Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

MŪSU VISSVARĪGĀKAIS DARBS

Kad biju mācītājs Deilas presbiterāņu baznīcā Toronto, man gadījās piedzīvojums, kas spilgti lika atskārst mana darba nopietnību. Tas notika pēkšņi, un es vēl tagad atceros telefona zvanu, kas mani iztraucēja no vienaldzības un lika man steigties pie kāda draudzes locekļa slimības gultas.

,,Vai jūs varētu apmeklēt slimnieci?"

,,Vai tas būtu steidzami?"

„Jā, ļoti, viņa nakti varbūt nepārdzīvos."

,,Labi, nākšu tūlīt," es nokāru klausuli.

Steidzos pa pilsētas ielām, drīz ierados norādītajā vietā, un mani nekavējoties ieveda slimnieces istabā. Kad iegāju, manī lūkojās sieviete ar bēdīgu un bezcerīgu izteiksmi. Viņa mēģināja runāt, bet viņas balss skanēja tik vāji un aprauti, ka man vajadzēja dziļi pār viņu noliekties, lai saprastu vārdus. Un es jau jutu nāves eņģeļa klātieni. Varēja nojaust, ka viņas dzīvība ātri izsīkst.

Mazdūšība atspoguļojās viņas sejā, gaidot mani ierunājamies, un tumsa šķita sabiezējam, vērojot bālos, izmocītos vaibstus, kuros atspoguļojās gandrīz bezcerīgs izmisums. Laika vairs nebija daudz,—nebija laika runāt par šīs pasaules lietām: svarīgākais bija viņas liktenis mūžībā.

,,Kuka kundze, vai esiet sagatavojusies aiziešanai, vai jums ir cerība?" iejautājos, pārliekdamies pār slimnieci.

„Nē, nekādas," viņa nomurmināja, pakratīdama galvu. Dziļa nopūta pārslīdēja pār viņas lūpām.

Cik vien vienkāršiem vārdiem spēju, stāstīju viņai par brīnišķo pestīšanas plānu un, ceļos nometies, kopā ar viņu pielūdzu Dievu. Klusi sāku dziedāt:
Kāds esmu, tāds es atnāku,
Uz saviem spēkiem neceru;
Ak, šķīstī mani nabagu,
To gauži lūdzos, Dieva Jērs.

Kāds esmu, bargas vētras dzīts,
No ienaidnieka iebaidīts,
Un šaubīšanās nomocīts,
Tāds nāku šodien, Dieva Jērs.

Otru pantiņu dziedot, izdzirdu arī viņas vājo balsi—aprautu, nespēcīgu un trīcošu — mēģinot dziedāt man līdzi. Dažus vārdus varēja saprast, vairums palika neskaidri līdz pat pēdējai rindai, kad viņa dziedāja no sirds un balsī: ,,Tāds nāku šodien, Dieva Jērs!" Un viņa arī nāca — pilna ticības paļāvības. Aizgāju no viņas zinādams, ka viss kārtībā, un viņa dodas mājup pie Dieva.

Viņa gan bija baznīcas locekle,—locekle, bet neatgriezta. Atgriešanās bija viņas lielākā vajadzība, jo Dieva vārds skaidri ar uzsvaru norāda: ,,Ja jūs neatgriežaties,... tad jūs nenāksit Debesu Valstībā." (Mat. 18:3). Atgriežoties mājās , sirds man bija smaga, un es skaļi ievaidējos, domā¬jot par briesmīgo atbildību, kas gulstas uz mācītājiem, kuri pieļauj cilvēkiem kļūt par draudzes locekļiem, bez kā tie būtu ,,no jauna piedzimuši".

Kuka kundzi es vairs neredzēju līdz brīdim, kad stāvēju pie viņas šķirsta un lūkojos viņas nāvē sastingušajā sejā. Teikdams bēru runu, es ciešāk nekā jebkad apņēmos novērsties no visa cita un bez atlikuma nodoties tikai vienam lielajam pienākumam—sagatavot cilvēkus Debesu Valstībai.

DVĒSEĻU MANTOŠANA DIEVA VĀRDĀ

Raugoties no Dieva puses, mēs atrodam, ka ,,Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus" (1. Tim. 1:15), un ,,Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo" (Lūk. 19:10). Tas norāda, ka galvenais mērķis Kristus nākšanai pasaulē bija meklēt un glābt pazudušos. Tā nebija sociālo pakalpojumu un reformācijas, bet gan pestīšanas un atdzimšanas misija.

Bet no cilvēka puses tas ir: ,,atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no Sātana varas pie Dieva" (Ap. d. 26:18). Cilvēki mīt tumsībā; vajaga viņiem atvērt acis un izvest tos gaismā. Viņi ir Sātana varā, tātad viņus vajaga izglābt un vest pie Dieva.

Šis mērķis vienkārši un nepārprotami ir izteikts Apustuļu darbu grām. 15:14, proti, ka Dievam ir labpaticis pagānus ,.pievienot Savam Vārdam". To Dievs darījis visus pagājušos 2000 g. Tas arī šobaltdien ir Sv. Gara darbs. Viņš tos sapulcina par Kristus Miesu, Savu Draudzi no ikvienas rases un tautas visā pasaulē.

Ja tāds ir Dieva nolūks ar pagāniem,—un Viņš taču tā saka,—un ja tā ir Sv. Gara misija pasaulē, tad arī Dieva griba ir, ka mēs ar Viņu sadarbotos un darītu savu daļu, pievadot ļaudis Viņa draudzei.

Ir cilvēki, kas atbildību par dvēseļu mantošanu noveļ no sevis teikdami: ,,Vieni sēj, un otri pļauj." Labi, iedomāsimies, ka tu esi apsējis skaistu dārzu un rudenī kāds atnāk un to ierauga. ,,Draugs," viņš saka, ,,tu esi izdarījis savu darbu, tu esi uzcītīgi sējis, bet tagad pienācis laiks ievākt ražu. Es sākšu to darīt; salasīšu visus dārzājus un augļus. Kā zini, viens sēj, bet otrs ievāc ražu."

,,Nē!" tu iesauksies, ,,Es šo dārzu apsēju savām vajadzībām. Vai tu gribi teikt, ka es sava darba augļus atstāšu tev? Es pats gribu ievākt ražu." Un tu to arī dari, jo arguments, ka ,,viens sēj un otrs pļauj" ir derīgs vienīgi garīgā jomā.

Dievs skaidri un noteikti norāda, ka pēc Viņa gribas ikvienam Viņa kalpam jānes augļi. ,,Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis," Viņš apliecina, ,,ka jūs ejat un nesat augļus" (Jāņa 15:16). — Dažreiz es esmu tas, kas sēj, bet citreiz es arī nesu augļus.

SĀTANA AIZVILINĀTI.

Ja mēs gribētu novērtēt draudzes garīgo darbu, mums tas jādara, pārbaudot tās nostāju pret tiem, kas iet pazušanas ceļu. Baznīcas gada pārskats var liecināt par lielu padarīto darbu un lielu naudas summu, kas savākta labdarīgiem mērķiem, bet—ja tajā nav nekāda norādījuma par izglābtām dvēselēm, tās garīgā dzīve patiešām ir zemā līmenī. Īsta garīguma iznākums aizvien ir iemantotās dvēseles.

Tas tātad ir mūsu vissvarīgākais darbs. Un cik tas ir godības pilns! Cik brīnišķi ir būt vienotam ar Dievu šai dižākajā no visiem pasākumiem! Ak, mani brāļi, atgriezīsimies, sāksim atkal mīlēt maldos pazudušos! Kur gan palikusi pagājušo dienu nasta? Cik nopietni mēs kādreiz lūdzām par pazudušām dvēselēm. Cik kāri lūkojamies pēc panākumiem! Vai tad esam zaudējuši spēju just? Vai neatgriezto drausmīgais liktenis mūs nemaz vairs neaizkustina? Vai Sātans mūs jau aizvilinājis tiktālu, ka esam aizmirsuši savu vissvarīgāko darbu?

Ak, ja tas ir tā, lai Dievs savā lielajā žēlastībā atver mūsu acis un mūs no Sātana viltīgajiem neceļiem izvada uz vissvarīgāko darbu — dvēseļu mantošanu Jēzum Kristum.