Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

DZIMUMDIENAS LŪGŠANA

Savā trīsdesmit astotajā dzimumdienā, 1927. gada 8. novembrī es lūdzu tā:,,Kungs, dari mani par cilvēku pēc Tava prāta." Darbi šķita izzūdam no skata; lietas, kas agrāk likās svarīgas, pagaisa; viss, kas bija saistījis manu interesi, nu ieņēma otru vietu, un mana paša dzīve Dieva priekšā kļuva vienīgais, kam bija nozīme, vienīgais, kas bija īsteni svarīgs. Tai dienā, soļodams savā studijā šurp un turp, es lūdzu, un lūdzu Garā: ,,Kungs, dari mani par cilvēku pēc Tava prāta."

Skaidrāk nekā jebkad atskārtu, ka nozīmīgais nebija darbs, ko daru, grāmatas, ko sarakstīju, svētrunas, ko teicu, klausītāju pulki, nedz gūtie panākumi; bet gan dzīve, ko dzīvoju, domas, ko domāju, sirds svētums, praktiskais kristīgums,īsumā — mana pārvērtība caur Svēto Garu Kristus līdzībā.

Ar jaunu un dziļāku nozīmi atmiņā uzpeldēja vārdi: ,,Ak, kaut varētu ciešāk staigāt ar Dievu!" — un savas sirds smeldzē saucu pēc šāda pārdzīvojuma. ,,Kaut varētu Viņu pazīt!"—tā lūdza dižais apustulis. ,.Kristus jūsos," viņš vēl teica un arī,.Kristus dzīvo manī." Jā —,,Noa staigāja ar Dievu;" ,,Enochs staigāja ar Dievu." Vai es tā nevarētu? Vai tad es neesmu Dievam dārgāks nekā mans darbs vai viss, kas man pieder? Dievs taču gribēja mani pašu, nevis tikai manu kalpošanu.

Tad Viņš mani vadīja pie lūgšanas, tādas lūgšanas, kas mani pārvērstu pēc Viņa prāta, un šīs lūgšanas vēlēšanās bija šādas: ,,Kungs, še ir manas rokas; es tās nododu Tev. Lai tās nekad neskar neko, ko Tu negribi, tāpat lai tās nedarītu Tev negodu. Un še ir manas kājas: es tās svētīju Tev. Lai tās nekad neiet, kur Tu negribētu būt redzams. Te, Kungs, ir manas acis. Lai tās nekad neraugās uz to, kas skumdina Tavu Svēto Garu. Lai manas ausis nekad neklausās uz to, kas pulgo Tavu vārdu. Lai mana mute nekad neatveras vārdiem, ko es negribētu, lai Tu dzirdi. Lai mans prāts nepaturētu nevienu domu, kas aptumšotu Tavas klātnības sajūtu. Lai mana sirds nepazīst mīlestību un nelolo jūtas, kas nav no Tevis. Āmen."

Sapratu, ka Dievs prasa manu nedalītu uzmanību. Visam citam vajaga atkāpties otrā vietā. Draugiem un tuviniekiem, mājai, naudai, darbam — visam jādod vieta Kristum. Dienu un nakti manai nedalītai uzmanībai jākoncentrējas uz Viņu. Dievu pirmā vietā! Tādai jābūt manai nostājai pret Viņu. Tikai tā es varētu apmierināt Viņa mīlestības pilno sirdi. Sapratu, ka manas attieksmes ar Dievu nekas cits nedrīkst traucēt. Gluži kā vīrs sievas sirdī ieņem pirmo vietu, un otrādi, tā arī Dievam jābūt pirmajā vietā manā sirdī. Un tāpat kā neviena laulība nevar būt laimīga, ja vīrs vai sieva savu nedalīto uzmanību novērš viens no otra, tā arī mana vienība ar Dievu var būt pilnīga tikai tad, kad Viņam pieder mana nedalīta uzmanība. Man vienmēr jāgaida uz Viņu.

Ko Viņš prasīja no manis tanī dienā, to pašu Viņš prasa no visiem savējiem. Vai varētu būt, ka liedzam Viņam šīs tiesības? Vai šai pasaulē jebkas cits būtu vairāk mūsu uzmanības vērts nekā Viņš? Kādēļ tad aizturam to, ko Viņš prasa? Vai tad ārpus Dieva atrodams īsts prieks? Vai varam būt laimīgi ar ,.lietām"? Vai ,,lietas" apmierina? ,.Neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas" (Lūk. 12:15). Dievs mūs radījis Sev. Viņš ilgojas pēc mūsu sadraudzības un vienības ar Viņu. Staigāt ar Viņu ik mirkli šeit virs zemes, ļaunas un nešķīsta paaudzes vidū, pasaulē, kurai nav vajadzības pēc atšķirtas, Svētā Gara vadītas dzīves, pasaulē, kuras dievs ir Sātans — tādā pasaulē staigāt ar Dievu kā svētītais Breinerds un eņģelim līdzīgais Flečers darīja, kad tie vēl bija zemes virsū, dzīvot kā svētceļnie¬kiem un svešiniekiem pasaulē, kas sita mūsu Kungu krustā, —tas, lūk, ir Viņa plāns un mērķis mums. Kā tad lai Viņu pieviļam un tā zaudējam Viņa atzinību mūsu dzīvei?

Dievs grib, lai mēs visā pilnībā būtu Viņa bērni. Tā nu rodas jautājums: Vai esam simts procentīgi Jēzum Kristum svētījušies? Vai mēs visā pilnībā piederam Dievam? Ne deviņdesmit procentus, ievēro, bet visus simts procentus. Pilnīgi nodevušies Dievam. Lūgsim Viņu mūs atšķirt no ,,lietām", atšķirt mūs no pasaules, no visa, kas ietilpst „miesā", mūs novērst tādā mērā, ka varam Viņam piešķirt savu nedalīto uzmanību. Miesā ir daudz kā likumīga. Vai mēs debesvalstības labā varam sev aizliegt to, kas ir likumīgs, ja mūsu kalpošana, piem., spiež mūs atstāt savus mīļos varbūt pat reizēm uz ilgāku laiku, lai pilnībā kalpotu Dievam? Un vai ar Viņa žēlastību varam tā pacelties pār pasauli un miesu, ka Jēzus pats caur Svēto Garu mājo mūsos un dod mums spēku viscaur dzīvot Viņam — tā, lai no slavas un pateicības pilnas sirds varētu izsaukties: ,,Jēzus apmierina!"? To Viņš man mācīja, un to es domāju, runādams par pilnīgu piederēšanu Dievam un simts procentīgu kalpošanu Jēzum Kristum, tā kļūstot par cilvēku pēc Dieva prāta.

Tātad, būt cilvēkam pēc Dieva prāta nozīmē likt Dievu pirmajā vietā; staigāt ar Viņu ik mirkli; nedarīt nekā, kas Viņam nepatiktu, un nepieļaujot nekā, kas Viņu skumdinātu; dzīvot praktiska kristīguma un svētuma dzīvi Viņa priekšā; dāvāt Viņam savu nedalītu uzmanību un mīlēt Viņu par visu vairāk.

Atceraties, ka Dāvids bija cilvēks pēc Dieva prāta. Ja nu Dāvids pēc savas grēkā krišanas varēja būt tāds vīrs, vai tad es nevaru, vai tu nevari? ,,Daniels cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi" (Dan. 1:8). Apņemsimies arī mēs to cieši jo cieši, un Dievs mums piešķirs spēku to veikt.

Jo tikai tādā veidā mēs varam kļūt Kristum līdzīgi, un tā jau ir Dieva visaugstākā griba attiecībā pret mums — lai kļūstam līdzīgi Viņa Dēlam, pārvērsti Viņa līdzībā. Būt desmit gadu kristietim un nelīdzināties Jēzum vairāk nekā atgriešanās dienā, ir traģēdija. Ir gan ļaudis, kas izglābti tikai pirms sešiem mēnešiem, bet ir vairāk Kristum līdzīgi nekā citi, kas gājuši šo ceļu jau sešus gadus. Tikai tie, kas pavada daudz laika Viņa vaiga priekšā, kļūs patiesi Viņam līdzīgi. Tikai tie, kas Viņam dāvā savu nedalītu uzmanību, pilnībā iepazīst Viņu.

Lai saņemtu no Viņa vislabāko, mums jādod arī Viņam vislabākais. Lai kļūtu cilvēki pēc Viņa prāta, mums Viņam jādāvā nedalīta uzmanība. Lai uzvarētu, mums jāpadodas. Lai dzīvotu, mums jāmirst. Lai iegūtu, mums jādod.

Ak, cik jauka šāda dzīve, kāds prieks no sadraudzības ar Viņu! Virs zemes nav nekā cita, kas tam līdzinātos. Visi panākumi šinī pasaulē nespēj to aizstāt. Viņš ir ,,Līlija ielejā", ,,Spožā Rīta zvaigzne", ,,Šaronas roze", Viņš ,.izceļas starp tūkstošiem", ,,Savā būtībā vispievilcīgākais". Draugi mums nekad nevar nozīmēt tikpat daudz. Pat tie, ko, mīlam, reizēm pieviļ. Nauda sagādā nastas un slava rūgtumu. Bet Viņš,— Viņš apmierina. Dievs nekad nepieviļ. Staigāt ar Viņu ir visjaukākā lieta zemes virsū. Zināt, ka viss ir kārtībā, ka nekas nešķir no Viņa, nekāds melns grēka mākonis neaizsedz Viņa vaigu — ak, tās tiešām ir debesis!

Tad nu izlūgsimies to, tieksimies pēc tā un dzīvosim tā: ,,Kungs, dari mani par cilvēku pēc Tava prata!"