Saturs
1. RAIZES 2. VAINAS APZIŅA 3. KAISLĪBAS 4. SĒRASwww.svetrunas.lv
SĒRAS
Daudzi, kas lasa šīs rindas, staigā caur bēdu tumšajām naktīm. Pazaudējot mīļu dzīves draugu, ar ko kopā pavadīti daudzi gadi, viņu sirdis šķiršanās sāpēs sažņaudzas. Viņus nospiež tukšuma sajūta. Kā panest garās vientulības stundas, kas tos sagaida? Vai ir vairs vērts dzīvot? Vai nebūtu bijis labāk, ja viņi un nevis viņu dzīves draugs būtu aizgājis „nāves ēnas ielejā?"
Ja tu, mīļais draugs, esi šādu bēdu piemeklēts jeb tāds ir tavs biedrs, kam tu bēdu brīdī gribi sniegt palīdzīgu roku, tad šīs rindas ir domātas taisni tev. Šajā nodaļā mēs domāsim it sevišķi par sērām un kā tās pārvarēt. Neaizmirsti, pat visdziļākajā sāpju stundā tu vari uzvarēt bēdas. Jā, pat tad, kad pazaudējam savus vismiļos, kas mums dārgāki par visu pasaulē.
Lai tev palīdzētu bēdu brīdī, gribu tevi aicināt iegaumēt šīs trīs lietas:
atceries svētības, ko esi saņēmis,
apzinies lietu patreizējo stāvokli
un domā par tikšanos mūžībā.
Esmu pārliecināts, ka šie trīs punkti palīdzēs tev atvieglot tavu sāpju nastu.
ATCERIES SVĒTĪBAS, KO ESI SAŅĒMIS
Pirmais solis sēru remdēšanā ir atcerēties svētības, kas saņemtas pagātnē. Ar pateicību sirdī atceries tās labās dienas, kad tu un tavs mīļais draugs varējāt dalīties priekos. Tu vari, piemēram, atminēties, tās svētīgās stundas, ko jūs ko¬pīgi pavadījāt dievnamā, tās zelta dienas, kad bērni vēl bija mazi un atnesa jums tik daudz prieka un tos maigos mirkļus, ko varējāt pavadīt divatnē. Un atceries arī grūtos brīžus, kas, lai gan nebija viegli, tomēr tuvināja vienu otram vēl vairāk. Es zinu, šāda staigāšana pa atmiņu takām var sariest acīs asaras. Bet tas nekas, tās palīdzēs tev atbrīvoties no jūtu sasprieguma un atvieglot sirdi.Lai gan asarām ir dziedinoša nozīme, daži, kas zaudējuši savus mīļos, ir lepni, ka šādā reizē var iztikt bez asarām. Bēru namā viņi sēd ar sausām acīm, iedomādamies, ka viņu stoiskā stāja parāda garīgu briedumu un emocionālu stiprumu.Ir taisnība, ka ticīgie neskumst tā kā tie, kam nav nekādu cerību. Bet, kad kāds mīļais no mums šķiras, tas sāp. Lai gan kristieti aiz kapa sagaida gaiša nākotne, tomēr šķiršanās, ko rada nāve, ir sāpīga. Tāpēc mums nav jākaunas no savām asarām, bet drīzāk jāpateicas Dievam, ka Viņš mums piešķīris spēju caur asarām atvieglot smagumu, ko radījušas šķiršanās sāpes. Man ir žēl cilvēka, kas skumju brīdī nespēj raudāt vai arī neļauj asarām ritēt kaila gribas spēka vai lepnuma vadīts.
Jā,kad tev jāšķiras no sirdij tuva cilvēka,atminies kopīgi pavadītos brīžus un pateicies par tiem Dievam,kad Viņš tev ļāva ar mīļo cilvēku kopīgi staigāt.
APZINIES LIETU PATREIZĒJO STĀVOKLI
Otrais solis sēru remdēšanā ir apzināties stāvokli, kādā mīlamais cilvēks patlaban atrodas. Mēs varam skaudrās sāpes atvieglot, ne tikai atminoties kopā aizvadītos jaukos brīžus ar mīļo cilvēku un slavējot Dievu par tiem, bet arī apzinoties, ka ticīga cilvēka dvēsele pēc nāves atstāj miesu un aiziet pie Kristus debesīs. Miesa, ko guldīja kapā, nav paliekošā cilvēka daļa. Tā ir tikai pagaidu mājvieta, kurā iemājo gars. Tavs mīļais pārcēlās debesu godībā un tagad bauda debesu priekus. Viņš gaida Kristus atnākšanu un miesas augšāmcelšanos. Apustulis Pāvils saka: „Tāpēc mēs arvienu turam drošu prātu un zinām: kamēr mājojam miesā, mēs esam svešumā, tālu no tā Kunga. Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. Bet mēs turam drošu prātu un gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga" (2. vēstule korintiešiem 5:6-8).Lūdzu iegaumē pēdējos vārdus. Pāvils saka, ka mēs „gribam labāk atstāt miesas mājokli un būt mājās pie sava Kunga." Tajā brīdī, kad nāve mūsu mīļajiem slēdza acis šeit zemes virsū, viņi skatīja Pestītāja seju tur augšā. Tajā brīdī, kad viņi izlaida pēdējo elpas vilcienu šeit zemes virsū, viņi ieelpo¬ja debesu gaisu tur augšā. Man patīk, kā L. E. Singers izteic šo brīnišķīgo patiesību vārdos:
Iedomājies, ka kāpi ārā krastmalā un tās ir debesis!
Ka aizskāri roku un tā ir Dieva!
Ka elpo jaunu gaisu un tas ir debesu gaiss!
Ka pamosties godībā un tās ir tavas mājas!
Būt atraisītam no miesīgā ķermeņa nozimē būt kopā ar Kungu. Kāds jauks mierinājums noskumušajam kristietim!
Taisnība, mēs sajūtam sirdis un mājās tukšumu, kad miļš cilvēks no mums aiziet. Neapšaubāmi šāds zaudējums rada mūsos skumjas. Mēs atzīstam, ka šķiršanās rada sāpes. Bet skumjas mazinās un smagums kļūst vieglāks, kad apzināmies, ka mūsu mīļie ir aizgājuši godībā. Ja negribam būt pašmīligi, mēs nedrīkstam vēlēties, lai viņi atgrieztos uz šis grēku nolādētās zemes, bet lai skatam nākotnē to dienu, kad ar viņiem tiksimies, lai nekad vairs nešķirtos.
Bez tam atceries, ka taviem mīļajiem nav vairs jāizcīna šis dzīves zemiskās ciņas. Nav vairs nekādu vilšanās, ne sāpju. To vietā viņiem ir debess nebeidzamā svētlaime.
To apzinoties, mums nav ari jaciņās ar rūgtiem pašpārmetumiem. Esmu pārliecināts, ka gandrīz katram mums pagātnē ir kādi nepatīkami piedzīvojumi, ko mēs vislabprātāk gribētu no savas atmiņas izdzēst uz visiem laikiem. Tu vēlies, kaut varētu atsaukt tos skarbos vārdus, ko reiz saciji mīļajam aizgājējam. Tu gribētu atsākt daudzas lietas no jauna un šoreiz darīt daudz citādāk. Mīlestības darbi, ko tev vajadzēja darīt, palika nedarīti. Tu vēlies, kaut mīļajam cilvēkam biežāk būtu teicis: es tevi mīlu.
Saprotams, šādām jūtām ir savs pamatojums, tomēr mums nevajaga ļaut tām sevi ievilkt drūmā depresijā. Apstājies uz bridi un padomā. Ko gan tagad mīļajam aizgājējam var dot tas, ko tu sacīji,darīji vai neizdarīji? Tam vairs nav nekādas nozīmes. Ja aizgājējs bija ticīgais, tad tagad viņš ir tur, kur visas raizes, sāpes un nepatikšanas ir izbeigušās uz mūžīgiem laikiem. Vienalga ko arī tu būtu sacījis vai nodarījis viņam, tas viņu vairs neinteresē. Tāpēc nav nozīmes mocīties ar grūtsirdību un šaustīt sevi pašpārmetumu pātagām. Nedomā tik daudz par to, ko tu būtu varējis darīt vai kas tev būtu bijis jādara, bet gan priecājies, ka nelaipnie vārdi un sliktie darbi ir pagātnes daļa. Dievs tos tev piedod, ja vien tu Viņam visu izsūdzi. Tavs mīļais aizgājējs tagad ir pie Jēzus Kristus, ieslēgts Dieva mūžīgajā mīlestībā.
Kristīgais draugs, ja tu sēro pēc mīla aizgājuša cilvēka, atminies ne tikai saņemtās svētības, bet apzinies arī lietu patreizējo stāvokli. Pateicies Dievam par dienām un gadiem, ko kopīgi pavadījāt. Nemoki sevi ar pašpārmetumiem, jo aizgājējs tagad ir pavisam citā, jaunā pasaulē, kur viņu apņem debesu labumi, ne šīs zemes ļaunumi. Priecājies, ka tie, kas miruši Kristū, dzīvo svētlaimē pie Kungu Kunga un Ķēniņu Ķēniņa.
DOMĀ PAR TIKŠANOS MŪŽĪBĀ
Trešais solis sēru remdēšanā ir raudzīties nākotnē uz to brīdi, kad varēsim tikties ar saviem mīļajiem mūžībā. Mēs remdinām savas bēdas, ne tikai atceroties saņemtās svētības pagātnē un priecājoties par lietu patreizējo stāvokli, bet arī gatavojoties uz tikšanos mūžībā. Kā kristiešiem mums ir droša cerība, ka reiz atkal tiksimies ar saviem ticīgajiem brāļiem un māsām. Mēs tad saņemsim mužigas svētības, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.Nāve neizšķir ticīgos uz mūžu. Savienošanās un rhūžīga svētlaime sagaida ikvienu, kas ir no jauna atdzimis ticībā Jēzū Kristū.
Apustulis Pāvils runā par ticīgo augšāmcelšanos pēc nāves un viņu aizraušanu padebešos kopā ar dzīvi palikušajiem, kad Jēzus Kristus nāks no debesīm. Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem viņš saka: „Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerību. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar viņu" (1. Tesaloniķiešiem 4:13-13).
Pēc tam viņš saka šos uzmudinošos vārdus: "Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tad mēs būsim kopā ar to Kungu Vienmēr" (1.Tesaloniķiešiem 4:16-17).
Tā diena nāk. Varbūt jau šodien Jēzus nāks ar Dieva pavēli no debesīm, lai ticīgo dvēseles tam pievienotos. Ar to brīdi sākot, viņi baudīs debess svetlaimību un Dieva Dēla brīnišķīgo klātnību! (1 Vēstulē tesaloniķiešiem 4:18 mēs lasām: Jeprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!")
Es zinu, cik sāpigi ir zaudēt miļu cilvēku. Neviens nespēj viņa vietu aizstāt. Pasaule pēkšņi ir kļuvusi tukša. Sirds sāp. Bet padomā par to brīnišķīgo brīdi, kad atkal tiksities debesu nebeidzamā godībā Jēzus Kristus tuvumā!
Tādā cerību pilnā, gaišā nākotnes skatījumā bēdas pagaist. Kā ticīgajiem mums ir iepriecinoša paļāvība, ka mūs sagaida augšāmcelšanās, tikšanās ar mīļajiem un nebeidzama debesu godība. Mēs atkal redzēsim mīļos aizgājējus un būsim ar viņiem kopā.
Vai tev šodien ir sēras? Vai tava sirds sāp? Vai liekas, ka tukšuma sajūta tevi nekad neatstās? Ja tas tā ir, tad paturi prātā nupat sacīto. Tas tev var palīdzēt rast mierinājumu bēdu brīdī.
1)Atceries svētības, ko esi saņēmis. Pateicies Dievam par dienām un gadiem, ko Viņš tev ļāvis dzīvot kopā ar mīļoto cilvēku.
2)Apzinies lietu patreizējo stāvokli. Lai arī miesa ir guldīta kapā, tava mīļotā tur vairs nav. Viņš ir debesīs Kristus priekšā. Šīs dzīves smagās nastas un ciešanas viņu vairs neskar.
3)Domā par tikšanos mūžībā. Šķiršanās, ko tu tagad tik sāpīgi sajūti, nebūs mūžīga. Nāks augšāmcelšanās diena, dvēseļu savienošanās, un šis brīdis var būt tuvāk kā tu domā.
Izdevējs "Cerības durvis"