilgi vairs nevarēšu. Un viņš pamazām sāk krist lejup. Un kas tagad notiek? Ērglis kā akmens, lielais ērglis kā akmens krīt lejup un palaižas zem ērglēna, un ērglēns uzkrīt uz lielā ērgļa spēcīgajiem spārniem. Nē, viņš neiet bojā, bet lielais ērglis paņem viņu uz saviem spārniem un nes. Ko tas nozīmē? Tā ir Dieva palīdzība. Dieva palīdzība nespēka brīdī. Dieva palīdzība tad, kad liekas – nu ir cauri. Viņš palīdz. Jūs zināt to skaisto dziesmu? Ka ne vētra, ne spēcīgi jūras kaucieni, ne negaisa trakošana, ne viļņu trakošana, nespēj to laivu dzelmē dzīt, kur debess un zemes valdnieks mīt! Tā tas ir mūsu dzīvē.

Mīļā māsa, mīļais brāli! Ja tava ticība tev šķiet, ka izbeidzas un tevi pārņem nespēks, tavs Dievs tevi redz un īstajā brīdī Viņš tev palīdzēs. Uz saviem spēcīgajiem spārniem viņš tevi uztvers un nesīs tevi uz priekšu. Un vēl ir kaut kas brīnišķīgs. Redziet, nav nevienas radības pasaulē, kas nebūtu pakļauta kādām briesmām. Un tā arī ērgļi ir pakļauti briesmām. Ir mednieki, kas mēģina viņus sagūstīt un kas raida uz viņiem bultas. Tā tas ir arī ar tevi, tu, Dieva ērglēn! Sātans, tavs Dieva ienaidnieks, pastāvīgi vēro un gaida momentu, lai varētu ar savām ugunīgajām bultām tevi sasniegt, bet viņam ir jārēķinās ar lielo ērgli. Redziet, vispirms ir jānošauj ērglis, lai varētu aizskart ērglēnu. Un ne par velti mēs dziedam vareno dziesmu – „Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils, kur bēdās varam tverties. Augsts palīgs, kas mūs nepievils, pie kā mēs varam ķerties”. Tas Kungs ir tas, kas mūs pasargā.

Protams, mēs varam staigāt pašprāta ceļus, mēs varam atrasties ārpus Dieva apsardzības un aizsardzības loka. Mēs varam pakļauties ienaidnieka kārdinājumiem un noraidīt Dieva apsardzību, un daudzi cilvēki tā dara. Bet ja mēs atrodamies sava Kunga tuvumā, tad mēs esam drošībā. Briesmas draudz vienmēr, bet klausāties – pasargāšana ir ideāla. Dieva pasargāšana ir ideāla. Un Viņš vada uz pilnību.

Mēs lasām – pāri zemes augstumiem uz debesu augstumiem. Tas ir mērķis mūsu dzīvē, turp mēs esam aicināti. Viņš mūs baro. Un mēs lasām pavisam neparastus vārdus, ka Viņš baro ar medu no klints un ar eļļu no klints. Te vairs nav loģikas – klintī nav medus, klintī nav eļļas. Vismaz eļļas, ko cilvēks varētu baudīt, ko varētu ērglis baudīt. Te ir runa par pārdabīgu vadīšanu un svētību. Un mēs varam rēķināties ar pārdabīgo svētību, vadību mūsu dzīvē. Neliec savu cerību uz latiem, neliec savu cerību uz dolāriem, neliec savu cerību uz zeltu un sudrabu! Tas viss iznīkst. Liec savu cerību uz To Kungu un tu nepaliksi kaunā! Viņš var likt no klints medum tecēt, eļļai tecēt un ūdens avotiem plūst. Tu esi aicināts nevis zemes augstumos pacelties, bet dzīvot Dieva tuvumā. Tas ir tavs liktenis – dzīvot Dieva tuvumā un paļauties uz Viņu.

Kāds zēns bija vērojis, kā kāpuriņš izveido kūniņu. Un šī kūniņa kļuva arvien lielāka un biezāka. Un šo kūniņu viņš paņēma, šis zēns, un šad un tad paņēma rokā, un sāka just, ka tagad ir pienācis laiks no kūniņas nākt ārā tauriņam. Ar saviem pirkstiņiem viņš to varēja just, ka tā tas būs. Un viņš vēlējās šim kokoniņam, šai kūniņai palīdzēt, šim tauriņam palīdzēt izkļūt no kūniņas. Un viņš kaut ko darīja, lai pavērtu mazu spraudziņu, lai vieglāk būtu tikt ārā tauriņam. Un tauriņš drīz iznāca. Bet, redziet, šis tauriņš nespēja lidot, tāpēc, ka viņš nebija savus muskuļus vingrinājis, savus mikrosīkos muskulīšus vingrinājis, lai izgrauztos ārā no šīs kūniņas. Tas bija vieglākais ceļš, bet tas nebija pareizais ceļš.

Ērglis savus ērglēnus rūda, neļauj viņiem dzīvot vieglāko dzīvesveidu, lai viņi vienmēr paliktu ligzdā, un viņš, lielais ērglis par viņiem rūpētos, bet viņš liek viņiem izvēlēties pareizo dzīves veidu – lidot. Tā arī Dievs darbojas ar mani un ar tevi. Un lai slavēts ir Viņa Vārds! Pravieša Jesajas grāmatā, 40. nodaļā ir brīnišķīgi vārdi: „Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā. Jaunekļi piekūst un pagurst, jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst”. Āmen!






Līdzīgas svētrunas pieejamas sākumlapā:  www.svetrunas.lv