AUGŠĀMCELŠANĀS SVĒTKOS
Katra cilvēka mūža nolikumā ievītas šķiršanās skumjas, un katram piešķirts atkalredzēšanās prieks. Dzēlīgas skumjas. Un apskaidrots prieks. Un šo skumju un prieka mērs ir mīlestība. Mūža jūdzi staigājot, visi to būsim izjutuši.
Jo patiesāk kādu mīlam, jo lielākas šķiršanās sāpes un atkalredzēšanās prieks. To zinot, varam iejusties arī tai garīgajā gaisotnē, kādā Jēzus mācekļi dzīvoja pēc Golgātas.
Neiedrošinādamies gaišā dienā vairs rādīties ielās, un bīdamies no jūdiem, viņi aiz slēgtām durvīm izmisuši un samulsuši, domāja par to, kas noticis.
Kāpēc šķietamais triumfs bija pārvērties traģēdijā?
Kāpēc Jēzus, kas Dieva spēkā bija darījis zīmes un brīnumus, nebija pat mēģinājis sevi aizstāvēt? Un miris pie krusta kā noziedznieks... Vai tad Viņš nebija uzmodinājis Jairus meitiņu? Vai atraitnei pie Naines vārtiem nebija atdevis tās vienīgo mirušo dēlu? Vai jaunai dzīvībai Viņš nebija saucis ārā no kapa savu draugu Lācaru?
Sievas, kas saullēkta stundā bija gājušas uz Jēzus kapa vietu, un Pēteris un Jānis gan bija mācekļiem stāstījušas, ka akmens no kapa novelts, ka kaps bijis tukšs, un Jēzus tās uzrunājis. Bet — mācekļi neticēja.
Visi evaņģēliji vairākkārt atkārto šos vārdus: ,,Un tie neticēja."
Tomēr mācekļu sūtība vēl nebija galā. Jēzus viņus atrada arī aiz slēgtām durvīm.Un, "mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami."
Un Jēzus viņus sūtīja izlikt ceļazīmes no grēka uz svētdzīvi, un no laika uz mūžību.
Ar šo tikšanos mācekļi sāka rakstīt pirmās lappuses Kristus evaņģēlijā iesakņotai, jaunai reliģijai un kristīgās baznīcas samezglotai krāsainai vēsturei.
No nāves saitēm atraisītā Pestītāja satikšana mācekļus pārliecināja, ka Dievs, kas sēklas graudam zemē satrūdot, dod jaunas dzīvības iedīgli, arī noliktā laikā un spēkā modinās mirušos jaunai dzīvībai.
Bet - tas notiks tikai ar tiem, kas, ticot Kristum kā Dieva sūtītam Pestītājam, dzīvē ir pieredzējuši garīgu pārtapšanu un augšāmcelšanos, ko Kristus nosaucis par ,,piedzimšanu no augšienes". Šī garīgā augšāmcelšanās cilvēka dzīvei dod jaunu jēgu, saturu un ievirzi.
,,Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies", raksta apustulis Pāvils, ,,tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kas ir Kristus, paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši un jūsu dzīve līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu. Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei — netiklību, nešķīstību, kaislības, ļaunas iekāres, mantrausību — tā ir kalpošana elkiem. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava Radītāja attēlu." (vēst. kolosošiem).
Šis jaunais, ticībā atdzimušais cilvēks spēj iziet pasaulē un liecināt: ,,Kristus dzīvo! Viņš ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Un ir ar saviem mācekļiem. Ik dienas. Visur. Un vienmēr."
Šajos Kristus Augšāmcelšanās svētkos dievnami mūsu tēvzemē pildīsies ar dievlūdzējiem, kuri ar Kristu grib celties augšā jaunai, labākai, tīrākai un tikumiski krietnākai dzīvei. Ziņas no tēvzemes liecina, ka pagātnes pieredze latviešos ir izraisījusi apziņu, ka bezdievība mūsu tautai atnesusi tikai nebrīvību, postu un ciešanas.
Un lūgsim, lai visi, kas varbūt aiz slēgtām durvīm, baidīdamies no Kristus ienaidniekiem Viņu ir lūguši klusībā, tagad Viņu sastop un Viņa balsi dzird atjaunotā ticētāju draudzē, kas, pārdzīvojusi spaidus un vajāšanas, no tumsas iznāk jaunā saullēkta gaismā.
