Jānis A Šmits

„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja templi. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: „Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu šeit, sūti mani!”
(Pravieša Jesajas grāmatas 6.nodaļa).

Mēs esam ļaudis, kuri citiem ļaudīm varam sacīt: „Es ticu Dievam.” Cilvēkiem ir dažādi uzskati par Dievu. Visiem cilvēkiem ir nepilnīgi uzskati par Viņu. Bet tiem ļaudīm, kas nav iepazinušies ar Dieva Vārdu, kam Dievs caur Savu žēlastību nav atklājies, viņiem pavisam ir dažkārt jocīgi priekšstati par debess un zemes Radītāju un Valdnieku. Šovakar mēs Jāņa Atklāsmes grāmatā un Jesajas grāmatā lasām par vīzijām, kuras redzējušie vīri... tās ir līdzīgas vīzijas, līdzīgi redzējumi... abi no viņiem dzird, ka serafi pielūdz un slavē Visuvareno Dievu un sauc „Svēts, svēts, svēts esi Tu, Dievs!”

Runāt par Dieva svētumu - tas ir tas, ko es šovakar vēlos. Bet es vēlos sacīt, ka tā ir ļoti grūta tēma. Tā ir grandioza tēma - Dieva svētums, svēts Dievs. Kā gan nesvēts un nepilnīgs var runāt par svētumu un pilnību? Dievs ir svēts. Nav neviena tāda, kāds ir Viņš.

2. Mozus grāmatā, 15. nodaļā mēs lasām vārdus, ko saka Mozus pēc tam, kad Izraēls ir izgājis no Ēģiptes zemes, kad Dievs ar Savu spēcīgo roku viņu ir izvedis. Mozus māca tautu dziedāt un pats dzied. „Nav neviens kā Tu, kas ir tāds kā Tu. Nav neviens kā Viņš Savā majestātiskumā.” Vārds „svēts” ietver sevī ļoti daudz. Mēs par Dievu zinām, ka Dievs ir mīlestības Dievs, ka Dievs ir gudrības pilnība, ka Viņam pieder visa vara un spēks, un godība. Bet visas šīs Dieva īpašības jeb, kā mēs sakām - atribūti, top aptverti no šī viena virsvārda – svēts. Dieva mīlestība ir citāda kā cilvēku mīlestība. Dieva gudrība ir citāda kā cilvēku gudrība. Dieva spēks ir citāds kā cilvēku spēks. Tā ir svēta mīlestība, svēta gudrība, svēts spēks. Viņš ir varens. Debesu majestāte. Augstāks par visiem valdniekiem.

Pirms kādiem gadiem Anglijas ķēniņiene izteicās, ka viņa gaida to brīdi, kad viņa varēs savu kroni nolikt pie ķēniņu ķēniņa Jēzus kājām. Viņš ir visaugstākā majestāte. To izsaka šis vārds „svēts”. Bet šis vārds „svēts” izsaka arī to, ka viņš ir absolūti citāds šķīstībā, skaidrībā.

Habakuka grāmatā tas ir pateikts, ka Viņš ir svēts un ka Viņa acis nevar uzlūkot neko, kas ir nesvēts.. „Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot.” (Habakuka 1,13) Kas ir tāds kā Tu? Viņš ir patiesi citāds kā visi tautu dievi, kas ir cilvēka roku darbs, cilvēku samaitātā, kritušā prāta izgudrojums. Un mēs... Bībele saka, ka mēs esam radīti pēc Viņa vaiga un pēc Viņa līdzības. Viņš mūs ir radījis, lai mēs arī būtu svēti. Bet cilvēks krita grēkā un no šī brīža sākot, nav neviena laba, bet Dieva plāns ir, lai mēs būtu Viņam līdzīgi. Un tas iesākas ar to, ka mēs Viņu iepazīstam kā savu Pestītāju un kā savu Kungu. Mans mīļais brāli, māsa, draugs, vai tu vari sacīt: „Es Viņu pazīstu, šo svēto Dievu, Viņš ir mans Kungs. Jā, es Viņu saprotu un pazīstu tikai pa daļai, bet es Viņu zinu. Un ticības acīm es raugos uz Viņu!” Tas ir līdzīgi kā ar sauli. Es varu acis uzmest saulei, bet es nespēju ilgi skatīties. Tā arī mēs pa daļai spējam uzņemt no Viņa pilnības. Bet katru reizi, kad mēs kaut ko no tā saskatām, kaut ko no tā uzņemam, mēs kļūstam garīgi bagātāki. Tas ir kaut kas svētīgs un brīnišķīgs.

Svētais Dievs. Nav jau mums vārdu, ar kuriem mēs varam izteikt Viņa godību, Viņa svētumu. Tomēr mēs drīkstam kopā ar serafiem sacīt: „Svēts, svēts, svēts”. Ļoti interesanti, ka viņi nesaka tā, kā mēs bieži sakām: „Slava, slava, slava, Alleluja Tev, mūsu Dievs!” Tas arī ir brīnišķīgi, bet šis vārds „svēts” ir kaut kas pārāks.

Bet mīļie brāļi un māsas, ir kaut kas ļoti brīnišķīgi - ka viss, kam šis svētais Dievs pieskaras, arī kļūst svēts. Jūs droši vien esat dzirdējuši kā bērni, varbūt māmiņa vai tētis jums stāstīja par kādu labsirdīgu burvi, kas pieskaras kādai lietai un tā kļūst par zeltu, izmainās īpašības. Bet šeit ir īstenība. Kam Tas Kungs (svētais Dievs) pieskaras, tas arī izmainās.

Kāds vīrs Sinaja tuksnesī gana sava sievastēva aitas. Viņš to darījis daudzus gadus. Tuksnesis ir sauss, zāles ir maz, šur un tur ir kādi krūmi. Un, lūk, viņš pārstaigā šo tuksnesi ar savu ganāmpulku gadu pēc gada. Bet tad kādā dienā notiek kaut kas neparasts. Mozus, tuksnesī staigādams, pēkšņi ierauga, ka ērkšķu krūms, kas ir viņa priekšā, deg. Bet nesadeg. Ir pagājis jau labs brīdis un neviens sadedzis zars nenokrīt zemē. Tas ir kaut kas neparasts un Mozus domā – man ir jāiet un jāpaskatās, kas te notiek. Un pēkšņi atskan balss: „Mozu, Mozu. Novelc savas kurpes no kājām, jo tā zeme, uz kuras tu stāvi, ir svēta zeme.” Līdz šim tā nebija svēta. Bet tāpēc, ka Tas Kungs tur ir nolaidies, ērkšķu krūmā, zeme visapkārt šim krūmam ir svēta, īpaša. Viņa kājas ir tai pieskārušās.

Brīnišķīgajā Dieva grāmatā Vecajā Derībā mēs lasām par daudzām lietām, kuras ir apzīmētas kā svētas. Tāpēc, ka Tas Kungs tām ir pieskāries. Tāpēc, ka Viņš tās ir darījis svētas. Dieva izredzētā tauta Izraēls top saukts par svētu tautu. Dieva nams, templis, kurš bija jāuzbūvē, jāuzceļ Jeruzalemē, kurš bija arhitektūras un mākslas šedevrs, top saukts par svētu templi, jo Tā Kunga godība to piepildīja. Šķīsti, svēti upuri tika pienesti uz dievnama altāriem, svētiem altāriem. Šķīstījušies, Dievam svētījušies, ar svētu eļļu svaidīti svēti priesteri pienesa šos upurus. Viņi ņēma dievnama traukus, svētus traukus un ar tiem pienesa ūdeni, lai slacītu altārus, mazgātu tos. Un tad, kad Izraēlam uzbruka apkārtējās tautas, pagānu tautas, un Izraēls atradās pareizās attiecībās ar To Kungu, tad viņi devās pret ienaidnieku. Un ja ienaids bija nācis pret viņiem pa vienu ceļu, pa tūkstoš ceļiem viņš bēga, jo tas bija svēts karš, ko vadīja Tas Kungs Cebaots. Tas bija tā pagātnē. Daudz vairāk nekā 2000 gadu atpakaļ, jo 2000 gadu atpakaļ Izraēls jau bija atkritis un svētums bija zudis. Šekina godība bija aizgājusi no Izraēla.

Tātad viss tas, kas attiecas uz svētumu, ir aizmirstama pagātne? Protams, nē. Šie pagātnes notikumi ir prototipi, priekšzīme kādam jaunākam, labākam, pārākam svētumam, kuram ir jāatklājas jaunajā Izraēlā, Kristus draudzē. No šiem svētumiem Vecajā Derībā mēs varam mācīties par svētumiem Jaunajā Derībā. Un Jaunā Derība mums atklāj, ka tiešām tas, kas bija ēna Vecajā Derībā, šodien ir īstenība. Šodien ir īstais piepildījums, jo svētais Dievs dara svētas lietas. Tās, kam Viņš pieskaras.

2. vēstulē Korintiešiem mēs lasām, tādus vārdus: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2 Kor. 6,14).

Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un garu traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā. Jauna tauta. Svēta tauta, kas ir iznākusi ārā no garīgās Ēģiptes, no neticīgo ļaužu vidus, no tumsības pārcelta Kristus gaismā. Jauna tauta, jauns Izraēls, svēta tauta un tā jūs esat. Korintieši? Jā, 1. gadsimtā ar vārdu „korintieši” apzīmēja ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet jebkuru sabiedrību, kura Mazāzijā dzīvoja tādās perversijās, kādās dzīvoja korintieši. Morāle Korintā bija viszemākajā līmenī. Seksuāla, morāla izlaidība, elkdievība, ļaunumi, kurus nemaz negribu pieminēt, valdīja korintiešu sirdīs un sabiedrībā. Un lūk, šie cilvēki, tādi cilvēki, kuriem mums paštaisnībā negribētos pat roku sniegt, ir kļuvuši par svētu tautu. Tāpēc, ka Tas Kungs ir viņus par tādiem darījis. Dieva tauta. 1.Pētera vēstulē, mēs lasām: „Jūs esat Dieva tauta, īpaši ļaudis, svēta tauta. ” (2,9).

1. vēstulē Korintiešiem ir kāds cits svētums. Un proti, tur ir runa par svētu templi. Ne Jeruzalemē, bet visur, kur ir Dieva ļaudis. „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva templi samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva templis ir svēts, tas jūs esat.” (1.Kor.3,16-7). Kristus draudze ir tas templis, kurā Viņš mājo. Šis ir Vārds, kam ir dubulta nozīme. Kristus draudze ir Dieva templis, kas celts no dzīviem akmeņiem - cilvēkiem, kurā Tas Kungs mājo. Viņš to saka. Un tajā pašā laikā arī mēs, mūsu miesas ir Dieva templis, kurā Dievs mājo. Svēts templis. Tā te ir rakstīts. Dieva templis ir svēts, tas jūs esat. Viņš ir pieskāries. Viņš mūs par tādiem ir darījis.

Vēstulē Efeziešiem, ir rakstīts, ka Viņš Sev Savu draudzi ir sagatavojis „cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas”. (5,27). Patiesa bībelīga draudze, kas sastāv no atpestītiem cilvēkiem, Svētā Gara pildītiem cilvēkiem, ir svēts templis. Un lūk, šajā svētajā templī notiek svēta kalpošana Tam Kungam, svētajam Dievam.

Vēstulē Romiešiem ir rakstīts: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot savas miesas par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā Dieva kalpošana, netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā.” (12,1). Svēti upuri uz Dieva altāra. Vai mēs tādi esam? Vai mēs esam sākuši dzīvot upura dzīvi? Mēs lasām Vecajā Derībā, ka upurim varēja pienest labus dzīvniekus, bez jebkādām vainām, nevis ar salauztām kājām vai bez vienas auss vai citādi kroplus. Tas nozīmē to, ka to jauno dzīvību, kuru Dievs mums ir devis, mums ir jāsvēta Tam Kungam. Mums ir jākļūst par upuriem. Šis upura gars, tā ir nepieciešamība šodien Dieva draudzē. Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc mēs neredzam ļaužu atgriešanos, ir tas, ka mums trūkst šī upurēšanās gatavība. Mēs esam ņēmēji, negribam būt devēji. Mums no Dieva ir vajadzīga palīdzība un svētība, bet mēs negribam būt tie, kas sevi atdod, sadeg un izdeg uz Dieva altāra. Mūsu dienās ir ļoti moderni vārdi, ka, lūk, tas cilvēks vai kāds cits cilvēks ir izdedzis vai sadedzis tāpēc, ka viņš ir par daudz nodevies kādai lietai. Bieži vien to attiecina uz Dieva ļaudīm, uz sludinātājiem, kuri, lūk, izdegot tāpēc, ka viņi par daudz dedzīgi ir Dievam kalpojuši. Jūs zināt jaunu vārdu, kas šodien ienāk mūsu leksikā – nonsenss. Dieva valstībai ir jābūt pirmajā vietā. Un man un tev ir jābūt svētam upurim uz Dieva altāra.

Tātad vispirms svēta tauta, otrkārt – svēts templis, treškārt – svēts upuris. Un vēl Dieva namā, Dieva templī ir vajadzīgi svēti trauki, kuros var būt svētīts saturs. Kā ir ar traukiem, ko tie varētu nozīmēt? 2. vēstulē Timotejam, Svētā Gara vadīts apustulis raksta savam garīgam dēlam un arī mums: „Lielā namā ir ne tikvien zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam; ja nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam,”(2.Tim. 2,20-1) pildīts ar dievišķu saturu. Tādiem ir jābūt mums, tādi varam būt mēs. Mums ir jānošķīstās no tādām lietām, kādas šeit ir minētas.

Jaunie ļaudis. 22. pants saka: „Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi.”. Trauks godam. Šos Dieva tempļa traukus nelietoja nekādām citām vajadzībām kā kalpošanas vajadzībām. Un viss, ko mēs darām, tas var kļūt par kalpošanu Dievam. Jā, tomēr ne viss. Ir lietas, kas nevar būt kalpošana Dievam, ko mēs darītu dzīvē, piemēram, tirgošanās ar alkoholu, ar tabaku, ar netīru literatūru – šādu darbu kristietis nevar darīt, ar šādām lietām viņš nevar piepildīt savu dzīvi. Bet lielākoties viss, ko mēs darām, ko mēs varam darīt, mūsu dzīves saturs var pagodināt To Kungu, ja Tas Kungs ir mums pieskāries. Un mēs esam kļuvuši par Viņa traukiem.

Un tad piektkārt, lai svētajā templī pienestu svētus upurus, ir vajadzīgi svēti priesteri. Vai jūs esat kādreiz padomājuši par to, ka Jēzus Kristus simbolizē visas šīs lietas, Viņš ir templis. Viņš sacīja „nojauciet šo templi un es to uzcelšu trijās dienās”. Viņš runāja par Savas miesas templi, Viņš ir templis, svēts templis, Viņš ir svēts upuris, Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus. Viņš kā trauks izlēja Savas svētās asinis mūsu pestīšanai un Viņš ir mūsu augstais priesteris, kas kalpo mums un staigā starp zelta lukturiem. Un mēs... mēs arī esam svēta priestera saime, kas strādā kopā ar Viņu, šo augsto priesteri.

Apustuļa Pētera 1. vēstulē ir rakstīts: „Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (2,5). Brāli, māsa, kad pēdējo reizi tu pienesi Dievam upuri kā svēts priesteris un priesteriene. Tu jautā, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, piemēram, tādu lietu, kad tu no visas sirds iestājies par saviem neatpestītiem piederīgiem Dieva priekšā? Kad pēdējo reizi tu lūdzi par saviem kaimiņiem, par ļaudīm, kuru pestīšanā tu esi ieinteresēts? Kad pēdējo reizi tu izstiepi savu roku, lai paēdinātu kādu izsalkušo, vai atvēri savas durvis, lai uzņemtu kādu, kam nav kur savu galvu likt? Jā, tas nav viegli. Dažreiz tas ir bīstami, bet mēs esam aicināti būt svētiem priesteriem.

Un tad mēs ejam tālāk. Dievs vēlas, lai mēs kalpojam Viņam ar visiem saviem locekļiem. Mēs taču piederam Viņam. Mūsu rokas, mūsu kājas, mūsu acis, mūsu ausis, mūsu mēle pieder Tam Kungam. Bet interesanti, ka vēstulē Ebrejiem mēs lasām: „Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē.”(13,5). Svētas lūpas. Jā, mēs lasījām, ka serafs paņēma degošu ogli no Dieva svētā altāra, pieskārās Jesajas lūpām un tās tika šķīstītas, tās tika darītas svētas, lai viņš varētu būt par Tā Kunga vēstnesi. Svētas lūpas. Un šeit lūpas ir uzsvērtas īpaši tāpēc, ka Jēkaba vēstulē mēs lasām, ka tas cilvēks, kas valda pār savām lūpām, ir pilnīgs cilvēks, kas spēj savaldīt visu savu miesu. Svētas lūpas. Un kas vēl mums no šiem lielajiem simboliem ir atlicis?

Septītkārt, svēts karš. Dieva kari ir svēti kari. Jā, es esmu nācis uguni mest, „es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu” sacīja Jēzus. Atklāsmes grāmatā mēs lasām par lielo sadursmi starp zvēru un zemes ķēniņiem, un To Kungu un Viņa ļaudīm. Un mēs lasām, viņi, zvērs un ķēniņi „..karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.” (17,14). Kādi godības pilni vārdi, uzvarētāju armija!

Vēstulē efeziešiem mēs lasām „..mums nav cīņa ar miesu un asinīm, bet ar ļauniem gariem pasaules telpā”. Svēts karš. Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs, un mēs esam aicināti būt svēti. 1. Pētera 1:16 mēs lasām „esiet svēti, jo Es esmu svēts.” Svētumam pretstatā ir visa veida nešķīstība un pasaulīgums. Vēstulē Ebrejiem mēs lasām: „ja kas ir baudījis nākamās pasaules spēkus un svētību un atkrīt, atgriežas nešķīstībā un pasaulē, tas Dieva Dēla asinis bradā ar savām kājām.” Bet mēs lasām arī par Viņa asins spēku un mēs dziedam:„ak, kāds, spēks, spēks, brīnumdarošs spēks, dārgās Dieva Jēra asinīs”. Jā, Viņš mūs šķīsta ar svētajām asinīm, mūsu augstais priesteris, un tad Viņš mūs pilda ar Svēto Garu, lai mēs būtu svēti. Svēta tauta, svēts templis, svēts upuris, svēts trauks, svēts priesteris, svētas lūpas lai mums būtu un lai mēs spētu doties svētā karā. Cik reti var sastapt cilvēkus, Dieva cilvēkus, kristiešus, kuriem ir svētuma slāpes. Bet vai tādas ir man? Pārbaudīsim savas sirdis, vai mums ir šīs slāpes pēc svētuma, pēc Dieva kalniem, pēc šīs atšķirtības no visa pasaules ļaunuma. Pasaulē, bet ne no pasaules, pasaulē, bet ne pasaulīgi – tādam ir jābūt mūsu dzīvesveidam. Tas Kungs to vēlas. Vai mēs to vēlamies?