svetrunas.lv

Kristīgas kalpošanas augstākais veids ir starpniecības aizlūgšana. Es to saku, nebaidīdamies pretrunas. Un tas, ko tagad teikšu, attiecas uz ikvienu kristieti visā pasaulē, jo katram še var būt sava daļa. Tu varbūt nespēji sludināt, bet tu vari lūgt. Tā ir tava privilēģija kļūt starpniekam, ja tu to izvēlies —un tādā veidā vari darīt dižāko darbu, ko Dievs cilvēkam uzticējis.

Pievērsīsimies otrās Mozus grāmatas 32:31,32 un ievērosim še nesalīdzināmo Mozus lūgšanu, aizlūdzot par savu tautu. ,,Un Mozus griezās no jauna pie tā Kunga un sacīja: Ak šī tauta ir darījusi lielu grēku, jo tā sev cēlusis dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus..." Un sekojošā pauzē ar sāpju pārņemtu sirdi viņš klausās, vai nedzirdēs Dieva atbildi, bet veltīgi, jo atbildes nav. Tad, ar nastu, kas viņu nospiež līdz nāvei, un mīlestību, kas viņa sirdī cīnās par viņa tautu, viņš turpina savu aizlūgšanu: ,,Bet ja ne, tad izdzēsi mani no Savas grāmatas, kuru Tu esi rakstījis."

Kas par lūgšanu! Cik brīnišķi šis Dieva kalps aizlūdza par savu tautu! Kāda nasta nospieda viņa sirdi! Mums gandrīz nav iespējams aptvert viņa dvēseles rūgtās mokas, kad viņš lūdza. Cik dziļa bija viņa mīlestība!

Vai cilvēks jebkad ko tamlīdzīgu pārcietis? Cik vārgas gan ir mūsu lūgšanas, salīdzinot ar šī dižā aizlūdzēja vārdiem! Mozus bija gatavs uzņemties mūžīgu atšķirtību no Dieva, pieļaut sava vārda izdzēšanu no Dzīvības grāmatas un būt uz mūžību pazudināts, ja tikai viņa tauta top izglābta.

Bet Mozus nav vienīgais. Ir vēl viens, kas pārdzīvoja to pašu, juta to pašu nastu, izcieta to pašu agoniju un izteica tādu pašu vēlēšanos. Šis otrs bija Pāvils, varenais apustulis pagāniem. ,,Es runāju patiesību Kristū," viņš izsaucas, ,,es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani ciltsbrāļi" (Rom. vēst. 9:1-3).

Kāds Pāvila sirds attēlojums! Mēs parasti domājam par viņu kā par prieka pārpilnu vīru, kas ne tikvien pats līksmo, bet liek arī citiem to darīt. Tomēr še viņš apgalvo, ka viņam ir lielas skumjas un nepārtraukti sāp sirds, ka viņu kas ļoti nospiež; ka viņš dienu un nakti cieš zem smagas nastas. Un kas par nastu! Kā tā viņu nospiež! Tik liela tā, ka viņš apliecina, ka ir ar mieru būt nolādēts, mūžīgi atstumts no Kristus par labu saviem brāļiem. Citiem vārdiem, Pāvils jūt to pašu, ko juta Mozus. Tik liela ir viņa mīlestība pret savu tautu Israēlu, ka, apsverot maksu, viņš ir ar mieru zaudēt visu, lai tā varētu visu gūt. Un vienīgo atslogojumu viņš spēj atrast tikai lūgšanā, varenā nemitīgā aizlūgšanā par saviem brāļiem jūdiem.

Salīdzinot ar šiem aizlūgšanu piemēriem, kas dzimuši no lauztas, nomāktas sirds, cik nožēlojami vārgas un neīstas liekas mūsu lūgšanas! Es vēlētos, kaut arī mēs tā ciestu citu dēļ, ka aizlūdzot mēs gūtu spēku no Dieva.

Tagad gribu norādīt uz dažām lietām, kuras nepieciešams atcerēties, ja gribam nodoties šim augstākajam kristieša kalpošanas veidam.

Stāvēt lūgšanu vietā.

Vispirms, mums jāstāv lūgšanu vietā. Tas ir, mums jābūt pārliecinātiem, ka starp Dievu un mums viss ir kārtībā. Ja tas tā nav, tad veltīgi pat mēģināt lūgt. ,,Ja es turu netaisnību savā sirdī," iedvesmotais Dieva vārds saka, ,,tas Kungs mani nedzirdēs." Tas nozīmē, ka Dievs ne tikvien neatbildēs, bet pat neklausīsies manā lūgšanā. Stāvēt lūgšanu vietā nozīmē atmest ikkatru grēku, novērsties no visa, kas skumdina Sv. Garu, un atšķirties no visa, kas Dievam nepatīkams. Un tā, domājot par šo augstāko kristīgās kalpošanas veidu un apņemoties būt aizlūdzējiem, vispirms būsim droši, ka stāvam lūgšanu vietā un ka nav nekā starp mums un Dievu.

Uzņemties citu nastu.

Otrkārt, aizlūgšana nozīmē, ka esam lūguši pāri mūsu personiskām vajadzībām, mūsu problēmām, un ka esam tādā garīgā stāvoklī un vietā, ka varam sākt šo svētīgo darbošanos ar Jēzu Kristu, uzņemoties citu nastas īstā dvēseļu aprūpes darbā un ļaujot Sv. Garam lūgt caur mums pēc Dieva prāta.

Vairums Bībelē minēto lūgšanu lūgtas citu labā. Mozus un Pāvils, kā jau redzējām, domāja vienīgi par Israēlu. Mūsu Kungs pats reti kad lūdza savai vajadzībai. Viņa nasta arvien bija tie ļaužu pulki, kas drūzmējās ap Viņu. Aizlūgšana ir lūgšana par citiem.

Tas nozīmē, ka mēs pievienojamies tam Kungam Jēzum Kristum, cenšamies izzināt Viņa sirds nastu, mēģinām atrast plānu un programmu, ko Viņš vēlas īstenot, un tad lūdzam, paturot to savā apziņā. Bet bieži mēs par to nemaz nedomājam. Visa lūgšanu nasta centrēta tikai mūsos pašos. Tās galvenais saturs ir mūsu pašu vajadzības, pašu vēlēšanās. Tam mums jātiek pāri. Mums jālūdz tik ilgi, kamēr esam skāruši visu, kas attiecas uz mums pašiem, un tad jāsāk aizlūgt par citiem. Ko Dievs grib, lai darām? Kāds ir Viņa plāns šim darbam vai citam? Kā mēs vislabāk varam kalpot Kunga Jēzus Kristus gribai, Viņu godājot? Šie ir jautājumi, kas vaicājami. Tādēļ gaidīsim uz Viņu līdz Viņš mums atklāj savas sirds nastu, un tad kopīgi ar Viņu aizlūgsim un palīdzēsim Viņa plānus īstenot.

Tas nozīmē arī, ka mums jārēķinās ar Sv. Gara palīdzību, jo Viņš vien zina Dieva prātu. Dzīve, kas nodota Sv. Garam, taps vadīta un apgaismota, tā ka izsacītie lūgumi sasniegs mērķi. Viņš mūs vadīs tā, lai lūdzam Dieva plānā un nodomos paredzēto, ja vien paļausimies uz Viņu un pilnībā nodosimies Viņa rīcībā. Ak, kāds prieks lūgt ar Jēzu Kristu! Tas ir pavisam kas cits, nekā lūgt tikai pašiem par sevi.

Visgrūtākais darbs.

Turpinājumā vēlos apgalvot, ka aizlūgumi par citiem bez šaubām ir ne tikvien augstākais kristīgās kalpošanas veids, bet arī visgrūtākais darbs. Personai, kas nemēdz aizlūgt, šāds apgalvojums šķitīs absurds. Lūgšanu cilvēku vairums mēdz uzskatīt par vieglu nodarbību. Grūtību še nepazīst. Bet tas tikai tādēļ, ka viņi it nekā nezina par aizlūgšanas darbu. Viņu lūgšanu vairums centrējas ap viņiem pašiem, viņu mīļajiem un viņu pašu interesēm, šad tad, gadījuma dēļ, pieminot arī pazušanas ceļā esošos pagānus. Lūdzot viņi pavada apmēram piecas līdz piecpadsmit minūtes no rīta un to pašu laiciņu vakarā. Iedalīt īpašu stundu dienā vai gaidīt uz to Kungu pusnaktī viņiem nekad neiešaujas prātā. Viņu lūgšanu dzīvei trūkst regularitāte. To uzskata par blakus lietu un mierīgi atstāj novārtā, ja uzmanību saista citas lietas. Šāds cilvēks Sātana valstību nekādā ziņā neietekmē. Tālab arī šāda lūgšana ir tik viegla.

Bet kristietim, kas nodevies aizlūgšanas darbam, būs pavisam cits pārdzīvojums. Sātans darīs visu, kas tā spēkos, lai kavētu un liktu šķēršļus. Viņa klātiene un pretestība apziņā būs skaidri jūtama.

Arī drosmes trūkumu piedzīvosim. Atkal un atkal mums liksies vieglāk uzdot. Nav brīnums, ka tas Kungs stāstīja līdzību par draugu pusnaktī. Viens no nozīmīgākiem ieročiem šeit ir neatlaidība. Mēs parasti mēdzam lūgt kādu laiku un tad, ja nesaņemam atbildi, zaudējam dūšu un uzdodam. Tā Sātans izlieto savu visveiksmīgāko ieroci pret mums un salauž mūsu apņemšanos kļūt aizlūdzējiem.

Vai arī, kad viss cits palicis bez rezultāta, viņš mūs apkraus ar darbiem. Sātanam labāk patīk, ka strādājam, nekā kad lūdzam. Jo viņš labi zina, ka darbs bez lūgšanas ir nespēcīgs un nenes augļus. Tāpēc, ja vien viņš mūs var apkraut ar darbiem tā, ka mums neatliek laika lūgt, viņš savu nodomu būs panācis.

Ak, mans brāli, es tevi lūdzu apsvērt savu dzīvi, to pamatīgi izpētīt un raudzīties, lai viss, ko dari, tiešām ir svarīgs. Varbūt tu atstāj novārtā lūgšanu, tās vietā liekot kristīgas aktivitātes. Es tevi lūdzu, iekām ir par vēlu uz visiem laikiem, pārbaudīt savu kalpošanu: atmet to, kas nav svarīgs, un neļaujies apkrauties darbiem, bet lūko, lai tev ir laiks būt vienatnē ar Dievu, un tu vienā mēnesī panāksi vairāk nekā citādi tu spētu veselā gadā.

,,Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās par jums savās lūgšanās." (Kol. 4:12). Kādēļ tāda dedzība? Kādēļ tādas pūles? Vairums no mums vienkārši pateiktu Dievam savu lūgumu, ticētu, ka Viņš atbildējis, un vairāk par to nedomātu. Bet ne tā Epafra. Viņam tas prasīja grūtu cīņu. Viņš bija īsts aizlūdzējs. Un tā Pāvils dēvē viņa lūgšanas par citiem ne tikvien par darbu, bet pat par dedzīgu darbu jeb ,,cīņu". Vai mēs ko zinām par šāda veida kalpošanu?

,,Nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti, bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi" (Lūk. 22:44). Tā lūdza Dieva Dēls. Pat Viņam lūgšana bija visgrūtākais no visiem darbiem.. Jā gan, tas bija arī prieks, jo sadraudzība ar Dievu allaž nes prieku un svētību; bet kad jāsatiek ienaidnieks, lūgšana top kauja. Man jādomā, cik daudz mēs pazīstam šādu lūgšanu?

Dieva vārds saka, ka Viņš bija nāves baiļu pārņemts un pēc tam, kad bija lūdzis kādu laiku, sāka lūgt ,,jo karsti", un šī piepūle bija tik stipra, agonija tik liela, nasta tik smaga, spiediens tik briesmīgs, ka pat sviedri pārvērtās asinīs, sūkdamies caur Viņa ādas porām. Kāda intensitāte! Cik milzīga cīņa! Un cik gan tālu mēs no tā esam savā aizlūdzēju dzīvē! Cik maz gan zinām par nastu, ko nesa Dieva Dēls.

,,Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam: jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā: bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām" (Rom. 8:26). Šeit mums parādīta Sv. Gara lūgšanu dzīves aina. Viņš lūdza tā, kā lūdza Jēzus. Ievēro, kāds vārds lietots viņa aizlūgšanai— tā bijusi ,,ar nopūtām". Un lai rādītu kādu priekšstatu par to intensitāti un ciešanām, teikts, ka Gara nopūtas ir ,,bezvārdu". Nav vārdu, kas spētu sniegt pietiekamu priekšstatu par Gara aizlūgšanu dedzību. Tās ir ar nopūtām, kurām nav vārdu.

Visiedarbīgākais ierocis.

Aizlūgšana ir kristieša visiedarbīgākais ierocis. Nekas nevar pretoties tās spēkam. Tā veiks lietas, kad nekas cits nebūs līdzējis. Tiešām brīnums, ka mēs vēl arvien meklējam palīdzību citur, kad tikai lūgšana vien var līdzēt. Dievs šo vareno ieroci mums devis un gaida, lai mēs to lietotu. Kādu vilšanos mēs Viņam sagādājam, ja to noliekam sānis un izvēlamies dabiskus līdzekļus pārdabiskam darbam.

Kad D. L. Mūdijs pirmoreiz apmeklēja Edinburgu Skotijā, šī pilsēta vārda tiešā nozīmē dažās dienās tika saviļņota līdz pamatiem. Ne tikai tas, bet vairāk vai mazāk sakustināta bija visa Skotija. Bija radusies tik milzīga interese par Mūdija sludināšanu, ka nepagāja ilgs laiks, kad vilcieni veda pilsētā ļaužu pulkus no visām pusēm, kas drūzmējās viņa sapulcēs.

Kas bija noticis? Dievs, atbildot uz milzumu aizlūgšanām, kas vairākos mēnešos ik dienu bija pacēlušās, pēkšņi bija pamodinājis cilvēkos dziļas garīgās rūpes. Tūkstoši sāka bažīties par savu garīgo stāvokli un veseliem pulkiem traucās iegūt debesu valstību. Tā bija viena no varenākajām, ja ne pati varenākā Gara izliešana, kas Skotijā jebkad pieredzēta vai zināma. Un kāds tagad stāvoklis? Vai tas bija īsts, patiess iznākums?

Pirms dažiem mēnešiem es, apmeklējot Veco kontinentu, uzzināju sekojošo: Visu britu salu izcilākie evaņģelizācijas darba vadītāji, vīri un sievas, kas veikuši dižus darbus Dieva valstībā, savā lielajā vairumā bija atgriezušies Mūdija sapulcēs. Skotija nekad nav varējusi aizmirst šo apbrīnojamo evaņģelizācijas kampaņu. Tās noslēpums, kā ikviens to atzīs, pirmā un galvenā kārtā bija aizlūgšanas.

,,Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā" (Jēk. 5:16). Tā Dievs novērtē aizlūgšanu. Sekojošā ilustrācija ir ņemta no pravieša Elijas kalpošanas laika. Cik brīnišķi viņš izmantoja Dieva noteikto metodi! Es domās redzu Eliju staigājam ar debesvalstības atslēgu kabatā. Izņēmis viņš to ieliek mākoņu slēdzenē, pagriež, un raugi—debess ir aizvērta un aizslēgta, tā ka lietus nespēj līt. Trīs un pus gadu vēlāk viņš atkal izņem atslēgu no kabatas, pagriež to, un lūk — uz zemi krīt lietus gāzes. Tā viņš izlietoja aizlūgšanas vareno ieroci un lika lietām notikt.

,.Pēteri cietumā apsargāja: bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu" (Ap. d. 12:5). Jā, Pēteri turēja cietumā, tāda bija cilvēku vara. Bet tad seko divi vārdi, kas mūs tūdaļ paceļ augstākā stāvoklī, kur noteikšana varenākiem spēkiem: ,,Bet... lūdza". Paldies Dievam, pirmā draudze pazina aizlūgšanas spēku! Pēteri atbrīvoja. Dievs sūtīja savu eņģeli, atbildot uz draudzes lūgšanu saucienu.

Kādēļ esam no tās novērsušies? Kā tas nāk, ka mūsdienu baznīcai ir tik maz paļāvības uz aizlūgšanas noderību? Kas tas mums par zaudējumu! Kaut Dievs uz mums runātu skaļi un mūsos atmodinātu pirmkristīgās draudzes garu, lai mēs atkal spētu atzīt šī varenā ieroča spējas, un lai arī mēs spētu likt lietām notikt un darīt pārdabiskus darbus caur aizlūgšanu.

Augstā ūdenslīmeņa zīme.

Aizlūgšana ir garīgā pārdzīvojuma augstā ūdenslīmeņa zīme. Ir daudzi, kas dižojas ar brīnišķām pārdabiskām parādībām, bez kā būtu aizlūdzēji. Ir jau iespējams, ka kādam ir dažas Sv. Gara dāvanas, kas tomēr nav aizlūdzējs. Bet neveiksme šeit nozīmē neveiksmi visur, taču stāties sadraudzībā ar Kristu caur aizlūgšanu ir lielākā svētība.

Tu nevari tikt augstāk par „troņadzīvi". Kad Jēzus Kristus atgriezās pie Tēva labās rokas, Viņš to darīja, lai sāktu dižo aizlūdzēja sūtību par Savu draudzi. Viņš to ir darījis jau vairāk nekā divi tūkstots gadu. Viņa vērtējumā tas ir pats svarīgākais darbs, kas Viņam jādara. Troņa dzīve ir augstā ūdenslīmeņa zīme. Veltīt sevi šai kalpošanai ir darīt šeit virs zemes to pašu, ko Kristus dara tur augšā. Bībele saka: ,,Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu" (Ebr. 7:25).

Draugs, tu varbūt meklē kādu īpašu dāvanu vai raugies pēc kādas neparastas atklāsmes. Varbūt tevi iepriecina kāds liels emocionāls pārdzīvojums, un iespējams, ka tu noskaties no augšas uz citiem, kas vēl nav apveltīti ar to, ko tu jau esi saņēmis, un tu iedomājies tālu viņus pārsniedzis kristieša pieredzē. Ļauj man apliecināt, ka tas nebūt tā nav. Augstākais kristieša kalpošanas veids ir aizlūgšana. Garīga pārdzīvojuma augstā ūdenslīmeņa zīme ir aizlūgšanu dzīve. Kamēr to neesi sasniedzis, tev daudz kā vēl trūkst. Nav svarīgi, cik uzstājīgi tu dižojies ar saviem garīgiem pārdzīvojumiem un īpašām dāvanām, ar kurām esi apveltīts, tavai kalpošanai nav spēka, tavām dāvanām nav vērtības, ja nezini, kā aizlūgt par citiem. Pie Dieva vislielākais svars ir troņadzīvei.

Piedodi man, ja tev šķiet, ka runāju par to tik noteikti. Bet mēs dzīvojam laikmetā, kad Sātans garīguma vietā ieviesis visu ko citu, lai aizstātu aizlūgšanu. Mums jātop brīdinātiem un jābūt piesardzīgiem, lai viņa triki mūs nepieviļ un mums nelaupa garīgā pārdzīvojuma augsto ūdenslīmeņa zīmi.

Dieva varenais rīks.

Aizlūgšana ir Dieva varenais rīks dvēseļu glābšanai. Piemēram šeit minēšu J. Hadsona Teilora (J. Hudson Tavlor) brīnišķo atgriešanos, kā viņš pats par to stāsta. Tas rāda, ko viņa mātes lūgšanas panāca viņa labā. Kaut viņa nebija pārlieku apveltīta dāvanām un spējām, viņa pazina Dievu un to kalpošanu, kas noris aiz slēgtām durvīm. Par šo gadījumu viņš stāsta sekojošo:

,,Tai laikā maz ko zināju par to, kas noris manas dārgās mātes sirdī septiņdesmit vai astoņdesmit jūdžu attālumā. Tajā pēcpusdienā viņa piecēlās no ēdamgalda, intensīvu ilgu pārņemta pēc viņas zēna atgriešanās un, juzdama, ka viņai radusies īpaša izdevība lūgt Dievu par mani, viņa devās savā istabā un aizslēdza durvis, apņemdamas to neatstāt iekām viņas lūgšanas saņems atbildi. Stundu pēc stundas mana mīļā māte lūdza par mani, kamēr beidzot viņa vairs nespēja turpināt lūgšanu, bet jutās spiesta sākt slavēt Dievu par to, ko Gars viņai darīja zināmu: ka viņas vienīgā dēla atgriešanās jau notikusi.

,,Kad mūsu mīļā māte pēc divām nedēļām atgriezās, es pirmais viņu sveicu jau durvīs ar vēsti, ka man stāstāma priecīga ziņa. Varu gandrīz vēl tagad just mātes rokas ap manu kaklu, kad viņa mani piespieda pie krūtīm teikdama: ,,Es jau zinu, dēls; jau četrpadsmit dienu es priecājos par labo vēsti, ko tu gribi man sacīt."

,,Ak, mani draugi, kaut Dievs sakustinātu mūsu sirdis! Cik liela ir mūsu atbildība! Cik brīnišķas mūsu iespējas! Dvēseles iet bojā visās malās. Daudzi mūsu paziņas un tuvinieki vēl joprojām ir ārpus Dieva valstības. Esam ar viņiem runājuši un mudinājuši tos pieņemt Kristu, bet veltīgi. Pagājis gads pēc gada, bet viņi vēl nav izglābti. Kaut mēs varētu ņemt uz sevi viņu dvēseļu nastu un lūgt Dievu tik ilgi, kamēr Viņš atbild un viņi atgriežas. Ja mēs patiesi apzinātos tā instrumenta varenību, ko Dievs licis mūsu rokās, mēs to noteikti lietotu, kamēr sasniegtu rezultātu. Viss cits var būt veltīgs, bet aizlūgšana palīdzēs. Dievs nevar pats Sevi noliegt.

Dieva visspēcīgā iedarbība.

Aizlūgšana ir Dieva visspēcīgākais ierocis Gara izliešanai. Nav vēl nekur notikusi atmoda bez šīs kalpošanas. Kāds arvien par to lūdzis. Ja vēlies, ieskaties informācijā par pagājušo gadu lielajām atmodām un tu redzēsi, ka noslēpuma avots ir bijusi lūgšana. Dievs uzlicis nastu kādai mazai grupiņai šeit vai tur, reizēm tikai kādām divām vai trim personām, bet tie tik ļoti nodevušies aizlūgšanai, ka rezultātā notikusi varena Svētā Gara izliešanās.

Lielās atmodas mistērija, kas risinājās draudzē, kur D. L. Mūdijs kādu svētdienas vakaru sludināja Anglijā un simtiem cilvēku atgriezās, kādu laiku palika neatrisināta, bet beigās noslēpums atklājās.

Tikām informēti par divām māsām, no kurām viena bijusi invalīde. Viņa bija lasījusi kādā laikrakstā par ievērojamā amerikāņu evaņģēlista D. L. Mūdija darbiem. No tās reizes viņas sirdij uzgūlās kāda nasta. Viņa sāka lūgt Dievu, lai Viņš sūta Mūdiju uz Angliju, un lai Mūdijs sludinātu arī viņas baznīcā. Beidzot, kad viņa tā bija lūgusi katru dienu, Dievs viņas lūgšanu uzklausīja. Kādu rītu viņas māsa pārnāca ar vēsti, ka sludinātājs šoreiz bijis kāds vīrs vārdā Mūdijs.

Ar savu lielo nastu invalide ieslēdzās savā istabā un atteicās iznākt. Visu pēcpusdienu viņa karsti lūdza Dievu ar iznākumu, ka pār draudzi nolija svētību lietus un simtiem cilvēku tika izglābti, vakara dievkalpojumam beidzoties. Tas bija Mūdija dižā darba sākums britu salās. Dievs tam bija uzlicis Savu zīmogu, un viss notika kādas invalides aizlūgšanu rezultātā.

Kad es reiz Balimenā pulcēju ļaudis evaņģelizācijas kampaņas sanāksmēs, man gadījās stāvēt tik liela ļaužu pulka priekšā, kādu agrāk nebiju sapulcējis. Apmeklēju arī veco skolas ēku, kurā četri jauni cilvēki bija cīnījušies ar Dievu lūgšanās, kuru iznākums bija lielā Īrijas atmoda 1859. gadā, — smagā, neatlaidīgā lūgšanā.

Ļaujiet man citēt no lekcijas, kuru sniedzis Čarls G. Finnejs — vīrs, kura lūgšanas izsauca atmodas. Citētais gadījums atkārtoti liecina, ka Dieva visspēcīgākais ierocis īstā atmodā nāk no aizlūgšanām. Lekcijā lasāms:

,,Kāds dievbijīgs vīrs šīs valsts rietumdaļā cieta no dilo¬ņa. Viņš bija nabadzīgs un slimoja jau gadiem. Kāds neatgriezts tirgotājs turpat kaimiņos, kuram bija mīksta sirds, šad un tad sūtīja viņam kaut ko vai nu paša vai ģimenes vajadzībām. Slimnieks par šo laipnību bija pateicīgs, bet nespēja to atmaksāt, kā vēlējās. Viņš beidzot nolēma, ka labākais veids, kā atlīdzināt par saņemto, būtu lūgt par tirgotāja atpestīšanu. Viņš sāka lūgt, viņa dvēsele iedegās, un Dievs viņu uzklausīja. Nekāda pēkšņa atdzimšana šoreiz nenotika, bet pamazām, visiem par brīnumu, tirgotājs nostājās tā Kunga pusē. Apkārtni pārņēma Gara uguns, sekoja spēka pilna atmoda, un ļaužu pulki atgriezās.

,,Nabaga vīrs vārga savā slimības gultā vairākus gadus. Pēc viņa nāves es apmeklēju viņa māju, un atraitne man iedeva viņa dienasgrāmatu. Citu ierakstu starpā bija šis: .Esmu iepazinies ar apmēram trīsdesmit mācītājiem un draudzēm.' Viņš bija iekārtojis zināmas stundas dienā un nedēļā, kurās lūgt par katru mācītāju un draudzi, kā arī zināmus laikus lūgšanām par vairākām misijas darba vietām. Dažādos datumos sekoja šādu faktu uzskaite: .Šodien man bija iespējams nodoties lūgšanai, ko apzīmēju par ticības lūgšanu Sv. Gara izliešanai pār draudzi, un es paļaujos uz Dievu, ka tur drīz būs atmoda.' Citā datumā viņš bija rakstījis: .Šodien spēju lūgt savu ticības lūgšanu par draudzi un ceru, ka arī tur drīz būs atmoda.' Tā viņš bija atzīmējis lielu skaitu draudžu un to, ka viņš lūdzis par tām ticībā, ka drīzumā tur notiks atmoda, un tā arī notika.

,,Atraitne man stāstīja par viņa slimības laiku, ka viņš bieži tik dedzīgi nodevies lūgšanai, ka viņa baidījusies, ka viņš lūgdams nomirs. Atmoda, kas pārņēma visu apkārtni plašā mērogā, bija sevišķi spēcīga, un tās izplatīšanās nepalika šim Dieva kalpam apslēpta. Kā saka Dieva Vārds: ,Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bMas' (Ps. 25:14). Tā šis vīrs, par vārgu, lai izietu no mājas, tomēr bija noderīgs pasaulei un Dieva draudzei vairāk nekā visi bezsirds profesori kopā. Stāvot starp Dievu un Ciānas postu un izlejot savu sirdi ticīgā lūgšanā, viņš ,ar Dievu un ar cilvēkiem bija cīnījies un uzvarējis' (1. Moz. 32:29).

,,Atdzimšanas veicināšanai nepieciešami divi noteikumi: viens — lai ietekmētu cilvēkus, otrs — lai ietekmētu Dievu. Lūgšana ir nepieciešamā saite cēloņu ķēdē, kas ved pie atmodas, tāpat kā patiesība. Dažs labs centīgi izmantojis patiesību cilvēku atgriešanai, bet ļoti maz svara licis uz lūgšanu. Viņi ir sludinājuši, runājuši un centīgi izdalījuši traktātus, un tad brīnījušies, ka viņiem tik maz panākumu. Iemesls tas, ka viņi bija aizmirsuši izmantot efektīvo lūgšanas ieroci. Viņi aizmirsa faktu, ka patiesība viena pati, bez Dieva Gara, nekad negūs panākumus, un ka Svētais Gars top izliets atbildē uz lūgšanu."

Lūgšana un Vārds.

Pagājušos gados mans moto vairāk vai mazāk ir bijis kāds Bībeles vārds. Tas atrodams Apustuļu darbos 6:4 — ,,Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar Vārdu." Kāda ideāla sūtība! Visu citu viņi uzskatīja par mazāk svarīgu. Visaugstākais, ko apustuļi vispār varēja darīt Dieva valstības veicināšanai, bija vispirms nodoties lūgšanai, tad Vārda sludināšanai. Ievērojiet, ka lūgšana nāk pirms sludināšanas.

Ak, mani brāļi, es lūdzu jūs vairāk vērības pievērst šai jūsu darba daļai. Sludināt Vārdu bez lūgšanas nav iespējams. Abi ir nešķirami vienoti. Kas vēlas sludināt ar spēku, tam arī lūgšanā jābūt dedzīgam. Būt ciešā kontaktā ar Dievu nozīmē arī gūt sekmes pie cilvēkiem. Tādēļ vairāk nekā jebkad šī laikmeta beigu dienās nodosimies aizlūgšanām — kristīgās kalpošanas augstākajai formai.

©"Cilvēks, ko Dievs lieto" ir tulkojums no grāmatas "The Man God Uses" - Oswald J Smith, Litt. D. Grāmata iznākusi 27 izdevumos un ir tulkota daudzās valodās.