Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto |
Saturs![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() NEPIECIEŠMĪBAS ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() DIEVIŠĶĪGS SPĒKS ![]() AUGSTĀKAIS VEIDS ![]() ![]() www.svetrunas.lv |
JĒZUS—MŪSU KUNGSDIEVAM PIRMO VIETU.,,Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā mani, tas manis nav vērts" (Mat. 10:37). Uz kādiem noteikumiem tad var kļūt māceklis? Ļaujiet man uz to atbildēt ar trim vārdiem: ,.Dievam pirmo vietu." Un ja vien es spētu, es šos vārdus ierakstītu karogā ikvienai draudzei pasaulē — Dievam pirmo vietu. Pavaicāsim sev dažus pavisam vienkāršus jautājumus. Vai manā dzīvē pirmā vietā ir Dievs jeb citas lietas? Vai papriekš nāk Dievs, vai izpriecas? Vai Dievs man ir pirmais, vai nauda? Un kā ir ar manu ģimeni, maniem mīļajiem? Vai pirmajā vietā man ir viņi, vai Dievs? ATTEIKŠANĀS.Beidzamais māceklības noteikums atrodams Lūkas 14: 33. Tas skan: ,,...neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis." — ,,Bet,' jūs izsauksities, ,,to nosacījumu jau nav iespējams izpildīt. Vai tad tu ar to gribi teikt, ka Dievs prasa no sava sekotāja, lai tas vārda tiešā nozīmē atsacītos no itin visa? Ja tā, tad es neesmu Viņa māceklis, jo man vēl ir mājas, sieva un] mazs ietaupījums. Vai tad man tas viss jāpamet?"Atsacīties no kādas lietas nozīmē atmest visas tiesības uz to. Nekas, kas esmu vai kas man ir, nepieder man. Viss ir Dieva. Viņš man ļauj to lietot pēc Sava prāta, bet Viņam pieder pirmās un augstākās tiesības. To atzīstot, es līksms visu nododu Viņam. Ļaujiet man upurēt visu, kas man ir. Ļaujiet man nolikt visu uz Dieva altāra — sevi pašu, manus mīļos, manas dāvanas un laiku, naudu un manu nezināmo nākotni. 1. Es pats. Dievs negrib vispirms tavu naudu. Viņš grib tevi. Viņš negrib papriekš tavu kalpošanu, bet Viņš grib tevi. Viņi ,,ziedoja... sevi papriekš Dievam" (2. Korint. 8:5). Ko gan domātu vīrietis par jaunu sievieti, kas, atbildot uz viņa bildinājumu, piedāvātu savam mīļotajam zemi un mājas vai ko citu, kas tai pieder? Vai viņš ar to būtu apmierināts? Nepavisam. Viņš taču nelūdz viņas īpašumus, viņš bildina viņu pašu. Viņu arī neapmierinās nekāds vietnieks. Tāpat ir ar Jēzu Kristu. Viņš grib mūs, miesu, dvēseli un garu. Tātad, mums papriekš jāupurē uz altāra pašiem sevi. 2. Mūsu mīļie. Ziedodamies pats uz Dieva altāra, es tur nolieku arī savus mīļos, savu dēlu vai meitu, savu tēvu vai māti. Ja Dievs vēlas manu bērnu ārmisijai, Viņš to var ņemt. Ja Viņš man liek atstāt tēvu un māti, es paklausu. Pat ja Viņš gribētu kādu no tiem ņemt pie Sevis, es nekurnēšu. ,,Tavs prāts lai notiek." ,,Kādēļ es neesmu laimīga?" vaicāja kāda bagāta dāma lielajam Ķīnas misionāram Dr. Jonatānam Gofortam, kas viesojās viņas mājās. ,,Vai jūs esat nodevusi Dievam visu?" Dieva vīrs mierīgs jautāja. ,,Ja, cik apzinos, esmu nodevusi visu," apliecināja sieviete. ,,Vai esat pārliecināta," Dr. Goforts vēlreiz jautāja, ,,ka esat ziedojusi visu?" ,,Domāju, ka esmu ziedojusi visu," viņa atbildēja. ,,Un vai jūs būtu ar mieru, ka Dievs jūsu mazo meitiņu sūtītu uz Ķīnu?" misionārs vaicāja, uzlikdams roku uz meitiņas galvas. ,,Dievs lai ņemtu manu meitu un darītu viņu par misio-nāri Ķīnā! To nu gan ne. Es viņu gribu paturēt šeit, pie sevis," māte iesaucās. ,,Un jūs man apgalvojāt, ka esat atteikusies no visa, betļ pat neesat atdevusi savu bērnu Dievam. Kā jūs varat sagaidīt Dieva mieru un svētību? Jūs gribētu stāties starp' Dievu un Viņa plānu jūsu meitai, Viņam norādīdama: .Tiktāl Tu vari nākt, bet tālāk ne. Tu vari dabūt manu māju, Tu vari ņemt manu mantu, Tev piederu es pati, bet neaiztiec manu meitu.' Kundze, vai to jūs dēvējat par nodošanos?" 3. Talanti. Talanti mums nav doti, lai mēs tos lietotu tikai paši sev. Dieva dāvanas jāizlieto Dieva darbam. Kāda mums tiesībai tās izlietot savtīgi? Ja mums reiz ataususi Dieva gaisma,! mēs nekad vairs neizmantosim savus talantus pasaulīgām] izdarībām. Tev varbūt ir runas dāvanas. Jautājums ir: Kāļ tu tās izmanto? Vai vienīgi nolūkā uzjautrināt un pakavēti laiku? Vai šīs tavas dāvanas tiek izmantotas Dieva godībai? Tu vari būt apdāvināts rakstītājs. Bet ko un kam tu raksti? Vai pasaulei, vai Dievam? Vai tu raksti, lai iegūtu naudu, vai Dieva valstībai? Varbūt tev ir talants finanču lietās? Atceries - Tas ir Dievs, kurš tev dod iespēju kļūt bagātam. Kam tad tu pelni naudu? Sev pašam vai Dievam? Tava dāvana varbūt ir dziedāšanas talants. Dievs devis tev balsi. Vai tu liec tai atskanēt koncertos, iepriecinot draugus? Vai tu dziedi pasaulīgas dziesmas? Jeb vai Jēzus Kristus var darīt zināmu Savu vēsti nospiestām, grēka nomāktām dvēselēm ar tavas dziesmas palīdzību? Francisa Ridleja-Havergēla dziedāja: 4.Laiks. ,,Izlietojiet laiku." Kāda liela atbildība! Ko mēs iesākam ar savu laiku, savām brīvajām stundām? Vai mēs tās lietojam Dieva godam jeb tikai saviem sekliem savtīgiem nolūkiem? Šķiet, ka mums ir laiks visam kam pasaulē,— laiks ēst, laiks gulēt, laiks iepirkties un laiks sarunām, laiks avīzēm un laiks ciemiņiem, laiks izpriecām un laiks darbam, bet nav laika Dievam. Vai mēs tērējam laiku, uzņemot draugus, gatavojot bagātīgus mielastus un stundām ilgi kavējoties seklās sarunās? Jeb vai dzīvojam kā svētceļnieki un izturamies kā piedzīvotāji? Vai mēs atšķiramies no pārējās pasaules? Sāksim nekavējoties īstenot praksē to, ko dziedam: 5.Nauda. Nevis tikai desmito tiesu, bet gan visu! Viss, kas mums pieder, ir Dieva, mēs esam tikai mantas pārvaldnieki. Bet tad arī mums pienākas uzmanīties, kā mēs ar to rīkojamies. Vai mēs izdodam naudu luksa lietām vai Dieva darbam? Vai mēs to izdodam savu savtīgu iegribu apmierināšanai, vai arī to aiztaupām un izlietojam Dieva darbā? Vai mēs to vienkārši krājam, lai tā paliktu kādam, kas spējīgs pats par sevi gādāt? Jeb vai mēs kā Dieva pārvaldnieki to ieguldām cilvēku dvēselēs? Neteiksim: ,,Cik daudz no savas naudas es došu Dievam," bet gan: ,,Cik daudz Dieva naudas es paturēšu sev?" Kādu dienu Viņš prasīs no mums norēķinu par mūsu pārvaldnieka darbu. Mūsu nauda, tātad, arī jāupurē uz Dieva altāra. 6. Mana nezināmā nākotne. Visi mani plāni un nodomi, visi mani sapņi un centieni— viss jāliek uz Dieva altāra. Viņam jāvada, jānorāda un jākontrolē mana dzīve. Viņa gribai jātop manējai, Viņa nodomiem manējiem. Manai nākotnei jābūt Viņa rokās. Kur Viņš grib mani sūtīt, man jāiet; man nedrīkst būt pašam savu plānu. Kā tad nu ir—vai tu upurēsi sevi visu uz Viņa altāra? Vai esi gatavs padoties, veltīt un ziedot visu? Ak, kaut tu spertu šo pirmo soli! Esi noteikts. Veltī savu dzīvi no visas sirds Dievam. Neaizturi nekā. Atsakies no savas gribas un pieņem Viņa gribu. Tavu pakļaušanos nevar aizstāt ne ar ko citu. Tas ir līdzīgi it kā tu parakstītu nezināmu vienošanos. Paraksti savu vārdu tās beigās un ļauj Dievam pēc tam ierakstīt savus nosacījumus. Viņš tad ierakstīs tikai vienu noteikumu, un kad to būsi pildījis, noskaidrosies nākošais noteikums. Tas nozīmē, ka tev jākuģo dzīvē ar slepenām instrukcijām. Kurp — to tu nezini. Kad —tu nevari pateikt. Kādēļ—nav tava darīšana. Kā—par to tu neraizējies. Tev jāpieņem Viņa aizzīmogotie rīkojumi, kas satur visas tavas dzīves plānu, un tie jāatver un jālasa tieši tad, kad — un cik daudz Viņš atļaus. Tas ir kā kad teiktu Dievam ilgstošu ,,jā" un pats sev ilgstošu ,,nē". Šim lēmumam jābūt galīgam un jāilgst visu tavu dzīvi. ,,Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Kurp Tu gribi lai eju? Viņš diktē, un tu paklausi. Viens vienīgs varens, galīgs, mūžīgs, godības pilns Jā,—un jautājums nokārtots uz visiem laikiem. Pēc tam tu tikai turpini teikt ,,jā" visu savu dzīvi. Galīgi atteikdamies no visām prasībām, es ar nodomu pagriežu visam muguru. Tā es novēršos no visa, kas esmu un kas man pieder. Tas vairs nav mans, bet Dieva. No šī brīža Viņam ir pilnīga vara darīt ar to pēc sava prāta, un ja Viņš kādu dienu man liks vārda tiešā nozīmē atmest to, no kā esmu novērsies, es nedrīkstēšu ne kurnēt nedz sūdzēties. Tikko tā būšu novērsies no visa, Dievs mani pārbaudīs, vai man novēršanās ir īsta. Tā gāja Ābrahamam. Viņš bija atsacījies no Īzaka, atzīdams, ka tas piederēja vienīgi Dievam. Tad Dievs pieprasīja upuri Morija kalnā, un Ābrahams pat nedomāja nepaklausīt. Ar šo viņa novēršanās bija parādījusies īsta. Kad pārbaudījums nāks, tad nebūs grūti, ja novēršanās būs bijusi neviltota. Bet ja tā būs bijusi tikai izlikšanās, pārbaudījuma laiks izvērtīsies briesmīgs, un ļoti iespējams, ka tas, no kā vajadzēja atteikties, tiks atņemts. Mācekļa laiks prasa atsacīšanos. KUNGS PĀR VISU.Atceries, Jēzum jābūt Kungam pār visu, citādi Viņš nav Kungs. Neviens vergs nepieder reizē diviem kungiem. Piesargies, ka tu nepiešķir Viņam otro vietu savā sirdī, lai tu neatskārstu kādu dienu, ka ir par vēlu, ka Viņš tur nemaz nav. Viņam jābūt Kungam pār visu, citādi Viņš nav Kungs. , .Neviens nevar kalpot diviem kungiem.",,Kungs, atļauj man papriekš," jaunais cilvēks teica Jēzum. Nē, nevis ,,man papriekš", bet Dievam papriekš! Manām interesēm arvien jābūt otrā vietā, aiz Viņa, nekad papriekš. ,,Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības." Dr. Grēms Skrogijs no Edinburgas reiz runāja par šiem vārdiem, un, dievkalpojumam beidzoties, viņam tuvojās dziļi saviļņota jauna sieviete, kas sevi atzina par kristieti. ,,Un kādēļ jūs nepadodaties?" jautāja Dr. Skrogijs. ,,Bīstos, ka tad man būs jādara divas lietas," atteica jauniete. ,,Kas tās būtu?" interesējās mācītājs. ,,Es spēlēju klavieres koncertos un baidos, ka man tad no tā vajadzēs atteikties," viņa paskaidroja. „Un otrs?" „Baidos, ka Dievs mani sūtīs misionāres darbā uz Ķīnu." Dr. Skrogijs pret nobažījušos jaunieti izturējās ar dziļu iejūtu. Atvēris Bībelē Apustuļu darbu 10:14, viņš jaunajai sievietei izskaidroja Pētera atbildes aplamību. Vergs nekad nediktē. Sacīt: „Ne mūžam," un tad pievienot vārdu ,,Kungs", vienkārši nav iespējams. Dr. Skrogijs teica: ,,Tagad vai nu izsvītrojiet šos divus vārdus: ,,ne mūžam" un atstājiet vārdu ,,Kungs", vai arī izsvītrojiet vārdu ,,Kungs" un atstājiet ,,ne mūžam". Iedevis viņai zīmuli, viņš klusām aizgāja. Pēc laiciņa atgriezās. Palūkojies pār viņas plecu, viņš uz lapas ieraudzīja asaru pēdas, bet vārdi ,,ne mūžam" bija izsvītroti. Ar gaišu mirdzumu acīs viņa atstāja baznīcu un devās mājup, atkal un atkal atkārtodama vienu vārdu: ,,Kungs". Viņa vairs nediktēs. Nu viņa bija Kristus mācekle un Viņš viņas Mācītājs. No šī brīža viņa sacīs: ,,Jā, Tēvs", un ,,Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" ,,Vai tu mani mīli vairāk nekā šie?" Es varu iedomāties Jēzu norādām uz laivām un tīkliem, tad uz pārējiem mācekļiem un beidzot uz Pētera māju un tuviniekiem. ,,Pēter, kas tev ir pirmā vietā? Vai es? Vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Šis ir jautājums, ko Viņš vēl joprojām vaicā. Vai mēs tad nu atdosim visu un kronēsim Viņu par Kungu? Grāmata iznākusi 27 izdevumos un ir tulkota daudzās valodās. |