Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

„ESI NOMODĀ PAR SEVI!"

Ir četri vārdi, uz kuriem vēlos vērst jūsu uzmanību. Tos atradīsit 1. vēst. Timotejam, 4. nodaļas 16. pantā: ,,Esi nomodā par sevi." Tos saka apustulis Pāvils Timotejam un tie ir ļoti svarīgi.

Pareizi kāds no Vecās Derības autoriem rakstījis: ,,Viņi ielikuši mani par vīna dārzu uzraudzi, bet manu pašas vīna dārzu es esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu" (Sālām, augstā dz. 1:6). Dažs labs sludinātājs, kas gādā par citu vīna dārziem, pats savējo atstāj novārtā. ,,Esi nomodā par sevi pašu."

Ūdens var pacelties līdz zināmam līmenim, ne augstāk. Kāds ir sludinātājs, tāda būs draudze. Parādi man garīgu mācītāju, un es tev parādīšu garīgu draudzi. Parādi man pasaulīgu mācītāju, un es tev parādīšu pasaulīgu draudzi. Rādi man miesīgu mācītāju, un es tev rādīšu tādu pašu draudzi. Parādi man dvēseļu ieguvēju mācītāju, un es tev rādīšu dvēseļu mantotāju draudzi. Rādi man misionāru mācītāju, un draudze arī būs misionāre. ,,Kāds priesteris, tādi ļaudis," sacījis kāds senatnē. Cik patiesi!

Pieņemsim, ka tu aizsūti miesīgu misionāru ārzemju misijas laukā, un pēc pieciem gadiem dodies pārbaudīt viņa atgrieztos ļaudis. Ko tu atradīsi? Tu konstatēsi, ka tie arī ir miesīgi. Bet iedomāsimies, ka tu aizsūti garīgu misionāru ārmisijas laukā un pēc pieciem gadiem pārbaudi viņa ļaudis. Ko tu atradīsi šoreiz? Tu redzēsi, ka tie arī ir garīgi. Kāds mācītājs, tāda draudze. Atgrieztie būs tādi paši, kāds ir mācītājs. Cik liela gan ir vadītāja atbildība!

,,Kas no miesas dzimis, ir miesa." Kas radies no dārzāja, ir dārzājs, no augļa — auglis. Kas dzimis no zivs, ir zivs,no putna — putns. Kas dzimis no dzīvnieka, ir dzīvnieks, un kas dzimis no cilvēka — ir cilvēks. Citiem vārdiem, sugas nevar sajaukt. Tas arī sacīts Bībelē: ,,Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars" (Jāņa 3:6).

Arī šeit valda tā pati patiesība — kāds mācītājs, tāda draudze. Miesa vienmēr paliek miesa. Dārzāji nekad nekļūs zivis. Putni netop pārvērsti parastajos staigātājos dzīvniekos. ,,Kas no miesas dzimis, ir miesa." Miesa tā ir, un miesa tā vienmēr paliks. Tu to nevari grozīt. Ja esi garīgs, tavi ļaudis būs garīgi; ja esi miesīgs, tavi ļaudis būs miesīgi. Ja esi pasaulīgs, arī tavi ļaudis būs pasaulīgi. Ūdens, kā jau sacīju, var celties tikai līdz savam noteiktam līmenim, ne augstāk.

Šai vārdā mīt dziļa mācība — mācība, ko tikai retais ir aptvēris. Tu nevari citus pacelt līdz savas sludināšanas, nedz arī līdz savas mācības līmenim. Tu viņus vari pacelt vienīgi līdz tava paša garīgās pieredzes līmenim. Tie būs tādi, kāds esi tu. Lūk, tādēļ tik svarīgi ir pašam iegūt un uzturēt dziļu garīgu pieredzi. Daudzi mācītāji saka lieliskas svētrunas un tad brīnās, kādēļ viņu draudzes locekļi nepaceļas līdz viņu sludināšanas līmenim. Tas ir pilnīgi neiespējami. Viņi būs tādi, kāds ir pats sludinātājs. Viņš tos var pacelt tikai līdz savas pieredzes, nevis savas sludināšanas līmenim.

Ja vēlies gūt garīgus panākumus, arī tev pašam jābūt garīgam. Tu vari sludināt un mācīt dziļāko patiesību, bet pārliecināsies, ka to cilvēku dzīvi, uz kuriem tu runā, tavas svētrunas nepārvērš vienkārši tādēļ, ka tava dzīve tevis sacīto neapliecina. Nozīmīgs ir tas, kāds esi tu pats.

Dieva kārtība ir nemainīga. Tavs suns nekad nevar ķlūt tavs bērns. Suns tas ir un vienmēr paliks, vienalga, ko tu viņam mācītu. Augļi vienmēr dod augļus un neko citu. ,,Kas no miesas dzimis, ir miesa."

Citiem vārdiem, kas dzimis no pasaulīgā, ir pasaulīgs. Kas dzimis no gara, ir garīgs. Garīgums mūsos rada garīgurnu citos. Tādēļ nav brīnums, ka Pāvils teica Timotejam: ,,Esi nomodā par sevi pašu."

Tas viss ir ietverts nemirstīgā Baunda (Bound) dedzīgajos vārdos: ,,Cilvēks pats veido sludinātāju. Dievam jāveido cilvēks. Vēstnesis pats ir, ja iespējams, vairāk nekā vēsts. Sludinātājs ir vairāk nekā svētruna. Sludināšana nav vienas stundas darbs. Tā izplūst no dzīves. Vajadzīgi divdesmit gadi, lai izveidotos cilvēks. īsta svētruna ir dzīves radīta. Svētruna garīgi aug, tādēļ ka aug arī cilvēks. Svētruna ir spēcīga tādēļ, ka cilvēks ir pilns spēka. Svētruna ir svēta tādēļ, ka cilvēks ir svēts. Svētruna ir pilna dievišķas aizrautības, jo cilvēks ir dievišķa gara svaidīts. Svētruna nevar savā dzīvību devējā spēkā pacelties augstāk par tās sniedzēju. Garīgi miruši sludinātāji sniedz nedzīvas svētrunas un tādas svētrunas garīgi nonāvē. Viss atkarīgs no sludinātāja garīguma.''

Ir viegli kļūt profesionālim. Cilvēkam, kas sludina, lai sagādātu dzīves iztiku, nekad nebūs panākumu, bet ja tas sludina, nedomādams, vai saņems atlīdzību vai ne, tad tas ir izpratis sludināšanas būtību. Dieva vārdam vajadzētu kļūt ugunij sludinātāja ķermenī. Viņam jāsludina tādēļ, ka viņš nespēj citādi. Viņam jāraugās, lai nezaudētu savu pirmo mīlestību un lai viņš vienmēr degtu. Lai viņš ņem savu darbu nopietni, un Dievs viņu svētīs. ,,Esi nomodā par sevi."