Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

Cilvēks kā Dieva rīks

Nekad neaizmirsīšu to laiku savā dzīvē, kad vairāk nekā jebko citu vēlējos, kaut Dievs mani lietotu. Jādams uz mūļa pa skaistajām Kentakijas kalnu aizām, vai stagādams šurp un turp pa savu mazo, vientuļo kalnieša būdiņu, savā dvēseles agonijā es saucu uz Dievu: ,,Kungs, lieto mani! Dodi, ka varu mantot dvēseles. Sūti mani sludināt evaņģēliju. Ļauj man pieredzēt atmodu. Neļauj man iestigt parastā mācītāja darbā un nekā nesasniegt. Man ir tikai viena dzīve, un to es gribu izlietot Tev. Ļauj man dzīvot citiem. Dodi man iespēju pazudušos vest pie Kunga Jēzus Kristus. Kaut uz manas kalpošanas gultos Tava svētība!"

Tad atkal lūdzos: ,,Kungs, kas man ir nepieciešams evaņģelizācijas darbam? Kā Tu varētu mani lietot? Kādi ir Tavi noteikumi? Atklāj man tos. Kas man jādara? Dari man to zināmu. Palīdzi man, lai velti neizšķiežu savu dzīvi!"

Kad biju iedziļinājies Dieva Vārdā, es meklētos nosacījumus atradu un apsvēru, vienu pēc otra, kā Dievs man tos atklāja. Tur tie bija skaidri norādīti. Šos noteikumus es vēlos darīt zināmus jums, jo ticu, ka arī jūs vēlaties kļūt Dieva rīki. Arī jūs apzināties, ka jums ir tikai viena dzīve ko dzīvot, un to jūs negribētu izšķiest. Jūs gribat, lai tā būtu noderīga dvēselēm. Jūs vēlaties zināt atmodas un evaņģelizācijas noteikumus. Ļaujiet man jums tos pateikt vienu pēc otra, kā Dievs man tos sen jau atklājis.

1. IZPRATNE PAR CILVĒCES GALĪGO POSTU.

Tik ilgi, kamēr vēl domājam, ka cilvēka sirdī patvērusies kāda dievišķas dzīvības dzirksts, mēs evaņģelizācijas darbā nekā daudz nesasniegsim. Mēs tikai secināsim, ka viss, kas mums jādara, ir uzpūst šo dzirksteli liesmā, un tad jau viss būs labi.

Šāda doma pilnīgi izslēdz atdzimšanu. Tad nav vairs vajadzības pēc pārvērtības, jo, ja cilvēkam dzīvība jau ir, viņam tā vairs nav jāsaņem. Viņš taču tikai pagriezis muguru savam Dievam Tēvam un aizmaldījies. Evaņģēlista darbs tad būtu pierunāt viņu griezties atpakaļ, atgriezties pie Dieva.

No šādas domas izriet, ka mēs visi esam Dieva bērni, kas, saskaņā ar Bībeli, nav taisnība. Iekām mēs esam atdzimuši, mēs esam Sātana bērni un nepiederam pie Dieva ģimenes. Mūs par Dieva bērniem var darīt vienīgi atdzimšana. Nē, draugi, nevienā cilvēkā nav dievišķās dzīvības dzirksts,—tādēļ arī viņā nekā nav, ko varētu uzpūst liesmā. Cilvēce ir garīgi mirusi, pazudusi, izpostīta, galīgi pagrimusi, bez jebkādas cerības uz dzīvību, izņemot atdzimšanu.

Mums kaut mazliet jāatskārst, cik ļoti cilvēce ir bankrotējusi. Mums jāzina, ka cilvēks, kas miris, jāatsauc dzīvē, ka viņš pats ir bezpalīdzīgs, un vienīgi Dievs var apmierināt viņa vajadzības. Šis noteikums ir ārkārtīgi svarīgs, un neviens evaņģēlists nevar gūt panākumus iekām viņš to nesaprot.

2. IZPRATNE PAR DIEVA PESTĪŠANAS PIETIEKAMĪBU.

Viņš nodrošināja cilvēcei pestīšanu pirms vairāk nekā deviņpadsmit gadu simteņiem caur savu vienpiedzimušo Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Tātad, kad tu un es dodamies evaņģelizācijas darbā, saprazdami, ka cilvēki ir miruši pārkāpumos un grēkā, ka viņi ir bezpalīdzīgi un bez cerības un cilvēce ir galīgi bankrotējusi, mēs zinām, ka mums ir godības pilns Evaņģēlijs, brīnišķs Glābējs, brīnumains nodrošinājums—viss, kas cilvēkam viņa bēdīgajā stāvoklī vajadzīgs.

Nav citas līdzīgas vēsts. Ar prieku sirdī un paļāvību dvēselē mēs varam sekot Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlijam, zinādami, ka tas palīdzēs. Visbezcerīgākais cilvēks, kas vistālāk no Dieva un visdziļāk iestidzis grēkā, var tikt izglābts ar Jēzus Kristus Evaņģēlija spēku. Tādēļ arī Pāvils izsaucās: ,,...es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic..." (Rom. 1:16). Evaņģēlijs ir zāles. Citu zāļu nav. Tev un man tas jāsaprot un nekad nav jāpievēršas kam citam. Tam vienīgajam ir jābūt mūsu vēstij. Jebkura cita dziedināšana būs nepietiekama. Cilvēces vienīgā cerība ir Dieva Evaņģēlijs.

Apvienotajām Nācijām nav šīs problēmas atrisinājuma. Padoma nav nevienam valstsvīram. Neviens polītiķis nespēj šo vajadzību apmierināt. Neviena valdība to nespēj. Tu un es esam vienīgie, kuri zin atrisinājumu, un šis atrisinājums ir —

Evaņģēlijs. Cita atrisinājuma nav. ,.Kristus ir miris par mūsu grēkiem" (1. Kor. 15:3). evaņģēlijs atrisina visas problēmas. Evaņģēlijs palīdz, kad it nekas cits nespēj līdzēt. Evaņģēlijs derīgs visām vajadzībām. Tas ir Evaņģēlijs, kas mums jāsludina. Slava Dievam , mēs to varam sludināt ar pilnu pārliecību.

Mīļie draugi, iekām jūs tiešām ticēsit, ka Evaņģēlijs ir atrisinājums un cita padoma nav, jūs daudz nepanāksit evaņģelizācijas darbā. Iekām jūs izpratīsit, ka cilvēks ir pilnīgi samaitāts, miris pārkāpumos un grēkā, un ka vienīgās zāles ir Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlijs, un ka šīs zāles palīdz viņa bezcerīgajā stāvoklī, jums būs maz panākumu evaņģelizācijas darbā.

3. DZĪVE, VELTĪTA DIŽAM MĒRĶIM.

Students būdams, es pat nesapņoju par apprecēšanos pirms studiju pabeigšanas un mācītāja darba sākšanas. Studentam uzņemties atbildību par sievu un ģimeni nozīmē milzīgu financiālu slodzi. Ja viņu intereses šādā veidā dalītas, kā gan viņš var koncentrēties uz studijām un cerēt uz panākumiem savā darbā? Vai nebūtu labāk pagaidīt un pabeigt skološanos, iekām spert šādu soli?

Nekad neesmu varējis saprast, kā daži mācītāji var strādāt mācītāja darbu un bez tam vēl nodoties blakus pasākumiem. Ja Dievs aicina kādu sludināt Evaņģēliju, tam vajadzētu dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Ja viņš pievērsīsies arī citiem darbiem, viņam radīsies interese par tiem. Viņš tiem veltīs savas domas un vairs nebūs viena mērķa vīrs. Daļu sava laika viņš pavadīs draudzes darbā un daļu ziedos citiem mērķiem.

Esmu sapratis, ka darbs draudzē prasa no cilvēka itin visu. Tas prasa visu viņa uzmanību,—visas domas, studijas, dienu un nakti. Viņam jātop pilnīgi iesaistītam savā sūtībā. Viņam visā pilnībā jānododas tam lielajam darbam, kam Dievs viņu aicinājis. Ja viņš bez tam mēģina gūt sev kādu blakus peļņu, ja viņu interesē kāda papildu nodarbošanās, viņš nespēs koncentrēties uz lielo darbu, kuram Dievs viņu izredzējis.

Mūkiem šai ziņā bija pareizā izpratne. Viņi atskārta, ka viņiem jāatraujas no pasaules un jāieslēdzas klosteros, lai nodotos vienīgi Dievam. Viņi saprata, ka viņiem jāatsakās no visām citām interesēm un jānovēršas no pasaules, lai varētu pilnībā kalpot Dievam. Es saku, ka viņu nolūks bija pareizs, viņu mērķis bija pareizs,—bet viņu metode nebija pareiza. Dieva plāns paredz, ka mums ir jādzīvo savu līdzcilvēku vidū, bet jābūt pilnīgi padevīgiem tikai Viņam.

Vai sieva var būt laba sieva, ja viņa interesējas par citu vīrieti? Vai vīrs var būt labs vīrs, ja ieinteresēts citā sievietē? Jūs zināt atbildi. Kā tad jebkurš cilvēks, Dieva aicināts, var būt labs evaņģēlists, ja viņam ir arī ,,citi dzelži ugunī"? Tas vienkārši nav iespējams. Evaņģēlistam jābūt tādam cilvēkam, kam ir tikai viens dižs dzīves mērķis. Viņam jāspēj teikt kopā ar apustuli Pāvilu: ,,Šo vienu lietu es daru."

Draugs, vai tev ir daudz dažādas intereses? Vai tu mēģini darīt vairākas lietas tai vietā, lai sevi nodotu tam vienam dižajam darbam, kuram Dievs tevi aicinājis? Vai tu vēlies, lai tev būtu panākumi? Vai tu esi dedzīgs dvēseļu mantošanas darbā un gribi piedzīvot atmodas godību? Tad es saku vēlreiz, koncentrējies uz vienu. Nododies pilnībā Dievam un evaņģelizācijas darbam.

Vai atceries ap. Pāvila vārdus: ,,Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam" (2. Tim. 2:4). Timotejam bija jābūt viena mērķa cilvēkam. Pāvils viņam izskaidroja, ka neviens, kas ļaujas iepīties pasaulīgās darīšanās, nekad nebūs labs karavīrs. Tāpat ir ar evaņģēlistu. Ja viņš nolēmis kalpot Dievam tā, kā to Dievs vēlas, viņam jāatbrīvojas no jebkādām citām interesēm.

Vai vēlies, lai Dievs tevi lieto? Labi,—bet vai tad esi gatavs maksāt par to? Vai esi gatavs atmest visu citu un kļūt viena mērķa cilvēks? Vai gribi veltīt visu savu dzīvi tikai tam, raudzīties, lai cits nekas tevi nepievilktu, nekas cits neinteresētu, nekas cits nesaistītu tavu uzmanību? Vai esi gatavs koncentrēties un pilnīgi nodoties Dieva kalpībā, kļūt diža dzīves mērķa cilvēks? Ja tā, tad Dievs tevi lietos Savai slavai un godam, un tevis sludinātajam Evaņģēlijam būs panākumi.

4. NO VISIEM KAVĒKĻIEM ATBRĪVOTA DZĪVE.

Draugs, šis var būt iemesls, kādēļ Dievs tevi nelieto. Varbūl tev ir kāds elks dzīvē, varbūt kāds ,,Achans tavā nometnē". Varbūt tevi nospiež kāds slogs, kāds ieradums, ko nevēlies atmest. Tu pat neapzinies, ka tas ir grēks, tomēr tas stāv starp tevi un Dievu un atņem Dievam iespēju tevi lietot.

Dienu pēc dienas tu mēģini doties uz priekšu, bet kaut kas tevi velk atpakaļ, kāds slogs tevi spiež pie zemes un dara neiespējamu tādu skrējienu, kādu Dievs iecerējis. Kāds ieradums, pats par sevi nekaitīgs, attur Dieva spēku no tavas dzīves; un tādēļ, ka tu negribi atteikties no sava grēka, tādēļ, ka tu atsakies to galīgi atmest, Dievs nevar tevi lietot.

Grēks aizkavē progresu, skumdina Svēto Garu; un tu nekad nepiedzīvosi Dieva svētību un spēku savā dzīvē un sludināšanā, kamēr nebūsi ar mieru to uz visiem laikiem atmest, no tā pilnīgi novērsties un nekad vairs tajā neielaisties.

Tev būs jāstājas pretim Achanam tavā nometnē, proti (tavas sirds elkam, tavas dzīves ieradumam, vienalga, kas las būtu. Lūzumam jānāk. Tik ilgi, kamēr turpināsi, ko dari tagad, Dievs atraus Savu spēku. Tu nejutīsi Viņa svaidīšanu, nepiedzīvosi Viņa svētību. Ja tu gribi gūt panākumus evaņģēlista darbā, vēlies pieredzēt atmodu draudzē, tad atmet grēku.

Kādēļ nedarīt to tagad, kamēr esi vēl jauns? Kādēļ gan gaidīt, kamēr tas iesakņojas, kļūst par stingru ieradumu? Kādēļ nerīkoties, iekām važas saslēgušās ap tevi tik cieši, ka ir gandrīz neiespējami tās saraut? Grēku ir jāuzvar tagad. Visa dzīve ir tev priekšā. Ja vēlies, lai Dievs tevi lieto, esi noteikts, rīkojies stingri.

Tavai lūgšanai jābūt šādai: ,.Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini manas domas un lūko, vai neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!" (Ps. 139:23-24). Citādi ar visiem saviem talantiem un dāvanām, visiem sasniegumiem, visu izglītību tu būsi tikai nožēlojams nespējnieks evaņģēlista darbā vienkārši tādēļ, ka tavā dzīvē, tavā sirdī ir kaut kas, kas skumdina Svēto Garu un neļauj Jēzum Kristum tevi lietot, kā Viņš to gribētu, Savai godībai un slavai. Lai Viņš tevi izmeklē. Lai Viņš tevi pārbauda. Lai Viņš atklāj Achanu tavā sirdī. Tad atzīsties, atmet to un izlīdzinies ar Dievu, lai Viņš var pieņemt un svētīt tavu kalpošanu.

5. DIEVA RĪCĪBĀ PILNĪGI NODOTA DZĪVE.

Neviens podnieks nevar lietot mālus, kas nepakļaujas mēģinājumam tos veidot. Ja podnieks nevar piešķirt traukam tādu veidu, kādu iecerējis, cēlonis jāmeklē mālos,— tajos ir kaut kas, kas pretojas veidotājam. Tikko šķērslis ir novērsts un māli pilnībā pakļaujas veidotāja nodomam, viņš var izveidot trauku kādu vien vēlas. Līdzīgi ir ar tavu un manu dzīvi.

Lai Dievs varētu mūs lietot Savam godam un slavai, lai Viņa spēks mūs apklātu, lai Viņš varētu svētīt mūsu dvēseļu mantotāja sūtību, tad mūsu dzīve visā pilnībā jānodod Viņa rīcībā.

Tik ilgi, kamēr mūsos valdīs mūsu pašu griba, Dievs maz ko varēs ar mums iesākt. Viņa gribai jākļūst mūsējai; un tikko kā Viņa griba kļūst arī mūsu griba, Viņš var sākt mūs svētīt. Mums vajadzētu spēt sacīt kopā ar Kungu Jēzu Kristu: ,,Man ir prieks darīt Tavu prātu, mans Dievs."

Dievs nekad nerīkojas kā vagars. Viņš nekad nepiespiež mūs darīt to, ko nevēlamies darīt. Vispirms Viņš dara mūs gribīgus, un pēc tam mēs ar prieku paklausām Viņam. Citiem vārdiem, Viņa griba kļūst mūsu griba, un tad pa¬stāv vairs tikai viena vienīga griba, kurai paklausīt. Mēs esam pilnībā nodevušies Dieva rīcībā.

Kā ārsts varētu palīdzēt slimniekam, ja tas atsakās no parakstītām zālēm? Slimniekam pilnībā jāuzticas ārstam un jābūt gatavam pieņemt tās zāles, kuras ārsts parakstījis. Tikai tad viņš var cerēt uz atveseļošanos. Tik ilgi, kamēr slimnieks ies pats savu ceļu, lietos pats savas zāles un atteiksies no ārsta parakstītajām, maz varēs darīt viņa labā. Viņam jānodod sevi ārsta gādībā.

Tāpat ir ar tevi un mani. Dievs tikai tad var darīt kaut ko mūsu labā, ja mēs pilnībā nododamies Viņa rīcībā. Dievs vēlas tavu, Viņam nodotu dzīvi, un Viņš ātrāk nebūs apmierināts ar tevi līdz kā padevīgs vergs tu pilnīgi atdosies viņa rīcībā. Tikai tad Viņš var tevi lietot Savam godam.

6. KALPOŠANA AR NEATLAIDĪGU LŪGŠANU.

Bet tas nebija veids, kā Jēkabs lūdza. Viņš cīnījās visu nakti un tad izsaucās: ,,Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi!" Dažs labs nekad nav iemācījies, kā cīnīties lūgšanā un tāpēc arī nezina, kā uzvarēt. Vienīgi uzvarot ar Dievu, mēs uzvarēsim cilvēkus un, lai uzvarētu cilvēkus, mums jāmācās cīnīties.

Jēzus zināja, ko nozīmē cīnīties lūgšanā. Kā atceraties, Viņš lūgšanās pavadīja augas naktis. Atkal un atkal mācekļi Viņu atrada vienatnē ar Dievu kādā vientuļā vietā, lielās mokās izlejot sirdi lūgšanā. Tu un es—mēs maz ko saprotam par tādu lūgšanu; bet iekām neesam iemācījušies, kā būt ar Dievu vienatnē un lūgšanās cīnīties, mēs nespēsim daudz sasniegt. Vienīgi tad Viņš sāks mūs lietot, atbildēt uz mūsu lūgšanām un pagodināties mūsu kalpo¬šanā.

Čarlzs G. Finnejs izjuta šādu lūgšanu nastu. Laiku pa laikam viņš devās mežā, vai kādā citā vientuļā vietā, un tur mocījās sāpēs Dieva vaiga priekšā. Reizēm viņam pat nepietika jaudas savas lūgšanas ietvert vārdos. Viņš stāsta, ka spējis tikai smagi nopūsties un raudāt, tik milzīgs bijis slogs, kas gūlies uz viņu. Nav brīnums, ka Dievs viņu lietoja. Nav brīnums, ka viņš kļuva visu laiku ievērojamākais atmodas sludinātājs. Nav brīnums, ka Dievs pagodinājās viņa kalpošanā. Finnejs prata ielikt pārcilvēcisku piepūli lūgšanā.

Ikviens cilvēks, ko Dievs lietojis, ir bijis lūgšanām nodevies cilvēks. Ja nekad neesi mācījies, kā cīnīties ar Dievu, ja nekā nenojaut par dvēseles mokām Dieva priekšā, tad tu nezini, ko nozīmē gūt garīgus panākumus. Ja savā kalpošanā gribi redzēt Dievu pagodinātu, tev vispirms un galvenokārt jānododas lūgšanai.

7. AR DIEVA VARDU PIESĀTINĀTA KALPOŠANA.

Ja nepazīsti ieroci, ko gatavojies lietot, tu būsi neapskaužamā stāvoklī, mēģinot to lietot. Mūsu ierocis ir Dieva Vārds. Ja mēs to nezinām, neprotam lietot, mēs savā evaņģelizācijas darbā netiksim uz priekšu. Dieva Vārdam jābūt kā mūsu mutēs, tā arī sirdīs. Mums tas jāzina un jāapcer, kamēr tas kļūst it kā daļa no mums. Naktī, nomodā guļot, citēsim to atkal un atkal, kamēr kļūstam piesātināti ar to.

Atceries—tie nav mūsu vārdi, ko Dievs lieto, tas ir Viņa Vārds. Ja mēs ko sakām, tas varbūt paveic mazdrusciņ. Ko Dievs saka, tas paveic daudz. Tātad, lietosim Vārdu un, to darīdami, iepazīsim to. Tādēļ saku vēlreiz: lasīsim to, kamēr tas kļūst daļa no mums. Vārda zināšanai nav nekāda cita aizstājēja.

8. KALPOŠANA AR NOZĪMĪGU VĒSTI PAGRIMUŠAI PASAULEI.

Mans draugs, ja gatavojies misijas darbam jebkura še minētā iemesla dēļ, es tev dotu padomu palikt mājās. Misionāru galvenais uzdevums ir sludināt evaņģēliju.

Iekām tu nevari iziet darbā ar vienu vienīgu vēsti, tev vispār nevajadzētu iet. Tavai vēstij jābūt Jāņa ev. 3:16: ,,Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Kamēr tu nedosies ceļā ar šo vēsti—Dieva pestīšanas vēsti pazudušajai un bojā ejošai pasaulei, kamēr tu nesludināsi mūžīgu dzīvību tiem, kas mīt pagānisma tumsībā, tev ir labāk palikt mājās.

Kādēļ tu uzņēmies mācītāja darbu? Kāds tavs nolūks, sludinot Kunga Jēzus Kristus evaņģēliju? Vai tu vēlies pakavēt laiku? Vai tu izvēlējies garīgo darbu, lai nopelnītu iztiku? Vai tevi interesē nauda, ko vari nopelnīt? Jeb vai tu to dari tādēļ, ka tas ir respektējami un sagādās tev prestižu un iespaidu? Vai tas tavs nolūks?

Tad, mans draugs, es tev arī teikšu: tu labāk meklē sev citu nodarbošanos. Tev būtu labāk raudzīties pēc kaut kā cita, jo Dieva svētība nekad uz tevis negulsies, ja tavi nolūki ir tādi. Ja tu nestāsies mācītāja darbā ar Dieva pestīšanas vēsti, ja neiepazīstināsi tos, kas mīt grēka tumsībā, ar dzīvo Pestītāju un nesludināsi vēsti, ka ,,Kristus miris par mūsu grēkiem", ja neteiksi pazudušajiem un bojā ejošiem: ,,Redzi, Dieva Jērs, ka nes pasaules grēku," tad, es vēlreiz atkārtoju: tu labāk pievērsies kam citam. Garīgais darbs nav tava sūtība. Tas nebūs tavu pūļu vērts.

Man še jādomā par kādu vīru Londonā, Anglijā. Viņš apmeklēja divas baznīcas. No rīta viņš devās uz Pilsētas templi lielās metropoles pašā sirdī. Noklausījies kādu no visdaiļskanīgākajiem sprediķiem, ko jebkad dzirdējis, viņš iznācis no tempļa un izsaucies: ,,Cik brīnišķīgs sprediķis!". Vakarā viņš devās uz Sperdžena tabernakli—pasaulslaveno baznīcu, lielo auditoriju ar tās divām krāšņajām galerijām, kurai slavu sagādājis Čarlzs H. Sperdžens, sludinātāju karalis,—un kad viņš iznācis no tā, viņš iesaucies: ,,Cik brīnišķs ir Kristus!"

Ja tavs nolūks ir teikt lieliskus sprediķus, tu labāk uzdod tūlīt. Pasaulei sprediķi nav vajadzīgi, tai ir vajadzīga vēsts, un ir liela starpība starp sprediķi un vēsti. Tu vari apmeklēt semināru un mācīties, kā sprediķot, bet tev būs jāiet pie Dieva, lai saņemtu vēsti. Sprediķi nekad neietekmēs tavu draudzi, bet vēsts ietekmēs. Sprediķi patīk intelektam, vēsts sirdij. Kas ļaudīm šodien vajadzīgs, nav lieliski sprediķi, bet dzīva vēsts. Mums jāiziet, lai iepazīstinātu ar Kristu, dzīvo Pestītāju.

Pasaule gaida Dieva sūtņus. Ja kāpsi kancelē sludināt Kristu, dzīvo Kristu mirstošai pasaulei, tad Dievs tevi svētīs un lietos Savam godam. Tu darbosies visdižākajā no visām sūtībām—Dieva darbā, un tu nekad nenožēlosi, ka esi atsaucies Dieva aicinājumam. Savas dzīves vakarā tu atskatīsies uz savu darbu un pateiksies Dievam par dzīvi, kas pavadīta, kalpojot Kungam Jēzum Kristum.

9. SVĒTA GARA SVAIDĪTA KALPOŠANA.

Tagad Viņš lielā mērā top ignorēts. Mēs iedomājamies, ka varam iztikt bez Viņa, ka Viņa vietu var ieņemt izglītība un ārēja sagatavošanās un kaut kā aizstāt Viņa spēku; mēs esam pūlējušies darboties tikai ar miesas enerģiju, pavisam izšķirti no Sv. Gara. Ir pats pēdējais laiks, ka mēs piešķiram Viņam to vietu, kas Viņam pienākas, jo Viņš taču ir tas, kam jādara darbs. Un iekām tu un es zinām kaut ko par svaidīšanu ar Dieva Sv. Garu, mēs netiksim tālu ar savu kalpošanu Dievam.

Visos savos kalpošanas gados esmu iedziļinājies to cilvēku dzīves gājumos, kurus Dievs lietojis, un esmu atklājis, ka ikviens no tiem bija svaidīts cilvēks. Ikviens evaņģēlists un atmodas sludinātājs ir piedzīvojis brīdi savā dzīvē, kad Sv. Gars viņu pārņēma un sāka lietot.

Šo svaidīšanu bija piedzīvojis Evans Roberts. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad, būdams Velsā, viņu apmeklēju. Viņa gan nebija mājās, bet es redzēju māju, kurā viņš dzīvoja, un jutu, ka pat zeme, uz kuras stāvēju, bija svēta. Vēlāk viņš man atrakstīja, pats ar savu roku, un dažus mēnešus pēc tam aizgāja pie sava Kunga. Evans Roberts bija piedzīvojis Svētā Gara svaidīšanu. Čārlzs G. Finnejs to bija piedzīvojis. Viņš zināja, ko nozīmē būt piepildītam ar spēku no Augšas. D. L. Mūdijs to zināja. To zināja Džons Veslijs. Katrs cilvēks, ko Dievs lietojis cauri gadu simteņiem, ir zinājis, ko nozīmē būt svaidītam ar Dieva Garu.

Svaidīti cilvēki neapmierinās tikai ar izglītību un ārīgu sagatavošanos. Viņi apzinās, ka nepieciešams kas vairāk, un Dievs nevar viņus lietot iekām viņi piedzīvojuši Sv. Gara svaidīšanu. Tā viņi gaida Dieva vaiga priekšā līdz kamēr top apveltīti ar spēku no Augšas. Tad viņi iziet un dažās nedēļā vai mēnešos Gara atklāsmē un Gara spēkā sasniedz vairāk, nekā būtu panākuši ar gadiem ilgu darbošanos miesas spēkā.

Dievam arī tagad vajag svaidītus cilvēkus, un iekām tu un es nepiedzīvosim šo svaidīšanu, mēs daudz nepanāksim evaņģelizācijas darbā. Esmu to atzinis par tik svarīgu, ka uzrakstīju grāmatu ,,Svētā Gara spēks".

Tev nevajag iestigt fanātismā. Tev ir jāieņem Sv. Rakstu viedoklis, jāpiedzīvo to, ko paredz Dieva vārds un ko ir atzinuši Dieva cilvēki visos gadsimtos, piedzīvojums, kas var būt arī tavs. Ja kalpošanā Dievam tu vēlies ko sasniegt, tad tu centīsies, lai šis piedzīvojums kļūtu arī tavs un tu būtu svaidīts cilvēks.

Vienalga, vai tu dodies ārmisijā vai darbojies starp pagāniem savā zemē, vai strādā misijas darbu ārzemēs vai arī pats savā zemē rīko evaņģelizācijas sanāksmes, tev jāapzinās, ka pār tevi izliets Svētais Gars. Citādi tavai kalpošanai trūks spēka un tu panāksi maz. Ja vēlies piedzīvot, ka Dievs tevi lieto, ja vēlies, lai dvēseles tiek pārliecinātas un glābtas, tu gaidīsi, kamēr pār tevi izliesies spēks no Augšas. Tad tu būsi svaidīts cilvēks.

10. KALPOŠANA TICĪBA.

Mans draugs, ja tu neceri redzēt rezultātus, tu tos arī neredzēsi. Es vēlreiz citēju: ,,Lai jums notiek pēc jūsu ticības." Tev jākāpj kancelē sludināt evaņģēliju ticībā. Sludināšanas sākumā tev jābūt tikpat cieši pārliecinātam par rezultātiem kā tad, kad tiešām redzi vīriešus un sievietes nākam, lai pieņemtu Jēzu Kristu kā savu Pestītāju.

Visos savos kalpošanas gados esmu nobeidzis sapulces ar aicinājumu atgriezties. Nevaru saprast, kā gan mācītājs var apmierināties ar evaņģēlija sludināšanu, pateikt svētības vārdus un tad doties mājup bez kā redzētu rezultātus. Man liekas, ka pēc tam, kad esmu uzlicis barību uz galda, man vajaga dot ļaudīm izdevību nākt un to baudīt. Tā nerīkodamies, es būtu pametis nedarītu visbūtiskāko.

Svētdienu pēc svētdienas esmu aicinājis neatgrieztus un atkritušus vīriešus un sievietes nākt un pieņemt Kristu, un es gandrīz nevaru atcerēties tādu svētdienas vakaru visos manos kalpošanas gados, kad nebūtu redzējis rezultātus. Vakaru pēc vakara esmu vērojis viņus nākam priekšā pie platformas un tad ar dvēseļu kopējiem ieejam pārrunu telpās, kur top runāts ar katru individuāli. Esmu pārsteigts, ja nenotiek nekas. Ja es sludinātu evaņģēlija vēsti, aicinātu nākt un neredzētu nevienu atsaucamies, es būtu pārsteigts. Es nešaubīgi gaidu rezultātus.

Nedomāju apgalvot, ka visi tie, kas nāca, tika izglābti, bet man ir pamats ticēt, ka vismaz daži atrada Jēzu Kristu un tagad ir Dieva bērni. Kad kāpju kancelē, šķiet, Dievs manī ieliek šo ticības cerību, par ko še esmu runājis, tā ka nešaubīgi zinu—tiklīdz būšu beidzis sludināt un aicināšu, būs, kas atsauksies. Man liekas, es pamestu mācītāja amatu, ja neredzētu rezultātus.

Vai tad advokāts necer uz vēlamu spriedumu? Viņš taču nerunā laika kavēklim. Viņš runā uz žūriju, lai to pārliecinātu, un ja viņš nepanāk vēlamo spriedumu, viņa pūles ir veltīgas. Tā arī vajadzētu būt ar evaņģēlija sludinātāju. Viņam jācer uz vēlamu iznākumu. Viņam vajaga redzēt rezultātus. Ja viņš tos neredz, kaut kas nav kārtībā. Viņa kalpošanai jābūt ticības spēkā.

11 .DIEVA GODAM VELTĪTA KALPOŠANA.

Un ja tas nav tavs mērķis, tad—ja es būtu tavā vietā— es nomestos Dieva priekšā ceļos un pazemotos līdz visa mana būtība būtu pārvērsta. Es lūgtu Dievu, lai Viņš mani lauž, ka varu Viņu godināt. Kamēr tu neliksi Dieva godu pirmā vietā, tu būsi tikai nožēlojams zaudētājs. Tu nekad nepanāksi kaut ko tiešām nozīmīgu. Ja tavs nolūks ir patikt sev, Dievs tavu kalpošanu nepagodinās. Tev ir jālūzt, lai viņš tevi varētu lietot. Citādi, agrāk vai vēlāk, tu ieskriesi postā.

Esmu še mēģinājis tevi iepazīstināt ar vienpadsmit nozīmīgām patiesībām, kuras Dievs man atklājis. Vai drīkstu tev ieteikt tās pārlasīt, vienu pēc otras, un tad lūgt Dievu, lai Viņš pārlūko tavu sirdi. Esmu pārliecināts, ka vēlies, lai Viņš tevi lietotu, vēlies būt panākumiem bagāts evaņģelists un ilgojies pēc atmodas.

Tad arī pieņem šos priekšnoteikumus, kā esmu tos izskaidrojis, un ļauj Dievam runāt uz tevi. Viņš tevi grib lietot. Viņš vēlas svētīt tavu kalpošanu. Bet ja tam ceļā ir kavēkļi, Viņš to nevar. Tavā ziņā ir tos novērst, protams, ja vien vēlies būt cilvēks, kuru Dievs lieto.