Kristības nozīme - F B Meijers

    Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk man atklājas ticīgo kristībā apslēptā mācība un tās dziļā nozīme. Ja kristīgie ļaudis kristības nozīmi pareizi saprastu, tad tie nevienu acumirkli nekavētos Kristus pavēlei paklausīt. Tiem būtu patiess prieks kristīties un pierādīt savas sirds patieso vēlēšanos kļūt līdzīgiem savam Kungam.

Ticīgo kristībai ir divas noteiktas pamatlīnijas attiecībā pret ceremoniālo kristību. Pirmkārt — tā ir izpratne par personas attieksmi pret kristību un otrkārt — kristības akta veids.

Vispirms — kāda jābūt nostāja cilvēkam, kas vēlas tapt kristīts. Tam jābūt ticīgai dvēselei, tādam, kurš tic Jēzum Kristum. Mēs dažkārt dzirdam par «pieaugušo kristību», bet šis apzīmējums var mūs maldināt. Ja kāds būtu tik vecs kā Metuzaēls (1. Moz. 5, 25.) un neticētu tam Kungam Jēzum, tam nebūtu nekādas tiesības tapt kristītam. Bet nepieaugušam bērnam, ja tas patiesi savam Pestītājam tic, ir neapstrīdamas tiesības tapt kristītam. Kristus nekad nav devis kristībai tādu priekšnosacījumu, ka būtu vajadzīgs ļoti dziļu jūtu, stingra rakstura vai gadiem ilga uzticīga sekošana Viņam. Viņš prasa tikai ticību: — «Kas tic un top kristīts» (Mark. 16, 16.) Etiopijas dižciltīgā galminieka Kandakes kristība skaidri rāda, ka pirmajā Kristus draudzē pār visām lietām meklēja skaidrību, vai tie, kas pieteicās kristībām, ir patiesi ticīgi. (Ap. d. 8,37.) Ir neapstrīdami pierādījumi, ka apustuļi kristīja tikai ticīgus ļaudis. Svētos Rakstos vairākkārt minēto kristību akti attiecas tikai uz ticīgo cilvēku kristību. Mazu bērnu kristība apslacinot var jau būt ļoti skaista un interesanta ceremonija, taču tā neizpilda nosacījumus, kādus prasa ticīgo kristība.

Otrkārt — pats kristības akts. Kristībai jānotiek kristāmo personu pagremdējot - kristības akta brīdī kristāmais cilvēks tiek pagremdēts ūdenī. Ja mums nebūtu nekādu citu pierādījumu par tādu kristības veidu, kas tiek izdarīta pēc Svēto Rakstu norādījumiem, tad pilnīgi pietiktu jau ar Pāvila vēstules romiešiem sestajā nodaļā minētiem pierādījumuiem:

kristības ūdens ir kaps
kristība ir aprakšana
kristāmais līdz ar Kristu miris nāvē

Dažu ūdens pilienu uzslacināšana kādam uz pieres nekādā ziņā neattēlo Jāzepa un Nikodēma darbu, kad tie ņēma Jēzus miesas un ielika kapā, kur kapā dusošais cilvēku skatam bija apslēpts. Un kā gan citādi varētu atainot Jēzus augšāmcelšanos, ja kristāmo ticīgo personu neizceltu no ūdens, kas apzīmē kapu, un apraktais cilvēks nāk atkal gaismā? Nav brīnums, ka Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens. (Jāņa 3,23.) Tāpat arī nenākas grūti ticēt, ka tie trīs tūkstoši atgriezto Vasarsvētkos tapa kristīti pagremdējot, jo pie Dieva nama kalpošanas vienmēr bija vajadzīgs ūdens. (Ap. d. 2,41.) Ari angļu valsts baznīcā lietojamā lūgšanu grāmata nosaka pagremdēšanu kā pareizo kristības akta veidu. Tāpēc arī kļūst saprotams, kādēļ tik daudzās no vecajām baznīcām bijušas izbūvētas «baptistērijas», t. i. — kristības baseini. Protams, ka caur kristību neviens netiek izglābts! Tai nav nekāda noslēpumaina spēka. Ja kāds nav atpestīts pirms kristības, viņš paliks neatpestīts arī pēc kristības izpildes. Tāda neticīga cilvēka ceremoniāla kristība ir drīzāk par kavēkli, ne par izglābšanu un svētību.

1. Ticīgiem cilvēkiem vajadzīga kristība, jo Jēzus arī tā ir darījis

Kad Jēzus kļuva 30 gadus vecs, Viņš pievienojās tam ļaužu pulkam, kuri ceļoja uz Jordānes krastiem, lai Jāni Kristītāju lūgtu tos kristīt. Tas, par kuru sacīts, ka Viņš kristīšot ar Svēto Garu un uguni, tapa kristīts ūdenī. (Mat. 3,13. Jāņa 1,33.) Ja nebūtu nekāda cita iemesla ticīgo kristībai, vai nepietiktu jau ar šo Kristus atstāto priekšzīmi? Jēzus pēdas noveda tieši dzidrā, dziļā ūdenī un, ja mēs patiesi esam tādi ļaudis, kas Dieva Jēram seko, kurp vien Viņš iet, tad mums nekas cits neatliek, kā iet Viņa iemīto ceļu. Tas māceklim ir gandarījums, ja viņš kļūst tāds, kā viņa Meistars. Viņš mums priekšzīmi ir atstājis un mums tikai Viņa pēdām jāseko. Ja galma ļaudis bez ierunām izpilda valdnieku dotās pavēles, cik vairāk mums tad līdz ar mūsu Kungu visas Viņa taisnīgās prasības un atstātā priekšzīme jāīsteno mūsu dzīvē!

2. Ticīgiem cilvēkiem vajag kristīties, tādēļ, ka Kristus to ir pavēlējis

«Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami...» (Mat. 28,19) Sī ir pavēle Kristus draudzei. Mums nav nekādas tie¬sības to grozīt, bet ir tai bez ierunām jāpaklausa. Ja Romas virsnieks sacīja savam kalpam; «Dari to!», tad tas bez ierunām tā tika izdarīts. Mūsu pienākums ir savam Pestīšanas Vadonim ne sliktāk kalpot par šo karavīru! Jēzus māte reiz sacīja vārdus, ko ticīgiem visos laikos jātur par likumu: «Ko Viņš jums teiks, to dariet!» Pat ja mēs šajā darbībā nevarētu saskatīt neko sevišķu, mums tai ir jāpaklausa, jo tā ir mūsu Meistara pavēle. Ar daudz lielāku degsmi mums to jāīsteno, jo šeit attēlotas dziļas un lielas patiesības. Lai šie vārdi kā sudraba zvaniņš skan mūsu ausīs: «Ja jūs Mani mīliet, tad turiet Manus likumus!» Mēs nedrīkstam neatsaukties, mums jāsaka: «Viņa likumi nav grūti!» Ar to vien nepietiek, ka vienmēr runājam par mīlestību, — tai jāparādās darbos.

3.Ticīgiem cilvēkiem vajag kristīties, jo tādā veidā kristīja apustuļi

Visos Bībelē pieminētos gadījumos, kristība tika izpildīta upēs vai dziļos ūdeņos. Tā tas notika Jeruzalemē (Ap. d. 2,41), Samarijā (Ap. d. 8,12), tuksnesī (Ap. d. 8,36), pagānu vidū— Kornēlija namā, kā arī Filipos, cietumā (Ap. d. 10,48.; 16, 33). Ja mums nebūtu nekādu citu avotu, kā vienīgi šo vīru priekšzīme, visos gadījumos rīkoties pēc Kristus prāta, tad jau ar to vien pietiktu, lai parādītu mums pareizo ceļu kristības izpildei.

Mēs nenostājamies uz ceturtā un piektā gadu simteņa baznīcas pagrimušā stāvokļa, bet tiecamies atpakaļ pirmajā gadusimtenī, kurā draudze vēl bija jauna un žirgta, kā no sava Radītāja rokas nākusi. Kā pirmā draudze rīkojās, tā darīsim arī mēs.

4.Ticīgiem cilvēkiem kristība vajadzīga, jo kristības akts (pagremdēšana) simbolizē nomiršanu grēkam un grēku piedošanu

Jānis Kristītājs kristīja šādā nozīmē. «Un tika viņa (Jāņa) kristīti Jardānes upē, izsūdzēdami savus grēkus.» (Mat. 3,6) Ir arī vēl citas nozīmes šai Kristus atstātai priekšzīmei, bet šis simbols savu nozīmi nezaudēs nekad.

Grēks vienmēr ir tikumības samaitātājs un piedošana tiek salīdzināta ar mazgāšanu. Jēzus asinis mūs dara baltākus nekā sniegu. Kristība noskalo visus ārējos traipus un putekļus un tādā veidā ataino mūsu iekšējo šķīstīšanu, kura notikusi caur Jēzus asinīm. Kristāmais, nokāpdams ūdenī, it kā saka: «Savu grēkiem aptraipīto dabu esmu tagad nogremdējis avotā, kurš plūst visu grēku un pārkāpumu nomazgāšanai. Lai savu solījumu divkārt apliecinātu, es to atkārtoju ticībā, jo es tagad tieku gremdēts šajos tīrajos plūdos, un tā arī visu savu būtni gremdēju Jēzus Kristus dārgajās asinīs, un kā ūdens manu miesu pilnīgi mazgā un šķīstī, tā ari mans gars ir pilnīgi tīrs un atjaunots caur Jēzus Kristus, Dieva Dēla asinīm, kuras šķīsta mūs no visiem grēkiem.» (1. Jāņa 1,7).

5.Ticīgiem cilvēkiem kristība vajadzīga, jo tā ir mācekļa zīme

Šo nozīmi kristībai devis Kungs Jēzus pats. «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami... tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis...» (Mat. 28,19.20) Tā Kunga atstātais simbols — šī mācekļu zīme — ir kristība. Ūdens atrodams visā pasaulē, kur vien cilvēki dzīvo, un cits nekas nevar atainot nomiršanu grēkam un augšāmcelšanos atjaunotai dzīvei, kā pagremdēšana kristības ūdeņos. Ļoti žēl, ka ne visas kristiešu draudzes saista kopā un vieno šī mācekļu zīme. Tomēr, mēs baptisti, nedrīkstam pieļaut, ka Kristus gaišos un saprotamos norādījumus cilvēku neizpratne aptumšotu.

6.Ticīgiem cilvēkiem kristība vajadzīga tādēļ, ka kristība attēlo vecās dzīves nomiršanu un jaunas, labākas dzīves sākumu

Kristus guldīšana kapā pāršķīra Viņa zemisko dzīvi divās ļoti atsevišķās daļās. Šaipus kapa Viņš bija gluži citāds, nekā aiz kapa. Augšāmcelšanās un spēks stājās iznīcības vietā, negodu nomainīja godība, nespēks piekāpās spēkam, dabīgās miesas vietā stājās augšāmcēlušās (1. Kor. 15,43. 44).

Kaut kas līdzīgs notiek ar cilvēku, ja tas uzticas Kristum. Viņš mirst kopā ar savu grēcīgo pagātni un top aprakts. Kristus spēkā viņš uzceļas jaunai spēka pilnai dzīvei. Lai šo patiesību ticīgais labāk spētu aptvert un piedzīvot, to apstiprina arēji visiem redzama zīme.

Svētais Gars mācīja apustuļus, kā šīs jaunās atziņas kristībā atklāt. «Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.» (Rom. 6,3. 4.) Šo patiesību mums vajag iegaumēt un mūsu ticības dzīvē īstenot. Mēs nedrīkstam kristību tā izskaidrot, it kā tā būtu tikai svēts iekšēja piedzīvojuma akts. Kā mēs tā Kunga nāvi pasludinām Kristus nāves piemiņas mielastā, tāpat mūsu nomiršanu līdz ar Kristu mēs ataisnojam kristībā. Kristības aktā mēs līdz ar Kristu topam aprakti un no ūdens izcelti par zīmi, ka ceļamies augšā atjaunotā dzīvībā. Kristībā mēs apliecinām, ka nopietni vēlamies būt pasaulei un grēkam miruši un dzīvot Dievam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (Kol. 2,12. 13.; 3,1).

7. Ticīgiem cilvēkiem kristībā vajadzīga, jo tā apliecina viņu ticību

Kad mēs tiekam kristīti, tad ar to apliecinām visas pasaules priekšā, ka ticam sekojošām patiesībām:

ka Kristus reiz dzīvojis cilvēcīgā miesā virs zems
ka Viņš ticis guldīts kapā un trešā dienā augšāmcēlies pēc Svēto Rakstu pravietojuma
ka Viņš ir dzīvs un ka Viņa Vārds mums ir negrozāms likums

Kristības akts ir apliecinājums visām tām patiesībām, kurām ar kristību ir cieša radniecība. Mums tādēļ visu vajadzētu darīt, kas vien iespējams, lai šis lietas neticīgai pasaulei vienmēr atainotu acu priekšā.

Šeit minēto iemeslu dēļ ticīgiem ļaudīm vajadzīga kristība. Ja tu kā bērns jau būtu kristīts, tad kā pieaugušam to noteikti jādara atkārtoti (Ap. d. 19,3. 5).

Kaut gan arī atsevišķos izņēmuma gadījumos bez kristības varam kļūt izglābti, jo kristība pati par sevi nevienu svētu nedara. Ļaundaris pie krusta mirstot netapa kristīts, bet tomēr zinām, ka viņš iegāja paradīzē. (Lūk. 23, 43) Tūkstoši stāv Dieva troņa priekšā tērpti šķīstā, baltā audeklā, kas nav gājuši caur kristības ūdeni. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tie, kuri patiesi mīlēs Kristu, nekad nejautās: «Kas man jādara?» bet — «Ko varu es darīt?» Mēs zinām, ka mūsu pestīšana ir pilnībā piepildīta jau pie krusta, ka mūsu izglābšana nav atkarīga no tā, vai esam apslacināti vai pagremdēti. Bet mums jāzin, ka ir starpība, vai sava Kunga priekšā varam stāties ar to apziņu, ka pilnīgi visu Viņa prātu esam darījuši, vai nē? Pat ja tas tikai būtu nojaušams, ka ticīgo kristība ir pēc Kristus dārgā prāta, es liktos kristīties, lai būtu drošs, ka nevienu no Viņa pavēlēm neesmu atstājis neievērotu. Es ticu, ka Viņš tiešam prasīs atbildību tiem, kas pārkāpuši Viņa likumus vai Viņa pavēlēm nav paklausījuši, tādēļ ka tos neesam attiecinājuši uz sevi. Īsta mīlestība nešķiro starp nepieciešami vajadzīgo un mazāk vajadzīgo.

Atbildes uz dažiem jautājumiem

Vai ticīgo kristība nepieciešama svēttapšanai?

— Nē, Jēzus mirdams sacīja: «Tas ir pie piepildīts»
Ar to Viņš pateica, ka ir piepildīts viss to dvēseļu pestīšanai, kuras Tam uzticētas. Mums tiek šī vienīgā lieta prasīta, lai mēs Viņam no visas sirds uzticamies. Ja tu Viņam patiesi sacīt: — «Kungs Jēzu, es Tev uzticos,» tad tu esi glābts, pat ja tu kā mazs bērns, jeb arī kā pieaugušais neesi vēl nokristīts.

Kādēļ tad mums vajadzīga kristība?

— Tādēļ, ka mūsu mīļotais Kungs to vēlās. Ja mums būtu tikai maza, vāja nojauta, ka Viņš to vēlās, tad jau ar to vien pietiktu. Vai tad mēs lai mazāk darām, izpildot Viņa pavēles, nekā tie trīs dūšīgie Dāvida vīri, kad tie dzīvību nesaudzējot, atnesa «ūdeni no akas Betlemē pie vārtiem», tādēļ, ka Dāvids tā vēlējās? (2. Zam. 23,15. 16.)

Bet ja mēs kā mazi bērniņi esam apslacināti, vai tad mums vēl vajadzīga ticīgo kristība?

— Jā, vajag, jo bērniņu kristība neizpilda kristības nosacījumus. Bērniņu kristība ne pavisam nav paša izvēle. Mēs to neatminamies, ka cilvēki nesuši mūs, lai kristība apslacinātu. Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka ļaudis likušies pat otrreiz kristīties, pēc tam kad bija tikuši skaidrībā atiecībā par ticīgo ļaužu kristību. (Ap. d. 19.1 — 6.)

Vai mums mūsu bērniņus jākrista?

— Jautāšu jums - Kur ir tāda pavēle Svētajos Rakstos? Kādēļ mums to būtu jādara? Jēzus Kristus asinīm ir spēja viņus glābt. Ja tie savā bērnībā arī mirtu, mums no savas puses nav tam vēl kādus ūdens pilienus jāpieliek klāt. Vai Tas, kurš sacījis: «Laidiet bērniņus pie Manis» tos izraidīs no debesu tēvijas, tādēļ ka tie netika apslacināti? Otrais Ādams jau noņēma tā grēka sekas, kuru pirmais Ādams izdarīja. Viņš tās pilnīgi atņēma visiem tiem, kuri Viņa upuri un darba svētību neatraida paša prāta pārgalvībā un vieglprātībā.

Kā iespējams dzīvot pēc tādas atziņas, ka esam miruši grēkam un augšāmcēlušies dzīvībai?

— Tikai viens ceļš. Nedzīvo ne pagātnē, ne arī nākotne, bet gluži apzinīgi tagadnē, un katru acumirkli uzlūko Jēzu, lai Viņš tev palīdz tavu nomiršanu grēkam un augšāmcelšanos atjaunotā dzīvībā ar sekmēm īstenot spēka pilnā dzīvē.

Rakstu vietas par kristību

«Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Ja mēs līdz ar Viņu kristība esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.» (Rom. 6,3. 4.)

«Kristība līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdz uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.» (Kol. 2,12.) Kristība ir pavēle, tomēr vienīgi ticīgiem. «Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: «Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc Bita un darait nar mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.» (Mat. 28,18. 19.) «Un Viņš tiem sacīja: «Ēita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic, tas taps pazudināts.» (Mark. 16,15.16.) «Atgriežaties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.» (Ap. d. 2,38)

«Kas Viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.» (Ap. d. 2,41.)

«Kas ticēja Filipam, kas tiem sludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tie likās kristīties, vīrieši un sievietes.» (Ap. d. 8,12)

«Sīmanis pats arī kļuva ticīgs un, kristīts, pastāvīgi turējās pie Filipa...» (Ap.d. 8,13)

«Bet Filips sacīja: «Ja tu no visas sirds tici, tad to var.» Un viņš atbildēja: «Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.» Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdeni, un viņš to kristīja.» (Ap. d. 8,37. 38)

«Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, mani sūtījis, lai tu kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara. Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.» (Ap. d. 9,17. 18)

«Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?» Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus vārdā.» (Ap. d. 10,47. 48)

«...viņai tas Kungs atvēra sirdi Pāvila vārdiem. Bet kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: «Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!» (Ap. d. 16,14. 15)

«Viņi atbildēja: «Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.» — Viņš tos uzņēma tam pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.» (Ap. d. 16,31. 33)

«Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.» (Ap. d. 18,8)

«To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā.» (Ap. d. 19,5)

Ticīgi kristīto atziņa ir šāda:
«Es esmu grēkam miris un ar Kristu uzcēlies atjaunotā dzīvībā.»

Svētie Raksti min tikai trīs namus, kuru iedzīvotāji tikuši kristīti:

1.Cietuma sarga. Ap. d. 16,33. Sajā namā atradās visi tādi iedzīvotāji, kuriem pirms kristības varēja ticības vārdu pasludināt.

2.Stefana. 1. Kor. 1,16. Par šo namu ir teikts 1. Kor. 16,15.: «...viņš ir pirmais ieguvums Ahajā, un ka viņi ir nodevušies kalpošanai svētajiem.»

3.Lidijas. Ap. d. 16,15. Par šo namu nekas tuvāk nav teikts. Kā liekas, Lidija nebija ne māte, ne arī precējusies. Viņas nama līdziedzīvotāji, liekas, bijuši tās palīgi purpura tirdzniecībā.

Kristība neatvietoja apgraizīšanu:
«Viņā jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas.» (Kol. 2,11.)

Svētā Gara kristība neatmet ūdens kristību kā nevajadzīgu, bet pasvītro tās nepieciešamību.
«Un ticīgie jūdi, kas Pēterim bija līdz, izbijās, ka Svētā Gara dāvana bija izlieta pagāniem. Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus vārdā...» (Ap. d. 10,44,48.) «Un ko tu tagad vēl vilcinies? ...liecies kristīties un nomazgā savus grēkus..!» (Ap. d. 22,16)