Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

AUGSTĀKAIS PĀRBAUDĪJUMS

Maigi ausa rīts pār pakalniem tālumā, ievadīdams jaunu dienu un aizdzīdams nakts tumsu. Agrā rīta rāmo klusumu pārtrauca tikai viļņu šalkoņa gar krastu un reizēm kāda vientuļa jūras putna sauciens.

,,Vai tu Mani mīli?"

Jautājums iztrūcināja. Mazais pulciņš, sēžot ap ugunskuru Galilejas jūras krastā, ātri palūkojās Runātāja sejā. Ilgās mirdzošām acīm Viņš sēdēja nekustīgi, raudzīdamies likai vienā no viņiem un gaidīdams uz atbildi.

Visu garo nakti viņi bija strādājuši ar tīkliem un nebija nozvejojuši nekā. Rītam austot, krastā bija parādījies kāds stāvs—svešāds un noslēpumains. Bezcerība un pagurums deva vietu izbailēm. Piepūlēdami acis, viņi veltīgi, mēģināja izurbties cauri rīta miglai, līdz pēkšņi jaunākais viņu starpā pazina kluso, parādībai līdzīgo stāvu un iesaucās:

,,Tas ir tas Kungs!"

Kā zibens, Pēteris, kura plašo, pārcilvēciskā pielūgsmē degošo sirdi plosa sirdsapziņas pārmetumi, metas ūdenī un ar spēcīgiem vēzieniem drīz sasniedz krastu. Pārējie seko. Tīklus ievelk. Krastā kvēlo ugunskurs un cepas zivis. Neviens vārds neatskan, iekām pats Meistars izsaka vienkāršo aicinājumu:

,,Nāciet un turiet azaidu."

Rāmi visi iebauda maltīti. Viņi klusē. Bijība un cieņa liedz runāt. Beidzot Jēzus atkal pārtrauc klusumu ar jau minētajiem vārdiem:

,,Vai tu Mani mīli?"

Viņš runā uz Pēteri, lielo neveiklo Pēteri, mācekli, kurš vēl nesen Viņu bija noliedzis, kurš izgāja ārā un gauži raudāja". Tagad Meistars viņu pārbaudīs. Pēterim par savu trīskāršo noliegumu būs trīskārt jāapliecina sava mīlestība. Pārbaudījums būs nopietns—standarts ir augsts.

,.Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?"

Jēzus ilgojas pēc augstākas mīlestības, intellekta jeb gribas mīlestības, nevis cilvēciskas emocijas. Bet Pēteris vairs nav par sevi pārliecināts. Viņš jau reiz nav varējis pastāvēt, varbūt tā var atgadīties atkal. Un, izvairīdamies no augstākās mīlestības apliecinājuma, ko ierosina Meistara jautājums, viņš saka vārdus, kas izteic vienīgi emocionālu mīlestību jeb personisku pieķeršanos:

,,Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu."

Jautājums atskan otrreiz. Atbilde ir tā pati. Tad Meistars, redzēdams, ka Pēteris izvairās no īstās atbildes, pieņem Pētera teikto un trešo reizi jautā:

,,Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?"

Un Pēteris, lielais dižais Pēteris, kam sirds gandrīz lūzt aiz bēdām, domājot, ka viņa Kungs šaubās par viņu, ar pukstošu sirdi un drebošā balsī atbild:

,,Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu."

Mēs esam nodēvējuši šo jautājumu par ,,augstāko pārbaudījumu". Bet vai šis jautājums tiešām ir tas augstākais, uz kuru mums vajadzētu dot mutisku atbildi? Vai nav nekas nozīmīgāks? Vai Jēzus nekļūdījās? Pētera dzīves gājums neliecina par kādu kļūdīšanos. Neliekas, ka Jēzus būtu mainījis domas. Patiesi, Viņš bija ar mieru pamatot visu uz šī vienkāršā jautājuma. Viņš zināja, ko darīja, zināja, ka prasīja vissvarīgāko jautājumu. Un šodien, pēc vairāk nekā deviņpadsmit gadu simteņu notecēšanas, mēs vēl joprojām varam uzskatīt šo jautājumu par mūsu garīgās dzīves visaugstāko pārbaudi.

Pirmkārt: mācekļa augstāka pārbaude.

Neviena vārda Viņš nebilst kaut vai par vienu no simts Jautājumiem, kas dabiski rastos—doktrīnu, dogmu, teoloģiju,—ne vārda. Par grēku, nožēlu, kalpošanu—ne balsiena. Vaicāts tiek tikai viens jautājums. Ievērojiet—šī Viņam ir pēdējā izdevība. Drīz Viņam būs jāaiziet. Šī Viņam būtu labākā izdevība šķiroties izteikt pamācības un brīdinājumus. Vai tad Viņam nav vēl kāds vārds sakāms, vai nav vēl kādi noteikumi mācekļiem, kāda ticības apliecība vai baznīcas formula ko jāpieņem? Nē, nevienas. Un kādēļ? Tādēļ, ka ,,Vai tu Mani mīli?" jau ietver un aptver visus. Pārējiem jautājumiem būs vieta. Ar šo pamatjautājumu pagaidām pietiek. ,,Vai tu Mani mīli?" novedis pie visa, kas nepieciešams.

Tūkstoši mūsdienās ir aktīvi draudžu locekļi, lieliski darbinieki, bet viņiem nav personiskas mīlestības uz Jēzu Kristu. Nepietiek ar formām un ceremonijām. Uzticība ticības lielajiem pamatnoteikumiem vēl nepierāda, ka sirdī esam uzticīgi Jēzum. Daudziem viss ir pareizi galvā, bet ne sirdī. — Brāļi, man labāk patiktos, ka man būtu viss kārtībā sirdī un nevis galvā nekā otrādi. Tieši tādēļ jau šodien pasaulē valda tik daudz pretrunu un ļaunuma. Dievs nedeva mums sirpi, lai mēs to lietotu pret saviem brāļiem, bet gan lai mēs savāktu kūlīšus. Ir pat iespējams būt ticības moceklim un tomēr nemīlēt Jēzu Kristu. Pāvils to paredzēja, rakstīdams: ,,Ja es... nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka."

Otrkārt: nostājas augstākā pārbaude.

Ak mans brāli, teic, vai tu mīli Viņu, vai mīli Viņu? Ja tā, tad tu gribēsi Viņu iepriecināt. Ja tā, tad gribēsi Viņam sekot. Ja mīli, tad būsi pilnīgi apmierināts ar Viņu, Viņu un vienīgi Viņu. Pasaule vairs nevilinās. Attiecībā uz tevi tās pievilcība izbeigsies, un tev vairs nekārosies tās tukšo izpriecu. Jēzus, Jēzus pats būs tavs Viens un Viss. Tu baudīsi Viņu, tu mājosi ar Viņu, paliksi Viņā, mīlēsi Viņu un vainagosi Viņu par savas sirds Valdnieku. Visas tavas problēmas atrisināsies, ja tu tiešām mīlēsi Viņu.

Treškārt: kalpošanas augstākā pakāpe.

Kas dzina Dāvidu Breinerdu pie pirmatnējiem indiāņiem meža biezoknī? Kas viņam lika atstāt mājas divdesmit četru gadu vecumā un vienam dzīvot biezos, necaurejamos džungļos zemes vidienē? Kas viņam deva spēku, esot tuvu diloņa nāvei, nespēcīgam un gandrīz badā, garu jājienu nogurdinātam, drūmu, neomulīgu, brīvā dabā pārlaistu, lietainu nakšu novājinātam, neatlaidīgi vienu mēnesi pēc otra sludināt iemīļotajiem indiāņiem, ka Dievs viņus mīl, tik ļoti mū, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Tas mirtu par viņiem? Kas? — es jautāju. Pienākums? Nebūt nē. Neviens cilvēks neuzskatītu par savu pienākumu darīt tik daudz. Nē, nē! Tā bija mīlestība. Dāvids Breinerds mīlēja savu Kungu un gribēja to arī apliecināt.

Tāpat arī Džadsens, Livingstons, Morrisons, Teilors, Karejs un visi pagātnes lielie, varonīgie misionāri. Jā, mani brāļi, tāpat būs arī ar jums, ja īsteni mīlēsit Viņu. Jūs to apliecināsit ar priecīgu, laimīgu kalpošanu. Jūs pat atdosit savu dzīvību, ja izrādīsies vajadzība, — tas ir, ja mīlat Viņu. Vai tā nav?

Ak, cik plaša, augsta un dziļa ir Viņa paša dižās sirds bezgalīgā mīlestība un Žēlastība! Bet mīlestība prasa pretmīlestības. Nekas cits neapmierinās mīlošu sirdi kā vienīgi pretmīlestība. Un tā kā Viņš Pats tik ļoti mīl, Viņš ne ar ko citu nevar būt apmierināts kā vienīgi ar Savu sekotāju mīlestību. Ko gan nozīmē bagātība, mājas, lukss un viss, kas iegūstams par naudu, tādam, kas ilgojas mīlestības? Mīlestība un vienīgi mīlestība ir pamats, uz kā Kristus tevi pieņem. Tādējādi, ,,Vai tu Mani mīli?" kļūst par ikviena kristieša Augstāko pārbaudi.

Kādā lielā Francijas pilsētā Būta Kliborna rīkoja evaņģelizācijas sanāksmes; kādā dienā viņu apmeklēja ļoti bagāta francūža sieva. Rokā viņa turēja mazu pudelīti ar uzrakstu ,,Inde". Sirdī.viņa bija cieši apņēmusies izbeigt savu dzīvi. Viņa bija viena no šīs bēdpilnās un bezdievīgās zemes daudziem tūkstošiem, kas nogrimst pašnāvnieku kapos. Bet pirms viņa savu nolūku īstenoja, viņa nolēma uzmeklēt vienīgo personu visā Francijā, pret kuru viņa juta uzticību, lai mirstot lūkotos viņas sejā. Viņa stāstīja:

,,Vēl vakar vai aizvakar es žēlojos savam vīram. Pārsteigts un aizkārts viņš attrauca ,Ko vēl tu gribi? Tev taču pieder mans naudas maks, tev ir mana māja, tu ēdi pie mana galda. Viss, ko vien bagātība un sabiedriskais stāvoklis var sniegt, ir tavs, un tomēr tu vēl sūdzies." — ,Es gribu tavu sirdi,' es atteicu, — ,gribu, lai tu mani mīli.'

,0!' viņš iesaucās. ,To tu nevari dabūt. Tā pieder citai. Tu vari dabūt visu citu, bet manu sirdi, manu mīlu—tas nav iespējams.' "

Arī mēs varam Jēzum Kristum piedāvāt visu, kas mums ir; Viņš tomēr nebūs apmierināts. Mīlestība prasa pretmīlestību. Tai mazāk nepietiek. Viņš uzrunā tevi un mani maigi prasīgā balsī un tām pašām ilgām sirdī, un vēlreiz mēs dzirdam Viņu vaicājam Augstākās pārbaudes jautājumu: ,,Vai tu Mani mīli?"

Ja tagad Jēzus Kristus iestātos mūsu vidū un katram no mums jautātu: ,,Vai tu Mani mīli?"—ko mēs gan sacītu? Kā mēs Viņam atbildētu? Vai mēs mēģinātu no Viņa izvairīties? Jeb vai mēs Viņu mīlam? ,,Mēs Viņu mīlam," liecināja Jānis. Kā ir ar tevi? Kā ir ar mani?