svetrunas.lv

Osvalds Smits: Cilvēks, ko Dievs lieto

Saturs

  1. CILVĒKS KĀ DIEVA RĪKS

  2. NOŠĶIRTA DZĪVE

  3. AUGSTĀKAIS PĀRBAUDĪJUMS

  4. KO DIEVS DOMĀ PAR MANI?

  5. SVĒTĪŠANĀS

  6. JĒZUS - MŪSU KUNGS

  7. MŪSU VISSVARĪGĀKAIS DARBS

  8. DZĪVES NOGULDĪJUMS

  9. EITA UN STĀSTIET CITIEM!

  10. SEPTIŅI ĻOTI SVARĪGI JAUTĀJUMI

  11. JAUNAS DZĪVES ČETRAS
     NEPIECIEŠMĪBAS


  12. RĪTA SARDZE

  13. KĀ DZĪVOT DIEVAM

  14. KAS NOTIEK, JA KRISTIETIS GRĒKO?

  15. UZVARĒTĀJA DZĪVE

  16. PASAULĪGA GUDRĪBA, VAI
     DIEVIŠĶĪGS SPĒKS


  17. KRISTĪGAS KALPOŠANAS
     AUGSTĀKAIS VEIDS


  18. "ESI NOMODĀ PAR SEVI!"

  19. DZIMUMDIENAS LŪGŠANA

      www.svetrunas.lv

UZVARĒTĀJA DZĪVE


Vai esi pieņēmis Jēzu Kristu par savas dzīves Vadoni un dzīvo uzvaras pilnu kristieša dzīvi? 1. Korint. vēst. 15:57 lasām šādus vārdus: ,,Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." Vai tu esi uzvarētājs?

Kristieša dzīves visbēdīgākā parādība ir grēka klātiene un vara. Būt šodien kalngalā un rīt ielejā, šodien Romiešu vēst. astotajā nodaļā un atpakaļ septītajā rīt, Apsolītajā zemē šodien un tad atkal atpakaļ tuksnesī rīt, šodien būt uzvarētājam, rīt—zaudētājam, tas, manuprāt, ir visbēdīgākais, ko vien zinu.

Dievs sacījis nepārprotamos vārdus:,,Grēkam nebūs varas pār jums." Kad Pāvils smagās Romiešu vēst. 7. nodaļas beigu daļā savās dvēseles mokās izsaucās: ,,Es nožēlojamais cilvēks! kas mani izraus no šīs nāvei nolemtās miesas?"—atbilde atskan, it kā to teiktu kāda balss no debesīm: ,.Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!" Tātad, uzvara iespējama.

Divas grēku kategorijas.
Cilvēcei zināmi tikai divi grēku veidi. Tie, ko dēvējam ,.ārējie" grēki, un—,,iekšējie" grēki. Ar ārējiem grēkiem es domāju tos, kurus mēs visi vairāk vai mazāk pazīstam, tādus grēkus, kā: slepkavība, piedzeršanās, laulības pārkāpšana u. c. Bet es negribu runāt par ārēju grēku. Ja vispār esi izglābts, tad esi atpestīts no ārējā grēka. Ja ne,—tad jau nav nekāda pierādījuma, ka vispār esi pārgājis no nāves dzīvībā.

Es gribu runāt par iekšējo grēku. Un ja piemin iekšējus grēkus, tad ar tiem domāju dažus, ko caurmēra kristietis pat neuzskata par grēku. Piemēram: rūpes, bažas, nepiedevība, ienaids, sarūgtināšanās, ļaunprātība, dusmas, skaudība, griezsirdība, netīras domas—slepeni grēki, grēki, ko cilvēka acs nespēj ieraudzīt, un pulks citu, kas turpina rasties un brēkt pēc atzīšanas. Tie ir grēki, no kuriem kristietim jāpanāk atbrīvošana.

Pieņemsim, ka tevi apsēdis kāds grēks. Tu esi varējis pārspēt vairumu grēku, kas tevi bija apstājuši, bet te ir viens, kas tevi neatlaiž, lai tu ietu kurp iedams. Ar šo grēku tev tad nu būs jācīnās. Tik ilgi, kamēr tu tam padodies, Dievs nespēj tevi lietot. ,,Ja es turu netaisnību savā sirdī, tas Kungs mani neuzklausīs." Viņš pat nenolieksies, lai dzirdētu, ko tu saki.

Bezgrēka perfekcija un grēka apspiešana.
Runāšu par bezgrēka pilnību bez kāda norādījuma par izdzēšanu vai apspiešanu, jo par to Bībelē nav rakstīts, tādēļ šos vārdus nelietošu. Es tūkstošreiz labāk gribētu, lai man būtu nevis prāta bet sirds taisnība un ne otrādi. Tāpat man labāk patiktos maldīga teorija ar pareizu praksi nekā pareiza teorija ar maldīgu praksi. Es vēlos iznākumu. Vēlos apzināties, ka esmu uzvarētājs kristietis.

Kad vien iedomājos par apspiešanu, man nāk prātā stāsts par vecu kvēkeru sievu un jaunatgrieztu kristieti. Abas stāvēja blakus. Tad pēkšņi vecās kvēkeru sievas ceļu krustoja kāds briesmīgs izaicinājums. Viņa tomēr visu laiku turpināja mīļi smaidīt. Kad viss bija pāri, jaunā kristiete pagriezās pret viņu un teica: ,,Es nesaprotu, kā gan tu varēji saglābāt mieru šādā pārbaudījumā? Vecā kvēkeriete smaidīdama un domādama, ka zina uzvaras noslēpumu, atteica: ,,Ā, bet tu neredzēji, kā manī viss vārījās!"

Draugs, ja vārās, tad vārās. Ja tā ir, tad ir. Attiecībā pret cilvēkiem — ja tu vari to noturēt pie sevis, tad labi, bet attiecībā pret Dievu tu varētu tikpat labi ,,izsprāgt". Jo nav svarīgi, vai tu vāries iekšķīgi vai ārīgi, ja jau reiz vāries, tad vāries. Dievs to redz. Un vai nu tu vāries iekšķīgi vai ārīgi, tu uzvaru esi zaudējis, kaut arī savu vārīšanos spēji noslēpt citu acīm.

Man prātā arī cits stāsts. Divi zēni lauzās. Viens no viņiem bija liela auguma, otrs —mazs zēns. Pēc laiciņa, visiem par pārsteigumu, mazais pieveica lielo. Tikko kā viņš bija to nogāzis, viņš tam uzsēdās virsū un neļāva piecelties. Pēc brītiņa pienāca kāds jauneklis. ,,Jaunais cilvēk!" viņš teica, ,,tu taču uzvarēji, kādēļ vēl sēdi? Kādēļ nelaid viņu vaļā?" Mazais viņā paskatījās ar plašu smaidu: ,,Es jūtu, ka viņš mēģina tikt augšā!" Viņš labi apzinājās, ja tas celtos, viņš varētu nonākt tam apakšā. Tādēļ viņš domāja: labāk būs, ja viņš paliks sēdot un saturēs to otro. ,,Es jūtu, ka viņš mēģina celties." Vai tu esi kādreiz jutis viņu ,.ceļamies"? Jeb vai es runāju svešā dialektā, ko tu nesaproti?

Tu taču saproti, ko domāju? Piemēram, tev ir sarīkotas jaukas viesības, tu esi ielūdzis dažus kristiešu draugus pie sevis un vēlies atstāt labu iespaidu. Bet gadās, ka kāds,,uzmin tev uz varžacīm". Kāds pēkšņi saka kaut ko tev aiz muguras. Kāds tevi kritizē, un —tu jūti sevī kaut ko ceļamies.

Vai zini, ka ir diezgan bīstami sēdēt visu mūžu uz drošības ventīļa... Drošības ventīļi var pavisam negaidīti eksplodēt. Tādēļ priecājos, ka esmu atradis Vienu, kas manā vietā var gādāt par drošības ventili, kamēr es daru Viņa darbu. Mans draugs, Jēzus Kristus spēj atpestīt tevi no iekšķīgas vārīšanās un sacelšanās.

Dr. A. B. Simpsons, dižais Kristiešu un Misionāru savienības (The Christian and Missionarv Alliance) dibinātājs, to paskaidro šā: ,,Viss ir Jēzū, un Jēzus ir viss." Šie īsie vārdi aplidoja pasauli. Tūkstošu tūkstoši, kas bija mēģinājuši būt uzvarētāji, ticot kādai doktrinai, beidzot saprata, ka uzvaru var gūt tikai caur Personu —Kristus personu, nevis doktrīnu, un viņi no zaudētājiem pacēlās godības pilnā, asinīm pirktā uzvarā. Citi, kas ticēja, ka uzvaru var gūt ar pārdzīvojumu, arī saprata, ka tā mīt Personā, un arī viņi no neveiksmes nāca pie uzvaras.

Vecās Derības piemēri.
Vecajā Derībā skaidri pateikts: ,,Šinī kaujā jums pašiem nebūs jācīnās; esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs... jūs izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši... jo tas Kungs būs ar jums." Vai esi jebkad dzirdējis par šāda veida kauju? Redzi, Dievs darīs šo darbu. Tā nav tava cīņa, bet Dieva. Ak, kaut varētu ikvienu pierunāt iziet dzīvē, ik uz soļa apliecinot: Šī cīņa nav manējā, tā ir tā Kunga cīņa—ar to būtu parādīta visa starpība starp zaudējumu un uzvaru.

Vai atceries, ka Jozua devās izlūkot Jērikas mūrus? Viņš ieraudzīja kādu vīru tur stāvam, un viņš tam jautāja: ,,Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?" Bet tas sacī¬ja: ,,Nē,—bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks." Ko teica Jozua? Vai viņš teica: ,.Priecājos tevi redzēt, bet man tava palīdzība nav vajadzīga. Man ir liela armija, un Jērika ir maza pilsētiņa. Mēs to varam ieņemt bez tavas palīdzības"? Ja viņš tā būtu runājis, varbūt Jērika nekad nebūtu kritusi. Ko tad viņš teica? ,,Ko mans Kungs grib teikt savam kalpam?" Un vai atceries, kas notika? Tā Kunga debespulki, varenie, neredzamie Dieva eņģeļi tika novietoti uz pilsētas mūra, un tas sagruva ar vienu varenu gāšanos.

Draugs, tā Kunga karapulku virsnieks ir arī šeit. Viņš saka: ,,Tu esi zaudējis. Grēks, ar ko tu esi apsēsts, tevi nomācis. Ļauj Man tev palīdzēt. Ļauj Man izcīnīt tavu kauju. Ļauj man uzvarēt tavu ienaidnieku. Es sakaušu tavu ienaidnieku un tad piešķiršu tev uzvaras vainagu." Vai tas nebūtu brīnišķīgi?

,,Es sūtītu Jēzu pie durvīm."
Kāda maza meitene nesen tika izglābta. ,,Mazā," skolotājs viņai jautā, ,,kur Jēzus tagad atrodas?" Mazā mirkli padomā un tad, paceldama acis uz skolotāju, ar starojošu smaidu atbild: ,,Skolotāj, Jēzus ir manā sirdī." — ,,Jā," saka skolotājs, ,,Jēzus ir tavā sirdī. Bet ko tu darīsi rīt, ja Sātans nāks un klauvēs pie tavas sirsniņas durvīm?" Atkal viņa brīdi padomā, beidzot dod atbildi, kādu ļoti maz pieaugušo kristiešu iedomātos dot: ,,Skolotāj," viņa saka, ,,es sūtītu Jēzu pie durvīm."

Iedomājieties, draugi, ka neesat izpratuši uzvaras noslēpumu. Rīt Sātans nāks un klauvēs pie jūsu sirds durvīm, ar jūsu veciem kārdinājumiem, ar jūsu uzmācīgo grēku. Ātri jūs steidzaties pie durvīm. Sātans pieliecies glūn pa atslēgas caurumu un, redzot jūs nākam, smīn. Pagātnē viņš jūs daudzreiz uzveicis un zina, ka var uzveikt arī šoreiz. Jūs durvis plaši neatverat. Neviens jau nekad tādā veidā negrēko. Jūs tās tikai mazliet paverat, lai pa spraugu varētu runāties ar Sātanu. Jūs savu kārdinājumu apgrozāt kā saldu kumosu. Jūs domājat par to. Tad, iekām jūs attopaties, kas noticis, viņš jau ielicis kāju durvju spraugā. Pamazām, nemanot viņš beidzot ir iekšpusē un —jūs atkal esat pieveikti.

Bet iedomāsimies, ka tu esi izpratis uzvaras noslēpumu. Atkal Sātans nāk un pieklauvē pie tavas sirds durvīm. .Jēzu! Jēzu! tu izsaucies. — ,,Jā, mans bērns, kas ir?" — ,,Jēzu, tas ir Sātans, tas ir mans vecais, uzmācīgais grēks!" — ,,Jā, mans bērns, es zinu," atbild Jēzus, ,,ko tu gribi, lai Es daru?" — ,, Jēzu, vai Tu neietu pie durvīm, lai atbildētu Sātanam?" — ,,Jā, mans bērns, palieci savā vietā un paļaujies uz Mani. Es iešu un tikšu galā ar tavu pretinieku."

Jēzus iet pie durvīm. Atkal Sātans noliecas un skatās pa atslēgas caurumu. Šoreiz viņš ierauga nākam Dieva Dēlu. Viņš zina, ka agrāk Jēzus viņu bieži uzveicis un var uzveikt arī tagad. Jēzus plaši atver durvis un iziet ārā. Bet es šaubos, vai caur biezajiem putekļiem, kas radušies Sātanam bēgot, Viņš to vispār vairs ieraudzīs. Mierīgi Viņš atgriežas. ,,Mans bērns," Viņš saka, ,,tu esi guvis uzvaru." — ,,Es uzvarējis? Bet kā? Tu, Kungs, taču guvi uzvaru." — ,,Nē, mans bērns, uzvara ir tava." — ,,Bet, Kungs, es neesmu darījis nekā. Es tikai sēdēju un paļāvos uz Tevi. Tu uzvarēji." — ,,Jā, mans bērns. Tas ir tas veids, kādā tu un Es —mēs kopīgi izcīnīsim tavas kaujas arī turpmāk. Tu mierīgi paļausies uz mani. Es iziešu cīņā. Tad es atgriezīšos un uzvara būs tava.''

Draugi, vai tas nav godības pilns cīņas veids? Vai nav brīnišķīgi, ka kāds cīnās tavā vietā? Tu zini, ka netieci ievainots, ja kāds cits, nesalīdzināmi stiprāks par tevi, cīnās tavā vietā. Zēna gados es biju vārīgs —nebiju liela auguma, robusts un stiprs kā tagad. Es nemācēju kauties. Kad vien man gadījās nepieciešamība cīnīties, man vajadzēja sameklēt kādu lielāku zēnu un to lūgt uzņemties cīņu manā vietā. Viss, kas man tad atlika, bija —mierīgi noskatīties. Mani nekad neievainoja. Es arvien guvu uzvaru. Tas, domāju, ir brīnišķīgs cīņas veids. Bet tikai nedaudzi grib tādā veidā cīnīties. Vairums no mums grib paši iet cīņā. Mēs neesam ar mieru ļaut kādam citam cīnīties mūsu vietā.

Pauls Rēders (Rader).
Daudzi no jums būs dzirdējuši par lielo amerikāņu evaņģēlistu Paulu Rēderu. Es viņu ļoti labi pazinu. Daudzreiz viņš man zvanīja, lūgdams braukt uz Čikāgu un sludināt viņa lielajā dievnamā, kad viņam pašam bija jāsludina kādā kampaņā citur. Laiku pa laikam esmu stāvējis viņa klausītāju priekšā—ap trīs tūkstoš cilvēku —un esmu redzējis altāra telpu pildāmies ar ļaudīm, kas atsaucās aicinājumam nodoties Kristum. Daudzreiz arī es viņu aicināju uz Toronto sludināt manā vietā.

Pauls Rēders bija ne tikvien liels evaņģēlists, viņš bija arī lielisks bokseris. Viņš cīnījās ringā trīsdesmit trīs reizes un nevienu reizi netika uzvarēts.

Reiz, pavadot ar viņu vakaru, mani uzvarēja ziņkāre. ,,Rēdera kungs," es teicu, ,,vai jūs atjautu man aptaustīt jūsu muskuļus?" Viņš pavērās manī mazliet apmulsis, bet tad piecēlās, novilka svārkus, uzlocīja piedurkni, salieca elkoni un pagriezās pret mani, sacīdams: ,,Palūkojiet." Es aptaustīju viņa lieliskos muskuļus, cietus kā tērauds, un pat tagad, par tiem runājot, man šķiet, ka vēl jūtu to varenumu.

Pieņemsim, ka viņš man būtu teicis: ,.Draugs, es vēlos jūs izaicināt uz cīņu ringā." Un es būtu atbildējis: ,,Labi, Rēdera kungs, priecāšos ar jums cīnīties." Bet to sacīdams, es labi zinātu, ka viņam man nemaz nebūtu jādod īsts sitiens. Viņš mani tikai viegli paglāstītu, un es jau gulētu uz paklāja. Viņš man tikai mazliet pieskartos, un es jau redzētu zvaigznes nozibam acu priekšā. Tomēr es pieņemu izaicinājumu un tūdaļ dodos pie Džeka Dempseja, bijušā smagā svara boksa čempiona. ,.Dempseja kungs," es saku viņam, ,,man jācīnās ar Paulu Rēderu, vīru, kas nekad vēl nav sists nokautā, un kas kādreiz varbūt būs smagā svara pasaules čempions. Vai jūs gribētu cīnīties manā vietā? Vai jūs būtu ar mieru pieņemt manu vārdu un manā vietā sastapties ringā ar Paulu Rēderu?" Dempsejs atbild: ,,Jā, labprāt. Priecāšos uzņemties cīņu jūsu vietā?"

Pienāk cīņas vakars. Apsēstos kaut kur ārpus ringa virvēm. Nekad neesmu bijis šādā notikumā un arī nedomāju tādu apmeklēt, bet to zinu, ka sēdētu ārpus ringa. Tūliņ arī redzu Rēdera vareno stāvu soļojam uz tālāko stūri un, vērojot viņa lieliskos muskuļus, esmu visai laimīgs, ka nestāvu ringā. Paskatos otrā stūrī un redzu Demseju ierodamies. Bez šaubām, neviens nezina, ka tas ir Dempsejs; visi domā, ka Paula Rēdera pretinieks ir Osvalds J. Smits. Tiesnesis viņiem atkārto instrukcijas, un cīņa var sākties.

Piepeši, pārsteidzot skatītājus, Dempsejs dod izšķīrēju sitienu, un pirmo reizi mūžā Pauls Rēders nokrīt uz paklāja un top izskaitīts ārā. Tiesnesis paceļ otra cīnītāja roku un skaļi paziņo skatītāju tūkstošiem: ,.Osvalds J. Smits ir uzvarējis." Pēc tam laikraksti visā pasaulē lieliem virsrakstiem, kā arī amerikāņu izdevumi milzīgiem burtiem, ziņo: ,,Jauns smagā svara meistars, Osvalds J. Smits —nākamais pasaules čempions!"

Mīļais lasītāj, es būtu muļķis, ja dotos ringā ar Paulu Rēderu, jo man nebūtu ne mazākās izredzes pastāvēt. Bet tu esi vēl lielāks muļķis, ja dodies ringā ar Sātanu, jo tev pret viņu nav itin nekādas izredzes. Sātans savu darbu dara vairāk nekā seši tūkstoši gadus. Viņš zina tavas vājības. Viņš noteikti zina, kā tevi sakaut, tomēr tu iedomājies, ka vari viņam būt līdzvērtīgs pretinieks.

Ko tev vajadzētu darīt? Tev būtu jādara tieši tas pats, ko es darītu, ja Pauls Rēders mani izaicinātu. Tev būtu jāatrod kāds, kas ir lielāks un stiprāks par viņu. Un vienīgais, kas ir stiprāks par sātanu, ir Kungs Jēzus Kristus. Kad tevi izaicina, ej pie Viņa un lūdz, lai Viņš cīnās tavā vietā. Viņš spēj uzvarēt sātanu. Tu vari kļūt uzvarētājs, ja Viņš izcīna tavas kaujas

Vai tāda dzīve iespējama?
Vai tāda dzīve ir iespējama? Teiksim tā: Vai Jēzus Kristus tev kādreiz palīdzējis uzvarēt? Tu saki, ka jā. Nu, ja Viņš tevi darījis par uzvarētāju vienreiz, kādēļ ne veselu dienu, mēnesi vai pat gadu? Strāvas daudzums, kas dzen tramvaju vienu jūdzi, ir tas pats, kas to dzen desmit jūdzes. Tu jau neesi baterija, ko Dievs uzvelk un tad pamet vienu. Tu esi kontaktā ar strāvu elektriskajā vadā.

Kamēr Pēteris neizlaida Jēzu no acīm, viņš varēja staigāt pa ūdens virsu. Tiklīdz viņš novērsa acis no Jēzus, viņš sāka grimt. Bet, lūkojoties atkal uz Jēzu, viņš spēja staigāt no jauna. Kamēr dzelzs ir ugunī, uguns ir arī tajā. Tiklīdz tu izņem dzelzi no uguns — uguns nāk ārā arī no dzelzs. Kamēr tu esi kontaktā ar Jēzu Kristu, tu spēji uzvarēt.

Reiz majors Vitls (Whittle), izlasījis himnas vārdus „Man Tevis vajaga ik stundu", noteica: ,,Ar to nepietiek. Man Viņa vajaga ik mirkli." Viņš tad sēdās un uzrakstīja himnu ,,Ik mirkli mani apņem Viņa mīlestība." Tikai tad, kad tu ikkatru mirkli būsi kontaktā ar Kungu Jēzu, tu būsi uzvarētājs kristietis. Jo nav tāda pārdzīvojuma, kas iegūstams pie altāra un ilgtu visu mūžu.

Kā to panākt.
Es vēlētos, lai tu tagad ietu vienatnē ar Dievu un izsūdzētu visā pilnībā savus pagātnes grēkus, jo lasām: ,,Ja mēs izsūdzam savu grēkus, Viņš ir uzticams un taisns un piedod mums tos." Izsūdzēts grēks ir piedots grēks. Un grēku piedošana ir reizē arī šķīstīšana. ,,Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem" (1. Jāņa vēst. 1:7).

Pēc tam, kad esi pilnīgi visu izsūdzējis, tapis šķīstīts un saņēmis piedošanu, nebīsties pieņemt Jēzu Kristu par savu Uzvarētāju. Ja pirms gadiem tu Viņu pieņēmi par savu Pestītāju, tad tagad tev jāatver sirds un jāuzņem Viņu par Uzvarētāju.

Israēla bērni ne tikvien šķērsoja Sarkano jūru, viņi pārgāja arī pār Jardānu. Tu varbūt esi šķērsojis Sarkano jūru. Tu vari būt atgriezts —bet vai esi pārgājis pār Jardānu? Vai esi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Uzvarētāju? Vari pieņemties žēlastībā, bet ir jābūt kādam sākumam. Tu nekā neiegūsi, ja neiesāksi. Visam ir sākums. Arī uzvarai jābūt sākumam. Ir jābūt tādam mirklim, kad tu aizej no sakāves un ieej uzvarā, kad atstāj tuksnesi, lai ieietu apsolītajā zemē.

Kas tad, ja tev nesekmējas?
Ļauj man pateikt ko ļoti ļoti svarīgu. Tu iziesi cerībā dzīvot uzvarētāja dzīvi, bet piedzīvosi neveiksmes, zaudēsi dūšu un teiksi:,,Nekas nelīdz. Es nespēju gūt uzvaru."

Paklausies, draugs: Vai esi kādreiz vērojis mazu bērniņu mācāmies staigāt? Es esmu. Kas notiek? Bērniņš klūp. Ko nu? Vai viņš nogulstas uz muguras un saka: ,,Nekas nelīdz. Redzu gan citus staigājam, bet es nekad nevarēšu iet"? Nē, nekad. Bērniņš dažreiz raud. Bet tad viņš pieceļas un mēģina atkal iet. Viņš var krist atkal. Varbūt viņš kritīs vēl daudzreiz, bet beidzot tomēr staigās.

Kādēļ bērniņš pakrita? Tādēļ, ka viņa kājiņas vēl bija vājas. Tām bija jākļūst stiprākām. Tāpat ir ar tevi, mans draugs. Tava gara kājas ir vājas. Tu neesi staigājis kā uzvarētājs. Tādēļ neesi pārsteigts, ja tev sākumā gadās daži kritieni. Nezaudē tomēr dūšu. Tu taču lūdzi Jēzu būt tavam Uzvarētājam. Tad slavē Viņu un apstiprini, ka Viņš ir joprojām tavs Uzvarētājs. Atzīsties savā neveiksmē Dievam. Lūdz Viņa piedošanu. Saki Viņam, ka vēlies gūt uzvaru. Un tad sāc no jauna.

Kas notiks? Par brīnumu sev pašam tu manīsi, ka tev vairs negadās kritieni. Tu tagad būsi uzvarētājs kristietis, jo tevī dzīvos Jēzus.

Tu nespēji dzīvot uzvarētāja dzīvi.
Ievēro: tu nekad neesi dzīvojis uzvarētāja dzīvi un nekad nevari tādu dzīvot. Vienīgais, kas tādu ir dzīvojis, ir Kungs Jēzus Kristus. Kas tad ir uzvarētāja dzīve? Uzvarētāja dzīve ir tevī mītošā Kristus īstenošana dzīvē. Caur Svēto Garu Viņš mājo tevī un cilvēki redz tevī uzvarētāja dzīvi. Tomēr tu zini, ka neesi tas, kas dzīvo šo uzvarētāja dzīvi. Tu saproti, ka šo dzīvi tevī dzīvo Jēzus Kristus. Tu to nevari dzīvot, bet Viņš var. Tādēļ atbrīvojies no rūpēm un ļauj Dievam tevī darboties. Tā, lūk, ir uzvarētāja dzīve.

Esmu redzējis tūkstošiem apelsīnu koku. Bet nekad vēl neesmu dzirdējis kādu no tiem sakām: ,.Baidos, ka man apelsīnu vietā nesāk augt mežāboli." Tie paši no sevis nes apelsīnus. Ne reizes tie nekļūdās. Kādēļ? Tādēļ, ka to zaros tek apelsīnu sula. Un kas atrodas iekšā, tas nāk arī uz āru. Koka sula top par apelsīniem. Tāpat ir ar tevi. Ja tevī mīt Jēzus Krsitus savā godības pilnībā, iznākums būs uzvarētāja dzīve.

,,Pateicība Dievam, kas mums dod uzvaru." Kā? Caur mūsu pūliņiem, mūsu cīniņiem un centieniem? Nē. Uzvaru caur Kristu. Tā ir dāvana. Tu to nespēji nopelnīt. Viņš to dod. Tā nenāk tavu pūliņu dēj. Tā nāk caur Viņu. Ja gribi būt uzvarētājs kristietis, tev Viņš jāuzņem par savu Uzvarētāju, jāļauj Viņam tevī mājot, ar nemitīgām lūgšanām un Bībeles studiju jābūt nepārtrauktā saskarē ar Viņu, un tad, kad tu tā staigāsi ar Viņu, Viņš manifestēsies caur tevi. Tā būs uzvarētāja dzīve.

Vai tu to vēlies? Tad izsūdzi savas neveiksmes un uzņem Kristu par savu Uzvarētāju. Ļauj Viņam dzīvot tevī. Ļauj Viņam dzīvot tevī un caur tevi Viņa godības pilno Uzvarētāja dzīvi. Vai tu to gribi? Tad dari to un dari to — tagad.







©"Cilvēks, ko Dievs lieto" ir tulkojums no grāmatas "The Man God Uses" - Oswald J Smith, Litt. D.
Grāmata iznākusi 27 izdevumos un ir tulkota daudzās valodās.