svetrunas.lv

Ir iestājusies krēslas stunda. Rietošās saules pēdējais stars kavēdamies noslīdējis aiz apvāršņa. Dienas smacējošo karstumu aizstājis tuvojošās nakts vēsums. Garas tumšas ēnas, kuras meta pilsētas vaļņi, nozudušas. Visu pārklāj krēsla.

Šad un tad no kaut kurienes pilsētas mūros atskan vājš, žēlabains sauciens. Tas varbūt ir bērna raudas, kuru cēlonis ir izsalkums, jo Samarija ir ielenkta. Sīrieši izpostījuši zemi un ielenkuši pilsētu. Dienas aizritējušas, pārtikas ir maz, un palīdzība šķiet vēl tālāka, nekā sākumā likās.

Šajā vakarā četri lepras slimnieki sēdēja uz zemess ārpus pilsētas vaļņa. Viņi ir tik vāji, ka tikko spēj kustēties. Visa barība izlietota. Viņu gals tuvojas un rīta ausma viņiem nozīmēs drošu nāvi. Ko lai viņi iesāk? Doties pilsētā nelīdzēs, jo pārtiku nav iespējams sameklēt. Palikt uz vietas nozīmē nomirt badā. Nāve, ja viņi iet, nāve, ja paliek. Ko lai dara? Vai izejas nav? Varbūt, tomēr! Viņi varētu padoties sīriešiem. Protams varētu gadīties, ka viņus nogalina. Bet varbūt nē. Izredzes uz to ir mazas, bet dzīvība ir dārga pat lepras slimniekiem,— un tā viņi nolemj riskēt.

Gurdi vilkdamies mijkrēslī pa klajo lauku, viņi beidzot sasniedz sīriešu nometni. Viss kluss un mierīgs. Nedzird ne soļa. Ko tas varētu nozīmēt? Piesardzīgi viņi dodas no telts uz telti. Nemana ne dvēseles. Sīrieši aizbēguši. Patiesi,—aizbēguši un visu pametuši aiz sevis. Pārtikas palicis papilnam, viņi ir glābti!

Līdzīgi izbadējušamies vilkiem viņi uzklūp krājumiem un badīgi ēd iekām sāk domāt par citām lietām. Beidzot, apmierinājuši izsalkumu kā tikai izbadējušies spēj, viņu sirdsapziņā pēkšņi iedzeļ doma par tiem tūkstošiem pilsētas mūros, kas mirst badā, kamēr pārtika taču ir sasniedzama rokas attālumā.

Tad tie cits citam sacīja: ,,Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam!" (2. Ķēniņu 7:9). Un ar pateicības pilnām sirdīm par to, kas viņiem bija noticis, viņi nolēma arī citiem to darīt zināmu. To viņi izdarīja, un pilsēta tika izglābta. No šī stāsta ņemts mūsu temats: ,,Eita un stāstiet citiem".

Ejiet un stāstiet citiem! Šo pienākumu Kristus uzdeva Savai draudzei sacīdams: ,,Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai." Šī ir Viņa pavēle ikvienam kristietim. Un es ticu, ja Viņš šodien būtu te, tad to miljonu labā, kas nekad nav dzirdējuši Viņa vārdu, Viņa visneatliekamākais aicinājums tev un man būtu šis: ,,Eita un stāstiem citiem."

PIRMKĀRT: TĀDĒĻ, KAS MUMS IR.

Šiem četriem lepras slimniekiem bija viss, ko viņi tai mirklī kāroja. Badā novārguši, viņi bija atraduši barību. Viņi bija bijuši bezcerīgi un tapuši piepildīti ar jaunām cerībām. Bēdīgi un nospiesti, tagad tie bija priecīgi un laimīgi. Vai tad brīnums, ka viņi izsaucās: ,,Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet mēs klusējam un paliekam mierā"?

Bet, brāļi, kas gan viņiem piederēja, salīdzinot ar to, kas tev un man ir Jēzū Kristū? Viņa pestīšana bija miesīga un laicīga. Mūsējā ir garīga un mūžīga. Viņi tapa atbrīvoti no bada ciešanām. Mēs esam atbrīvoti no grēka varas. Padomā par to! — Mums ir piedots, mūsu sirds šķīstīta ar Jēzus Kristus asinīm; Dieva klātiene ir vienmēr ar mums, prieks, miers, aizkāpa dzīves cerība, savienošanās ar tiem, kas bija mums mīļi, bet uz brīdi zuduši, Debesvalstība ar visu savu godību un, vislabākais, Jēzus Kristus Pats—mūsu Mierinātājs bēdās, mūsu Vadonis tumsībā un mūsu Stiprums un Cerība nāvē. Patiesi, patiesi, mums ir kas vērtīgs, ko citiem dot! Vai būsim savtīgi? Paturēsim visu tikai sev? Vai arī darīsim, kā šie nabaga lepras slimnieki darīja badā mirstošai pilsētai? Vai iesim un stāstīsim citiem?

OTRKĀRT: TĀDĒĻ, KAS TIEM VAJADZĪGS.

Samarijas mūros vārda tiešā nozīmē mita tūkstošiem vīru un sievu, mirstot badā. Tik šausmīgs bija stāvoklis, tik neatliekama vajadzība, ka mātes ēda savus bērnus, lai varētu izvilkt dzīvību mazliet ilgāk. Vai varam iedomāties lielāku trūkumu? Barība bija zelta vērta, un viņiem bija nepieciešama barība. Lepras slimnieki, to apzinādamies, nolēma iet un viņiem pastāstīt.

Draugi, visur mīt vīri un sievas, kas iet bojā bez Dzīvības Maizes, bet mēs spējam viņu vajadzības apmierināt. Varbūt, ka tas cilvēks, kas strādā mums līdzās katru dienu, nepazīst Jēzu Kristu, un mēs nekad neesam par Viņu stāstījuši. Ņemsim, piemēram, draugus, ar kuriem saejamies. Mēs esam dzirdējuši Priecas vēsti, un Jēzus ir kļuvis mūsu Pestītājs. Bet viņi? Vai jebkad esam viņiem stāstījuši, ko Jēzus mums nozīmē? Vai jebkad esam mēģinājuši viņus apgādāt ar Visnepieciešamāko?

Tālutāl' pāri jūrai ir miljoniem dārgu dvēseļu, par kurām Viņš mira. Un tomēr tās nekad nav dzirdējušas Viņa vārdu. Vai neiesim viņiem stāstīt par Viņu? Viņa, Kuru mīlam un Kuram kalpojam, pēdējais nozīmīgais rīkojums bija: ,,Eita". Un tomēr divdesmit gadsimteņi aizritējuši, bet pasaule vēl joprojām nav evaņģelizēta.

TREŠKĀRT: TĀDĒĻ, KA IR BĪSTAMI, JA TO NEDARĀM.

Ar to gribu teikt—bīstami mums pašiem. Uzklausiet brīdinājumu tekstā: ,,Ja mēs kavēsimies līdz rītam, mēs kļūsim vainīgi." Ak jā! Viņi nedrīkst kavēties. Viņi nedrīkst noklusēt Priecas vēsti. Kaut kāds sods viņus noteikti pārsteigtu, ja viņi tā rīkotos. Un tā bez tālākas vilcināšanās viņi devās ceļā, lai stāstītu citiem.

Dieva Vārds mums pieejams, un caur Jēzus Kristus salīdzināšanas asinīm mēs esam izglābti. Bet paklausies: mēs to nedrīkstam paturēt tikai sev. Mums vai nu jāatkāpjas, vai jāiet uz priekšu. Mēs nevaram palikt stāvot. Kristieša dzīves attīstības noslēpums ir aktīvitāte. Ja mēs paliksim mierā un nekā nedarīsim Kristus dēļ, mēs kļūsim aizvien vājāki, līdz beidzot mūsu interese būs zudusi. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem kristieša dzīvei ir kalpošana. Mums jāiet strādāt Kristum. Mēs netikām izglābti tikai, lai izbēgtu ellei un iemantotu Debesvalstību. Tā būtu tīra savtība. Nē, nē! Mēs tikām izglābti, lai kalpotu.

Ir tūkstošiem kristiešu, par kuriem ar nožēlu jāsaka, ka tie nekad nerunā ne vārda, lai liecinātu par savu Kungu. Liecināšanas sanāksmēs viņi klusē, kaut gan mājās viņu mēles ir veicīgas. Viņi var runāt ar savu kaimiņu, bet kad jārunā par Dievu, viņi top galīgi un bezcerīgi mēmi. Viņiem ir tuvinieki, kas nepazīst Kristu, un tomēr viņiem bail ar tiem runāt par Viņu.

Ja mēs neiesim un neteiksim citiem, mēs paši kļūsim auksti un vienaldzīgi. Mūsu atalgojums aizies citam, un mēs cietīsim neizsakāmu zaudējumu. ,,Kad Es saku bezdievim: Tev jāmirst! un tu to nepārnāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos ne sava ļaunā ceļa un paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas" (Ecech. 3:18). Kāds nopietns brīdinājums: ,,viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas"!

,,Mēs nerīkojamies pareizi," izsaucās lepras slimnieki, ,,iesim un stāstīsim!" Ak, mani draugi, iesim arī mēs un stāstīsim! Pasaule ir izslāpusi pēc mūsu vēsts. Bez Kristus dvēseles iet bojā. Mums ikvienam ir jāiet un jāstāsta citiem.

©"Cilvēks, ko Dievs lieto" ir tulkojums no grāmatas "The Man God Uses" - Oswald J Smith, Litt. D. Grāmata iznākusi 27 izdevumos un ir tulkota daudzās valodās.