svetrunas.lv

Ričards De Hāns: Kā valdīt pār jūtām

Saturs

  1. RAIZES

  2. VAINAS APZIŅA

  3. KAISLĪBAS

  4. SĒRAS

    www.svetrunas.lv

VAINAS APZIŅA


Ļoti parasta emocionāla problēma, ar ko kristieši šodien sastopas, ir vainas apziņa. Pat ticīgie bieži smagi nomokās ar vainas apziņu, pastāvīgi domājot par saviem trūkumiem un vājībām viņi gribētu izlabot to, kas jau padarīts, bet zina, ka tas nav iespējams. Paveroties sev apkārt, viņiem citi liekas laimigi un bezrūpīgi, kamēr paši mokās ar pārmetumiem par kādreiz izdarītām kļūmēm. Gala iznākumā šādi cilvēki, bieži vien ar augstiem principiem un jūtīgi pret grēku, tomēr ir garīgi kropli. Viņi ne tuvu nav tādi, kādiem būtu jābūt Kristus mācekļiem. Viņi kaujas ar pašpārmetumiem, jo viņi nekad nav iemācījušies, kā atbrīvoties no vainas apziņas.

Tā kā daudzus kristiešus nospiež vainas apziņa, es gribu šajā nodaļā parādīt, kā no tās atbrīvoties. Es lūdzu Dievu, kaut tu saprastu, ka nepareizi izprasta vainas apziņa var tevi aizkavēt dzīvot īsta kristieša dzīvi; kaut tu saskatītu, ka Dievs spēj izdzēst visas vainas un kaut tu spētu rīkoties ar savu vainas apziņu tiešā, drosmīgā un bībeliskā veidā. Esmu pārliecināts, ka tad tu būsi daudz paļāvīgāks, veiksmīgāks un priecīgāks Kristus sekotājs.

OBJEKTĪVĀ UN SUBJEKTĪVĀ VAINAS APZIŅA
Runājot par vainas apziņu, ir ļoti svarīgi izšķirt objektīvo no subjektīvās vainas apziņas. Pirmā ir īsta, otrā ir tikai nepareizi ievirzītas jūtaā. Pirmā ir kritiska, otrā ir emocionāla. Pirmajai ir noteikts cēlonis, otrā saistās ar neizprastām sekām. Pirmajā tu esi lauzis kādu likumu, otrā tu tikai jūties vainīgs, vienalga vai tu esi kaut ko sliktu izdarījis vai nē.

Jā. ir svarīgi izšķirt objektīvo, reālo vainas apziņu no subjektīvās, iedomātās. Objektīvā vainas apziņa rodas, kad neklausām Dieva likumiem. Dievs ir nospraudis cilvēcei zināmus priekšnosacījumus un atklājis tos Bībelē. Ja mēs laužam šos Dieva likumus un neklausām Viņa gribai, piemēram, noslepkavojot kādu vai iekārojot kaut ko, mēs sajūtam objektīvo vainas apziņu. Mēs darījām kaut ko nepareizi.

Šādi nepaklausības darbi rada vainas apziņu. Mēs sajūtamies vainīgi, jo mēs esam vainīgi. Mūs pārņem nepatīkama nožēla un kauns, jo mēs esam grēkojuši pret Dievu. Mēs esam zaudējuši pašcieņu, mēs sagaidām kādu sodu. Varbūt mēs pat jūtam, ka neviens negrib būt mūsu tuvumā, jo mēs esam tik slikti.

Nav pareizi apklusināt objektīvo vainas apziņu. Ja mēs tiešām pārkāpām Dieva gribu, Viņam nepaklausīdami, mums jāatzīst sava vaina un lietas jānokārto, lai mēs atkal varētu būt saskaņā ar Dievu, ar sevi un citiem.

Subjektīvā vainas apziņa turpretim ir pavisam citāda. Subjektīvā vaina nav reāla, tā ir tikai mūsu iedomās, un tāpēc arī saprast un pārvarēt to nav tik viegli. Šai spēcīgajai vainas apziņai bieži vien pamatā ir mākslīgi cēloņi. Ir tiesa, šī sajūta mums varbūt ir tāpēc, ka esam kaut ko grēkojuši, bet ir ari iespējams, ka mēs sevi nevajadzīgi nosodām, balstoties uz kādiem citiem spēkiem mūsu emocijās.

Piemēram, daži cilvēki uzliek sev pārmērigi augstas prasības, kuras ir neiespējami apmierināt. Viņi ir neapmierināti, dūša ir sašļukusi papēžos. Viņi jūtas vainīgi, jo viņiem nav izdevies veikt iecerēto. Viņi ir iekļuvuši burvja aplī. Šī tomēr nav īstā vaina, jo viņu nesasniegtajam, patvaļīgi izvēlētajam mērķim nav morāla pamatojuma.

Mums tā tad uzmanīgi ir jāatšķir objektīvo vainas apziņu no subjektīvās. Pirmā rodas, pārkāpjot kādu morālu Dieva bausli. Šai gadījumā vaina ir reāla, un tā prasās tūlītēja un bībeliska nokārtojuma. Otrā turpretim pastāv tikai iedomās. Tā nav reāla. Tā rodas, nospraužot nereālus mērķus, taisot nepamatotus salīdzinājumus vai arī no slimīgas pārjūtības, kas nespēj lietas pareizi izvērtēt. Šāda pārjūtība rada vainas sajūtu cilvēkā arī tad, kad nav nekāda iemesla justies vainīgam. Sekas var būt ļoti bēdīgas, un no šādas vainas apziņas jācenšas atbrīvoties.

ATBRĪVOŠANĀS NO VAINAS APZIŅAS
Šajā nodaļā es vēlos runāt par to, kā atbrīvoties no objektīvās vai reālās vainas apziņas. Dieva nolūks nebija radīt cilvēku, kas pastāvīgi cīnītos ar kauna un nevarības sajūtu, bet gan radīt prie¬cīgu ticīgo, kas nemokās ar sevis noniecināšanu un pastāvīgu vainas apziņu. Jā, tu vari izbēgt no tumšajiem sevis nopelšanas mākoņiem. Ceļu uz brīvību mums paver apziņa, ka Debesu Tēvs savā mīlestībā mums dāvā piedošanu.

Es gribu atgādināt, ka runāju par tiem, kas tic Bībeles mācībai par Kristu un Viņa upuri pie krusta un kas meklē pestīšanu pie Viņa. Ja tu esi no jauna piedzimis, tad padomā par tām bībeliskām patiesībām, kas runā par grēku un grēka piedošanu. Ticot šīm patiesībām, tu piedzīvosi brīnišķīgu atvieglojumu savā sirdī. Tu sajutīsi dvēseles prieku, ko dod saskanīga dzīve ar Dievu un Dievā, jo Viņš ir gatavs piedot un aizmirst ikvienu grēku.

Dažreiz ļaudis saka: „Es zinu, ka Dievs piedod grēkus, bet Viņš nezina, cik ļauns es esmu bijis." Bet tādas valodas tikai parāda, ka ļaudis nav aptvēruši Dieva piedošanas lielumu; tie nesaprot, ka Dievs ir gatavs piedot ikvienu mūsu grēku, lai arī cik tas liels vai briesmīgs būtu. Kad Kristus mira pie krusta, Viņš samaksāja par visiem cilvēces grēkiem. Tāpēc mēs varam ticēt šim apsolījumam: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķista mūs no visas netaisnības" (1. Jāņa 1:9). Vai tu tiešām ieklausījies, ko šis pants saka? Tas saka, ka mūs, kas ticam Kristum, Viņš šķīsta no visas netaisnības. Tie ir Jāņa paša vārdi, Svētā Gara iedvesmoti.

Dieva piedošana,tā tad„neierobežojas ar zināmiem grēkiem, bet tā ir tik plaša, ka ietver ikviena ticīgā visus grēkus — nav nekādu izņēmumu! Dievs nekad nepiekūst uzklausīt patiesas un nopietnas grēksūdzes, nedz arī Viņam pietrūkst pacietības piedot tiem, kas patiesi izsūdz savus pārkāpumus un apņemas dzīvot taisnu dzīvi. Dievs ir vienmēr gatavs uzklausīt grēka nožēlotāju un atvieglināt viņa sirdi.

Cik muļķīgi tāpēc ticīgajam turpināt justies vainīgam! Cik bezjēdzīgi tāpēc lauzīt galvu par to, kas jau ir piedots, atkal un atkal atgriezties pie kāda neapdomāta soļa, ko Dievs pats ir nodevis aizmirstībai. Kāpēc nest smago vainas nastu, ja žēlastības Dievs, atbildot tavai grēksūdzei, tev ir piedevis? Viņš ir atņēmis tava pārkāpuma vainu! Dāvids rakstīja: „Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem, jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas" (103. psalms 10-12). Un Jeremija runā par Dieva vārdiem attiecībā uz Israēlu: „Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus" (Jeremija 31:34). Dievs tāpat piedos arī tev. Neaizmirsti, Dievs ir gatavs dot pilnīgu apžēlošanu. Un, kad Dievs piedod, tad tavi pārkāpumi ir izdzēsti.

Ir brīži, kad mēs gribam atbrīvoties no kādām tumšām, nomācošām atmiņām. Bet, lai arī kā mēs pūlētos, mēs nevaram no šīm atmiņām atkratīties. Tāpēc mums grūti saprast, ka Dievs spēj un var aizmirst mūsu grēkus. Mūsu grēki ir pilnīgi izdzēsti, ja vien patiesi un atklāti esam Dievam tos izsūdzējuši.

Ir kāds stāsts par vīru, kas, lai gan bija atgriezies, grūti cīnījās, lai atmestu kādu netikumu. Viņš nopietni centās no netikuma atbrīvoties. Bet atkal un atkal vājuma brīžos viņš klupa. Ik reizes viņš izsūdzēja savu vājumu Dievam. Šie klupšanas brīži bija tik bieži, ka viņš sāka šaubīties, cik iloi gan Dievs turpinās viņam piedot. Kad viņš atkal bija paklupis, viņš sauca uz Dievu ar izmisušu sirdi: „Ak, Dievs, es atkal esmu klupis! Es at¬kal esmu grēkojis!" Viņš sagaidīja stingru rājienu, bet nabaga vīrs bija pārsteigts par Dieva atbildi. Dievs prasīja: „Ko tad tu atkal esi izdarījis?" Šis nav patiess stāsts, tā ir tikai līdzība, kas parāda, ka Dievs, piedodams kādu grēku un atņemdams vainas sajūtu, to nodod aizmirstībai.

Tāpēc, ja tu kādreiz cīnies sevī par kaut ko, kas Dievam nav patīkams, neļaujies izmisumam, bet meklē Dieva palīdzību. Atzīsties savos pārkāpu¬mos, un tu iegūsi piedošanu un šķīstīšanu, kas aosolīta 1. Jāņa 1:9. Tev nebūs vairs iemesla sevis nopelšanai. Tā tad — atsvabinies no vainas apzinās, pieņemdams Dieva piedošanu, ko Viņš jau ir apsolījis.

PRAKTISKI PADOMI
Es gribu tev dot dažus praktiskus padomus, kā pārvarēt nepatīkamo vainas apziņu, un līdz ar to tu būsi ieguvis prieku un mieru:

1. Pārbaudi savus mērķus! Ja tu esi spraudis pārāk augstas prasības dzīvei un pēc tam jūties kā neveiksminieks katru reizi, kad nospraustais paliek nepiepildīts, ir laiks lietas skatīt reālāk. Neviens nav pārcilvēks. Atzīsties savā nespēcībā, savā cilvēciskumā un tad sāc spraust jaunus,reālākus mērķus.

2.Mācies saprast un piedot! Varbūt visa tava ģimene ir nodevusies vainu meklēšanā un nosodīšanā. Līdz ko kāds no ģimenes locekļiem sper kļūmīgāku soli, pārējie tūlīt ir klāt ar pārmetumiem. Tas rada notiesāšanas un vainas gaisotni. Tādā gadījumā par galveno dzīves mērķi kļūst izvairīšanās no nosodošiem pārmetumiem, nevis paklausīšana Debesu Tēvam, Viņu mīlot un cenšoties Viņam patikt.

Tu pats vari šo stāvokli savā ģimenē mainīt. Iesāc ar piedošanu. Piedod, tāpat kā Jēzus piedeva tev. Centies savā ģimenē ienest mīlestības un piedošanas gaismu, un tu būsi pārsteigts, cik ātri tumšie vainas un sevis nopelšanas mākoņi izklīdīs. Visi būs laimīgāki, nosvērtāki un spējīgāki cīnīties pret modernās dzīves slodzi.

3.Esi paklausīgs Dievam! Ja tu dzīvosi taisnu dzīvi, tu būsi brīvs ne tikai no objektīvās vainas apziņas, bet tu arī sajutīsi prieku un mieru, kas rodas, dzīvojot tuvībā ar Debesu Tēvu. Garīga labsajūta ir vislabākais pretlīdzeklis pašnoniecināšanai un vainas apziņas dūrieniem. Ja tu uzticēsies Dievam un darīsi to, kas ir pareizi, tava dzīves uztvere mainīsies.

Ja tomēr, par spīti visam, stāvoklis nav uzlabojies, un tu joprojām nespēji izanalizēt savas jūtas un noskaidrot, kas tevī rada šo smago vainas apziņu, man gribētos tev dot vēl vienu padomu. Uzmeklē kādu draugu, uz ko tu vari paļauties, kā piemēram, mācītāju, kas tiešām tic Dieva vārdam un pazīst to. Dalies savās raizēs un grūtībās ar viņu. Lūdz, lai viņš novērtē tavu stāvokli. Dažreiz otrs cilvēks var palīdzēt tev tavu stāvokli novērtēt skaidrāk un skatīt to no cita redzes viedokļa. Tādā veidā viņš tev var palīdzēt atbrīvoties no vainas apziņas, vienalga, vai tā būtu īsta vai tikai iedomāta.

PIEDOŠANA KRISTŪ
Ja tu nekad neesi piedzīvojis Dieva piedošanu, pieņemot Jēzu Kristu par savu personīgo Pestītāju, tad tev ir iemesls justies vainīgam. Tas tā ir tāpēc, ka „visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības" (Romiešiem 3:23).

Jā gan, visi ir grēkojuši. Ikviens no mums ir grēcinieks jau no dzimšanas. Tomēr mūsu vaina ir dzēsta, kad ticībā satveram Kristu. Viņā ir īstā piedošana.

Jēzus Kristus samaksāja par mūsu grēkiem ar savu nāvi Golgātā. Viņš izcieta sodu, ko mums va¬jadzēja saņemt par mūsu grēkiem, un Jēzus Kristus nopelna dēļ Dievs ir gatavs piedot it visus grēkus katram, kas Viņu pieņem. Ja tā darīsi, spriedums par tevi nebūs: „Vainīgs!" bet gan "Attaisnots!" Bībele saka: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu" (Romiešiem 5:1).

Ja tu neesi kristietis, tad apliecini, ka esi grēcinieks un tev ir vajadzīgs Pestītājs. Atzīsti, ka pats saviem spēkiem tu nevari sevi izglābt un lūdz Jēzu Kristu, lai Viņš tevi glābj, un Viņš to darīs. Viņā un caur Viņu tu atradīsi pilnīgu piedošanu.







©"Kā valdīt pār jūtām" ir tulkojums no apceres "How to Handle Your Emotions" - Richard W De Haan
Izdevējs "Cerības durvis"