svetrunas.lv

Savas kristieša dzīves agrajos gados es sāku nodoties tam, ko esmu nosaucis par ,,rīta sardzi". Katru rītu es cenšos būt vienatnē ar Dievu. Man nenāk prātā doties uz biroju iekām nebūtu vispirms pavadījis laiku vienatnē ar Viņu. Nemēģinu arī veikt nekādus draudzes darba pienākumus bez kā ik rītu vispirms satiktos ar Dievu. Tūliņ pēc brokastīm dodos uz savu darba istabu un tur pavadu pirmo stundu vienatnē ar Dievu. Savu rīta sardzi esmu turējis vairāk nekā piecdesmit gadu. Ja Dievs mani vispār spējis lietot šajos gados, tad tikai tādēļ, ka esmu ar Viņu ticies katru rītu. Tā es atrisinu savas problēmas vēl pirms ar tām sastopos. Bez šīs rīta sardzes mans darbs nebūtu efektīvs. Es būtu vājš un bezpalīdzīgs. Vienīgi gaidīdams uz Viņu, es kļūstu garīgi stiprs.

Tev jāatrod laiks.

Tu man stāsti, ka tev neesot laika, tu esot tik aizņemts, tā Kunga druvā strādājot, ka nevarot atlicināt ne stundas, lai gaidītu uz Viņu. Lūk, Suzanna Veslija arī bija aizņemta. Zinām, ka viņai bija deviņpadsmit bērnu. Un tai laikā skolu nebija. Viņai pašai vajadzēja bērnus mācīt. Viņa nevarēja arī veikalos nopirkt tiem apģērbus, viņai pašai vajadzēja tos pašūt. Bez tam, viņai vajadzēja sagādāt dienišķo pārtiku. Tomēr Suzanna Veslija katru dienu no pulksten vieniem līdz diviem devās savā guļamistabā, aizvēra durvis un tur uz ceļiem pavadīja laiku vienatnē ar Dievu. Neviens bērns neuzdrošinājās šai stundā viņu traucēt. Tie visi zināja, ko viņa darīja. Nav brīnums, tādēļ, ka Suzanna Veslija deva pasaulei Džonu Vesliju un Čarlu Vesliju. Viņa zināja, ko nozīmē būt vienatnē ar Dievu.

Mīļais draugs, ja Suzanna Veslija, tik aizņemta ar deviņpadsmit bērniem, varēja atrast laiku būt vienatnē ar Dievu, tad tu un es šai mehānikas laikmetā arī spējam darīt to pašu. Mēs jau laiku nekad nedabūsim, mums tas jāatrod. Un ja to neatradīsim, mēs nekā daudz nespēsim veikt Dieva darbā.

Šādā veidā mēs arī iepazīstamies ar saviem draugiem; mēs iekārtojam laiku ar viņiem sastapties, un tā mēs viņus iepazīstam. Ja jauneklis grib doties laulībā, viņš norunā satikšanos ar savu izredzēto. Arī tur viņam grūti atlicināt laiku. Viņš pat apzinās, ka tas nozīmē upurus. Tomēr viņš saprot, ka tas ir nepieciešams. Viņam jāpavada stunda vai pāris viņas sabiedrībā, lai iepazītos. Viņš izraugās noteiktu vakaru un norunā satikšanos. Viss cits gan jāatliek, bet viņš apņēmīgi sagatavojas uz satikšanos. Viņa viņu ieved dzīvojamā istabā un abi apsēžas —viens vienā pusē, otrs otrā pusē. Pēc tam abi klusē un tikai lūkojas viens otrā. Vai tā tas notiek? Ne tad, kad es biju jauns. Viņa saka kaut ko viņam, viņš atbild, abi sarunājas. Viņi priecājas viens par otru. Abi ar lielām ilgām gaida nākošo sastapšanos. Tā iepazīst viens otru.

Tāpat ir ar Kungu Jēzu Kristu. Ir ļoti svarīgi atrast laiku, lai ar Viņu iepazītos. Tūkstoši gan sastapuši Kungu Jēzu, bet Viņu tomēr nepazīst. Mums ir jādzīvo ar cilvēkiem, lai viņus iepazītu. Es sastapos ar Haili Selasiju, Etiopijas imperatoru, kad biju Āfrikā. Mēs sasveicinājāmies, un es viņu nofotografēju. Sastapos arī ar kroņprinci un mazo prinCīti. Viņš man pieskrēja klāt un lūdza, lai fotografējot arī viņu, kā to biju darījis ar viņa karalisko tēvu. Bet es Haili Selasiju nepazīstu. Nekad neesmu ar viņu dzīvojis kopā. Esmu viņu tikai saticis. Tu satiki Kungu Jēzu Kristu, kad atgriezies, bet ja neesi atradis laiku ar Viņu iepazīties, tu Viņu nepazīsti.

Reizēm tu brīnies, kādēļ tu nevarētu grūtā brīdī steigties pie Dieva un panākt, lai Viņš tevi uzklausa. Bet tu taču nekad neiedomātos ar savām vajadzībām steigties pie kāda svešinieka. Ja Dievu nepazīsti un Viņš šķiet tālu, kā tad tu vari pie Viņa griezties? Tu taču nekad neesi ar Viņu iepazinies. Bet —ja esi mācījies Viņu pazīt, ja esi ar Viņu labi pazīstams, tad savā nelaimes brīdī tu vari bez kavēšanās droši pie Viņa griezties, un Viņš atbildēs. Tad uzticēties Viņam būs visdabiskākā lieta pasaulē, bet vispirms tev Viņš jāpazīst. Un iepazīšanās ar Viņu prasa laiku. Tev būs jāatrod laiks, lai Viņu iepazītu.

Tagad gribu sacīt, ko es daru savā rīta sardzē. Vispirms, es iedziļinos Dieva Vārdā, un tad es lūdzu.

Dieva Vārds.

Tātad, vispirms es pievēršos Dieva Vārdam. Vai tu to dari? Vai kopš tavas atdzimšanas jebkad bijusi kāda diena tavā dzīvē, kad tu būtu atstājis novārtā grāmatu Grāmatu? Vai esi to atvēris katru dienu un pārdomās kavējies pie tās svētajām lapām? Jeb vai bijušas dienas, kad neesi to lasījis? Es pat nesapņotu par dienu, kurā nemeklētu ceļrādi Dieva Vārdā. Tas ir mana barība un mans dzēriens. Te tam ir apstiprinājums: ,.Kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat" (1. Pēt. 2:2).

Kādu dienu pēc tam, kad biju pieņēmis Kristu par savu Pestītāju, kavējos pie Kūka presbiterāņu baznīcas Toronto. Pie manis pienāca kāds baznīcas darbinieks un lūdza uz mirkli aizdot viņam Bībeli. Es iedevu. Viņš uzšķīra tituļlapu un ierakstīja tajā šos vārdus: ,,Šī Grāmata tevi atturēs no grēka, vai arī grēks tevi atturēs no šīs Grāmatas." Tad viņš to man atdeva atpakaļ.

Domāju, ka es katrā Bībelē, kas man piederēja kopš tās dienas, esmu ierakstījis šos vārdus, jo sapratu, ka tie ir patieši. Vēlāk atklāju, ka pirmais tos rakstījis nemirstīgais Džons Benjens (Bunyan), un tādēļ pēc tam šim teicienam pievienoju viņa vārdu. Fakts ir, ka grēks un šī Grāmata nevar sadzīvot. Tu pametīsi vai nu vienu vai otru. Ja lasīsi Dieva Vārdu, tu novērsīsies no grēka. Ja grēkosi, tev nebūs vēlēšanās lasīt Dieva Grāmatu. ,,Šī Grāmata tevi atturēs no grēka, vai arī grēks tevi atturēs no šīs Grāmatas."

Mana Bībele.

Vai drīkstu tev ieteikt iegādāties Bībeli lieliem iespiedumburtiem, jo nāks diena, kad tavas acis kļūs tumšas un tad, ja būsi rūpīgi izdarījis atzīmes Bībelē, tu priecāsies, ka burti pietiekami lieli, lai tu tos vēl varētu lasīt. Tu taču negribēsi to nostumt pie malas. Protams, lasot tev vienmēr vajadzētu turēt zīmuli rokā. Manās Bībelēs ir atzīmes no Radīšanas stāsta sākot līdz pat Atklāsmes grāmatai. Es iezīmēju ikvienu pantu, kas runā uz manu sirdi. Arī tev vajadzētu izdarīt atzīmes tavā Bībelē.

Tev Bībele šķiet sausa.

Tu man saki, ka Bībele ir sausa un neinteresanta, un tādēļ tu to nelasi. Vai drīkstu norādīt, ka iemesls, kādēļ tev tā šķiet sausa un neinteresanta, ir tas, ka tu nepazīsti Autoru. Kā jau esmu norādījis, tu esi gan Autoru saticis, bet neesi ar Viņu iepazinies. Kad tu Viņu īsteni iepazīsi, tu priecāsies par visu, kas no Viņa nācis.

Reiz kāda jaunava mēģinājusi lasīt vienu dzejoļu grāmatu. Bet viņai tie šķita tik sausi un garlaicīgi, ka viņa grāmatu nolika pie malas. Vēlāk viņai gadījās satikt jauno cilvēku, kas dzejoļus bija sarakstījis, un viņa tajā iemīlējās. Kad viņa atkal paņēma tā dzejoļu grāmatu, šoreiz, pašai par lielu izbrīnu un pārsteigumu, viņai tie paši dzejoļi likās visinteresantākā lasāmviela. Kas radīja šo pārvērtību? Tie joprojām bija tie paši sausie dzejoļi kā iepriekš. Starpība bija pašā lasītājā, nevis dzejoļos. Viņa tagad pazina autoru un lasot domāja par viņu.

Tāpat būs ar tevi. Ja pazīsi Autoru Kungu Jēzu Kristu, tu baudīsi Viņa Vārdu. Tas tev nozīmēs vairāk par jebkuru citu grāmatu. Jo vairāk tu to lasīsi, jo vairāk kārosi to lasīt. Ir ļoti maz grāmatu, ko spēju lasīt vairāk nekā vienu reizi. Ir dažas, kuras esmu lasījis divreiz. Un ir viena vai divas grāmatas, kuras esmu lasījis trīs reizes. Pasaulīgas grāmatas zaudē pievilcību vienkārši tādēļ, ka tās sarakstījuši cilvēki, un tās ir viegli saprotamas.

Dieva Vārds ir pavisam citāds. Tas ir pārdabisks. Tas nācis no Dieva. Es nespēju izmērīt tā dziļumus. Vienmēr tajā rodas kas jauns, ko iepriekš neesmu pamanījis. Jo vairāk to lasu, jo vairāk tas mani ielīksmo. Lasot Veco derību, uzzinu par ļaudīm, ko kādu dienu redzēšu, un man gribas uzzināt par tiem visu, ko vien spēju. Tādēļ Vecā derība mani valdzina tāpat kā Jaunā.

Kā tev vajāzētu Dieva Vārdu lasīt?

Es Bībeli lasu ik dienu, tāpat ka Israēla bērni lasīja mannu ik dienu. Atceries—viņi vienā dienā nevarēja salasīt pietiekami daudz, lai varētu iztikt divas dienas. Viņiem bija jāiet katru rītu un tā jālasa. Tas ir arī vienīgais veids, kā tu vari barot savu gara dzīvi. Tev jālasa Dieva Vārds ik dienu. Dievs saka: ,,dienām un naktīm" (Joz. 1:8).

Varbūt tu nelasi Dieva Vārdu tādēļ, ka to nespēji saprast. Tu atduries uz Svēto rakstu vietām, kas ir pāri tavai saprašanai. Draugs, lasi Bībeli tā, kā ēdi zivi. Kā tad ēd zivi? Kad man gadās asaka, vai tad es aizmetu savu zivs maltīti tikai šīs asakas dēļ. Protams, ka ne. Es izlasu asakas, nolieku tās uz šķīvja malas un turpinu ēšanu. Es taču neaizsviedīšu zivi tikai tādēļ, ka atradu asakas. Vai tad tu novērsīsies no Dieva Vārda tikai tādēļ, ka tev gadījusies kāda vieta, ko tu nesaproti? Protams, ka ne. Atstāj to un turpini Vārda lasīšanu. Noliec nesaprotamo uz laiciņu pie malas un turpini studiju. Turpini zivs ēšanu. Turpini Vārda lasīšanu.

Es lasu Dieva Vārdu tāpat kā lasu vēstuli. Kad saņemu vēstuli, es nelasu tikai kādas rindas pirmajā lappusē, neielieku to atvilktnē, lai pēc nedēļas izņemtu un izlasītu kaut ko trešajā lappusē, atkal ieliktu atvilktnē un izņemtu dažas dienas vēlāk, lai apskatītos parakstu, kas to sūtījis. Noteikti nē. Kad lasu vēstuli, sāku no sākuma un izlasu to līdz galam. Tā es iepazīstos ar vēstules saturu. Tā jālasa arī Dieva Vārdu. Man patīk arī viena otra brošūra, ko daži sagatavojuši, kā piem., ,,Dienišķā Gaisma" (Daily Light) un citas, un es tās lasu. Bet es nekad neiedomātos atļaut ,.Dienišķai Gaismai" vai citai kādai grāmatai, ko kāds sastādījis, ieņemt Bībeles vietu. Ja tu to dari, tu nekad neuzzināsi Grāmatas saturu. Tev jālasa pati Grāmata.

Es sāku ar pirmo vārdu Radīšanas stāstā un katru dienu izlasu divas vai trīs nodaļas, līdz esmu izlasījis pēdējos vārdus Atklāsmes grāmatā. Tad atgriežos pie 1. Mozus grāmatas un atkal lasu cauri līdz Atklāsmes pēdējam vārdam. Cik bieži to esmu darījis, nezinu. Nekad neesmu skaitījis, bet zinu, ka esmu to izlasījis atkal un atkal, visu grāmatu no sākuma līdz galam. Tā es kaut cik zinu šīs Grāmatas saturu. Ja tu tiešām arī to vēlies pazīt, tev tā būs jālasa šādā veidā. Tev būs jāiet cauri no sākuma līdz beigām. Tā tu iepazīsies ar to. Lasi to, es atkārtoju, it kā tu lasītu vēstuli.

Lūgšana.

Kad lasi Dieva Vārdu, Dievs runā ar tevi. Kad lūdzi, tu runā ar Viņu. Kad esmu savā rīta svētbrīdī pavadījis kādu laiku ar Grāmatu, es pievēršos lūgšanai un tā izpildu savu rīta sardzi. Un mans pamatojums lūgšanai rīta sardzē ir šis: ,,Kungs, uzklausi manu balsi jau agri no rīta, rīta stundā es Tev gribu nest savu upuri" (Ps. 5:4).

Lūgšanu dzīvei ir trīs kavēkļi—trīs ienaidnieki, ar kuriem jātiek galā. Protams, ja tu rītos tikai nometies pie savas gultas un nomurmini dažus lūgsnas vārdus un tad steidzīgi piecelies un dodies pie darba, tu nesapratīsi, par ko es runāju. Vai arī, ja vakaros, mājās pārnācis, nomurmini dažus vārdus un iekrīti gultā, tu nezināsi, ko domāju. Es runāju par lūgšanu, īstu lūgšanu, starpniecības lūgšanu,— lūgšanu, kas sasniedz mērķi. Atkārtoju: še ir trīs kavēkļi.

1. Traucējumi.

Vai kādreiz nav atskanējis telefona zvans, kad biji iegrimis lūgšanā? Vai arī zīdainītis nav raudājis? Vai draugu apmeklējums nav iztraucējis? Vai neesi tapis šādā vai citādā veidā traucēts? Sātans labi zina, kad uzsūtīt traucējumus. Ja viņš spēj iztraucēt tevi no lūgšanas, viņš ar to būs iznīcinājis tavas lūgšanas iedarbību.

Kā es atbrīvojos no traucējumiem? Es sapratu, ka man lūgšanai nepieciešams noteikts laiks un vieta. Kā jau minēju, es mājās izraudzījos studiju par savu lūgšanu vietu un pirmo rīta stundu tieši pēc brokastīm par lūgšanu laiku. Ikviens mājās zina, kad nododos lūgšanai—tādēļ traucējumi novērsti. Arī tev vajadzēs izraudzīt vietu un laiku lūgšanai. Kad ceļojumā šķērsoju okeānu, uzmeklēju visno¬slēgtāko stūrīti uz klāja un tas tad top mana lūgšanu vieta. Kad piedalos kādā vasaras konferencē, es atrodu kādu mežainu vietu un tur zem kokiem rodu vietu lūgšanai. Atgriežos tai pašā vietā katru rītu.

Ļauj man sacīt, ka tava lūgšanu vieta ar laiku kļūs tik nozīmīga, ka tu domāsi par to kā svētu vietu. Esmu it kā pārklājis savas studijas sienas ar lūgšanu elpu. Lūdzot es vienmēr atgriežos tai pašā vietā, un tur Dievs mani sastop. Vai tev ir noteikts laiks lūgšanai? Varbūt tu neizraudzīsies rīta stundu. Varbūt kāda cita stunda tev būs vairāk piemērota. Kas uz mani attiecas, esmu izvēlējies rītu. Atrodu, ka, ievērojot rīta sardzi un lūdzot noteiktā laikā un vietā, spēju izvairīties no traucējumiem.

2. Miegainība.

Vai tev kādreiz uzmākušies snauda, kad biji iegrimis lūgšanā? Tu zini, ko domāju. Tu nometies ceļos, nolieci galvu uz rokām, aizvēri acis un mēģini lūgt. Pēc brīža tu kļūsti miegains un reizēm pat iesnaudies. Tā miegainība kavē tavu lūgšanu dzīvi. Tava miesa ir nogurusi un piekususi. Ta¬vi spēki izsmelti, un tu nespēji palikt nomodā.

Kā es pārvarēju miegainību? Pastāstīšu. Lūdzot es nekad nemetos ceļos. Nekad arī nestāvu un nesēžu. Tas, protams, ir, kad esmu viens savā rīta sardzē. Ko tad es daru? Es vienmēr staigāju, kad lūdzu. Telpas vidu atbrīvoju no istablietām un tad soļoju šurp un turp, runājot ar Dievu. Visos šais gados esmu tā lūgdams nosoļojis simtām jūdžu. Sāku to darīt savas kristieša dzīves pašā sākumā un saņēmu tik daudz svētības, ka negribēju vairs to atstāt. Domāju, ka vislabākā vingrošana, ko kāds var darīt, ir soļošana. Soļojot un lūdzot izdaru arī visu sev nepieciešamo vin¬grošanu. Tādā veidā man arī nekad neuzmācās miegainība. Ja miegs mani pārvarētu kaut īsu mirkli un es nokristu uz grīdas, tūdaļ, protams, arī atžilbtu. Bet tas nekad nav noticis. Staigājot uz priekšu un atpakaļ, esmu vienmēr nomodā. Esmu uzmanīgs. Spēju lūgt saprātīgi un nekad neaizmiegu. Arī tu pārvarēsi miegainību, ja soļosi.

3. Klejotājas domas.

Tu zini, ko domāju ar tām. Mirklī, kad koncentrējies lūgšanai, tu pieķēri sevi pie domām par dažādiem plāniem un iecerēm nākotnē. Tā Sātans pilda tavu prātu ar klīstošām domām, un lūgšanu vietā tu nodarbojies ar domāšanu. Kā gan tu varētu atbrīvoties no šādām izklaidīgām domām?

Es vienmēr lūdzu balsī. Soļojot pa istabu, ietveru savus lūgumus vārdos un, balsī lūdzot, izvairos no klīstošām domām. Man taču jākoncentrējas uz to, ko saku Dievam, tāpat kā koncentrējos sludinot. Man neuzmācās izklaidīgas domas, kad stāvu kancelē. Man jābūt modram. Ja tu lūgsi balsī, tu ievērosi, ka klejotājas domas tevi netraucē. Arī tu varēsi koncentrēties un, balsī izsakot savus lūgumus, varēsi lūgt saprātīgi.

Kad esi nometies ceļos un lūdzi Dievu klusībā pie sevis, laiks šķiet velkamies. Varbūt, acis atverot, tu atklāsi, ka esi lūdzis tikai piecas vai desmit minūtes. To es esmu piedzīvojis. Bet soļojot un lūdzot balsī, tu pārsteigumā atskārtīsi, ka laiks aizlidojis ātri. Tu atvērsi acis, paskatīsies pulkstenī un ieraudzīsi, ka esi lūdzis jau pusstundu vai trīs stundas ceturkšņus, vai pat veselu stundu. Cik ilgi es lūdzu? Es lūdzu, kamēr esmu ticis līdz galam. Lūdzu, kamēr esmu izsacījis visas savas problēmas, kamēr esmu saklausījis, ko Dievs saka. Tādā veidā lūgšana top neizteicama ieprieca.

Šie tad nu būtu trīs lūgšanu kavēkļi—traucējumi, miegainība un klejotājas domas. Vai tu tos esi pārvarējis un kļuvis lūgšanu cīnītājs Dieva priekšā? Ja vēl ne —tu vari tāds kļūt, ievērojot šos ieteikumus.

Tādā veidā es nododos savai rīta sardzei. Ja tu to nekad vēl neesi darījis, ieteicu sākt jau šodien un neļaut paiet nevienai dienai bez sastapšanās ar Dievu. Lielāka prieka nav. ,,Kungs, uzklausi manu balsi jau agri no rīta, rīta stundā es gribu Tevi pielūgt."

©"Cilvēks, ko Dievs lieto" ir tulkojums no grāmatas "The Man God Uses" - Oswald J Smith, Litt. D. Grāmata iznākusi 27 izdevumos un ir tulkota daudzās valodās.