Aizdarīsim durvis
Jānis A Šmits

„Tas Kungs sacīja Noam: "Nāc šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī.... Jo pēc septiņām dienām Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Es iznīcināšu visu no zemes virsus, ko Es biju radījis." Un Noa darīja visu, kā Tas Kungs to bija sacījis. Un Noa bija seši simti gadus vecs, kad ūdensplūdi sākās zemes virsū. Tad Noa iegāja šķirstā un viņa dēli, un viņa sieva, un viņa vedeklas kopā ar viņu, glābdamies no ūdensplūdiem... Seši simtajā Noas mūža gadā, otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā, tieši tanī dienā, pārplūda lielo dzelmju avoti un tika atvērti debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tanī pat dienā Noa iegāja šķirstā un Šems, Hams un Jafets, Noas dēli, kā arī Noas sieva un trīs Noas vedeklas līdz ar viņiem, paši un visi zvēri pēc to veidiem, visi lopi pēc to sugām, visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi, pēc to kārtām, kā arī visi putni un spārnotie dzīvnieki, - tie visi iegāja pie Noas šķirstā, ik pa divi no katras radības, kurā mīt dzīvības dvaša. No visiem, kas iegāja šķirstā, bija tēviņš un mātīte, un tie iegāja, kā Dievs bija pavēlējis. Pēc tam Tas Kungs aizslēdza šķirstu aiz viņiem.” (1.Mozus grāmata 7.nod).

„Tas Kungs aizslēdza šķirsta durvis aiz viņiem.” Pagājušajā nedēļā pasauli saviļņoja lielā traģēdija Sarkanajā jūrā. Vēl nav zināms iemesls, kāpēc šis kuģis aizgāja jūras dzelmē. Bet mēs zinām vairāk kaut ko par kuģi „Estonia”, kurš 1994. gadā nogrima Baltijas jūrā. Ja es pareizi atminos, tad kādi astoņi simti cilvēku aizgāja bojā. Un doma ir, ka kaut kas nebija kārtībā ar šī kuģa kravas tilpņu durvīm. Vēl skaidrāka katastrofa notika 1987. gada martā - britu kuģis pie Beļģijas krastiem apgāzās un daudz cilvēku aizgāja bojā, jo kravas ielādēšanas durvis bija palikušas vaļā.

Mēs zinām to, ka kuģi peld pa jūru. Kādā psalmā, kur Dāvids runā par jūras varenību, psalmists saka par jūru: „tur brauc kuģi!” Jūs varat iedomāties – pirms daudziem gadu tūkstošiem brauca pa okeāniem, pa jūrām kuģi. Tie nebija tik vareni kā šodienas kuģi, bet viņi brauca. Un lielākā daļa kuģu neaiziet bojā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir jūrā, bet jūra nav viņos. Ja kaut kas būtu tā, ka kuģī varētu ieplūst jūra, ūdens, tad kuģis aizietu bojā. Bet Dievs pats aizslēdza šķirsta, glābšanas šķirsta, durvis aiz Noas un viņa ģimenes, un visiem, kas bija šķirstā. Viņš nodrošināja, ka ūdens tur nevarēja iekļūt.

Mēs varam apšaubīt un pierādīt šī notikuma patiesību, bet tas nav, ar ko mēs šodien nodarbosimies. Mēs gribam runāt par kaut ko, kas saistās ar mums. Un proti – šķirsts, kurā Noa izglābās, ir prototips jeb pravietisks norādījums uz kādu citu glābšanas šķirstu, kurā ļaudis var izglābties no bojāejas. Un šis šķirsts ir draudze un tas, kas draudzi vada cauri visām vētrām un stihijām, ir draudzes galva - Tas Kungs. Viņš sacīja, ka Viņš Savai draudzei neļaus iet bojā un ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Draudze peld pasaules jūrā, pasaules okeānā. Glābšanas šķirsts, Dieva apsardzība ir pār draudzi. Un šis kuģis, šis šķirsts, nekad neaizies bojā.

Bet mēs domājam par draudzi, mēs domājam ne tikai par universālo draudzi, proti- par šo ideālo, kopīgo draudzi, bet mēs domājam arī par atsevišķām draudzēm. Un te, protams, mēs zinām, ka situācija ir citāda. Draudzes, lielākas un mazākas, top dibinātas un pēc kāda laika viņas vairs nav. Kad mēs lasām par septiņām draudzēm Mazāzijā, kurām Tas Kungs liek sūtīt vēstules, šo draudžu vairs šodien nav. Sen jau vairs nav. Ir dažādi iemesli, kāpēc lokālās, vietējās draudzes noiet nost no skatuves jeb izzūd, viņu vairs nav. Bet dažkārt mēs varam norādīt un pateikt – kāpēc. Kāpēc šīs laivas, šie kuģi nogrimuši. -Tāpēc, ka viņi nav bijuši nodrošināti pret pasaules ūdeņiem, pret pasauli. Draudze atrodas pasaulē, bet pasaule nevar atrasties draudzē. Šāda ir morāle. Tā ir tā patiesība. Draudzi ar pasauli nevar sajaukt kopā un sapludināt. Tās ir pārāk atšķirīgas vienības realitātes. Un Dieva Vārds mūs ļoti daudz brīdina par šīm lietām. Kaut vai šis Vārds – „Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kas pasauli mīl, tanī nav Tēva mīlestības; jo, kas ir no šīs pasaules - acu kārība, miesas kārība, dzīves lepnība – tās paiet, bet kas dara Dieva prātu, tas paliek mūžīgi.” Tas attiecas uz mums katru individuāli, tas attiecas uz mums kā uz draudzi un arī uz denomināciju un uz kristietību plašākā skatījumā. Un šovakar es vēlos ar jums skatīties uz šo patiesību no mazliet dažādiem redzes viedokļiem.

Vispirms es vēlos teikt, un tas ir pamācības vārds, norādījuma vārds – draudzei un mums – aizdariet durvis, jo ap mums ir grēku plūdi. Jēzus sacīja, ka beigu laikmets būs līdzīgs Noas laikmetam un Lata dienām. Vai mēs to neredzam, ka tas tā ir? Mēs ļoti labi zinām, kādi bija Sodomas grēki un Gomoras ļaunums, tā bija morāla izlaidība, neaprobežots homoseksuālisms. Šīs tautas dzīvoja perversu dzīvi un atradās aiz glābšanas robežas, vairs neko tur nevarēja darīt. Un Dievam vajadzēja iznīcināt Sodomu un Gomoru. Un Dievam vajadzēja iznīcināt seno pasauli pirms Noas, un tikai viena ģimene visā pasaulē vēl ticēja, mīlēja, kalpoja Dievam. Tik tālu situācija bija nonākusi!

Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kas ir līdzīgs Noas laikmetam un Lata dienām. Cik ilgstoši vēl situācija pasliktināsies, mēs nevaram pateikt, vienīgi Dievs zina, kad žēlastības laiks izbeigsies un kad Viņš sacīs: tagad pietiek. Bet mums ir jāaizdara durvis. Mums ir jārūpējas, lai šie grēku plūdi neienāk draudzē. Tie mūs nogremdēs, mēs aiziesim bojā. Mums varbūt būs vārds, ka mēs vēl esam, bet patiesībā mēs jau būsim miruši, garīgi miruši. Ir mūsu dienās draudzes pasaulē, kurām ir vārds, kurām ir dievnami, kurām pat ir lieli naudas līdzekļi un viņas var darīt dažādus darbus, bet viņas ir kļuvušas nedzīvas, jo viņas ir atvērušas durvis dažādu iemeslu dēļ. Grēku plūdiem, pasaules ūdeņiem.

Mēs lasījām no 1. Mozus grāmatas Tā Kunga brīdinājuma vārdus Kainam „...ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1. Mozus 4,7). Mēs varam sacīt, ka grēks klaudzina pie visu cilvēku durvīm, arī pie kristiešu durvīm. Grēks ir tavu durvju priekšā, tīko pēc tevis. Tas ir Sātans, kurš nāk ar kārdināšanām, kurš vēlas mūs apgrēcināt, kurš vēlas mūs novērst no Dieva. Tas ir Sātans! Grēks guļ priekš tavām durvīm, bet tu valdi pār viņu. Jēzus sacīja: „..jūs saņemsiet spēku, un jūs varēsiet staigāt pār odzēm, pār čūskām.” Tie ir pravietiski vārdi, kas runā par to, ka ticīgais cilvēks var uzvarēt grēku, kas guļ priekš viņa durvīm. Bet viņš nevar ar šo grēku, ar šo odzi rotaļāties.

Varbūt daži no jums esat lasījuši kādu ļoti interesantu grāmatu – nosaukums ir „Svētais karš”, autors ir Džons Benjamins, tas pats vīrs, kas ir sarakstījis „Svētceļnieka gaitu”. Tur viņš runā par karu, kas runā starp diabolos un El Šadai, par pilsētu, ko sauc par dvēseles pilsētu. Un mēs zinām, diabolos ir djavol, ir sātans. Un El Šadai ir tas Kungs, Dievs, kas cīnās par cilvēka dvēseli, par viņa dvēseles pilsētu. Tā ir brīnišķīga parabola, brīnišķīga līdzība, kur ir runa par acu vārtiem, par ausu vārtiem, par mutes vārtiem, pa kuriem var ielauzties diabolosa spēki, lai izpostītu dvēseles pilsētu, lai to atņemtu El Šadai. Grēks guļ priekš durvīm, bet tu valdi pār viņu. Visi šie vārti – acu vārti, ausu vārti, mutes vārti, un ja būtu vēl kādi citi mūsu maņu orgāni, visi tiek apdraudēti no šiem tumsas spēkiem, jo mēs esam pasaules jūrā, apkārt ir grēku plūdi un drošība ir tikai iekš Tā Kunga. Drošība ir draudzē, kas turas pie Dieva Vārda.

Ījabs 31. nodaļā, 1. pantā saka, ka viņš ir derību slēdzis ar savām acīm neuzlūkot ar iekāri sievieti. Brāļi, klausieties, tas attiecas uz jums, uz visiem, arī māsas, uz jums - otrā virzienā. Grēks guļ priekš acu vārtiem. Ir jāvalda pār šiem vārtiem, ir jāvalda pār šo ļaunumu, kas dus, guļ durvju priekšā. Tāpat ir ar ausu vārtiem, un tāpat ir ar mutes vārtiem.

Starp citu, ļoti interesanti, ka pravietis Miha tieši arī raksta par šiem mutes vārtiem. Miha, 7. nodaļa, 5. pants: „Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm!” Mums ir jādomā par to, ko mēs runājam. Tas nenozīmē, ka mēs sev tuvākajiem cilvēkiem neko nevaram līdzdalīt, bet tas nozīmē, ka mums jādomā, ko mēs darām. Ja es domāju, ko runāt, tad man jādomā, lai mani vārdi celtu. Tai sievai, kas guļ manā klēpī, es nevaru sacīt ļaunus un sliktus vārdus, es nevaru melot. Es nevaru mānīt. Acu, ausu, mutes vārti ir jāsargā, jo grēks guļ priekš tiem. Un mēs zinām, ka šodien šie plūdi ir ārkārtīgi spēcīgi. Un cik ir no mums tādi, kas valda pār visiem šiem vārtiem. Kuri mēs esam absolūti neiespaidoti no tiem netīriem strautiem un ūdeņiem, kas nāk caur televīziju, caur literatūru, caur kino, caur moderno mūziku un citādiem saziņas līdzekļiem? Mēs nevaram iziet ārā no pasaules kā tādas. Mēs esam pasaulē, bet mēs neesam no pasaules. Mēs esam laiviņa jūrā, bet jūra nedrīkst ieplūst mūsu laivā. Aizdariet durvis, mani mīļie brāļi un māsas! Tas ir nopietni.

Mēs iesākām studēt šo mūsu Kunga Jēzus Kristus mācīto lūgšanu. Starp citu, pirms Jēzus māca lūgt, viņš saka vārdus: „Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” Nu, nez vai mums daudziem ir kādi kambari, kuros mēs varam ieiet. Un ja tur ir kādi kambari, droši vien tie ir auksti un tumši. Bet mums ir patiesi jābūt ļaudīm, kuri savā istabā, savā vietā, ko Dievs mums ir devis, atrod iespēju būt ar To Kungu divatā.

Šis Vārds nerunā pretī tam, ka mēs Dievu lūdzam draudzes vidū jeb Dievu lūdzam kopā ar citiem Dieva ļaudīm. Bībelē ir ļoti daudz norādījumu un notikumu un pamācības, ka mums būs kopīgi Dievu lūgt. Bet Jēzus saka, ka ar to nepietiek. Ja mums ir tikai lūgšana, kuru mēs varam lūgt kopā ar citiem, un mums nav individuāla lūgšana, tad mēs esam liekuļi. Mums ir vajadzīga viena un otra lieta. Vai tāda ir tev, mana māsa un mans brāli? Kāda ir mūsu lūgšanu dzīve? Tas Kungs vēlas ar mums būt divatā.

Kāds Dieva kalps pārdzīvoja to, ka viņam ilgu laiku neatvērās durvis evaņģēlija sludināšanai. Un viņš par šo lietu runāja ar To Kungu. Kungs, es gribu strādāt priekš Tevis, es gribu darīt kaut ko. Laiks iet. Un kādā naktī Tas Kungs runā uz viņu un saka viņam: „Mans draugs, mans dēls, es nevēlos tavu darbu, es vēlos tevi. Es vēlos nevis tavu kalpošanu, es vēlos tavu sadraudzību.” Tas ir kaut kas pārāks būt Dieva draugam, ar Viņu runāt par visām lietām. Tā ir mūsu kalpošana, ar ko mēs varam kalpot pasaulei. Kad mēs ar Dievu runājam, mēs nevaram sēdēt Saeimā, Ministru Kabinetā, mēs neesam valsts amatpersonas, bet mēs esam kaut kas vairāk. Mēs ar Dievu varam runāt par savu tautu un iestāties tās labā. Un kāda tam visam ir nozīme, to mēs redzēsim tad, kad laiki beigsies un iestāsies mūžība.

Ja mēs koptu šo sadraudzību ar savu Kungu aiz slēgtām durvīm, aiz aizdarītām durvīm, mēs būtu daudz citādi kristieši nekā mēs šodien esam. Vai jūs atceraties notikumu, kas ir aprakstīts 2. Ķēniņu grāmatā, 4. nodaļā? Kas ir tur rakstīts? Tur rakstīts ir par kādu atraitni. Tajos laikos būt atraitnei bija daudz, daudz grūtāk nekā mūsu dienās. Bet viņa bija jauna atraitne, viņai vēl bija nepieauguši bērni, un viņa bija nokļuvusi parādos. Un parādu dzinēji vēlējās atņemt viņas bērnus un nodot tos verdzībā un pārdot tos, lai dabūtu daļēji atpakaļ parādu naudu. Un šī nabaga sieva nezināja neko citu, kā pēdējā cerība bija griezties pie pravieša un jautāt, vai nav kāds padoms, ko lai es daru. Viņa bija dievbijīga sieviete. Un pravietis viņai deva padomu. Viņš sacīja – sūti savus bērnus, lai viņi iet pa kaimiņu mājām un aizņemas traukus, krūzes, eļļas krūzes. Bet parūpējies, lai nebūtu maz šo krūžu, lai būtu daudz. Šī atraitne teica, ka viņai vēl ir mazliet milti, ar ko izcept pēdējo plāceni, un mazliet eļļas, kurā šo plāceni varētu apmērcēt, un tad ir jāmirst. Un tad, kad trauki bija sanesti, tad viņa darīja kā pravietis bija mācījis. Pirmā lieta, ko viņa darīja, kas tas bija? Viņa aiztaisīja durvis aiz sevis. Pravietis to bija teicis. Un kad viņa aiztaisīja durvis, tad Dievs varēja sākt pagodināties, jo Dievs bija istabā, un viņa paņēma šo savu nelielo eļļas krūzi un viņa lēja no tās ārā lielajā traukā un notika Dieva brīnums, Dieva svētības brīnums. Viens eļļas trauks piepildījās un eļļa turpināja plūst. Otrais, trešais, ceturtais, desmitais, divdesmitais, vairāk nav trauku un nav arī vairāk vietas un eļļas plūšana apstājas.

Es ticu brīnumiem, es ticu, ka tā tas bija, jo savā dzīvē es esmu daudz līdzīgas lietas piedzīvojis. Ticiet man. Bet bija noteikums. Starp citu, noteikums bija šis – kad trauki būs sanesti, tad ieej istabā un aiztaisi durvis. Aizdarīto durvju svētība! Mēs zinām, ka šis notikums, kurš ir reāls notikums, runā vēl par kādām citām līdzīgām lietām. Eļļu lieto ne tikai pārtikā, bet eļļu lieto arī apgaismošanai. Un Jaunajā Derībā Jēzus runā līdzību par desmit jaunavām, kurām ir lukturi, kuras gaida līgavaini atnākam, pārnākam. Un naktī šiem lukturiem ir jādeg. Un šī eļļa, kas ir šajos lukturos, ir Svētais Gars. Bībelē mēs to redzam, ka eļļa ir Svētā Gara simbols. Un lampas – tā ir mūsu ticības dzīve. Tikai tad lampas var degt, kad tajās ir eļļa. Tikai tad mēs dzīvojam dzīvu kristieša dzīvi, kad mēs esam Svētā Gara piepildīti. Tā ir absolūta nepieciešamība. Kā mēs varam dabūt? Kad mēs ejam pie tā, kas var dot. Jā, es neizslēdzu to, ka mēs varam saņemt, uzpildīt savas lampas, savas ticības lampas, kad mēs esam šeit kopā, kad mēs dzirdam Dieva vārda sludināšanu, kad mēs lūdzam, bet mēs taču katru dienu šeit nenākam. Bet katru dienu mēs varam aiz slēgtām durvīm iet pie Tā Kunga. Un Viņš piepildīs mūsu lukturus. Tad, kad mēs lūgsim, Kungs, pildi mani ar Savu Garu.

Aizdariet durvis. Aizslēdz savas durvis. Ļoti interesanti. Un pielūdz savu Tēvu slepenībā. Vai tas ir viss? Nē, mēs ejam vēl tālāk. Mēs atkal atgriežamies pie Vecās Derības. Mēs varam tagad ātri aizlidot uz Ēģipti, uz Gošenas zemi, atgriezties laikā.. Tur dzīvo viena tauta, kas no vienas ģimenes ir kļuvusi par tautu - Izraēla tauta. Kādreiz viņiem labi klājās, bet viņi dzīvoja jau tur vairākus gadu simtus un tagad klājas slikti. Faraons ir viņus padarījis par vergiem. Faraons viņus izlieto saviem ambicioziem celtniecības projektiem. Viņiem bija jātaisa ķieģeļi, viņiem bija jāveļ akmens bluķi. Viņiem bija jāceļ varenas celtnes. Un kad viņiem neizdodas, tad viņi top sisti. Viņiem nav īsti ko ēst, badā arī viņi nemirst. Bet ir grūti un nav nekādas nākotnes izredzes, viņi sauc uz Dievu un Dievs vienreiz pasaka - tagad pietiek, tagad es gribu izvest jūs ārā no šīs zemes uz apsolīto zemi, ko es jūsu tēviem esmu apsolījis. Iesākot jau ar Ābrahāmu. Faraons smejas par viņu nodomu doties ārā no Ēģiptes. Bet Dievs ir spēcīgāks nekā faraons. Vienmēr! Nav neviena valdnieka, neviena tirāna pasaulē, kas būtu spēcīgāks nekā Tas Kungs. Viņš sāka Ēģiptes zemi pārmācīt. Pavisam ar desmit sodībām Viņš soda Ēģipti. Un pēdējā sodība ir vistraģiskākā, jo faraons ir sirdi apcietinājis un viņš neuzklausa ne Mozu, ne Āronu, ne arī pats savu sirdi, nedz arī savus priesterus. Proti, Dievs saka tā tagad ir pienācis viens brīdis, kad es sodīšu visu Ēģiptes zemi ar ļoti bargu sodību. Visiem pirmdzimušiem, cilvēku pirmdzimušiem un lopu pirmdzimušiem ir jāmirst. Vienā naktī es izsūtīšu sodības eņģeli un tas iznīcinās vispirmdzimušos. Bet Kungs, kas būs ar mūsu pirmdzimušajiem? Man ir pestīšanas plāns priekš jūsu pirmdzimušajiem. Drošības plāns. Nokaujiet jēru un ar jēra asinīm apslakiet savos namos durvju stenderes ar šīm asinīm.

2. Mozus grāmatā, 12. nodaļā, 22. pants: „Paņemiet pušķi īzapa, iemērciet to jēra asinīs, kas ir bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas ir bļodā; un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam. Kad Tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu.”

Divas lietas bija jādara – ar jēra asinīm vajadzēja aptraipīt jeb nosmērēt durvju palodas un durvju stabus, un otrā lieta – bija jāaizdara durvis. Nepietika ar vienu lietu. Nepietika ar to, ka aiztaisīja durvis un nepietika ar to, ka atstātu durvis vaļā, lai ziņkārīgi raudzītos, kas tad tur notiek aiz tām durvīm, es arī gribu redzēt, arī gribu dzirdēt to, kas notiek Ēģiptes zemē. Nē, vajadzēja aiztaisīt durvis un tad asinis pasargāja. Mēs zinām, ka šīs asinis simbolizē Kristus asinis. Visa upuru sistēma ir bez jebkādas jēgas un nozīmes, ja mēs ignorējam Jēzus Kristus upuri Golgātā. Katru reizi, kad upurdzīvnieks tika nonāvēts grēku dēļ, tas bija it kā solis jeb norādījums uz īsto jēru, Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus. Lai mēs tiktu pasargāti, mums ir nepieciešams būt apzīmētiem ar Viņa asinīm un atrasties aiz slēgtām, aizdarītām durvīm. Drošībai. Drošība un pasargāšana ir apsolīta tiem, kas Tam Kungam pieder un tiem, kas ir aiz durvīm.

Mēs lasījām Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu: „Es esmu labais gans un es esmu durvis pie avīm.” Kā ir ar mums? Tā ir traģēdija, ka mēs bieži klausāmies ar ausīm un novērtējam, ko dzirdam, ar savu prātu, bet nemēģinām to, ko dzirdam, dzīvē īstenot. Un bieži vien jo ilgāk mēs esam draudzē, jo trulāka ir mūsu apziņa, mūsu sirds. Un tāpēc mums ir jālūdz, lai Tas Kungs atņem no mums akmens sirdis un dod mums jūtīgas sirdis.

Šodien Tas Kungs saka tev un man – aizdarīsim durvis. Lai pasaules grēku plūdi neieplūst mūsu dzīvē, mūs nesamaitā, lai mēs varam būt drošībā un lai mēs varētu būt sadraudzībā ar To Kungu. Jā, tas ir svarīgi. Atklāsmes grāmatā, 3. nodaļā, 20. pantā ir vārdi: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas Manu balsi dzird un durvis atdara, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu, un viņš ar Mani.” Tas Kungs mums ir jāielaiž. Viņam ir jābūt iekšpusē. Viņš ir mūsu dvēseles līgavainis. Lasiet Salamana Augsto dziesmu - tur līgavainis klaudzina pie durvīm un līgava viņam atver. Jēzum ir jābūt tur, kur mēs esam, bet visiem citiem ir durvis jāaizdara. Jā, mums ir jādomā, kam mēs atveram durvis, kam mēs dāvājam savu uzmanību. Jēzus saka – daudzi nāks Manā vārdā un lielas zīmes un brīnumus darīs. Bībele runā par praviešiem, viltus praviešiem, runā par avīm, par vilkiem avju ādās. Kas ir aiz durvīm? Ko mēs ielaižam? Jēzus ir jāielaiž. Pasaulei jābūt ir ārpusē. Aizdarīsim durvis! Tas Kungs lai mums uz to palīdz. Āmen!




Līdzīgas svētrunas pieejamas sākumlapā:  www.svetrunas.lv